Juris Silenieks

 

MŪSDIENU RENESANSES INTELEKTUĀLIS

KNUTS LESIŅŠ     28.03.1909-01.01.2000

 

Mūsu laikmetā, kad speciālizēšanās ir ceļš uz atzinību, Renesanses daudztalantīgais intelektuālis ir nolemts aizmirstībai, jo sasniegt kalngalus vairākās virsotnēs vairs ir reti iespējams mūsdienu zinātniekam un māksliniekam. Taču nedaudzi pa laikam saista mūsu uzmanību ar savu izraušanos no profesionālās šaurības ar savu daudztalantīgumu, kas pārsniedz parastās nospraustās speciālizēšanās robežas. Knuts Lesiņš aizgāja pie tēviem jaunā gadsimta pirmajā dienā un bija mūsu laikmeta Renesances cilvēks. Ar saviem darbiem un iesaistīšanos kulturālā dzīvē viņš ir sasniedzis zināmu nemirstību. Knuta Lesiņa sasniegumi pārkāpj politiskās robežas, kas šķīra dzimto vietu no trimdas. Pirms Latvijas atstāšanas viņš jau bija ieguvis atzinību kā mūzikā, tā rakstniecībā. Ieguvis brīvmākslinieka diplomu no Latvijas Konservatorijas Jāzepa Vītola kompozicijas un Paula Šuberta klavieŗu klasēs, Lesiņš sešus gadus veic drāmaturga pienākumus Latvijas Nacionālajā Operā. Šis amats, kas prasa daudz zināšanu un talanta, saved viņu kopā ar savas paaudzes ievērojamākajiem māksliniekiem. Un kamēr rokas atpūšas, viņš publicē romānus, recenzijas un īpaši noveles − žanrs, kuŗā viņš iegūst izcilību blakus mūsu lielmeistariem Blaumanim un Ezeriņam. No Lesiņa spalvas nāk tulkojumi un pārstrādājumi no citvalodu darbiem, jo operas uzvedumiem vajadzēja būt latviešu valodā. Viņa pirmais noveļu un stāstu krājums, Zīmes tumsā, iznāk 1938. gadā. Izdevuma vāks − viņa ceļa biedra Anšlava Eglīša zīmēts. Lesiņa pirmais romāns, Mīlestības zīmogs, nāk klajā 1943. gadā.

Trimda pieprasa pārorientēšanos, taču neapslāpē Lesiņa enerģiju, drīzāk uzmudina viņu nodoties ar vēl lielāku mērķtiecību mākslas un rakstniecības nozarēs. Bēgļu un vēlāk emigrantu saplūsmes vietās koncerti un rakstnieku sanāksmes kļūst par nozīmīgām latviešu kultūras kopšanas vietām. Un Knuts Lesiņš piedalās rakstnieku dienās, akadēmiskos sarīkojumos, kā arī koncertos kā pianists vai pavadītājs. Nonākot ASV, Knuts ar dzīvesbiedri, brīvmākslinieci Valdu Lesiņu, nodibina savu studiju Mineapolē (Minneapolis). Savā laikā Gaŗezera vasaras vidusskola izmantoja Knuta Lesiņa skolotāja talantu. Blakus paidagoģiskam darbam Lesiņi koncertē, piedalās dažāda veida kulturālos pasākumos, piemēram, rakstnieku dienās un dažādās oficiālās svinībās − aktivitātes, kuŗām pieslēdzas redaktora vai redakcijas kolēģijas darbs. Lesiņa kompoziciju pūrā skaitās pāri par 30 solo un koŗa dziesmu no kuŗām vairākas ir iemūžinātas ieskaņojumos, tāpat kā viņa publicētie stāsti un noveles, kas ir tulkotas arī angļu valodā.

Knuts Lesiņš nebija „ziloņkaula torņa” sargs un iemītnieks, kas dzīvo tikai savai mākslai un baidās nokāpt no saviem augstumiem, lai netiktu pūļa vulgaritātes samaitāts. Viņš it labi var reprezentēt savā laikā tik daudzināto intelektuāli engagé, kas apzinās savu pienākumu pret sabiedrību un tautu. Knuts Lesiņš savus talantus ir licis lietā. Kopā ar saviem laika biedriem − Anšlavu Eglīti, Mārtiņu Zīvertu, Volfgangu Dārziņu, Marisu Vētru, Jāni Kalniņu, pieminot tikai dažus izcilos no tā laika „zelta jaunatnes”, kas kalpoja mūzām, neaizmirstot savu piederību tautai un pienākumu pret savu laikmetu − viņš ir iemūžināts mūsu Panteonā.