Helēna Hofmane
HUGO SKRASTIŅŠ 16.05.1914.-27.11.1999
Hugo Skrastiņš
Pēc Limbažu ģimnāzijas beigšanas Hugo Skrastiņš studēja teoloģiju un vēsturi Latvijas Universitātē, 1939. gadā papildinājās Krakovas Universitātē Polijā. Bija aktīvs LU filoloģijas un filozofijas studentu organizācijā Ramave.
Pēcāk bijis Latvijas Pieminekļu valdes fotogrāfs, žurnālists Vācijas kaŗā pret Poliju (1939), korrespondents Ungārijā, nacionālais partizāns Limbažos (1941). Vācu laikā sabiedrisko lietu departamenta ceļojošais režisors un aktieris, Kuldīgā nodibināja teātri (1943), ar ko apbraukāja Kurzemi un Zemgali, aicinādams latviešus, postam tuvojoties, turēties kopā.
Kaŗam beidzoties, Vācijā nodibināja apgādu Jaunais vārds (1946) un Mērbekā sāka izdot literatūras un mākslas žurnālu Jaunais vārds (P. Kundziņa un J. Poruka redakcijā), arī žurnālu The New Word angļu valodā ar nedaudz citādu saturu. Kamēr šie žurnāli piedzīvoja tikai pāris numurus, Jaunā vārda grāmatas pildīja nabadzīgos grāmatu plauktus bēgļu nometnēs un deva iespēju latviešu bēgļu jauniešiem iepazīties ar mūsu literatūru. (Edvarta Virzas Karalis Nameitis, Aleksandra Grīna Dvēseļu putenis, Saderinātie, Zemes atjaunotāji, Andreja Eglīša Uz vairoga, Annas Brigaderes Sprīdītis, Alfrēda Dziļuma Viršu druvas, Artura Grapmaņa Latvijas skatu burtnīcas u.c.). (Losandželosā viens jauneklis man stāstīja, ka viņam, lūk, iepaticies lasīt latviski pēc tam, kad izlasījis tos trīs Grīna jātniekus. Šis jauneklis ir pašlaik Latvijā aktīvais Atis Lejiņš, kuŗa Zviedrijā dzimušais dēls ir virsnieks Latvijas armijā...).
Visvairāk Skrastiņš pazīstams ar savu žurnālu Tilts (1949-1976, sākumā Vācijā, vēlāk ASV), kur rakstos un attēlos pamatīgi dokumentēta trimdas latviešu dzīve. Nodaļā Latvija šodien lasītāji tika informēti par kultūras dzīvi Latvijā. Viņš izdeva un pats arī iespieda košu krāsainu tūrisma žurnālu angļu valodā Voyageur (1965-1980), par ko saņēma Gubernatora balvu (Governors Award) apbalvojumu. Savas košās krāsu fotogrāfijas Voyageur žurnālam, kas bijis sevišķi populārs Amerikas konsulātos, un arī vēlākiem krāsainiem Tilta vākiem Skrastiņš safotografēja ar vecu Leiku (bez gaismas mērītāja, paļaudamies uz ilgo pieredzi un aci).
Tilta apgādā Skrastiņš izdeva vairāk nekā 400 grāmatu latviešu valodā − vēl pirmskaŗa Latvijā iznākušo grāmatu pārspiedumus (piem. Janševska Dzimtene, Ezeriņa kopotus rakstus), tulkojumus (kā Dimā Kamēliju dāma, Gogoļa Mirušās dvēseles), trimdas rakstnieku oriģināldarbus (dažiem autoriem pirmās grāmatas),un arī pārspieda Latvijas rakstnieku darbus (Alberta Bela, Skaidrītes Kaldupes, Andra Kolberga, Dagnijas Zigmontes u.c.). Lai savilktu galus kopā, viņš bija spiests izdot arī daļu viduvējas literatūras, ko tauta esot labi pirkusi. Tā kā lasītāji esot bieži piesardzīgi ar jauniem autoriem, tad taisni šāda viduvējā literatūra ļāva viņam izdot jaunu autoru pirmās grāmatas − kaut vai Gunti Zariņu. No Jaunās gaitas saimes Tilta apgādā pirmās grāmatas iznāca Ilzei Šķipsnai (Vēja stabules 1961), Tālivaldim Ķiķaukam (Tramvajs tuksnesī 1965), Benitai Veisbergai (Es, tavs maigais jērs 1968), Jānim Gorsvānam (Krāšņa un bagāta dzīve 1970). Metot tiltu pāri uz Austrāliju, apgāds izdeva Osvalda Lāča stāstus un noveles Ķīvīte (1968).
