Laimonis Mieriņš

PIEZĪMES PAR VAN DAIKA (ANTHONY VAN DYCK 1599-1641) IZSTĀDI LONDONĀ

  

Saprotamu komerciālu apsvērumu dēļ uzkurināto gaidīšanu uz 21. gadsimtu un jaunās tūkstošgades iesākšanos, gluži kā komēta no kosma tālēm nākot, pārtrauca ievērojama izstāde Karaliskās Mākslas Akadēmijas telpās Londonā, atzīmējot 400 gadus kopš dzimis flāmu gleznotājs van Daiks. Savas gaitas izstāde sāka Antverpenes Mākslas muzejā. Tieši pirms simts gadiem tajās pašās vietās − varēja apskatīt līdzīga rakstura van Daika piemiņas izstādi.

Izstādes apmeklētājs nemaz nejūt, ka pamazām nokļuvis svešādas vides hipnozes varā, neierastas pasaules atmosfērā, kur skopi, it kā pa pusvērtām durvīm redzama tikai niecīga daļiņa no tā bagātā kultūras mantojuma, ko atstājuši aizgājušie gadsimti. Lielā drūzmēšanās gar eksponētajām gleznām bija jau paredzama. Varens gandarījums izstādes rīkotājiem, neraugoties uz zināmām neērtībām skatītajiem. Izstāde ar 105 gleznām, kas chronoloģiskā secībā sakārtotas astoņās lielās telpās, jau ārēji vien piesaista uzmanību ar savu flambojanto, barokālo modes parādi. Nevar gleznās neapbrīnot dekoratīvos, bieži ļoti spilgtu krāsu, abu dzimumu tērpus. Netrūkst zīds un samts, izgreznotas platmales, apkakles, aproces, zābaki un kurpes, vīriešiem vēl ar augstiem papēžiem, tad parūkas un jostas, ņirboši medaļi un dārgakmeņi, gredzeni uz visiem pirkstiem, pat uz cimdotas rokas utt. Tas toreiz bija aristokrātijas, ne tautas, ikdienišķais apģērbs, kā teikt, valdošās šķiras pāviska parādes uniforma. Nav šaubu, ka valkātāji tajos jutās tikpat normāli un ērti kā mēs savās pelēkajās, relatīvi vienkāršajās drānās. Lielāku kontrastu būs grūti iedomāties. Taisni tādēļ šī izstāde ir lieliska izdevība modes studentiem un visiem pārējiem dziļāki ielūkoties vizuāli labi dokumentētā aizgājušā laikmeta gaisotnes specifikā.

Van Daiks ir dzimis Antverpenē, Beļģijā. Toreiz tā ietilpa Holandes dienviddaļā, katoliskās Spānijas pārvaldē. Viens no pret Reformācijas kustību vērstajiem bastioniem. Spāniskums iespaidoja jaunā van Daika katoliski reliģisko dzīves uztveri un, jādomā, dažus aspektus arī mākslinieciskajā jaunradē. Tādējādi viņa mākslu dogmatiskās Katoļu baznīcas aprindas mēģināja izmantot tās idejiskā cīņā pret Reformāciju. Nav pierādījumu, ka pats van Daiks būtu bijis visai dedzīgs Reformācijas apkaŗotājs, un vai viņam vispār daudz interesēja reliģiskās domstarpības? Lai gan holandieši bija protestanti, tomēr ilgā bruņotā cīņa pret spāņu virskundzību bija glavenokārt polītiskas dabas. Tā beidzās ar Holandes neatkarības iegūšanu.

Pārtikuša zīda tirgotāja dēls nevēlējās staigāt tēva pēdās, un jau desmit gadu vecumā van Daiks kļuva par vietējā gleznotāja mācekli. Te jaunais daudzsološais mākslinieks drīz vien parādīja neparastu un spilgtu talantu. Jau septiņpadsmit gadu vecumā viņš bija sasniedzis pietiekošu technisko gatavību, lai atvērtu pats savu darbnīcu. Brīnumbērns, kas ir samērā reta parādība tēlotājas mākslas jomā.

Viņa daudzsološais talants ir labi redzams, piemēram, agrīnajā pašportretā, kas gleznots četrpadsmit gadu vecumā! Tur baltā apkaklīte ir uzgleznota tikai ar vienu vienīgu rotaļīgi spontānu otas uzvilcienu. Portretos vispār van Daikam piemita apskaužama spēja ar gleznieciskiem līdzekļiem trauksmainā veidā tvert gaistošā momenta vienreizību. Arī bērnu portretos. Ar bērnu gleznošanu viņam esot sekmējies tikai tāpēc, ka pats bijis maza auguma!

