Jaunā Gaita nr. 221, jūnijs 2000

 

 

PATIESS UN NAIVS SAVĀ VILTŪ

Pēteris Zirnītis. Aizliegtais psalms. Anitas Jansones-Zirnītes ilustrācijas. Rīga: Nordik. 1999. 160 lp.

 

Zirnīša jaunākais dzejas krājums ir grūti klasificējams, kā jau visi darbi, kas nav vientiesīgas pašapziņas apsēsti. Psalms, kuŗa sākumi ir atrodami jau pirms Bībeles rašanās un kuŗu laiku pa laikam atdarina modernie un postmodernie, it dabīgi laiku tecējumā ir ieguvis plašu diapazonu, kuŗa maznospraustajās robežās cita vidū var ietilpt dziesma, lūgšana, grēksūdze un apustulisks vēstījums. Un dzejnieks Pēteris Zirnītis, kuŗa apcirkņos nav mazums literāru bagātību prozā, dzejā, esejā, šo nenoteiktību, reizēm pretrunīgu un pretstatīgu, izmanto:

"vecas bikses laukā ārdu
ilgojos es labu vārdu." (7).

Dzejolī "Akmenim un jūrai" var manīt tādu kā apustulisku ticības apliecinājumu savam radošam darbam:

"es esmu sarkans tuksnesis...
es guļu mūžīgā diendusā
patiess un naivs savā viltū."

Šī deklarācija atsauc atmiņā Žana Kokto daudzināto paradoksu, ka māksla ir meli, kas saka patiesību. Zirnīša dzejas tematiskais pretstatīgums nav mazāk izaicinošs, aptveŗot kā sakrālo, tā profāno, kā sendienīgo, tā mūsdienīgo, savā ziņā varbūt arī aizliegto, no literāro tradīciju viedokļa raugoties, kaut arī runāt par tradīcijām šodienas literātūrā ir visai maznozīmīgi.

Fragmentācija, postmodernisma iezīme, izpaužas daudzveidīgi Zirnīša dzejā. To varētu vispirms konstatēt kaut vai dzejoļu virsrakstos. Ir "Atmiņa IV," bet iepriekšējās lasītājam nav dots lasīt. Tas pats ar "La Paloma II", kuŗai pietrūkst priekšnācēja. Ir "Rīts III," bet pirmos divus lasītājam neizdodas atrast sējumā, taču nav jau nekāda nepieciešamība, ka lasītājam tiek viss pasniegts "skaisti izgreznotā traukā," kā pavārgrāmatas to iesaka recepšu beigās. Lasītājam pašam jāpiestrādā, lai izdestilētu nozīmību no vārdiem, kas ne vienmēr sakārtoti loģiskā, vai semantiskā secībā, vai kādā citā logocentriskā kārtībā. Mūsdienu lasītājs nevarētu sagaidīt, ka dzejnieka pasaule ir labāk sakārtota nekā tā, kur viņam ir lemts dzīvot. Zirnītim, piemēram, ir pašam sava sintakse, un viņš nelieto pieturas zīmes, kā gramatikas likumi to iesaka. Visbiežāk to pietrūkst, lai neapturētu dzejas plūdumu vai radītu iespaidu par kādu kauzālu, nepieciešamu sakarību. Dislokācija un diskontinuitāte raksturo šo dzeju, kas grib būt lieciniece, ne jau nu gluži atbildīga, kā Sartrs savā laikā sagaidīja, par savu laikmetu. Apliecināt savu laiku, bet arī iet tālāk, ietilpinot kā lokālo, tā arī to, kas iesniedzas citos laikos un kultūrās. No Sēnas līdz Daugavai reizēm klīst dzejnieka skats, iztēli piesaista bībeliskās ainas ar degošiem krūmiem un apustuliskiem apliecinājumiem, kā arī mūsdienu ieskicējumi, kur palestīniešu bērni spēlējas blakus pieslietiem kalašņikoviem. Marksisma rēgs vēl joprojām dzīvo kopā ar citiem nesenās pagātnes murgiem, kas nebeidz apliecināt savu uzbāzību. Dzejolis "Eleģija" sarkastiski kontrastē ar uzvandītu pagātnes skatu:

"mani izsauc no malas
ierindas priekšā
no sen aizdegta skala
nesu dzirksteli riekšavās."(88).

No pagātnēs var iznirt labāka paaudze: -

"ar tautas brīvprātīgo roku
no jauna dibināts viss tiek
lai pieminētu ciestās mokas
vairs kapakmeņu nepietiek
... guļ Stučka kluss pie Kremļa sienas...
skan žēla dziesma novakarā
uz ērkšķiem sārta tinte lās." (100).

Dzejniekam liekas, ka

"mēs esam šķitums
Dieva sapņos,
nejaušs un nepārsūdzams, labi vien ir,
ka neesam bijuši." (149).

Varbūt šis ir tas aizliegtais psalms.

Katrā ziņā aizliegts nevarētu būt psalms, kur Zirnītis svin miesas tuvumu, kas liek viņam apzināties savu būtību:

"Tavas krūtis
zem maniem pirkstiem elpo
tik brīvi
ka es sāku apšaubīt savu esamību." (91).

Ir arī citas ieskaņas. Dzejolis "Parkā" ir rakstīts no suņa perspektīves, ecce canis izskan kā ironisks un komisks piebildums cilvēka mea maxima culpa, ecce homo:

"drosmīgā bezcerībā rakstu ar mēli
vējā: ecce canis, nekas cilvēcīgs man
vairs nav svešs." (153).

Zirnīša dzeja ir eliptiska. Ainas ir aprautas un bieži bez kauzālas secības, kas atļauj uzmanīgam lasītājam veidot savu pasauli. Un ko lasītājs varētu vēl citu gribēt? Varbūt lai tā saucamais kritiķis piestātu izteikties?

 

Juris Silenieks

 

JG līdzredaktors, literātūras kritiķis Juris Silenieks, ir emeritēts profesors.