Sešdesmitajos gados Skrastiņš sāka pārspiest jaunos Latvijas autoru darbus, protams bez autoru atļaujas. Nezinu, cik tas kaitēja autoriem Latvijā. Alberts Bels, kādā privātā sarunā (1989) skaidri un gaiši izteica savu prieku, ka viņa Robeža iznāca šeit Tilta Apgādā (1969, Rīgā − 1968). Zigmunds Skujiņš grāmatā Sarunas ar jāņtārpiņiem (1992) stāsta: Drīz pēc romāna publicēšanas Karogā Kailumu ASV izdeva Tilta apgāds. Tādas lietas tolaik ņēma ļaunā. Preses komiteja nolaida bomi. Romāns par laimi Rīgā bija paspējis iznākt grāmatā, Kailuma igauņu tulkojumu apturēja, krievu variants dienasgaismu ieraudzīja pēc desmit gadiem. Pat 1989. gadā Kailums vēl arvien skaitījies apgrēcīgs romāns...
Hugo Skrastiņš rakstīja arī pats ar segvārdu Kaspars Strūga. Romānu Pusnakts viesi (1956) viņš nodiktēja, braucot automašīnā (tajos laikos viņš apmeklēja ap 6000 latviešu ģimeņu ASV, latviešu grāmatas popularizēdams). Sekoja romāni Raganu deja (1962) un Kāvi (1970-1976), kas laikam palika manuskriptos.
Astoņdesmito gadu beigās, kad Skrastiņa slimība (Alzheimera) lika sevi manīt, viņu apmeklēja Imants Ziedonis un Gunārs Janaitis, kas redzējuši rūsošas preses, apputējušus grāmatu kalnus pagrabā, bet Uģa apātiskās acis bija iemirdzējušās: Kā es jūs gaidīju!.
Uģa pārpelnotās mirstīgās atliekas, pēc paša vēlēšanās, apbedītas Limbažos.
Savā izdevniecības darbā Uģis bija spītīgs, neatlaidīgs, stūrgalvīgs. Kāda dāma pirmajos trimdas gados ASV viņam teikusi: Kāpēc Jūs, Skrastiņa kungs, tāds jauns un izdarīgs cilvēks, nestrādājat kādu godīgu darbu? Lietuvietis Jozus Girņus savā grāmatā Tauta un uzticība tautai saka: Kas radīts ar paliekamu vērtību, tas radīts ne tikai pašiem vien, bet arī visai tautai.
P.S. Vecpuisis Uģis ļoti mīlēja bērnus, un viņam vienmēr rūpēja latviešu jaunatne. Lai viņa darbs un piemiņa turpinātos, draugi, paziņas un labvēļi ziedojumus (ziedu vietā) ir lūgti sūtīt Dr. Dimantam, čekus rakstot šādi: LDVF-LMF (Latvijas dzimstības veicināšanas fondam) un adresēt: Jānis J. Dimants, Jr., M.D., 2330 Innsbruck Parkway, Minneapolis, MN 55421-2088. Dr. Dimants arī lūdz tos cilvēkus, kas Uģi pazina, uzrakstīt savas atmiņas par viņu (un nosūtīt Dr. Dimantam), kas tad tiks sakopotas.
Mākslas fotografē Helēna Hofmane piedalījusies gan kopizstādēs, gan arī personālizstādēs Latvijā un diasporā. Dzīvo Losandželosā.
