JG221 Jānis Krēsliņš. Latviešu tautas piedzīvojumi

Jānis Krēsliņš

LATVIEŠU TAUTAS PIEDZĪVOJUMI

Piemiņas zīme Uldim Ģērmānim Stokholmā

Vēsturnieka un rakstnieka, Latvijas Universitātes maģistra, Stokholmas Universitātes doktora un Latviešu Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļa Ulža Ģērmaņa* sacerējums Latviešu tautas piedzīvojumi, kuŗa pirmpublicējums bija iespiests Jaunajā Gaitā (nr. 8-21, 1957-1959), grāmatas veidā līdz šim ir piedzīvojis desmit izdevumus, gan trimdā, gan Latvijā. Šķiet, neviens trimdas autora darbs nav klajā laists tik daudzos izdevumos. Kā grāmatu to pirmo reizi publicēja Daugavas apgāds Normunda Hartmaņa izcilā grafiskā iekārtojumā Stokholmā (1959). Pats autors par šo savu darbu grāmatas pirmizdevumā ir rakstījis: Šī grāmata ir sarakstīta no 1954. līdz 1958. gadam, pa daļai Sigrūnā, pa daļai Stokholmā. Darba centrālais motīvs ir latviešu tautas cīņa par savām tiesībām un brīvību. Nolūks ir nevien sniegt nepieciešamās zināšanas latviešu tautas vēsturē, bet jo sevišķi − ierosināt un ieinteresēt. Mērķis būtu sasniegts, ja šīs grāmatas lasītājs justu vēlēšanos ar vienu otru jautājumu meklēt tālākas un plašākas ziņas.

Latviešu tautas piedzīvojumi recenzēti, apcerēti un pieminēti daudzos trimdas un Latvijas izdevumos.

Līdz šim plašāko šīs grāmatas izvērtējumu ir sniedzis Jenss Zvirgzdgrauds žurnālā Latvijas Vēsture (1999,4): Vēsturnieka Ulda Ģērmaņa (4.10.1915-19.11.1997) piemiņai pēc pārdomām sakarā ar piemiņas semināru Rīgā, Kaŗa muzejā, 1998. gada 2. oktobrī. Savu izvērtējumu Zvirgzdgrauds ievada, teikdams, ka tāda vēstures grāmata kā Latviešu tautas piedzīvojumi, kas reizē esot arī nacionālisma programma, latviešiem līdz šim esot tikai viena, un tādēļ viņš savā rakstā mēģināšot noskaidrot, vai tā rosinot apsvērt kādus šodienas realitātes izvirzītus jautājumus un kādā virzienā tā iedvesmojot tos risināt. Šķiet, šodienas realitātes izvirzītus jautājumus Zvirgzdgrauda uztverē Ģērmaņa grāmata nepalīdz apsvērt un risināt. Viņš arī min, ka Ulža Ģērmaņa domas un darbi ir sastapuši ievērojamu pretestību Latvijā arī pēc neatkarības atjaunošanas. Latvijas akadēmiskās aprindās esot pat nācies dzirdēt, ka Latviešu tautas piedzīvojumi neesot neko zinātniskāki par Andersena pasakām. Zvirgzdgrauds arī min, ka Izglītības ministrija to par mācības līdzekli neatzīstot − par spīti neatlaidīgām ietekmīgu trimdas aprindu pūlēm. Tomēr viņš atzīst, ka Ģērmaņa grāmata pati par sevi ir brīvības cīņu piemineklis un latviešu nacionālās identitātes sastāvdaļa (..) un Latvijas neatkarības ābece, kuŗas emocionālai estētikai piemītot arī, kā skandināvu sāgām, literāra vērtība. Tad kādēļ šo grāmatu nevarētu lietot kā vienu no skolu vēstures mācību līdzekļiem?

Līdz šim maz vērības veltīts dažādo Latviešu tautas piedzīvojumu izdevumu ilustrētājiem. Grāmatas otro izdevumu (1974) ilustrēja Ēriks Magons, ceturto (1987), arī dažus nākamos, Gvido Brūveris. Pašu jaunāko, Stokholmas apgāda Memento ar trimdas Daugavas Vanagu organizācijas atbalstu klajā laisto izdevumu (1998), ilustrējis Latvijas Mākslas akadēmijas ilggadīgais gleznotājs un vitrāžists, profesors Tenis Grasis (dz. 1925), kuŗa ilustrācijas Ģērmaņa grāmatai ietilpst mākslinieka monumentālā zīmējumu klāstā, kas veltīts latviešu tautas vēsturei, jo sevišķi mākslinieka paša pieredzētiem notikumiem no Vidzemes un Kurzemes kauju un bēgulības laika II Pasaules kaŗa beigu posmā līdz mūsu dienām. Kā Latvijas vēstures notikumu chronists vizuālās mākslās viņš turpina Jāzepa Grosvalda (1891-1920) un Sigismunda Vidberga (1890-1970) tradicijas. Maz pieminēts un maz cildināts ir Teņa Graša II Pasaules kaŗa beigu cēlienam Latvijā veltītais zīmējumu krājums Kaŗa dzirnavās (Stokholmā: Memento; Rīgā: Zinātne, 1995. 112 lpp.)

* Skat. Jāņa Krēsliņa rakstu „Uldis Ģērmanis 1915-1997” JG 1998, 212:15-17.