Ojārs Spārītis
MELNGALVJU NAMA ATDZIMŠANA
Foto: Pēteris Martinsons
Foto: Ingrīda Bulmane
Foto: I. LūsisBeidzot tas nu ir noticis. Otrā gadu tūkstoša beigās Rīga ir atguvusi pēdējā kaŗa viesuļos zaudēto Rātslaukumu, Rolanda skulptūru un, kas ir pats brīnišķīgākais − arī pilsētas lepnāko ēku − Melngalvju namu. Trīs gadu laikā tas ir uzcelts no jauna. Taču, ko tas prasīja?
Jau pirmajās dienās pēc nodegšanas 1941. gadā Latvijas Universitātes architekti un studenti vāca kopā nama drupās atrodamos tēlniecības un Melngalvju nama fasādes rotājumu lauskas. Nekavējoties tika nostiprināti mūri un pamazām jau pat grūtajos kaŗa gados brieda doma par pagaidu jumtu, par nama glābšanu un atjaunošanu. Tādās pašās noskaņās architekti un Rīgas patrioti turpināja aizstāvēt ēkas vēsturiskos mūŗus un tūdaļ pēc kaŗa beigām sāka zīmēt projektus Melngalvju nama atdzimšanai. Tomēr Maskavas naids pret visu vācisko un vēlēšanās sacīt pēdējo vārdu bija lielāki par saprāta balsi. Jau 1945. gadā no postamenta Rātslaukuma vidū tika nogāzta un sakropļota Rolanda statuja. Pēc pavēles no Krievijas Kultūras ministrijas (1948. gada maija naktī) armijas sapieŗi uzspridzināja Melngalvju nama sienas. Tā sauktā Republikas laukuma ierīkošanai un par Ļeņina ielu pārdēvētās Kaļķu ielas paplašināšanai dažus gadus vēlāk tieši tāpat sagrāva stipros un vēl veselos nodedzinātā rātsnama mūrus.
Nākamais jautājums, ko varam uzdot paši sev: ja jau reiz krievu komūnistu valdībai bija tāds naids pret vācu kultūras un Hanzas laika architektūras simbolu, vai latviešiem, kuŗiem arī vēsture bija devusi diezgan iemeslu nemīlēt vāciešus, būtu bijusi citāda attieksme pret Melngalvju namu? Spriedīsim paši. Neatkarīgās valsts galvaspilsētas centrs jau divdesmitos un trīsdesmitos gados parādīja savu vēsturisko un architektonisko pievilcību un nepieciešamību pēc iedzīvināšanas Vecrīgas viducī ar kultūras līdzekļiem. Latviešu jaunās paaudzes inteliģencei vēsturiskais mantojums neradīja iekšējas pretrunas vai šaubas par tā saglabāšanas nepieciešamību, jo tas bija pieņemts kā savs un ikviens domājošs cilvēks saprata unikālās celtnes vērtību, kas stāv pāri laikiem un partijiskām ideoloģijām. Eiropeiskā izglītība, piederība Eiropai un atbilstīga mentalitāte ļāva kā savu īpašumu uztvert kā vācu, un latviešu, tā arī zviedru, poļu un krievu kultūras vērtības. Tieši tāpēc jau arī latviešu architekti pēc kaŗa ar neparastu neatlaidību padomiskās varas labirintos meklēja vismaz iespējas, kā pasargāt Melngalvju nama oriģinālo pamatu vietu no jaunbūvēm, ja nevarēja panākt vairāk. Vajadzēja izturēt gan morālu gan polītisku spiedienu kā no Maskavas puses, tā no pašmāju komūnistu puses, lai ar gudrību novirzītu malā dzīvojamos namus, Poļitruku skolas jeb vēlākā Rīgas Politehniskā institūta ēkas, lai neļautu izjaukt vecā, bet tobrīd neeksistējošā, Rātslaukuma vietu ar bibliotēkas vai Latviešu Sarkano strēlnieku muzeja un pieminekļa celtniecību.
