UN PAIET RĪTS, UN PAIET NAKTS, UN RĪGA STĀV...

Uldis Bērziņš. Daugavmala. Rīgā: Nordik, 1999. 45.lp. Sigismunda Vidberga grafikas.

 

Izdots ar Latvijas Kultūrkapītāla fonda atbalstu, tas ir formātā neliels, iesiets un apvākā ietverts, tiešām ļoti glīts izdevums, kas svētku dienās droši vien būs noderējis ne vienai vien ģimenei vai literātūras cienītājiem par dāvanu. Taču ne teksts, ne ilustrācijas nav nesen radītas. Iezīmīgās Sigismunda Vidberga (1890-1970) grafikas ir 1926. gadā veidotais Bermontiādes cikls, kas lieliski sakļaujas ar Ulda Bērziņa Daugavmalas ciklu. Pēdējais radies 1971. gadā un iekļauts krājumā Nenotikušie atentāti (1990).

Daugavmalā Uldis Bērziņš ir palicis uzticīgs pats sev. Viņa izteiksmes līdzekļi ir lielā mērā tādi pat kā iepriekšējos krājumos. Varbūt vienīgi izvēlētais temats par topošās Latvijas armijas vīru stāju, cīņām un pārdomām aizstāvēšanās pozīcijās gar Daugavas krastu piešķiŗ šim darbam vēl nebijušu dinamismu un apgarotību.

Uldis Bērziņš Minchenē, 1987                Foto: Rolfs Ekmanis

Cikls sacerēts gan dzejā, gan Uldim Bērziņam tik raksturīgajā ritmizētajā prozā, bet reizēm šie abi izteiksmes līdzekļi savijas, nomaina viens otru. Dažbrīd grūti pateikt, kur sākas dzejas rindas, kur ritmizētā proza. Tā dzejnieks izraisa lasītāja kāpinātu uzmanību latviešu vīru cīņām pret bermontiešiem, kuŗi glūn no Pārdaugavas. Viņš aizved lasītāju ar savas prozas un dzejas kāpinājumā aizvien pieaugošajiem ritmiem, ar savu mutulojošo valodu abos Daugavas krastos pa vēl nekad neiemītām tekām. Un aizveŗot sējumiņu, gribas pārfrazēt Aleksandra Čaka Mūžības skartajos rakstītās rindas par latviešu strēlniekiem:

Tie ir - kareivji, kuŗu vairs nava,
Un kuru nebūs otrreiz vairs.
Tikai viņu mūžīgā slava
Tautu sargās kā karogs kairs.

Iespaidīgais darbs, illuminēts ar Vidberga grafiku mistiku, varētu būt labs uzskates materiāls vēstures skolotājiem, mācot savus audzēkņus par Latvijas brīvības cīņām. Bet vai latviešu valodas skolotāji to pieļaus? Piedauzības akmens varētu būt lappusēm gaŗie ritmiskās prozas fragmenti, kas dzejnieka pārdzīvojumā plūst it kā no sendzīlēm, no tiem laikiem, kad vēl nebija ne lingvistu, ne gramatikas, kad valoda plūda un plūda (bez punktiem, bez kommatiem), spoguļojoties seno vīru un sievu apziņas plūsmā. Un tomēr tieši šajā archaismā, reizēm pat gandrīz brutālajā izteiksmē mīt Ulda Bērziņa spēks un burvība. Daugavmalas cīņu būtību, drāmatismu, bažas par iznākumu izsaka dažas rindas sējumiņa vidū (21.lp), kas atradušas vietu arī zem Vidberga illustrācijas apvāka mugurpusē:

Ēna krīt pār upi - paša velna ēna. Sveša Dieva acs mūs meklē lēna.
Kā jau allaž, vēsture tiem piedos. Svešas dziesmas skanēs, kad būs Rīga ziedos.
Jādzīvo būs tālāk, iespļaujiet man acīs. Ģimnāzijā viņu varoņdarbus mācīs.

Pēcvārdā Dr.hist. Ēriks Jēkabsons sniedzis īsu, koncentrētu, bet ļoti iejūtīgu brīvības cīņu laikmeta raksturojumu, kad, tautas atbalstīta, Latvijas armija panāca uzvaru, lai varētu dzīvot savā zemē un runāt savā valodā.

Auseklis Zaļinskis