JG222 Intervija. Rolfs Ekmanis

INTERVIJA AR IMANTU BITI

Rolfs Ekmanis: Vispirms pastāsti par sevi.

Esmu dzimis Nēķinā, pašā Gaujas krastā. Tā ēka nopostīta, izturējuši tikai kļavās ieaugušie lielo akmeņu mūŗi. No turienes drīz vien ar smago auto ceļoju caur Kaupēna apdraudētiem Zvirgzdes mežiem uz Bārbeles pienotavu. Bārbelē, pie Bauskas lielceļa man bija telefona stabs, kur iekšā dūca elefants. Kad bez ābeces biju iemācījies lasīt gan latīņu, gan gotu burtiem, tēvs man privātīpašumā nodeva Ringolda Kalninga Medniecību − biezu, zaļu grāmatu, kuŗas krīta papīra lappuses bija pilnas ar visādiem zvēriem, pēdām, putniem un derīgiem suņiem.

Mana Latvija tomēr vairāk saistāma ar Mēduma stūri, Iecavas krastā, Surģenes un Skaistkalnes mežu ielokā. Tur dzīvoju no 1931. līdz 1944. gadam. Toreiz tā bija vēl īsti neapzināta priekšrocība − dzīvot senā Kurzemes hercogu domēnes masīvā kleķa ēkā, uz krasta kraujā ierakto pagrabu velvēm celtā „kroņa muižā,” ar divi lielām liepām pie namdurvīm un manteļskursteni ēkas vidū. Šajā vietā dzīvoti daudz un dažādi mūži. Tos līdz ar upes straumi pagātnē aiznesis laika plūdums. Bet viņu atstātās pēdas un gaisotne joprojām pastāvēja izjūtama un tieša.

Upes līkuma stāvajā krastā aiz strauta gravas, aizaugušā cepļa bedrē, dzīvoja vecais velns, kas dzinis vellu ar Skaistkalnes Mārtiņu. Ziemas vidū, melna auneļa izskatā, blēdams vilinājis šo uz Melnezera akaci. No pagrabiem uz Skaistkalnes klosteri vedusi pazemes eja. Ulmaņlaikos Medumu lielajā istabā pie dampja talkas galda kaimiņu saimnieks leitnants Augstmaņkungs dziedāja Marseljēzi franču valodā.

RE: Kāds stāvoklis tur tagad?

Tagad, pēc kvēlā sociālisma progresa, tur vairs palikuši tikai usnēs ieauguši gruveši. Viena buldozera ievainota liepa vēl norāda namdurvju vietu, lai strauta malā apbedītais kaŗakungs Ķerkovijs (Kerkovius − no Rīgas patriciešu dzimtas) rudeņos veļu laikā var izstaigāt istabas. Jo arī celtnēm ir savs velis, kas paceļas no seniem pamatiem. Pēc tā var darināt precīzus rekonstruktīvus zīmējumus.

RE: Kur gāji skolā pēc Bārbeles?

Vēl Ulmaņlaikā pēdējā pavasarī izturēju konkursa iestājeksāmenu Mežotnes lauksaimniecības vidusskolā, grāfa Līvena pils kolonnu zālē.

Rudenī tur jau virs kamīna karājās ūsainā tēva un skolotāja bilde. Tā gan vēlāk pazuda, bet tomēr beigās atradās Lielupē. Par šādām un līdzīgām izdarībām skola zaudēja vienpadsmit apcietinātus un izsūtītus audzēkņus. Pēc ilgiem gadiem atgriezās viens.

Sākās kaŗš un vācu okupācija, bet tā skolas dzīvē neiejaucās. Šais laikos mūs pie saprāta pūlējās noturēt mūsu iemīļotā klases audzinātāja Lavīze Putniņa. Bet viņa jau pati I Pasaules kaŗa laikā bija Rēzeknē šuvusi Latvijas karogu... Mūsu latvisko pašapziņu mierīgi un ar savu noteikto rīcību uzturēja skolas direktors Miķelis Ziemelis, organiskās ķīmijas stundās pārrunājot vispārējo un vietējo stāvokli, kāds tas bija patiesībā. Jāpiezīmē, ka viņš noteica un tā arī palika, ka maltītes internātā pie kopīgiem galdiem ēdīs ar mums kopā kā vācu kaŗavīru sardze, tā skolas saimniecībā nodarbinātie krievu kaŗagūstekņi.

