PAŠPORTRETS

1999 PRIEKŠNAMA

Paldies par viesībām,

Ko Mūžība te deva.

Uz vadžiem latīņtogas, mēteļi, ko valkā

Banjans, Miltons, Svifts, Eliots.

Es ķēķī viņu traukus mazgāju.

Par to man daži gadi vairāk

Nekā trīsreiz pa divdesmit un vēl desmit.

Mana dzīves draudzene sēž pie galda.

Viņā dzīvo tēva plūmju dārzs,

Abaviņa un zemeņu kalns.

Viņa samierina kašķus,

Māca jauniešiem pastāvēt

Un dāmu sabiedrībā

Zīmē govs portretu.

Vai ārā svilpt un saukt Charonu?

Nē, laivas nav, vien taksis.

Asti vēcinot, tas ved uz aizsauli.

Zūd tā pasaule, pie kā es dzīvē netiku:

Ne es tiku uz Laplandi,

Ne Ugunszemi. Pat ne uz savu Latviju.

Bet kaut ko nojautu no aizsaules.

Vai tā būs tāda?

Nē, ceļā māņu aizsaule. Tur trīsreiz dzied kantāti „Tēvijai,”

„Tev mūzām dzīvot, Latvija” un „Lai līgo lepna dziesma.”

Uz karsta ķieģeļa lēkā „Dievs, tava zeme deg.”

Palsas personas palsi saucot „kārto bataljonus.”

Vidzemes ābeļdārzā guļ ievainotie. Nodragojies sanitārs

ar spaini rokā iet starp tiem un šļāc mirējiem sejā ūdeni.

Aleja uz aizsauli guļ nospridzināta.

Samulsušais ģīmi, tiec caur drazām.

Mana mīļā vairs nav.

Viņa aizgāja pie veļiem.

Kad es pie kapa saku:

„Tevis vairs nav,”

Dzirdu viņas zēna balss

Jauna un spirgta saka:

„Es esmu te pie tevis.”

Koris: „Es dzirdu viņas balsi:

Esmu tepat pie tevis.”

Maiss melnas zemes

Un riekšava zāles sēklu.

Tas viss, ko varu

Tev vairs dot.

Tev patika krāsas,

Tu prati zīmēt.

Tu kaut kur esi.

Koris: „Es dzirdu viņas balsi:

Esmu tepat pie tevis.”

*

Lūdzu Dieviņu

Lai Skaidrīte nemostas

Savā zārkā.

Tas būtu kā vēlreiz

Dzīvot krievu

Vai vācu valstī.

DZIESMA LAIKAM

no izrādes „Varbūtības”

Laiks ir ceļš, ko staigājam.

Kur miesas kurpes deldējam,

Kam nekad galu neredzam,

Tik jaunus mērķus nospraužam.

Man bij mērķis jaunībā —

Grāmata bij jāraksta.

Bij saule gandrīz iejūgta,

Bet laiks tad mani panāca.

Nevar, rakstot grāmatas,

Pievilt laika lamatas.

Kad grāmatas jau gatavas,

Tad nāve atkal pieķers.

Man bij mērķis jaunībā,

Bet laiks ar to sen aizskrēja.

Nāvē pazūd saules ziedi,

Nāves darva mani biedē.

‘Laiks ir ceļš’, man kājas dūc.

Laika dziesmu nāve rūc.

Gan acis ceļa stabus plūc -

Šī dziesma viss, kas ceļā gūts:

Dziedi, bērniņ, dziedi,

Laiks jau tevi gaida.

Rudens skaisti kalnā smaida,

Dziedi, bērniņ, dziedi.

Dziedi, meitiņ, dziedi,

Saulē puķes zied.

Nu vējos dziesmu svied,

Un dziedi, meitiņ, dziedi.

Dziedi, puisīt, dziedi,

Nāvei dziesmu kliedz.

Dzīve neko neaizliedz,

Nu dziedi, puisīt, dziedi.

Dziedi, dzegūz, dziedi,

Paskaties kā saule riet —

Bez manis viņa vēl aiziet,

Nu dziedi, dzegūz, dziedi.