Van Daika laikā alla prima jeb tiešais gleznošanas paņēmiens bija gan pazīstams, bet netika īsteni praktizēts līdz pat 19. gadsimtam, jo priekšroka tika dota būtiski daudz sarežģītākai chiaroscuro technikai, kas varbūt bija vairāk atbilstoša laikmeta vizuālai domāšanai. Chiaroscuro ir ilgstošs, daudz laika patērējošs un visai gaŗlaicīgs gleznošanas process. Uz pirmā monochromā gleznojuma visas dizainiskā secībā plānotās izgaismojamās vietas tiek pakāpeniski apgleznotas ar puscaurspīdīgām vai caurspīdīgām attiecīgo pigmentu saturošām glazūrām. Tā pamazām un ar lielu pacietību „izaudzē” stiklam līdzīgu biezu kārtu, kuŗas optiskās īpašības ir citādākas nekā tikai viena klājuma krāsas virspusei. Problēma ir tā, ka katrai glazūras kārtai ir jānožūst absolūti sausai, pirms var klāt nākošo. Tāpēc gleznotāju darbnīcās atradās liels skaits darbu dažādās tapšanas stadijās. To nobeigšanai bija nepieciešami palīgi jeb mācekļi ar dažādam techniskas varēšanas pakāpēm un mākslinieciskām spējām.

Jauno glezniecības zvaigzni drīz vien pamanīja jau ar panākumiem bagātais, vecākās paaudzes flāmu gleznotājs Rubens (Sir Peter Paul Rubens 1577-1640). Van Daiks kļuva viņa galvenais palīgs, uzticamības persona un svarīgu pasūtinājumu īstenotājs. Pateicoties šādam izkārtojumam, van Daikam bija izdevība iepazīties ar daudziem saviem nākošajiem klientiem, ko veicināja arī jaunā mākslinieka pievilcīgā āriene, manieres un dendijiskais ģērbšanās veids. Arī valodu prasme − bez dzimtās holandiešu van Daiks brīvi pārvaldīja itāļu un angļu valodu.

Ar Rubensa ieteikuma vēstulēm azotē, van Daiks ieradās Londonā, Anglijas un arī Skotijas karaļa Džeimsa I (James I 1566-1627) galmā, kur nekavējoties kļuva par galma gleznotāju. Van Daika reputācija gleznieciski spontāni un pārliecinoši raksturot savu klientu „iekšējos un ārējos vaibstus” ieguva citu aristokrātisko galminieku ievērību un ne tikai Anglijā. Pamazām iesākās portretu pasūtinājumu plūdi. Paralēli portretūrai van Daiks bija vienādi sekmīgs reliģisko temu un toreiz ļoti populārās klasiskās mītoloģijas glezniecībā. Šai laikā van Daiks pirmo reizi tālāku studiju nolūkos devās uz Itāliju, lai apmeklētu lielos kultūras centrus − Dženovu, Romu, Palermo, Venēciju u.c. Bez Veronēzes (Veronese 1528-1588) un Tintoreto (Tintoretto 1518-1594) viņu sevišķi interesēja Ticiāns (Tiziano 1487-1576), kas varbūt visvairāk, atskaitot Rubensu iespaidoja van Daika personīgā stila pilnveidošanos.

Pēc atgriešanās Anglijā jaunais monarchs Čārls I (Charles I 1600-1649) ieceļ van Daiku dižciltīgo kārtā. Še viņš pavada savas jaunrades labākos gadus. Anglijas polītiskās kataklizmas viņa mākslu neskaŗ, toties gan daudzus darbu pasūtinātājus.

Šo vēsturisko notikumu gaita dramatisku kulmināciju sasniedza pirms 350 gadiem − 1649. gada sevišķi aukstā un vējainā 30. janvāŗa rītā, Londonā. Savas pils priekšā Vaitholā (Whitehall Palace) pa logu uz speciāli būvētas platformas uzkāpa viegli ģērbies, ar neaizpogātu balta krekla apkakli, pasīka auguma, bet lepna paskata vīrs. Tas bija draugu atstātais un bez atbalsta palikušais autokratiskais karalis Čārls I, kas pazaudēja cīņu ar parlamentu. Tur jau nepacietīgi gaidīja liels pūlis un topošās jaunās Kromvela (Oliver Cromwell 1599-1658) republikas bende ar plata asmeņa cirvi rokās... Pēc dažām minūtēm, pūlim skaļi uzgavilējot, bende aiz matiem pacēla gaisā tikko nocirsto un asinīm aptraipīto karaļa galvu... Čarla I attēls, viņa dižā stāja ir labi pazīstama no van Daika daudzajām gleznām. Pats mākslinieks šo drūmo, bet nenovēršamo janvāŗa dienu vairs nepiedzīvoja, jo sen jau bija aizsaukts veļu valstībā. Liktenīgi, ka van Daikam bija lemts mirt tieši tai pašā dienā, kad kristīja viņa meitu Justiniānu. Mākslinieku apbedīja vecajā Svētā Paula katedrālē, Londonā, kas vēlāk nodega lielajā ugunsgrēkā.