Otrpus Lielupei stāvēja un vēl joprojām stāv Mežotnes pilskalns, kur zem seno cīņu svelmes pelniem varēja atrast zemgaliešu labības graudus. Oglē kļuvuši par dimanta paveidu vēsturē, tie sevī glabā senās saules kvēli un spožumu latviešu nacionālās kultūras rītdienai. Pāri Lielupei mūs vadāja pārceltuves laivinieks, kas ledus iešanas laikā pēc skaņas pazina kā Mūsas, tā Mēmeles ledu. Krieviem ienākot otrreiz, Mežotni no pārupes sašāva krievu tanks. Tagad tā restaurēta kā lustes pils naudīgajiem.

RE: Vai Tevi iesauca leģionā?

Imants Bite leģionāra gaitas. No atmiņas veidots pašportrets. Mīkstā laka, sāls akvatinta, cinks. 1968.

Nē, mani tur vienkārši ieskaitīja, jo 1944. gada vasarā soļoju Jaunās Eiropas brūno bataljonu ierindā − vācu darbadienestā − Reichsarbeitsdienst, bet rudenī jau Sofienvaldē kā latviešu 15. divīzijas tanku grenadieris. Mums katram izsniedza pāri itāļu tanku, bikses ar dubultu dibenu un stingri piekodināja piedurknei piešūt Latvijas vairodziņu, kas īpaši svarīgi, ja kratās apkārt pa rajonu. Latvijas armijas jātnieku pulka kaprāļa (baigi labais vecis uz goda) apmācīti, kā pareizi pēdām uztīt autus, varējām uzsākt kaŗagaitas. Tās nebija pārāk ilgas, toties vērtīgām atziņām bagātas. Pēc sniegotajiem desu gājieniem pa Pomerāniju, 1945. gada aprīlī ar Januma kaujas grupu atstāju Berlīni, Jauno Eiropu un kaŗu. Pie Gitterglikas atdevu šaujamo amerikāņu nēģerim. Dienesta pulksteņa man nebija. Miera saulē gozēdamies, vasaru pavadīju zem klajas debess kopā ar ungāriem, bet vēlāk angļu teltīs pie Briseles. Sarūpējis konzervu bundžu etiķetes un angļu armijas rācijai pievienotās latrīnes papīra lapiņas, varēju zīmēt apkārtējo vidi un tipus.

Rudenī, braucot uz Zedelghēmu, dzelzceļa malā strādājošās beļģu sievas domāja, ka esam vācieši un aiz dusmām rādīja mums plikas pakaļas. Labi audzināti, atbildējām ar vētrainiem aplausiem. Kādā salnas rītā mani, basām kājām svaigā gaisā staigājot, ieraudzīja nometnes iekšpuses policists, lietuvietis. Viņš mani tūlīt aizrāva uz noliktavu un pieprasīja izsniegt zābakus. Būs vien taisnība brāļu tautai, ka latveļi žirgugalvas.

Zēdelghēmā, atkārtoti pārlasījis Zelta Ābeles dāvāto Raiņa Uguns un nakts, pavasarī tiku atlaists brīvībā uz Vāciju. Tur, Braunšveigas muzejā notika mana pirmā iepazīšanās ar vecmeistariem. No Vācijas vienmēr noderīgos baltiešus aicināja uz Angliju aizstāt brīvlaistos vācu kaŗagūstekņus. Kontingentam sākot klīst, rūpīgs igaunis Vilhelmshāfenā ar saucienu Kur važosi, kurrata? ieveda kārtību.

RE: Ko darīji, iebraucis Anglijā?

