Valdemārs Ancītis

KAS SALAUZA KARIETEI DĪSTELI

 

Tas bija tais gados, kad vai ik pārvakarus skrēju uz teātŗiem, jo tolaik arī nabaga ģimnāzists vai students, ja vien nekautrējās sēdēt galerijā, par izrādēm varēja samaksāt. Un bija jau arī lugas, ko vērts redzēt!

Vairākas reizes skatījos Gerharda Hauptmaņa Elgu. Izrāde šķita aizkustinoša. Daudzas vietas jau pratu no galvas, un viens sīkums (bet vai sīkums?) likās sevišķi jauks. Proti, grāfs Staršenskis patlaban bija ļoti aizņemts ar savas nelaimīgās mīlestības lietām, kad ienāca viņa mājas pārvaldnieks un pateica pavisam lietišķi: „Viens no kalpiem salauzis karietei dīsteli.”

Grāfa likstas tagad man jau piemirsušās. No galvas nezinu vairs nevienu Elgas frāzi. Tikai šo vienu: „Viens no kalpiem salauzis karietei dīsteli.”

Šos it kā „piezemētos,” taču patiesībā spārnotos vārdus bija pateicis Aktieris ar lielo burtu − Ēvalds Valters. Un viņa vārds man joprojām bieži vien asociējas ar Staršenska karietes salauzto dīsteli.

Varētu jau runāt arī par citām Valtera lomām, tāpat par viņa neba niecīgajiem literārajiem nopelniem, bet lai šoreiz paliek. Taču nevaru nepieminēt to vakaru − tad jau bija sākusies t.s. Trešā atmoda, − kad Ēvalds Valters pēdējo reizi viesojās pie saldeniekiem. Viņam līdzi bija atbraucis un par mākslinieku stāstīja Ģirts Dzenītis. Divi stundas sirmais Aktieris stāvēja Saldus publikas priekšā un nenoguris te runāja pats, te atbildēja uz mūsu jautājumiem. Un kad viņam likās, ka pienācis īstais brīdis, viņš ņēma un norunāja (no galvas, protams) vienu no paša atdzejotām Lafontēna fabulām − fabulu par čūskas galvu un asti. Dažu labu no Lafontēna fabulām varēja attiecināt uz toreizējo režīmu, bet šī − par abiem čūskas galiem − bija gluži nepārprotama. Tā nobeidzas: „Ak, posts, kad ačgārni tā dzīvo kāda valsts!” Kā barga prokurora apsūdzība noskanēja nežēlīgie fabulista vārdi: Ačgārna dzīvošana un ačgārna valsts.

Trāpīts bija, tā teikt, naglai uz galvas. Lielākā daļa klausītāju sirsnīgi aplaudēja Valteram. Bet netrūka arī tādu, kas, vēl pa vecam domādami, nosodoši raudzījās māksliniekā un raustīja plecus: kā kaut ko tādu drīkst?

Ap to pašu laiku Saldus muzejā savu keramiku rādīja tukumniece Zaiga Reimane. Brīnumjauki darbiņi ar dainu tematiku! Keramiķe ar Ēvaldu Valteru esot visai tuvu pazīstama, un kad izraisījās dzīva un vaļsirdīga saruna starp mākslinieci un izstādes publiku, viņa nebaidījās pastāstīt, ko nesen sacījis Valters, proti, ka latviešu strēlnieki savā laikā izšķīrušies nevis par kādu citu no toreizējiem krievu vadoņiem, bet tieši par Ļeņinu. Un tikai tāpēc, ka Ļeņins no viņiem visiem bijis vienīgais, kas apsolījis Latvijai pašnoteikšanos.

Tagad tas var izklausīties gandrīz vai kā pēc Ļeņina slavināšanas, bet saprotiet, ko tas nozīmēja tolaik: ka latvieši atkal var pašnoteikties un atkal kļūt brīvi! (Fanātiskam lieliniekam šādi vārdi varēja likties kā īstena diženā vadoņa zaimošana, jo re kā: viņš tīri vai tīšuprāt pieļāvis buržujiskas valstiņas.)

Tā, lūk, esmu jums parādījis Ēvaldu Valteru kā drosmīgu tautas modinātāju astoņdesmito gadu nogalē. Modinātājs viņš tiešām bija. Un ja padomju rati drīzi vien sāka mudīgi ripot uz leju un pēc tam apstāties pavisam, tad, zināms, arī tāpēc, ka Ēvalds Valters bija viens no kalpiem, kas salauzis Maskavas karietei dīsteli.

 

Šī epizode ir no Valdemāra Ancīša cikla „Arī es esmu vēstures liecinieks.” Sēlijas grāmatas (1999) un daudzu citu publikāciju autors dzīvo Saldū.