JG222 Dace Aperāne. Ieksats Maijas Einfeldes mūzikā

Dace Aperane

IESKATS MAIJAS EINFELDES MŪZIKĀ

MAIJA EINFELDE dzimusi Valmierā 1939. gada 2. janvārī. Muzikālo izglītību ieguvusi Cēsīs, Alfrēda Kalniņa mūzikas vidusskolā un Rīgā, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. Mācījusies profesora Jāņa Ivanova kompozicijas klasē Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, kuŗu absolvējusi 1966. gadā. Kopš 1968. gada pasniedz kompoziciju un teorētiskos priekšmetus mūzikas vidusskolās (Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, patreiz − Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas skolā). 1997. gadā starptautiskajā Barlova (Barlow) koŗmūzikas kompozīciju konkursā viņai piešķirta balva par viņas konkursam iesniegto kameroratoriju Pie zemes tālās... Konkursa žūrijas deviņi mūziķi vienbalsīgi balsojuši par Einfeldes kompoziciju kā izcilāko no 299 iesniegtajiem skaņdarbiem, kas saņemti no visas pasaules. 1997. gadā Einfeldei piešķirta Lielā mūzikas balva, un 1999. gadā viņa apbalvota ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas prēmiju. Komponistes dēls ir rakstnieks Jānis Einfelds.

Karnegi zāles mēģinājuma Maija Einfelde sasveicinās ar Brigham Young University Chorale diriģentu Dr. R. Staheli

Maijas Einfeldes kameroratorijā Pie zemes tālās... (Aishils) rapsodiskas temas bieži vijas cauri daudzbalsīgiem akordiem, kuŗi it kā virmo starp gaismu un tumsu, maigumu un skarbumu: šajā skaņdarbā, kā daudzos citos Einfeldes opusos, klausītājs saskaŗas gan ar ekspresionistisku, gan impresionistisku fantāzijas pilnu skaņu pasauli, kuŗu muzikālo elementu apjoms bieži ir tik plašs, ka pat atkārtotas noklausīšanās reizes neatklāj visu tanī iekļauto nianšu būtību. Komponiste pati izteikusi vēlēšanos apvienot, pēc viņas uzskatiem „neapvienojamo − impresionistisko skaistumu ar ekspresionistisku spriedzi. Tomēr darbos dominē emocija, tā atnāk nelūgta.” [1]

Dažādu jūtu izpausme ir allaž manāma Einfeldes mūzikā, un šķiet, ka tieši pateicoties tai, kā arī viņas dziļajai muzikalitātei, Einfelde tomēr ir paspējusi apvienot mūzikas skaistumu un spriedzi savos darbos un tādēļ tie ir tik saistoši vai, pēc mūzikoloģes Ilmas Grauzdiņas uzskatiem, „uzstājīgāki” nekā „citu skaņražu gara bērni... tie prasa mūzikas uztvērēja maksimālu koncentrēšanos, nedalītu uzmanību...” [2]

Skaņu mirāžas

Rakstos par Maijas Einfeldes koŗdarbu interpretāciju viņas pirmajā autordiskā, Sigvarda Kļavas un Kaspara Putniņa vadītajā Latvijas Radio koŗa atskaņojumā, mūzikoloģe Ināra Jakubone secina, ka: „uzburtās skaņu mirāžas ir tik tiešām perfekti krāšņas.” [3] Viens no Einfeldes koŗdarbiem, kas īpaši atstāj zināmu „skaņas mirāžu” iespaidu, ir iepriekš minētā kameroratorijā Pie zemes tālās..., kas tieši komponēta Latvijas Radio koŗa divpadsmitbalsīgam kameransambļa sastāvam 1997. gadā. Šajā darbā akordu sabalsojumi, kā arī viens otrs neparasts dziedāšanas veids, atstāj iespaidu, ka mūzika gandrīz nemitīgi virmo, pat ritmiski rāmajās pasāžās.