Sākumā strādāju lielā farmā, kas apvienoja vairākas mazas senās farmas. Tur iepazinos ar veco, labo Angliju. Farmeris, pēc tautības īrs, svētkos pie savas mājas vienmēr uzvilka Īrijas karogu. Viņš man izgādāja privilēģiju piekļūt pie Kembridžas Fitzviljama muzeja grafikas atvilknēm. Radās iespēja pārcelties uz Londonu, kur pēc dažādiem darbiem varēju iekārtoties pastāvīgā nakts dežūrā epileptiķu slimnīcā. Tas man deva daudz brīva laika arī dienās, ko izmantoju muzejos un bibliotēkās. Dažus mēnešus gleznoju un zīmēju Arnolda Mazīša studijā, iepazīstoties ar Latvijas akadēmisko metodi kluso dabu gleznojumā. Savā istabā uz grīdas paveicu arī dekorācijas Daugavas Vanagu drāmai, kā to Londonas Avīze ziņoja − „profesora Tones vadībā.” Ja tā, tad maestro būs raidījis telepātiskas instrukcijas no Haigeitas uz Stamford Hill.

1951. gadā satiku Rasmu, kas bērnībā bija lēkājusi pa ciņiem pāri akačiem, spilviņas lasīdama. Uz meža takas viņai gaŗām aizripojušas kaparčūskiņas, bet vilks, aiz kadiķiem, noskatījies ļaunām acīm. Nolēmām palikt kopā. Nodibinot ģimenes dzīvi un domājot par labākiem apstākļiem bērniem, no Londonas pārcēlāmies vispirms uz Līdsu, tad Korbiju. Tur dzelzlietuvē strādāja ļoti daudz latviešu, ritēja rosīga sabiedriskā dzīve ar latviešu skolu, kori, Zuikas vīru kori, teātŗa grupu, mazskautiem un mākslinieku − daiļamatnieku kopu un izstādēm.

Tai laikā vēl pastāvēja ļoti laba starptautisko bibliotēku sistēma, kas deva iespēju saņemt grāmatas no citām zemēm. To izmantoju, lai dabūtu no Helsinkiem un Vācijas citādi nepieejamus sējumus. Matveja Faktūra, Bīlenšteina Holzbauten un citas nāca no Ļeņingradas. Tikai vajadzēja ļoti uzmanīties, lai Raudonikas Oņegas ezera klinšu gravējumu attēlus un burtus nenoslaucītu no lappusēm, jo tie bija iespiesti ar padomju techniku. Tai pat laikā Amerikā manus zīmējumus Mazputniņā Laimonis Streips drukāja nenoslaukāmus.

RE: Kāpēc no Korbijas pārcēlies uz Londonu?

Bērni auga, nācās domāt par viņu tālāko izglītību. Londonā, kā techniskajam māksliniekam autoinstrumentu industrijā, darbā iekārtoties palīdzēja Arnolds Mazītis. Turpat „ciperblates” (dials) zīmēja Ilmārs Roze. Pie mana galda, pirms aizceļošanas pāri okeānam, bija strādājuši Nikolajs Garais un Aleksandrs Krūka. Garais, izcils grafiķis, zīmējis arī Anglijas latviešu adresi Elizabetei II. Tātad, pēckaŗa gados, Anglijas autoinstrumentu vizuālo kvalitāti noturējuši un augstākā līmenī cēluši latvieši.

Varējām netālu no vecā romiešu kaŗa ceļa iepirkt māju. Firmai pārkārtojoties, septiņdesmito gadu beigās no tās aizgāju un līdz pensijai strādāju kā ilustrators pie pneumatiskām industrijas un medicīnas ierīcēm.

RE: Kādēļ pievērsies „mākslinieka dvēseli nāvējošam” techniskam darbam, nevis brīvas izdomas bagātai reklāmai vai grāmatu ilustrācijai?

Reklāma nav „brīvas izdomas” darbs, bet aprēķināta psīchiskā manipulācijas metode ar pavisam zemu māksliniecisko saturu, bet sevišķi augsta līmeņa techniskā izpildījuma prasībām. Tā nav piepūles vērta un to vislabāk veic fotogrāfija.