Katrs nākamais Vecrīgas izbūves un atjaunošanas projekts veda pa solītim tuvāk senā vecpilsētas centra atzīšanu par archeoloģisku vērtību, beidzot arī par tādu pilsētas architektūras un telpas daļu, kuŗas atjaunošana Rīgas tēlam ir svarīga un nepieciešama. Tikai visus 50 pēckaŗa gadus naudas šim mērķim kā nebija, tā nebija. Trešās Atmodas gados rīdzinieki ar zināmu nostalģiju raudzījās uz Latvijas pirmās brīvvalsts sasniegumiem, simboliem, un kopā ar tiem idealizēja arī zudušo demokrātiju, saimnieciskos un kultūras sasniegumus. Ar labām domām atceroties pagājušo laiku, Latvijas inteliģence aizstāvēja viduslaiku Rīgas savdabīgākā architektūras veidojuma − Melngalvju nama atdzimšanas ideju par spīti padomju režīma vienpusīgajam un polītizētajam skatījumam uz kultūru. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Organiskās sintēzes institūta zinātnieku prātos, Latvijas Kultūras Fonda aktīvistu idejās, pilsētas projektēšanas un restaurācijas institūciju architektu domās nobrieda motivēta prasība pēc Rātslaukuma, Melngalvju nama un Rātsnama ansambļa atjaunošanas par zīmi padomju genocīda pret latviešiem un viņu kultūru simboliskai izbeigšanai, par piemiņu II Pasaules kaŗa seku pārvarēšanai cilvēku sakropļotajā apziņā un sagrautajā galvaspilsētas sirdī. Pēc neatkarības atgūšanas liela daļa izpostītā Rīgas vecpilsētas centra zemesgabalu atradās pilsētas valdījumā, un Rīgas Dome sāka īstenot savu līdz šim vērienīgāko pilsētas telpas sakārtošanas projektu.
Rīgas pilsētas nekustamā īpašuma pārvaldes firmai Rīgas nami tika uzticēts vadīt projektēšanu, piesaistīt līdzekļus, celt un pārvaldīt no jauna uzceltās pilsētas ēkas. Arī skeptiķu un neticīgo netrūka, taču viens bija skaidrs, ka atgūstot tūrismam, dzīvei un pilsētnieku atpūtai kādreizējo īsto administratīvo centru, nevis tā aizstājēju − Doma laukumu, investīcijas atjaunotajā Rīgas daļā nevar nest zaudējumus. Kopā ar Melngalvju namu tika projektēta veselu kvartālu un no zemes virsas nozudušo ielu atjaunošana, bijušās Svaru mājas, Zilās gvardes noliktavas, vairāku zudušo dzīvojamo un veikalu namu rekonstrukcija. Saprotams, ka funkciju šīm jaunceltajām ēkām plāno atbilstošu šodienas vajadzībām, un atjaunotajos namos pavisam drīz iekārtosies veikali, biroji, kafejnīcas, mākslas galerijas. Tieši tāpat arī Melngalvju nams, kuŗa jaunā funkcija neatšķiras no pirmskaŗa izmantojuma veida, atkal ir interesanta ēka ar atmosfairu kultūrai, Rīgas Domes reprezentācijai, koncertiem, viesībām, kā arī vēsturisko un atdzimušo mākslas vērtību mūzejiskai apskatei.
Pēc valsts neatkarības atgūšanas pirmais Rīgas pilsētas galva A. Teikmanis 1993. gadā pieņēma lēmumu par Melngalvju nama atjaunošanu, otrais pilsētas galva M. Purgailis 1996. gadā iemūrēja pirmo ķieģeli, bet Rīgas mēram A. Bērziņam ir ticis gods piedalīties gan atjaunotā 2 Melngalvju nama iesvētīšanas ceremonijā 1999. gada 9. decembrī, gan šīs ēkas atklāšanas svētkos aizejošā gada 28. decembrī. Šī gada pirmajās dienās − 5. janvārī − Melngalvju nams vēra durvis Latvijas un ārvalstu diplomātiem un politiskajai elitei. Iepriekšējais Latvijas Valsts prezidents G. Ulmanis ar kundzi un tagadējā Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga bija goda viesu vidu. Šī politiskā pasākuma jēga bija nest pasaulē tuvojošās Rīgas 800 gadu jubilejas noskaņas, ar parlamenta un valdības locekļu palīdzību darīt zināmu pasaulei atjaunotās Latvijas kultūrpolitikas spēku un virzienu. Un vai gan tas nav Melngalvju nama kvalitātes un pievilcības rādītājs, ja šī gada pirmajos mēnešos diplomātisku tikšanos laikā to jau ir apmeklējuši Eiropas Savienības vadītājs B. Prodi un Slovēnijas valsts prezidente.
Atjaunotā Melngalvju nama pastāvēšana Rīgas centrā ir cildinājums Latvijas celtniekiem, amatniekiem, māksliniekiem, kuŗi zaudētā skaistuma atjaunošanā ir pratuši apvienot modernās technoloģijas ar teicamu seno arodu pārvaldījumu. Lai gan nams vēl nav pilnībā iekārtots, nav ar visām mēbelēm, gleznām, bruņām, ieročiem un piemiņas lietām, tomēr tas spēj uzņemt viesus un piedāvāt tiem atjaunotās vēsturiskās telpas: viduslaiku pagrabus ar Melngalvju nama būvvēstures ekspozīciju, ar grezniem griestiem, antikvārām mēbelēm, gleznām, jūgendstila kamīniem un aizkariem rotātās pirmā stāva reprezentācijas zāles, svētkiem un koncertiem piemēroto otro stāvu un vēl vairākas telpas nama augšstāvos. Tur, kur kādreiz bija neizmantotas noliktavu un bēniņu telpas, atjaunotajā Melngalvju namā iespējams atpūsties, noorganizēt preses konferences, tikšanās, mākslas izstādes un pat visai dzīvespriecīgus sarīkojumus.
