Jaunā Gaita nr. 221, jūnijs 2000
PILNIGI SUBJEKTĪVI
Brunis Rubess un Nora Ikstena. Brīnumainā kārtā... Rīga: Nordik, 1999. 575 lp.
Pagājušajā gadsimtā Francijā bija modē rakstīt romānus, ģimenes chronikas. Vislabāk pazīstamā ir Emila Zolā (1840-1902) romānu sērija Les Rougon-Macquart (Rugon-Makāru dzimta), kur tiek apskatīti vienas ģimenes locekļi piecās paaudzēs. Toreiz dzīves realitāti aplūkoja romāna formā. Sekoja gudru cilvēku argumenti vai izklāsts - ir vai nav zinātnisks, objektīvs. Mūsdienās uz pasauli var skatīties pilnīgi subjektīvi, kā to ir darījis Brunis Rubess savā grāmatā Brīnumainā kārtā...Pats būdams viduspunktā, viņš apskata savu un arī sievas Birutas ģimeni - no vecvecākiem līdz mazbērniem. Piecas paaudzes. Ģimene ir kā ass, ap ko griežas viss pārējais. Ar sevis pazinēja prasmi Rubess izceļ cilvēkus un notikumus, kas veidojuši paša raksturu un attieksmi pret pasauli. Gala rezultātu labi apraksta šis teikums: "Mērķa zvaigznes gan mēdz būt dažādās krāsās un dažādos augstumos, bet tie, kuŗiem tādas ir, vienmēr atšķirsies no cilvēkiem ar tukšajām acīm, kuŗiem mērķa nav un kuŗi tikai streipuļo no vienas dienas uz nākamo." (251) Nav grūti uzminēt, kuŗā kategorijā ietilpst rakstītājs.. Atšķirībā no Zolā naturālisma, pat II Pasaules kaŗš un sekojošais gūsta laiks ir aprakstīts ar zināmu humoru. Pēc tam dzīve ir laba, kļūst arvien labāka, un lasītājs var ceļot līdz pasaules augstāko finansiālo un polītisko aprindu darbam un atpūtai.
Ar atvērtu prātu no cilvēkiem un situācijām vienmēr var kaut ko mācīties. Tā rodas apraksti par pasaules ekonomiju, auto ražošanu, tirdzniecību, dažādām zemēm un tur valdošo iekārtu. Viss ir izskaidrots vienkārši, saprotami un saistoši. Perspektīva ar laiku var mainīties. Pirms daudziem gadiem atceros dzirdējusi stāstus par Dienvidāfriku. Kad kāds iejautājās par tur valdošo aparteīda sistēmu, tūlīt tika pieminēta zulusu ieraša kārt suņus pie miruša ciltsbrāļa mājas. Manā subjektīvā uztverē tas it kā izskaidroja, kāpēc ar zulusiem nevar dzīvot kaimiņos. Turpretī nodaļā Japāņi ir balti, bet mambas zaļas (235) jau virsrakstā aparteīds ir piezobots. Ir tikai pāris indivīdi, kas Brunim Rubesam ir pretīgi. Viens no tiem pamatoti tiek aprakstīts kā: "...izcili nepatīkams cilvēks." (179) Bet no vairāk nekā 500 lappušu gaŗā stāstījuma tādiem tipiem veltīts ne vairāk par vienu lappusi.
Nodaļā Trīs mūži (351) Brunis Rubess konstatē, ka viņam bijis latvieša mūžs, vācu auto industrijas mūžs un kanadieša, pasaules cilvēka mūžs: Pēdējie divi bieži balstījuši latvieša mūžu. Vācijas industrijas rīkotā informācijas ceļojumā, apskatot sekmes Malaizijā, doma tūlīt ir par Latviju. "Vai Malaizija, Penanga, būtu gatavas dot padomus industriālās attīstības jautājumā Latvijai?" (460) Līdz Latvijas atstāšanai 1944. gadā latvieša mūžs bija pats par sevi saprotams. Pēc tam tas ir apzinīgi veidots, uzstādot mērķa zvaigznes gan sev, gan citiem. Tādas zvaigznes bijušas Jaunatnes svētki un 2x2 nometnes. Kritiskā brīdī roka pielikta jaunatnes apgādam Ceļinieks un žurnālam Jaunā Gaita. Aprakstīti arī agrie sakari ar Latviju, kas tā laika trimdas presē tika noklusēti vai pielīdzināti tautas nodevībai. Runājot par Latviešu Centru un Imantu Ziedoni (310), paliek iespaids, ka dzeju lasījums nenotika, jo "neviens neuzdrošinājās viņam tur, rīkot dzejas vakaru..."'Tas notika neitrālās kanadiešu telpās (Centrs neļāva rīkot un izziņot Dardedzes sarīkojumus). Labojams ir Ave Sol pirmās viesošanās gads - nevis 1988., bet gan 1987. gads (311). Etaps ir ievēlēšana Latvijas Bankas padomē. Bet ar Latviju nav viegli. Indianapolē notrallina amerikāņu palīdzību, Kanadas palīdzību iznieko izglītības ministrija. Izcili literāri ir uzrakstīta nodaļa Visvarenie, kas ir mēģinājums izskaidrot, kāpēc ne Latvijas Banka, ne Brunis Rubess nespēja novērst Bankas Baltija krišanu. Kā mierinājumu neveiksmēm var tikai atkārtot Kamī (Albert Camus) teikto: "Ja cilvēki ir vainojami, tad viņi ir vainojami nezināšanā."
Grāmatu ir viegli lasīt. Nodaļas ir īsas un katra ar nobeigtu domu par kādu tematu, notikumu vai personu. Arī teikumi ir īsi, ko var izskaidrot ar to, ka grāmata vispirms ierunāta audiolentēs. Tas ir tiešā pretstatā ar Latvijā piekopto, ļoti sarežģīto rakstīšanas veidu. Atšķirību jau pamanījis un attiecīgi ilustratīvi novērtējis Jānis Rokpelnis: "Raiburaibajos notikumos ērcina stāstnieka Rubesa pavājā valodas izjūta - endzelīniski gramatiskais fundamentālisms kopā ar angliskiem pateicieniem reizēm rada negribēti amizantu efektu." (Latvija Amerikā 5.02.2000) Rokpelnis un Rubess vēl joprojām ir katrs no savas pasakas. Grāmatu rakstot ir domāts par to, vai to lasīs tikai literāri ievirzīta elite, vai arī pragmatiski ievirzīti cilvēki. Atkarībā no lasītāja pasaules uzskata, grāmatā tiks saskatīta tikai lielīšanās, vai arī dažas pielietojamas idejas, piemēram, kā grūtā situācijā vienot cilvēkus jeb "visiem pagriezt degunus vienā virzienā." Grāmata ir izdota Latvijā, manuprāt, ar cerību sasniegt auditoriju, kas to lasīs laika kavēklim un šo to derīgu atcerēsies.
Anita Liepiņa
Brīnumainā kārtā... priekšvārdos Brunis Rubess tencina "grāmatas līdzautori Noru Ikstenu, kas noklausījās visā gaŗajā - 67 audiolentes - atminu stāstā, tad to lika datora signālos, sijāja, spodrināja un labestīgi panesa manu sīkumainību. Bez viņas darba šīs grāmatas nebūtu." 334. lp. autors norāda, ka Jaunā Gaita iznāk jau gandrīz trīsdesmit gadus. Tas bija 1984. gadā. Žurnālam Jaunā Gaitā šogad ir 45. gadagājums. (Red.)