Grāmatu ilustrācija ir cieši slēgts interešu novads, kur uz reizi iekļūt nevar. Šai nozarē esmu sadarbojies ar Goppera Fondu, kas izdevis manu krāsojamo grāmatu sēriju bērniem par Latvijas dabu un vēsturi. Tās un Andŗa Vītoliņa klavieŗspēles mācība Dziedāsim, rotāsim pārspiestas un izdotas arī Latvijā. Esmu ilustrējis arī V. Klētnieka Gundega Ieviņa, kas jauniešiem dod ieskatu senās Latvijas akmens laikmeta dzīvē. Pie visām tām man bijusi pilnīga brīvība zīmēt pēc savas pārliecības. Bērnu krāsojamās grāmatas uzskates nolūkā ir pieejamas interneta lapu formātā (www.wsfz.com). Techniskais maizes darbs mani nenomāc, jo atbrīvo no jebkādas iesaistes emocionāli, atļauj izvērst kvalitāti izpildījumā.

RE: Vai esi vienīgais mākslinieks ģimenē?

Nē. Māksla mūsu ģimenē tiek uzskatīta kā normāla dzīves sastāvdaļa. Par Rasmas mākslas gaitām jau minēts JG slejās. Tā ir savdabīga daudzveidība, kā pieejas veidā, tā izpildījumā. Pa starpu arī nobeigta kā mākslas skola, tā universitāte. Vecākais dēls Oksfordas Universitātē ieguva doktora grādu (Ph.D.) organiskajā ķīmijā, ko visai pamatoti uzskata kā piederīgu mākslām. Tāpēc viņš šai alķīmijai pievienojis datorzinības un izveidojis datubazi Eiropas valodās floras un faunas nosaukumiem un sinonīmiem. Vidējais dēls uzrāda īpaši savdabīgu redzējumu vizuālajā izteiksmē. Nobeidzis bioķīmijas studijas Oksfordas Universitātē un filmu skolā apguvis animācijas, kameras operatora un speciālo efektu iemaņas, tagad savām interesēm nododas brīvajā laikā. Starp citu, sastāda un ilustrē japāņu valodas ābeci, jo viņam kā skolotājam ir ievērojamas dotības dot skaidru un vienkāršu izskaidrojumu. Jaunākais dēls studējis archeoloģiju Londonas Universitātē. Tagad glezno un nodarbojas ar dokumentālo un mākslas fotogrāfiju. Kā redzams, mūsu ģimenē dažādās mākslas ir dzīves veids. Tās netiek pakļautas „iztikas minimuma” vai peļņas nodrošināšanai, tāpēc uzskatāmas kā personīgas brīvības izpausme.

RE: Tu esi pieredzējis aizvadītā gadsimta triju ceturkšņu izdarības. Kas atskatā liekas ievērojams vispār un mākslā?

Varētu teikt − nerimstošas izmaiņas gan vidē, technoloģijā, gan cilvēku domāšanā un attieksmēs. Vērojot vispārējās izdarības, man šķiet, ka dzīvojam pasaulē, kur, kā Anglijā mēdz teikt, ir vairāk ārā, nekā iekšā (domāta trako māja.) Šai sakarā droši citējams kapracis Hamletā −That does not matter in England, un, protams, arī citur.

Bet, runājot par mākslu, šī vārda jēga pilnīgi zaudējusi savu sākotnējo nozīmi. Agrākos laikos mākslinieki bija kompetenti sava amata pratēji, veica ļaužu sabiedrībai vajadzīgu, derīgu darbu. Turpretī 20. gadsimtā par mākslu dēvē komerciāli un psīcholoģiski uzspiestu, būtībā nevajadzīgu, objektu konglomerātu. Psīcholoģisko spiedienu ar televīziju un presi veicina dažādu mākslas speciālistu, ekspertu it kā autoritatīvi spriedumi un vērtējumi.

Ja formalīna baļļā iemērktu govi vai nolakotu ziloņa sūdu čupu dēvē par mākslu, vai ar krāsu nožļāgtu vai nopilinātu virsmu par gleznu, šie jēdzieni pieprasa revidēt definīciju. It īpaši jau tādēļ, ka šādus „mākslas darbus” godalgo ar lielām naudas summām no nodokļu maksātāju kabatām, neprasot viņu uzskatus. Pie tam tos, kas šādus „mākslas darbus nesaprot,” uzskata kā garīgi ierobežotus. Jaunais gadsimts saņēmis mantojumā labi organizētu „mākslas ekspertu” izlases virsslāni, kas virza ļaužu garīgo satvaru nost no saprāta sliedēm. Maldas tie, kas to uzņem kā joku, − pastāvošai ievirzei ir nopietns pamats un paredzētas sekas.