Izstādē ir aplūkojami vairāki Čārļa I portreti dažādās pozās un situācijās, no kuŗiem varbūt visneparastākais ir viņa trīskārtējais portrets (vidū frontāls skatījums, pa kreisi profīls, bet labajā pusē trīsceturdaļas skatījums), ko nosūtīja slavenajam baroka skulptoram un architektam Bernīni (Gianlorenzo Bernini 1598-1680) uz Itāliju karaļa portreta izgatavošanai. Diemžēl Bernīni marmora skulptūra gāja bojā ugunsgrēkā Vaitholas pilī. Van Daiks ir neapšaubāmi viens no savas paaudzes vislabākajiem portretistiem. Īsts pretstats amerikāņu gleznotājam Sārdžentam (John Singer Sargent 1856-1925), kas kādreiz izteicis, ka pēc katra portreta uzgleznošanas, viņš esot pazaudējis draugus. Nevarētu teikt, ka van Daiks portretūrā būtu tikai izgājis uz klaju glaimošanu. Tā stāv tālu no tukšas un nesaturīgas cildināšanas, jo apbrīnojami labi prata ieturēt neuzkrītošu diplomātisku balansu. Van Daikam bija jārēķinās ar pasūtinātāju gaumi un prasībām, jo pretējā gadījumā taču draudētu nopietna personīga financiāla krize, situācija, no kuŗas mākslinieki parasti mēģina izvairīties.

Taču reliģijas vai klasiskās mītoloģijas temu gleznās, kur pastāv lielākas izdomas iespējas, van Daiks rīkojās daudz brīvāki. Te atzīmējams tiešām izcils paraugs no Anglijas karalienes Elizabetes II (Elizabeth II) personīgās kolekcijas aizdotā vēlīnā glezna par pazīstamo klasisko leģendu Amors un Psiche. Dizainiski simboliskā izkārtojumā tur vizuāli iespaidīgi attēlots ļoti kritisks un erotikas pilns moments. Uz zemes tikko delikāti nolaidies ir dziļi iemīlējies Amors. Viņa bulta trāpa aizmigušo, kailo Psichi, tādējādi izglābjot viņu no greizsirdīgās Venēras apburtā, nāvējošā loka un drošas bojā ejas ... Gleznas kreisajā malā stāvošais Amors ar izplestiem spārniem un bultu metošu roku kopā ar guļošo Psichi veido diagonāli uz gleznas labo lejas stūri. Mazliet tālāk aizmugurē, blakus zaļojošam kokam, pret debesīm draudīgi rēgojas nokaltuša stumbra siluets ... Šī glezna tiek uzlūkota par van Daika mākslas visaugstāko galotni.

Glorificēšana un glaimošana ar mākslas palīdzību, ir pazīstama visos laikos un visās kultūrās, un tāpēc ir jāuzskata par dabīgu parādību. Mūsu dienās īpaši tipisks paraugs ir nesenā padomju laika Staļina personības kulta māksla. Varētu arī minēt zināmus aspektus no pašmāju autoratīvā Ulmaņa režīma protežētās mākslas. Laikam jau ne bez pamata apgalvo, ka mākslai esot ielas meitas mentalitāte jeb, pēc franču gleznotāja, impresionista Dega (Edgar Degas 1834-1917) domām, māksla ir uzskatāma par netikumu − kutelīgi, bet vienmēr debatējami viedokļi.

Interesantajā piemiņas izstādē eksponētās gleznas nāk no ievērojamākajām sabiedriskām un privātām kolekcijām. Nav šaubu, ka van Daiks pieder pie flāmu glezniecības un līdz ar to Rietumeiropas visu laiku lielākajiem meistariem, kuŗa Anglijā pavadītais laiks ir dziļi iespaidojis vairāku paaudžu angļu portretu gleznotājus. Minēsim kaut vai Dobsonu (William Dobson 1610-1646), Lēliju (Peter Lely 1618-1680) un veselu gadsimtu vēlāk − Reinoldu (Joshua Reynolds 1723-1792) un Geinsboro (Thomas Gainsborough 1727-1788).

Nobeidzot šīs piezīmes, nāk prātā pazīstamais teiciens: aicināto ir daudz, bet izredzēto maz.

 

 

Sākot ar šā gada aprīli Londonas Kervena Galerijā (Curwen Gallery) var skatīt mūsu līdzstrādnieka Laimoņa Mierina otro personālizstādi.