Daudz vairāk ir sakāmā par leģendāro Melngalvju nama Svētku zāli un ceļu no garderobes un vestibila uz otrajā stāvā atjaunoto ēkas krāšņāko telpu grupu. Lai ikvienam viesim atgādinātu par šī nama mūzikas kultūras tradicijām, kāpņu telpas sienas rotā astoņi pasaulslavenu komponistu krūšutēli. Viņu vidū katrs pazīs Bachu, Hendeli, Mocartu, Melngalvju namā simfonisko koncertu rīkotāju Vāgneru un vēl citus ģēnijus. Svētku zāle apbuŗ ar plašumu, greznumu un teicamo akustiku. Te atkal ir vieta elitāriem muzikāliem sarīkojumiem, te ar savu skanējumu klausītājus iepriecina Pilsētas Domes dāvana − Steinway & Sons koncertflīģelis, kuŗu mūzikas lietpratēji ir atzinuši par labāko instrumentu Rīgā. Paceļot acis uz griestiem − atkal kā pirms 100 gadiem tos rotā tikko uzgleznotā Svētā Maurīcija apoteozes glezna − Latvijas Mākslas akadēmijas profesora A. Začesta un viņa studentu darbs. Pie sienām − zviedru karaļu un krievu caru portreti zeltītos un smagnējos kokgriezuma rāmjos. Bez Melngalvju nama vēsturiskajām gleznām citur Latvijā nebija līdzvērtīgu parādes portretu no XVII un vēlākajiem gadsimtiem. Bez šīs vizuāli iespaidīgās valdnieku parādes nebūtu arī Svētku zāles pārsteidzošā iespaida. Kāds varētu vaicāt − kāpēc krievu, kāpēc zviedru valdnieki? Atbilde ir vienkārša. Šādu priekšlikumu − atjaunot Melngalvju namu tādu, kāds tas bija izpostīšanas brīdī, ir izstrādājusi latviešu inteliģence, to ir akceptējusi neatkarīgās Latvijas valsts galvaspilsētas Dome un realizējušas latviešu mākslinieku talantīgās rokas. Svētku zāles lieliskums ir tās greznajā sienu krāsojumā, ar sarežģītiem ornamentiem apgleznotajās griestu apmalēs, Muzikantu luktas rotājošajās moru skulptūrās, dzelzs bruņu un ieroču komplektos, kas atkal atraduši vietu dekoratīvās nišās abpus ieejas durvīm. Bet kur tad vēl kristalla lustras! Pēc vēsturiskām fotogrāfijām firmas Restaurators darbnīcās tapa Līvānu un Bohēmijas stikla brīnums − deviņas liela izmēra lustras, kas visai zālei piešķiŗ tās neatkārtojami svinīgo noskaņu. Blakus Svētku zālei pavisam drīz sienas rotās Lībekas pilsētas panorāmas un Gustava Ādolfa pēdējās kaujas gleznas. Gan šo, gan visu karaļu portretu autors ir A. Začests, kuŗa darba spējas un talantu, šķiet, var apskaust daudzi.
Vēsturiskās telpas pamazām atgūst savu piepildījumu ar relikvijām, kuŗas te ir atradušās un ar savu leģendāro biogrāfiju ir radījušas Melngalvju nama neatkārtojamo atmosfairu. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā uzglabātas, pēc vēlreizējas nonākšanas Melngalvju namā, tās atgādina neprecēto tirgotāju brālības pagātni un kuriozos notikumus, ikvienu nama viesi iepazīstina ar svētku rīkošanas tradicijām senajā Rīgā un brālības īpašo vietu pilsētas sabiedrībā, baznīcā, sadzīvē.
Un, ja 2001. gada vasarā uz dažiem mēnešiem no jauna izdotos savienot II Pasaules kaŗa uz pusēm šķeltās Melngalvju brālības sudraba kollekcijas divas puses, tad no jauna tālu un skaļi noskanētu šīs viduslaiku Rīgas sekmīgās tirgotāju ģildes vārds. Tad atkal uz mirkli parādītos kādreiz territoriāli vienoto, bet tagad pasaulē izkaisīto baltiešu kopienu kultūras veselums. Tieši tāpat, kā tas jau ir kaŗa sašķelto latviešu trimdas un dzimtenes daļu veiksmīgā sadarbībā tās pašas mūsu Latvijas labad.
Prof. Dr. Ojārs Spārītis ir Melngalvju nama direktors.