RE: Kā Tev, no ārpuses vērojot, šai sakarībā izskatās Latvija?

Redzams, ka Latvija par katru cenu tiek stūrēta uz Eiropas Savienību, kuŗas likumi un lēmumi nekad nerēķināsies ar latviešu tautas dzīvības interesēm, ne arī ar latviešu nacionālās kultūras neatkarību. Jebkuŗā savienībā etniskas grupas ar izteiktu savdabīgu kultūras ievirzi izraisa nesaskaņas, jo apvienojumu mērķis ir nonivelēta vienlīdzība. Jau divi gadu tūkstošus to pūlas panākt kristīgā reliģija, aktīvi iesaistoties polītikā. Tagad galvenā svira ir ekonomija.

Latviešu tauta, kaŗa un deportāciju skaitliski novājināta un komūnistu okupācijas gados pakļauta dezinformācijai, joprojām tiek virzīta prom no visa, kas veicinātu nacionālo pašapziņu. Tagad to apzināti piekopj okupācijas režīma atliekas valdībā, administrācijā un kultūrpolītikā. Der ievērot kaut vai uzkrītošās pūles kavēt latviešu tautas vēstures iekļaušanu izglītības sistēmā, kā arī latviešu kultūrvēsturisko tradiciju degradēšanu un jaukšanu ar visādu, citur sagrābstītu paražu ieviešanu sadzīvē. Garīgo un fizisko postīšanu veic ar alkoholu un narkotiku. Tāpēc latviešiem derētu nopietni apzināties, ka ar šādu garīgo stāvokli ieiet Eiropas Savienībā nozīmētu latviešu tautas pašnāvību. Turpretī Eiropas Savienībai tā būtu tikai nedaudz palielināta ekonomiskā territorija, ar vietējo iemītnieku bioloģisko integrāciju. Bez traucējošām etnisko atšķirību problēmām vai kaut kādām tur kultūrvēstures pretenzijām. Īpaši ļauna doma tā nav, tikai Hitlera Jaunās Eiropas Ostgebiet pārveidot par „demokrātisku Austrumeiropu.” Tai sava vērtība kā drošības joslai pret Krievijas neparedzamām izdarībām, − pēc vajadzības izpārdodama vai lietojama kā priekšlauks. Latvijas aizsardzību NATO nevēlas garantēt.

RE: Bet vai tam kāds sakars ar mākslu?

Māksla nešķirami saistīta ar ļaužu praktisko dzīvi, kultūrpolitiku ieskaitot, un ne tikai to atspoguļo, bet darbojas kā virzītājs spēks. It īpaši tad, ja māksla pakļaujas vai spēj pakļaut un virzīt kādu socioloģisku ideju. Vienalga, vai tā būtu tikai laikmeta modes ievirze (trend) vai pūļa psīcholoģijas emocionāla izpausme (craze), vai apzināti polītisks plānojums. Nopietnā polītikā mākslas noderība allaž ievērota. Tas, ko šodien dēvē par mākslu, lai arī būtībā atšķiras no citu laikmetu un citu kultūru garīgām izpausmēm vielā, tomēr rāda sava laika īpatnējo raksturu un vēlamo garīgā satvara līmeni, kas piemērots politiskajām manipulācijām. Nav tādas tīras mākslas, jo kā individa vai individu grupas izteiksmes rezultāts tā vienmēr pastāvēs un darbosies kā socioloģisks faktors.

