Jaunā Gaita nr. 221, jūnijs 2000

Astrīda Stahnke

KAS ATBILDĒS ZVANAM?

 

 

Valija Ruņģe vairs nav ar mums. Viņa aizmiga uz mūžu 1999. gada 30. decembrī, pievakarē, savās mājās (223 Reed Street, Kalamazoo, Michigan). Tajā pēcpusdienā Muižnieki − Lalita un Valdis − esot viņu, Aivara aicināti, apciemo­juši, jo iepriekšējā naktī „stāvoklis pasliktinājies.”

Valija it kā kārtīgi noslēdza savus gadus, 1999. gadam un tūkstošgadei beidzoties. Meitai Sniedzei nedēļu agrāk viņa klusi sacījusi: „Meitiņ, es neesmu vairs slima.” Un Sniedze aizbrauca sagaidīt jauno gadu Latvijā. „Šodien atvadījos no Māmiņas... aizgāju no viņas saulai­nā, rāmā dienā” − tā Sniedze Ziemsvētku kar­tiņā.

Valiju tieši pirms gada bija sagrābis vēzis. To visi jau zinājām, bet arī cerējām, ka viņa ļauno audzēju tomēr ar visiem spēkiem uzvarēs. Un bija iemesls cerēt. Operācija bija veiksmīga. Valija atkopās un tūlīt turpināja savus rakstu darbus − it kā nicinoši ignorējot ļauno par to, ka tas iedrošinājies apturēt viņas radošās rokas un rakstāmās mašīnas. Darba taču tik daudz, ieceres bez gala...

Un es, kā parasts, viņai ik pa laikam piezvanīju un mēs sarunājāmies − ļoti maz par slimību, bet gan par rakstīšanu, vajadzību publicēties, jau­nām grāmatām, literatūru, gramatiku un valodu. Valija bija latviešu valodas kopēja un sargātāja. Tāpat kā daudziem citiem, viņa bija arī mana valodas konsultante. Jau mūsu draudzības sākumā astoņdesmito gadu vidū viņa uzņēmās palīdzēt nogludināt manu grumbuļaino latviešu valodu (kuŗā ļoti baidījos un joprojām baidos rakstīt): Un kāpēc? Tāpēc ka mūsu valoda arvien vairāk deģenerējas. Sākas ar sīkumiem, izvēršas plašumā. Ja šo procesu pielaidīsim, tad drīz nonāksim situācijā, kur cits citu vairs pat ar vārdnīcas palīdzību nesapratīsim, kaut visi iedomāsimies, ka runājam un rakstām latviski. Vēstule ir viena lieta, publicēts raksts ir cita lieta, jo publicējot rodas cita atbildība pret valodu, ko lieto. Un mēs savā valodā kļūstam jo dienas, jo samulsušāki. (Vēstulē 2.06.1985).

Mūsu pēdējā telefona sarunā jautāju Valijai par garumzīmi virs burtiņa u vārdā mūzika, jo manas vārdnīcas šajā jautājumā bija pretrunīgas. Es izvēlējos nelietot garumzīmi, jo vadījos vispirms no pierastās izrunas un arī no principa − ja ir izvēle, tad izvēlies vienkāršāko veidu. Valija tomēr izskaidroja, ka vārda saknē esot grieķu vārds mūza un tur oriģinālā esot garš patskanis, tāpēc mūzika. Neuzdrošinājos ierunāt nevienu bet, jo viņas balss bija tik klusa, tik nogurusi... Neilgi pēc šis sarunas pienāca viņas izsūtītā Ziemsvētku vēstule ar Aivara piezīmīti, ka Valija atrodoties slimnīcā. Vēl kāda nedēļa, un viņu pārveda mājās...

Man sūtītā Ziemsvētku kartiņā Sniedze bija pielikusi klāt izkopētu piezīmi, kas atrasta uz kāda krituša izraēliešu kaŗavīra ķermeņa: Es stāvu jūrmalā. Kāda laiva man blakām atraisa savas baltās buras rīta vējā un sāk virzīties uz zilo okeānu. Tā ir skaistuma un spēka pilna, un es stāvu un to vēroju, līdz beidzot tā ir tikai balta mākoņu lente tieši tur, kur jūra un debesis savienojas. Tad kāds man līdzās saka: „Redz! Viņa ir aizgājusi!”

Kur aizgājusi? Aizgājusi no mana redzes loka − tas viss. Viņa ir tikpat liela ar savu mastu un burām kā tad kad tā attālinājās no maniem sāniem, un tikpat spēcīga savas kravas vešanai uz nosprausto mērķi. Viņas samazinātie izmēri ir manī, ne viņā. Un tieši tajā pašā mirklī, kad kāds man blakām saka: „Redz! Viņa ir aizgā­jusi!” − citas balsis jau sauc: „Redz! Viņa nāk!” Un tāda ir nomiršana.

