Eleonora Šturma

ČETRU LATVIEŠU MĀKSLINIEČU IZSTĀDE ĀRPUS LATVIEŠU LOKA

 

Ņujorkas latviešu mākslinieku rosmju patlabanējā pieklusumā šīs ziemas neparasti spēcīgie vēji 20. februārī „iebrāzmoja” visai dinamisku izstādi ar nosaukumu „Latviešu četrinieks” (The Latvian Four). Šī četru mākslinieču izstāde notika Esteres Raušenbušas bibliotēkas galerijā Sēras Lorences (Sarah Lawrence) kolledžā − savlaik vienīgi sievietēm paredzētā augstākās izglītības iestādē − Ņujorkas pievārtē.

Izstādē ienākot, pirmām kārtām uzmanību saistīja pie sienām izkārto Gerdas Rozes un Indras Avenas darbu šķietami pretrunīgā saskaņotība: par spīti technikas un personiskās izteiksmes lielajām atšķirībām un piederībai divām dažādām paaudzēm, ar Gerdu Rozi gadpilnā seniores postenī, skaidri izmanāms, ka abām māksliniecēm radošā impulsa dīglis nācis no tās pašas abstraktā ekspresionisma sētās sēklas. Abām arī it kā kopējs ierosmes avots, kas varētu būt ainava, citreiz biomorfiskas formas, pārtapušas abstraktos veidolos, bet tas, ko darbos izjūtam, neliekas tik daudz dabas formu brīvi risinājumi, kā abu mākslinieču „iekšējo ainavu” atspoguļojumi. Abām arī raksturīga kopēja īpašība − spontānitāte.

Indras Avenas gleznās dominē zīmējums: enerģiski vilktas, tumšas līnijas veidotas cilpas un krustojumi − emociju, trauksmainības un reizē iekšēja līdzsvarojuma reģistrējumi, ko papildina it kā intuitīvi kompozicionāli izkārtojušies gaišo un tumšo pasāžu iegleznojumi, bez tieksmes pēc apdares izsmalcinājuma. Līniju savijuma radītā emocionāla spriedze, gaišu un galēji tumšu iegleznojumu atbalstā sevišķi izjūtama gleznā „Atstājot zemi II” (no 3 „melnbaltu” gleznu cikla), turpretim noskaņotu krāsu plašu ieklājumu atslogotā izteiksme gleznā „Dzemdes ainava” vieš gaišu izlīdzinājuma sajūtu.

 

Pretstatījumā, Gerdas Rozes kolorītā noskaņotajos viennospiedumos apdares izslīpējumam ļoti liela loma. Veiksmīgi izmantojot monotipijas technikas daudzējādās iespējas, nospieduma veidojumā manipulējot ar vairāku apgleznotu plākšņu radītiem toņu „krustojumiem”, krāsas izgaisinājumiem un faktūru sabiezinājumiem, māksliniece ir atradusi izteiksmes līdzekli, kas patiesi tuvs viņas personiskajai iedabai, un spēj viņas mākslinieciskos nodomus un izjūtas izteikt līdz vissubtīlākajai niansei. Kompozicionāli izsvērtajos darbos citreiz izjūtams mierīgs izlīdzinājums, citreiz drāmatisks sasprindzinājums, kā piemēram spēcīgos gaišu un tumšu pasāžu kontrastos un izsmalcinātos niansējumos veidotajā viennospiedumā „Enigma II”, bet visnotaļ gaišo, dzīvi apliecinošo mākslinieces izjūtu klātiene kā šajā monotipijā, tā citās, arī darbu aplūkotāju ieved pacilājošā noskaņā.

Ritmiski izkārtotu formu pulsējuma vadīts dinamisms raksturo arī Zanes Treimanes melni vai balti krāsotās sienas skulptūras, iederīgi papildinot iepriekš aplūkoto mākslinieču devumu. Nedaudz atstatu no sienas piestiprinātās, plaknē veidotās konstrukcijas ir no plānām koka plāksnēm izzāģētu taisni, vai viļņojoši lineāru slokšņu, apļu un citu apveidu atjautīgi kopojumi, kuŗu nolūks radīt kādu asociatīvu domu vai izjūtu. Tā piemēram, paliels, balti krāsots, izteiksmīgos virzienos sakārtotu viļņveidīgu slokšņu un it kā saules ripas apvienojums runā par ūdeņu nebeidzamo tecēšanu vai varbūt par šķīstīšanos pārnestā nozīmē, kamēr melnā taisnrežģu konstrukcijā iesprostoto cilvēka roku atveidi, veidodami saistošus abstraktu un konkrētu veidolu pretmetus, nepārprotami pauž cīņu, brīvības alkas. Šo sienas konstrukciju iecerē iekļauts vēl viens mākslinieces nodoms − radīt apgaismojuma veidotas subtīlas „ēnu spēles” uz sienas (pieņemot, ka siena ir gluda un balta) kas, par lielu nožēlu, šoreiz nevarēja īstenoties, jo aplamā kārtā veidojumiem fonā bija grubuļaini ķieģeļi. Šī drūmi pelēcīgā siena melni krāsotos darbus padarīja gandrīz nepamanāmus.

Šī ķieģeļu siena, vienīgā visā baltsienu telpā, kas domās asociējas ar lauku sētas architektūru, būtu bijusi īsti piemērots fons lielajām, tautas mākslai tuvajām Gitas Treimanes sienas segām. Uz vienkrāsainas filca pamatnes atjautīgi izvietotie jauktu materiālu veidoli un biežie koškrāsainu kvadrātu ritmiskie izkārtojumi, kā arī izmantoto krāsu pretmetu drošums, veido rakstu valodu, kas šos darinājumus sarado ar vispārinātiem tautas mākslas priekšstatiem. Šo īpašību, kā arī ietvertās domas dēļ, Gitas Treimanes veidojumiem piemīt sava veida pievilcība. Tā piemēram, harmoniskos mēļos toņos, važiņām un karuļiem greznotajā šūdinājumā „Karalis nes dāvanas”, ārpus formālā un dekoratīvā elementa paveŗas jau mītisku rituālu priekšstati.

Tomēr šo rindu rakstītāju neatstāj izjūta, ka šie „rokdarbnieciskie” darinājumi vislabāk baudāmi atsevišķā izstādē, un lai arī cik veiksmīgi, tradicionāli pieņemto mākslas kategoriju vidū tie īsti neiekļaujas. Kolledžas mākslas galerijas kuratore nepārprotami bijusi citādākās domās.

Izstāde ilga līdz 31. martam un bija labi apmeklēta.

 

Eleonora Šturma, mākslas vēstures maģistre (City University of New York, Hunter College), publicējusi kopš sešdesmitajiem gadiem daudzus rakstus trimdas periodikā (Latvju Māksla, Laiks u.c.) par latviešu māksliniekiem un izstādēm. PBLA Goda balva (1987) žurnālistikā. Dzīvo Ņujorkā.