Labi zināms, ka ļaužu atmiņa ir gaužām īsa. Tai viegli aizvelkams priekšā nenozīmīgu aktualitāšu aizkars. Pat drāmatisku jēdzienu patiesā izpratne ir sekla. Piemēram, te noder modē nākušais jēdziens genocīds, kas jau kļuvis gluži normāla dzīves īstenība. Genocīds nav tikai acīmredzama, aktuāla tautas iznīcināšana ar slepkavības metodēm. Pastāv arī ļoti iedarbīga, slēpta, mērķtiecīga psīchiskās un fizioloģiskās novājināšanas metode, kas garantē „dabīgu” etnosa nāvi laika gaitā. Noteiktas mākslas ievirzes degradē psīchisko struktūru, darbojas šai virzienā. Ja jau daži bļāvēji, kratoties un ļodzoties uz estrādes, spēj psīchiski pilnīgi pakļaut jauniešu pūli, liekot tam bezdomīgā kopdarbībā ritmiski veikt primitīvas kustības un bezjēgas izbļāvienus, tad citos apstākļos un citas darbības veikšanai šāds kontrolēts zombiju bars, attiecīgi vadīts, jāuzskata kā elegants ierocis varas darbiem vai „partijas līnijas” turēšanai. Psīcholoģiski pakļauts individs kļūst tikai bioloģiski funkcionējoša un kontrolējama pūļa sīkdaļa. Noārdot tautas un ģimeni, vispasaules cilvēci ar mērķtiecīgu darbību iespējams novest sociālo insektu kolonijas līmenī. Par latviešu jaunatnes fizisko stāvokli liecina iesaucamo jaunkareivju zemais atbilstības procents armijai. Būtu labi, ja latvieši savu stāvokli apzinātos.

RE: Ko Tu centies paveikt savos darbos?

To vārdos pilnībā grūti izskaidrot. Cenšos panākt savai iecerei atbilstošu rezultātu. Nejūtu vajadzību, sēdot dabā, nogleznot kādu ainavu. Manas vizuālās ieceres rosina ārpasaules parādību izraisītās noskaņas. Tās var būt vispārējā ainavas izjūta, ievērota krāsu saskaņa vai īpašu krāsu radītas noskaņas, kam jāatrod forma, kur tās var izteikties. Tāpat darbojas pārdomu atziņas par laikmetu savdabībām, jo uzskatu kā īpaši nozīmīgu grūti precizējamo, bet tomēr nenovēršami izjūtamo Zeitgeist, laikmeta garīgās ievirzes kopnoskaņu. Tai nav viegli atrast izteiksmi gleznā vai grafikā.

Jau no agras bērnības manu uzmanību piesaistījušas dabā vērojamās parādības visā savā daudzveidībā un nepārtrauktā kopsakarībā. Redzamais vienmēr saistījās ar skaņām, smaržām, taustes un garšas atklājumiem un kaut kādu vispārēju, brīdim piemītošu noskaņu. Pats par sevi saprotams, ka tik komplicētu momentu izteikt tikai ar krāsās vai līnījās ietvertu formu pasniegumu nav iespējams. To daļēji var cerēt paveikt ar „stāstījumu” gleznā, rādot to, kas „runā bez vārdiem.” Šī iemesla dēļ es pievēršos reālām dabas formām, meklējot tajās iedarbīgos uzsvarus, asociatīvo elementu.

Īpaši saista baltu folklorā un mītos paustās iztēles vizuāli atbilstoša pasnieguma iespējas. Tas ir grūti risināms uzdevums, jo pieprasa baltu pasaules izjūtas un pasaules skatījuma atšifrējumu, kas tad nu jāiekļauj tam atbilstošā formā. Šai ziņā nav daudz, kas varētu palīdzēt, jo latviešu tēlotājā mākslā uzradās tieksme sekot t.s. rietumu kultūras paraugiem, lai it kā nejustos atpalicībā. Arī mūsu ornamentā redzamo zīmju jēga vēl nemaz nav noskaidrota. Nav pētījumu, kas mūsu etnogrāfisko, archeoloģisko un folkloras materiālu izvērtētu kopsakarīgi, lai iegūtu skaidru „baltu kultūras portretu,” ar uzsvaru uz „iekšējo līdzību,” ko kā galveno portretos pieprasa mākslas apceroņi un eksperti.

Cilvēkam dota vērtīgā spēja ar atmiņu saglabāt un nodot nākošām paaudzēm pieredzēto. Arī man ir pēc atmiņas veikti gleznojumi un zīmējumi. Tie pierādījušies esam kā pilnīgi vai būtiski atbilstoša autentiska dokumentācija. Šādus darbus uzskatu kā vērtīgu faktu saglabāšanu, kas citādi nebūtu iespējams.