Kā vēl vienu „skaņu mirāžu” varētu iedomāties astoņbalsīgo sieviešu koŗa dziesmu Sirēnu sala (Homērs), kuŗas plašie akordi, reizēm disonanti, reizēm saskanīgi, ar sabalsojumiem augšējos reģistros veido briljantu skanējumu. Dziesmas pirmā daļa, kuŗā balsis nedzied aktuālus vārdus, bet tikai dažādus patskaņus, atstāj mistisku, nereālu iespaidu.

Skaņās virmojošas pasāžas saklausāmas ne tikai Einfeldes koŗa mūzikā, bet arī viņas instrumentālos darbos, piem., opusos Trīs noktirnes ērģelēm (1988) un Adagio klavieŗu trio (1994). Reizēm Einfeldes „skaņu mirāžu” pasaulē ieskanas posmi, kas toņu krāsu ziņā ir īpaši tumši un skarbi, piem., opusā ērģelēm Crucifixus (1989), kuŗā dobjās harmoniju pasāžas salīdzināmas ar mākslinieka Marka Rothko gleznu tumšo krāsu „blokiem.”

Ērģeļu mūzikas paspārnē

Maijas Einfeldes māte bija baznīcas ērģelniece un tēvs − ērģeļu būvētājs. Bērnībā dzirdētās ērģeļu mūzikas skaņas uz Einfeldi atstāja paliekošu iespaidu, un savās kompozicijas viņa bieži izvēlējusies tieši ērģeles kā ideālo instrumentu muzikālo domu iztēlei. Sākot ar 1987. gadā komponēto opusu ērģelēm Balāde, Einfelde rakstījusi darbus nevien solo ērģelēm, bet arī instrumentālo un vokālo kamermūziku ar ērģelēm.

Ērģeles ir ne tikai viens no Einfeldes visiemīļotākajiem instrumentiem, bet tās arī lieliski spēj atdarināt plašo toņu krāsu un izteiksmju paleti, kas ir viņas mūzikas pasaules tik būtiska un organiska daļa. Opusam Trīs jūras dziesmas piemīt impresionistiska noskaņa, kas reizēm ir radniecīga mūsdienu japāņu komponista Toru Takemitsu nianšu pilnām un formas ziņā brīvām kompozīcijām. Divi drāmatiska rakstura darbi ērģelēm ir Balāde un Sonāte vijolei un ērģelēm (1989); pēdējā darbā ērģeles notur izteikti tēlainu dialogu ar vijoli, kuŗas izjustie dziedājumi bieži skan visaugstākos reģistros.

Einfeldei ir vispārīga tieksme rakstīt liriskas pasāžas balsij vai instrumentam, kas pārsvarā skan soprāna reģistrā, piem., trompetei vai pikolo trompetei. Arī vijolei Einfelde komponējusi vismaz astoņus skaņdarbus, bet čellam tikai dažus.

Kamēr Einfeldes opus ērģelēm Crucifixus ir viens no viņas visdrūmākajiem un satriecošākajiem skaņdarbiem (nosaukums saistīts ar Marka evaņģēlija 15. nodaļu), viņas garīgās mūzikas opus Sanctus (1999) ir izteikti gaišs un mierinošs.

Garīgās mūzikas apjoms

Einfelde lielāko daļu no savas garīgās mūzikas komponējusi ērģelēm un dažādu sastāvu koŗiem ar vai bez ērģeļu pavadījuma, piem., moteti Ave Maria (1995) − rakstīta sieviešu korim „Dzintars” un veltīta tā izcilajai diriģentei Ausmai Derkēvicai; šim darbam ir vēl divas redakcijas ērģelēm solo un jauktam korim ar ērģelēm. 1987. gadā sacerēts garīga rakstura instrumentāls darbs pikolo trompetei un ērģelēm, ar nosaukumu Gloria.