Dziedi, spēlman, dziedi,

Ceļš tev vēl uz priekšu iet,

Tālu būs tev vēl ko diet,

Nu dziedi, spēlman, dziedi.

Dziedi, cilvēk, dziedi,

Uz ceļa esi tikai viens.

Lai pakaļ tev, kas grib lai skrien,

Un dziedi, cilvēk, dziedi.

SPĒLMAŅU

DZIESMA

Bērni skrien un suņi rej.

Aiz kalniņa pērkons rīb.

Spēlmanīši, klaidonīši,

Drīz jās mūsu pilsētā.

Priekšā rībin’ zemi kumeļš,

Dimantakmens pakaviem.

Melns ir jātnieks, melnos svārkos,

Svešās malās piegrieztos.

            Cum trijajā cum grasis

            Nu ļaudīm ir ko kladzināt.

            Cum trijajā cum grasis

            Ko kaimiņsētā pārrunāt.

Vienai mutē ābeļpīpe,

Zilos dūmos mutuļo.

Dedzin’ zāles brīnumainas,

Visas kaites dziedinās.

Gaŗai meičai brunči vējā,

Kājas griežas putekļos,

Apdejoj’ par sudrablatu

Visu plašu pasauli.

            Cum trijajā cum grasis

            Nodejoja jaunību

            Cum trijajā cum grasis

            Nu nespēj tā vairs mierā stāt.

Burvju liesmu viena nes,

Rāda ļaudīm uguni.

Tie, kas tanī ieskatās,

Saredz savu nākotni.

Viens, kas gaisā septiņ’ bumbas

Augstu uzmest māk un spēj,

Tā kā visas septiņas

Sastingst un vairs nenokrīt.

            Cum trijajā cum grasis ,

            Zvaigznēm pat tās pavēlē

            Cum trijajā cum grasis

            Kur tām šonakt spīdēt būs.

Kurš saprot to, kas ratos sēž,

Tas pašas elles bundzinieks

Tas sit takti tikai sev,

To nevar cits izdibināt.

            Cum trijajā cum grasis

            Bungu skaņas savādās,

            Cum trijajā cum grasis

            Meža zvērus dancina.

Mātes turiet savus dēlus,

Tēvi sargiet meitiņas.

Citādi, pēc bungu skaņām,

Mūžam tos vairs neredzēt.

            Cum trijajā cum grasis

            Spēlmanīši neraudās,

            Cum trijajā cum grasis

            Par tiem, ko atstāj aizmirstus.

Londonā dzimušais Juris Rozītis ir autors vairākiem scenārijiem un klasisku latviešu lugu

pārstrādājumiem. 1994. gadā viņš saņem žurnāla Karogs un R. Gerkena rīkotā romānu

konkursā pirmo balvu par romānu Kuņas dēls. Vēl divi romāni nepublicēti. Dzīvo Stokholmā.

Dzīve tik salda

druskas no jaunības

mielastu galda.

Galdā druskas, drazas, spalva,

viena tautasdziesma —

„Div” dūjiņas gaisā skrēja.”

Skriet jau tās skrēja

i saulē, i vējā,

līdz sapņi saplaka, sačervelēja.

Tautiski tiecoties

galvas nenoliecot.

Nīdējiem no nāsīm nātres riešot.

Saucot, uzsaucot — mūsu simbolus sargāt,

ik viedu vārdu, ik kvēlumu krāt.

Vecos zaurus neatdzīvināt.

SAPŅOJOT PAR

Visskaistāk sapņot par neiespējamo —

uzplīvošanu kosmosā vai mūžīgu mīlestību.

Par vārdiem neizteiktiem, vēju atšalktiem sapnī.

Sapņu spāre kosmosa putnā pārtapt sāk,

maijā, kad ceriņi iekrāso vakaru zilganāk.

Varbūt tās ir aizlaiku smaržas un skaņas,

skaņas no cita laika.

Viļņu velšanās pret krastu krastmalā

gar kuŗu es gāju, bet līdz galam neizstaigāju.

TIE KAS MIRSTOT

Ne, nomocītie nenomira,

tie dzīvo krāstoņos, skaņkrāsās,

rasas sudrablāsēs.

Malko pilsētas mūziku kā šampanieti.