Par mākslas virzieniem, to dažādām „filozofijām” un manifestiem nav nozīmes debatēt. Gleznojuma procesā un dažādās grafikas technikās nepieciešamais materiāls un tā pielietojums pieprasa iedziļināties jautājumos, kam maz sakara ar aistētu sludinātās inspirācijas vai t.s. radošās ekstāzes cēlo lidojumu. Šīs techniskās lietas man vajadzēja izdibināt un atrisināt paša spēkiem. Meklējot ceļu uz apgaismību, pati dzīve mācīja ļoti uzmanīgi izvērtēt dažādu ekspertu ekspertīzes līmeni. Dzīvot Londonā ir zināma priekšrocība, jo te notiek izstādes, kur aplūkojami no visas pasaules savākti darbi, gan no dažādiem laikmetiem, gan par dažādām tēmām. Rodas izdevība redzēt tādus, par kuŗiem nav rakstītas ne grāmatas, ne tezes un kas nav atrodami lielajās galerijās. Tieši no šādiem darbiem bieži vien gūstamas vērtīgas atziņas.

RE: Pie kādiem meistariem Tu allaž atgriezies?

Nav jēgas tos salikt pēc kārtas listē. Man interesē viss, no kā varu mācīties. Gleznā, to aplūkojot, cenšos „lasīt” arī pigmentu un saistvielas ķīmiju, uzliciena tīri mechanisko raksturu, izsekot procesu. Mākslas dižgaru rindā man sava apjūsmota dievekļa, diemžēl, nav. Nedomāju, ka iederos kaut kādā „skolā” vai virzienā. Vērtīgākās norādes esmu guvis no venēciešu un holandiešu meistaru darbiem.

Vēl īsti skolas gaitas nesācis, lasīju Merežkovska grāmatā par Leonardo da Vinči. Tur priecīgi pārsteigts atklāju, ka mana privātā „galerija”, − nobružātais siltuma mūrītis, uz kuŗa redzēju visādus jocīgus zvērus un pat prēriju lokomotīvi ar resno skursteni, atbilst Leonardo pētītajām Florences sienām. Šo bieži pārlasīto grāmatu, beidzot privatizēju ar visiem melleņu traipiem uz lapām un noliku pa rokai pie savām lietām. Nopietnāka izpratne par tajā rakstīto, protams, radās daudz vēlāk, bet kaut kādu paliekošu iespaidu no tās, liekas, būšu mantojis.

Angļu valodu un asējuma technikas mācījos no skota Lumsdena Art of Etching grāmatas, kas mazā Huntingtonas (Huntingdon) rakstāmlietu veikaliņā, dīvainā kārtā uzradusies, gluži vientuļa gaidīja, lai to iegādājos. Tai laikā, kā milzu vilnis pār mani nogāzās Eiropas smagā kalibra glezniecības iespaidu gūzma. Tai pievienojās Britu un Viktorijas muzeju vispasaules kultūru brīnumi ar visu savu vēstures svaru. To apjēgt un izvērtēt vajadzēja paša spēkiem, bez ekspertu vadības, bez paskaidrojumiem. Moderno, ismu ceļa stabus instinktīvi sajutu kā galīgi aplamus virziena rādītājus.

Manas gleznas un zīmējumi ir tikai mans privātais uzskats, jo negleznoju, lai rīkotu izstādes. Kā pilnīgi aplamu noraidu teoriju, kas skaidro,” ka nodoties mākslai urdot vēlēšanās iegūt naudu, slavu un sievietes mīlu,” kā to zinātnes līmenī pasludinājis īpaši slavens eksperts.

No latviešu gleznotājiem saista A. Alksnis, J. Rozentāls, V. Purvītis, K. Baltgailis. No grafiķiem − R. Zariņš, K. Padegs, O. Norītis, J. Plēpis. Viņu darbiem piemīt sava īpaša, ar laikmetu saistīta noskaņa, kas man tuva un saprotama.

Publikāciju sagatavoja Rolfs Ekmanis