Jaunā Gaita nr. 221, jūnijs 2000

 

MĀJUP

Jānis Gorsvāns. Var runāt klusējot. Autora grafiskā apdare. Losandželosā: Samogle, 1999. 166 lp.

Blēza Paskala (Blaise Pascal), 17. gadsimta filozofa un zinātnieka daudz citētais teiciens: Le silence éternal de ces espaces infinis m'effraie (Bezgalības nebeidzamais klusums mani biedina) mūsdienās ir ieguvis dažādu rezonansi. No vienas puses ir tie, kas Paskala laika biedra Dekarta ne mazāk atkārtoto frāzi je pense, donc je suis (es domāju, tātad es esmu) ir pārfrazējuši: je parle, donc je sui, (es runāju, tātad es esmu - kam mūsdienu patērētāji pievieno: es pērku, tātad es esmu), un ir tādi, kas domā, ka mūsu laikmets cieš no logoreiskas apsēstības un būtu nepieciešams kultivēt klusuciešanu. Šo mūsdienu nespēju izvairīties no pretrunībām bez izmisuma vislabāk varbūt ir izkārtojis Samjuels Bekets, kas reiz deklarēja, ka viņam nav ko teikt, ka nekas nav sakāms, bet, ka viņš tomēr teiks. Gorsvāna dzejoļu krājums zināmā mērā apliecina dzejnieka piederību Beketa paaudzei, kuŗai gan vairs nav tā sekotāju draudze, kas reiz uzskatīja eksistenciālistus un citus viņu bēdu brāļus par vienīgiem, kuŗiem ir ko teikt un kuŗiem var ticēt.

Jānis Gorsvāns noteikti nekvalificējas kā tipisks pēckaŗa eksistenciālists, taču viņa darbs norāda uz īpatnībām, kas parādījās ar to pēckaŗa paaudzi, kas gribēja būt patiesa un atkratīties kā no neīstā ideālisma un pozitīvisma, tā arī no nospiedošā materiālisma. Gorsvāna dzejas krājums ir iespaidu bagāts un varētu iezīmēties kā kāds ceļojums no svešuma mājup, no daudzrunības uz klusumu, kas mūs apņem dzīves saulrietā, ar ko nobeidzas ceļojums. Gorsvāna dzeja ir taupīga vārdiem, svārstās starp vēlēšanos teikt un atziņu, ka klusums var būt daudz izteiksmīgāks. Ceļojums iesākas Amerikā, no kurienes nāk dažādi ieskicējumi. Tur ir krogus un dabas skati un tāds kā mīlestības stāstiņš, kas, kā visiem Tristāna un Izoldes pēcnācējiem, nobeidzas ne jau ar "apprecējās un dzīvoja laimīgi tālāk," bet ar šķiršanos, kā jau tas pienāktos visiem tiem, kas nemeklē savas mīlestības piepildījumu platoniskās debesīs, bet tepat starp mirstīgiem, kuŗiem miesa un tās kārības aizvieto debesu mannas. Taču arī pašos aizrautīgākos brīžos iezogas memento mori vadmotīvs. Virzoties pa gadu kāpnēm, dzejnieks konstatē arī: "Gan jau tikšu līdz kapenēm" (41).

Neizbēgamais kļūst arvienu uzmācīgāks, tā priekšā viss cits izgaist nenozīmībā:

"Es lēni mirstu,
lēni irstu...
Un vārdi - 'Laikam nē'
ir lieki nieki.
Bet teica tos
jau mani senči,
spēka vīri,
godīgi
vai plenči.
Tie arī mira.
Tagad mana kārta
ira" (59).

Vēl paliek norēķināšanās ar vārdiem. Ar vārdiem var dažādi spēlēties, izmantojot semantiskos un fonētiskos kontrastus. Vārdi, kas reizēm izliekas uzpūtušies, beigu beigās izrādās tukši. Vārdi mūs nomāc, mūs apēd, bet nespēj mūs saistīt ar tuvāko cilvēku.

"Vārdi ir,
ir kā ir,
nav kā ir"(72).

Var runāt klusējot, tāpat kā var klusēt runājot. Vārdu traģēdija ir tā, ka "visi vārdi ir jau teikti" (74). Rodžers Shatuks (Roger Shattuck) savā nesen izdotajā grāmatā saka: "Viss ir jau pateikts. Taču neviens neklausās. Tāpēc mums jāsaka vēlreiz - bet šoreiz labāk." Klusēt vairs nevar atļauties. Bez tam mūsu pienākums ir runāt to vārdā, kuŗiem nav balss. Vārdi ir cilvēka izmisums un mierinājums. Taču klusums ir daudz bagātāks:

"Klusumu, klusumu -neiztraucē,
klusumā viss sevi glabā.
Varens, ir varens tā spēks,
cilvēkā, zvērā, un dabā" (137).

Bet ar vārdiem var spēlēties un tos izkārtot visādās tipografiskās kombinācijās kā, piemēram, pēc smilšu pulksteņa formas veidotajā dzejolī "Laikam būs," kas galvenokārt sastāv no burtu p, l, i u.c. kombinācijām.

Atliek vēl nonākt mājās. "Kā pasakā" saucas krājuma pēdējā nodaļa. Šī pasaku zeme ir Rēzeknes upes krasti, kur dzejnieks atrod savas bērnības dienas:

"Atceros,
bērna dienās
gaiši balta
mikla migla
bija tinusies
pelēkos palagos,
Rēzeknes upes
krasta riekstos
netālu no
mana tēva mājām" (156).

Un krājums nobeidzas ar dzejoli "Tur":

"Ai vārti
pie senčiem,
uz riju, uz pirti!
Tur dzīvot,
tur mirt" (158).

Dzīves Odiseja nobeidzas dzimtajā sētā pie savējiem:

"Tur Mikus,
tur Jōņs,
tur Mōra,
tur Dōrte
atliku likus" (158)

... arī pie savas dzimtās valodas.

Gorsvāna krājums ir neuzbāzīgs, neliels, bet bagāts ar aicinājumu apjaust mūsu kultūras un esamības pašus pamatpieņēmumus. Tur, šķiet, personīgā dzīve un traģēdija ietilpinās visas cilvēces nojautās un pārdzīvojumos.

 

Juris Silenieks