Brīvi, spīvi.

                      Atraisīti.

Mūžības skartie — tikpat reāli

kā atstari sārtie,

par savvaļas ziediem, par biediem dzejo

un veļu valsi dejo, dejo,

                        dejo.

Lidijas Dombrovskas Larsenas pēdējā grāmata ir Krāsskaņas. Mākslinieces dienasgrāmata 1947-1983.

Rīgā: Solvita, 1999. Autore dzīvo Austrālijā.

Viss skaistais aiziet.

            Kāpēc?

Bet, kas tad paliek?

            Viens vārds,

Tāds mazs un ass —

            „bija”

Un vairāk nekā.

            Nekā?

Es negribu, negribu tā —

            „bija”

Un vairāk nekā!

Es gribu —

”bija, ir un būs”

            Jā!?

Lai notiek —

            „bija, ir un būs”

            „Ir”,

bet ne tā —

            un „būs”,

bet savādāk.

Saldāk vai rūgtāk?

            „savādāk”.

Es iekāpju liftā un braucu

Augšā vairāk skābekļa

Pirms iekāpju liftā es saucu

Ķirmji bāž galvas no grābekļa

Lifts ieziepēts drāžas un zviedz

Grib iesūkt mani pie nāvekļa

Ūdenim daba ir rāpuļa

Mēra trauks visam ir siets

Es iekāpju liftā un braucu

Atmosfēra rauj pušu kā rausi

Zvaigznes kā pasakā rotājas

Mēness ar sauli spītējas.

Paņem svaigu pīpeņu vainagu,

Kas smaržo pēc gaistošās vasaras,

Havaju bangainās pussalas.

Paņem svaigu pīpeņu vainagu,

Paņem un novienkāršo to.

Uzliec uz moca stūres un piedod lielāku gāzi.

Asfalts no gumijas smird,

Un melnas sliedes vird.

Paņem svaigu pīpeņu vainagu,

Pa vējam ziedlapas birst,

Rokas no stūres nenotirpst.

Paņem svaigu pīpeņu vainagu,

Pasvied pirmajam rokerim,

Kā amulets paliks jokeris —

Ar to var sisties, bet nevar iet.

Centies, uz rokām lai nepaliek!

Paņem svaigu pīpeņu vainagu,

Kamēr saule vēl nenoriet!

Apvāršņa malā pīpeni siet —

Debesu akā izgaist zieds,

Nebij’ tik stiprs mezgls mazliet.

Paņem svaigu pīpeņu vainagu

Un zobos sakod, ka sula tek,

Zeme zem kājām deg!

Pasaule kā miniatūra kļūst,

Pīpeņu vainags sirds tvaikos kūst...

Tu gribēji aizbēgt?

Nu vareni, ko?

Jo tas tev ir izdevies.

Palūko!

Pār septiņām jūrām tu aizplīvo,

Un deviņiem pakalniem aizlīgo.

Jā, cita zeme, tas ir fakts,

Un likumi, tikumi —

Skaists katrs kakts.

Bet domas, kā nejēgas galvā lien,

Kā ēna pa kājām,

Tik maisās, nudien!

Tur Latgales pavardā uguņi čurkst,

Pie krāsns mincītis dziesmiņu burkšķ!

Ak, diezgan atmiņu audeklus aust,

Sirsniņu savu pa kripatām lauzt!

Kā Skārlete teica — To domāšu rīt!

Kad rītausmā migla pār pakalniem krīt.

Ej gulēt dūnu spilvenos,

Tinies sapņu apsegos.

Tik nedomā par Latgali,

Kur zvīļo zilie ezeri.

Kad sāc ārprātu saprast — aptvert to neko...

Ir kāda lauku māja, kur neviens nedzīvo.

Tik ļoti, ļoti klusi, tā snauž un pasapņo,

Bet ķirmji rijīgi ar arklu, tās baļķus izvago.

Mazs, sīciņš māju gariņš pa tumsu paklaiņo.

Viņš uzklāj sapņiem galdu, lai viņi panašķo.

Kad sāc ar prātu saprast un aptvert to — neko,

Kā veca lauku māja tu lēnām apsūno.