Valija vairs nav ar mums, bet viņas raksti un padoms vēl vienmēr runā un liek man uzmanī­ties kur, kad, kāpēc likt vai nelikt garumzīmi, bet, kad īsti nezināšu, tomēr nebaidīšos rakstīt to vārdu pēc savas izjūtas, jo, ar vai bez zīmes, lasītājs sapratīs. Vārds ir lielāks par zīmēm. Valija noteikti piekristu − labāk rakstīt negludi, nekā nemaz. Bet Tu man pietrūksti! Kam nu lai zvanu?

 

Salīdzināmās literatūras maģistre Astrīda Stahnke, grāmatu Aspazija: Her Life and Her Drama (19884) un Sakara (1990) autore, publicējusi arī literātūrkritiskus rakstus JG, Literatūrā un Mākslā, LaRAs Lapā, Raiņa un Aspazijas Gadagrāmatā, Journal of Baltic Studies u.c. Tulkojusi angļu valodā Aspazijas, Raiņa lugas, Kārļa Skalbes pasakas. Astrīdas dzejdarbs Ten Years Later: Going Too Far ievietots žurnālā Lituanus 1999,4:5-9.

 

Valija un Aivars Ruņģi 1984. gada vasarā Kalamazū (Kalamazoo), Mičiganas pavalstī. No Astrīdas Stahnkes arehīva.

 

 

VALIJA RUŅĢE 12.03.1920-30.12.1999

Valijas Ruņģes darbi lasāmi trimdas žurnālos Jaunā Gaita, Ceļa Zīmes, Mēs, Mazputniņš, Treji Vārti, LaRAs Lapa, referātu krājumos Tāltālu tālumā (1964) un Kaut šķirti, tomēr ne­šķiŗami (1965), laikrakstos Laiks, Latvija Ameri­kā un Latvijas izdevumos LZA Vēstis, Jaunās Grāmatas, Karogs, Avots, Kritikas gadagrāmata. Daļa darbu sakopoti grāmatās un brošūrās: Sākotnējie jaungaitnieki (1991), Ziemeļvidzemes portrets gadsimtu gaitā (1994), trimdas literatū­ras vēstures materiāli Strautā kūru uguntiņu (1995) un Caur akmeni diegu vilku (1997), kopā ar Aivaru Ruņģi polītiskas pārdomas No ārzemju latviešu perspektīves (1997). Vairākos izdevu­mos − Mēs, LaRAs Lapa un Treji Vārti bijusi redaktore, darbojusies ALAs Kultūras birojā un LaRAs tulkošanas komisijā, bija Latvju Enciklopēdijas un MLA International Bibliography of Books and Articles of Modern Languages līdzstrādniece.

Liekas, nebūs tādas trimdā izdotas latviešu daiļliteratūras vai vēstures grāmatas, ko viņa nebūtu izlasījusi vai vismaz pašķirstījusi, par daudzām uzrakstot recenzijas un arī gaŗākas apceres. Tās pēdējos gados ar dzīvesbiedra Aivara palīdzību sakopotas trīs sējumu krājumā Uzticības rūgtā cena, kuŗa I daļa iznāca 1996. gadā, II − 1998, bet III daļa tagad pabeidzama palicējiem. Blakus Jāņa Rudzīša Rakstiem, Noras Valteres Atspulgiem un Anšlava Eglīša Esejām (I & II), Uzticības rūgtā cena būs viens no plašākajiem trimdas literārās un kultūras dzīves atspoguļotājiem. Apceres par trimdas eseju un atmiņu, kā arī tulkoto literatūru būs lasāmas Latvijā izdodamās Latviešu literatūras 3. sējumā, kuŗa trimdas literatūras nodaļai viņa bija arī viena no redaktoriem.

Pa gadiem bija sakrāta un sakopota informācija par latviešu literātiem un literātūras procesiem, kas lieti derēja, kārtojot trimdas literātu autobio­grāfiju krājumu Latviešu literātūras darbinieki rietumu pasaulē (1991), kā arī esot līdzstrādnie­cei un konsultantei Latvju Enciklopēdijai (trimdā) un biogrāfiskajai vārdnīcai Latviešu rakstniecība biogrāfijās (1992 un topošajam jaunajam izdevumam) Latvijā.

 

No Lalitas Muižnieces „Atvadu vārdiem” Latvija Amerikā 22.1.2000.