Savas garīgās koŗmūzikas tekstus Einfelde ņēmusi vai no Latīņu mesas, vai Bībeles pantiem. Viņas opus jauktam korim 15. psalms (1997-1998) izteiksmīgi skaņās attēlo šī psalma drāmatisko tematiku; šis darbs bija Barlova konkursa pasūtinājums un deviņdesmito gadu beigās (1998-1999) piedzīvoja pirmatskaņojumus ASV, Kanadā un Eiropā, arī Latvijā. Garīgā dziesma And I Saw a New Heaven (Un es redzēju jaunas debesis) ar tekstu no Jāņa atklāsmes grāmatas komponēta angļu valodā 1998. gadā kā pasūtinājuma darbs pasaules slavenajam Hilliarda vokālam ansamblim, kas to uzņēmis savā repertuārā un atskaņojis Eiropā.

Muzikālās izpausmes veidi

Einfelde lielāko daļu no savas vokālās mūzikas korim iesāka rakstīt tikai kopš 1995. gada, toties jau septiņdesmito gadu otrā pusē viņa pievērsās vokālai kamermūzikai, komponēdama trīs ciklus balsij un klavierēm: Krāsas, Diptihs un Romantiskas dziesmas. Dziļi liriska un drāmatiska muzikāla izjūta, kas saklausāma vokālā kamermūzikā, turpina attīstīties Einfeldes instrumentālā kamermūzikā, kas galvenokārt sacerēta astoņdesmito gadu otrā pusē. Daudzi no viņas darbiem stīgu instrumentiem komponēti sonātes formā, kamēr darbi pūšamiem instrumentiem izmanto dažādas mūzikas formas. Einfelde tradicionālo sonātes formu bieži izmanto ļoti brīvā, pat fantāzijas veidā. Viņas sonātes muzikālā tēlainība reizēm atspoguļo Prokofjeva, Šostakoviča u.c. mūsdienu krievu komponistu mūzikas pasaules, no kuŗu ietekmes viņa daļēji iespaidojās latviešu komponistu apmeklētajos jaunrades namos Krievijā (1960-1970).

Einfeldes muzikālo stilu attīstība īpaši saklausāma viņas sonātē vijolei, sākot ar 1. Sonāti vijolei un klavierēm 1980. gadā, kas veltīta viņas iemīļotā mūzikas skolotāja − komponista Jāņa Līcīša piemiņai, līdz Sonātei solo vijolei (1997-2000). 1994. gadā komponētajam Adagio − klavieŗu trio sastāvam melodiskais impulss izpaužas plašos dziedājumos stīgu instrumentu pasāžās. Kā daudzos iepriekšējos Einfeldes skaņdarbos, šinī opusā instrumentu intonācija bieži līdzinās cilvēku balsij. Šajā ziņā, Einfeldes pievēršanos koŗmūzikai, sākot ar sacerēto opusu Pēc pērkona (1998, Aspazijas vārdi), tad Ave Maria (1995) un kameroratoriju Pie zemes tālās... (1996) var uzskatīt kā dabīgi izveidojušos pavirzienu viņas daiļrades attīstībā, kuŗā balsis vistiešāk spēj realizēt viņas muzikālās idejas.

Dziesmā Pēc pērkona − sieviešu korim, ērģelēm un Einfeldes iemīļotajai pikolo trompetei − pēdējā reizēm pārņem solo dziedātājas lomu; tās motīvi, kuŗi atgādina ganu pavasarīgos gavilēšanas saucienus, atkārtojas dialogā ar dziedājumiem, un tās tembrs dzidri saskan ar sieviešu balsīm.

Ganu balsis

Divas īpašības, kuŗas varētu dēvēt par zīmīgām latviešu mūzikā: liriski melodiska tieksme un iejūtīgs tiešums, reizēm pat skaudrums, piemīt daudzajiem Einfeldes skaņdarbiem. Viņas mūzikā saklausāma liriska tieksme nevien gaŗākās melodiju frāzēs, bet arī spilgti īsos motīvos, kas bieži atgādina latviešu ganu balsis. Kamēr opusā Pēc pērkona motīvi trompetē un balsīs ir pacilājoši, opusā obojai, mežragam un kamerorķestrim Trīs jūras dziesmas (1995) tie skan gan skumji, gan raiti, obojas intonācijā.

Komponiste rakstījusi, ka radošais impulss šim opusam cēlies no vienas lībiešu leģendas par ganiem un to ganāmpulkiem.

Reizēm, pavisam negaidīti, šie īsie motīvi parādās pat Einfeldes sonātēs un citos instrumentāldarbos, piem., opusā ērģelēm Crucifixus, kuŗa beigās, gaistoša īsa melodija atgādina kāda ganiņa klusi vientuļo stabules temu. Šķiet, ka caur šo un citām līdzīga rakstura tēmām, Einfelde bieži visdziļāk un tiešāk „runā latviski” savā mūzikā.

Senatnes mūza

Daudzi Einfeldes skaņdarbi radušies pateicoties kādam literāram darbam, kas rosinājis komponistes muzikālo domāšanu: „Literārs darbs, glezna vai dzirdēta mūzika dod tikai impulsu darbam, kuŗš pēc tam sāk patstāvīgu dzīvi. Par Čingiza Aitmatova stāstu Baltais kuģis radās četras elēģijas čellam un klavierēm. Improvizējot Ārijai Stūrniecei, kuŗa lasīja Čaku, tapa otrā vijoļsonāte.” [4]

Tieši literātūra daudzreiz pastiprinājusi Einfeldes aizraušanos ar senatni. Nevien senatni, kā to apraksta latviešu rakstnieki, (piem., V. Plūdons), ar kuŗu dzejas vārdiem no krājuma Mūzas mirkļi komponēta gaišā poēma Manas bērnības mājas (1999) korim, klarnetei, arfai un zvaniem, bet arī ar senatni, kā tā attēlota senajā grieķu dzejā un mītos. Senās grieķu pasaules iespaidā radušās trīs kompozicijas: Sirēnu sala sieviešu korim (1998), Nikte un Selēne (1999) kamerorķestrim un Pie zemes tālās... (1996). Pēdējais darbs pēc Einfeldes uzskatiem ir „labākais, ko esmu uzrakstījusi.” [5]

Minētos darbos, kā arī opusā ērģelēm Iz senseniem laikiem, Einfeldes mūzikā saklausāmi ļoti krāšņi un pat eksotiski skaņu tembri. Koŗdarbos, viņa bieži pielieto neparastas vokālas technikas, piem. skaņu „locīšanu,” kas ietekmē balss toni un krāsu dabīgos, bet arī pārspīlētos veidos. Rezultātā kopējā skaņu audumā saklausāmi daudzi spilgti skaņu efekti, kas dažbrīd līdzinās elektroniskajām skaņām un ar savu muzikālo smalkjūtību reizēm atgādina somu komponistes Kaijas Saariaho mūzikas elementus. Šajā ziņā komponiste vismaz daļēji ietekmējusies no dažādiem pasaules mūzikas ierakstiem: „Es izmēģinu visu ar savu balsi! Noklausījos šamaņu ierakstus. No Tuvas, Himalajiem. Intonatīvais materiāls ir ļoti vienkāršs, bet ārkārtīgi dīvaina ir skaņas radīšana kā vēja gaudas, vilku kaukšana. Ierosinošs atdarināšanai balsīs ir arī mūsu āžrags vai diatoniskā kokle. Tas ir kaut kas neiedomājami skaists.” [6]

Kad jautāju komponistei, kādēļ viņa daudzreiz atrod iedvesmu savai mūzikai, domājot par senajām un mistiskajām pasaulēm, viņa vienkārši atbild: „Mani tas ļoti fascinē, šie senie laiki!”

Muzikālo dimensiju izpildītāji

Latvijas Radio koŗa diriģenta Sigvarda Kļavas uzskatā: „Maijas mūzikā var smelt un smelt un vienmēr atrast jaunas nianses.” [7] Šīs daudzās un dažādās nianses reizē piedod viņas skaņdarbiem saistošas muzikālas dimensijas: „Katrs motīvs, katra melodiska uzbūve vai akordu secība, katra faktūras ideja kaut ko grib un spēj pateikt. Šie skaņdarbi, un tādiem pieder lielākā daļa Maijas Einfeldes kompoziciju, prasa garīgi līdzvērtīgus sarunu biedrus − atskaņotājus un klausītājus.” [8]

Pārpildītā Sv. Jāņa baznīcā Maijas Einfeldes 60 gadu jubilejas autorkoncertā (1998) klausītāju ilgstošie aplausi apliecināja Einfeldes mūzikas lielo nozīmi. Arī Ņujorkas Karnegī un Kanzas Sitijas (Kansas City) koncertzālēs Einfeldes mūzika saņēma nedalītu un sirsnīgu atsaucību.

Latvijas mākslinieki, kuŗi atskaņojuši Einfeldes darbus viņas daiļrades sākuma gaitās, joprojām palikuši uzticīgi viņas mūzikas izpildītāji. To vidū nevar nepieminēt vijolnieku Jāni Bulavu, čellistus Maiju Prēdeli un Māri Villerušu, altistu Andreju Senekolu, ērģelniekus Larisu Bulavu un Tālivaldi Deksni, kā arī koŗus − Dzintars (diriģ. Ausma Derkēvica), Latvijas Radio Koris (diriģ. Sigvards Kļava un Kaspars Putniņš) un kamerorķestŗi − Rīgas kamermūziķi (diriģ. Normunds Šnē). Kopš 1997. gada, kad Einfelde saņēma slaveno Barlova (Barlow) konkursa balvu par kameroratoriju Pie zemes tālās..., vairāki koŗi ārpus Latvijas atskaņojuši viņas kormūziku, piem., Vankuveras kamerkoris, Nīderlandes Radio koris, Brigama Janga (Brigham Young) Universitātes koris, Kanzas Sitijas koris (Kansas City Chorale), jau agrāk minētais Hilliarda ansamblis u.c.

Nevar būt šaubu, ka arī nākotnē šie paši mākslinieki, koŗi un kamerorķestŗi atskaņos Maijas Einfeldes mūziku un ka tiem pievienosies jauni mūziķi no Latvijas un ārpus tās, turpinot piesaistīt uzmanību Einfeldes vienreizējai un brīnišķīgajai daiļradei.

SKAŅDARBU PUBLIKĀCIJAS, CD IERAKSTI:

Ziemas pasaka čellam un klavierēm. Parīze: „Leduc” izdevniecība.

CD Sieviešu koris Dzintars, ierakstīta dziesma: No Tevis − Itas Kozakēvičas piemiņai (A. Krenevska dzeja). Rīga, 1995.

CD Sieviešu koris Dzintars, ierakstītas dziesmas: Ave Maria un Šūpļa dziesma. Rīga.

CD Rīgas kamermūziķi, ierakstīts opus: Trīs jūras dziesmas, BRCD001. Rīga, 1997-1998.

CD Pie zemes tālās..., ierakstīti desmit opusi: Pie zemes tālās..., Manas bērnības mājas, Iz senseniem laikiem, Sirēnu sala, Sonāte vijolei un ērģelēm, 15. Psalms, Ave Maria, Rīgā: LRCD033. Latvijas Radio, 1999.

VĒRES

[1] Inese Lūsiņa. „Ir labāk ap dūšu.” SestDiena (28.11.1998)

[2] Ilma Grauzdiņa. Ērģeļmūzikas koncertprogrammas anotācija (1994).

[3] Ināra Jakubone. „Maija Einfelde − solo.” Literatūra un Māksla Latvijā (17.XI 1999)

[4] Inese Lūsiņa: „Ir labāk ap dūšu.”

[5] turpat

[6] turpat

[7] Biruta Sūrmane. „Komponiste Maija Einfelde spodrina Latvijas tēlu.” MLB Ziņotājs, 1999, 7:7.

[8] Ilma Grauzdiņa. Ērģeļmūzikas koncertprogrammas anotācija (1999).

Par Daci Aperāni skat. JG 216:36