Tā laika noliktajā stundā ik ceļinieks,

meklēšanu beidzis, grib atgriezties pie savējiem,

lai stāstītu, kā izdzīvojis sveikā.

Katram, kas meklē, reiz jāstāj aci pret aci

ar mājās atstātajiem piemēriem, jāsamierinās

ar pamestajām drazām, tad kopā ar vērtīgo

kas atrasts, jāveido ir logats, kuŗā

glabāsies tad viņa izšķirošais atveids,

jo gadu loks sāk ierotīties sevī.

Tās lietas, kas visvairāk silda ziemas gadus,

viņš paturēs kā trofijas. Tad dzīvos brīvs

un parādīs, ka mūžā labi veiktais pastāv ilgāk

par skaudību un vecām mīlestībām.  Viss paveiktais,

kas pelna atgriešanos, pārjums un sargās

izvēlētā ceļā meklēto un rasto.

TRIMDINIEKS NO

Ik pavasari es atgriežos mājās, iekārtojos,
novērtēju savu dzīvi un ķeŗos pie darba

kā svešnieks iebrucējs, plātoties ar laupījumu,

atgriezies no gadskārtējā sirojuma.

Manas iztēles ziedi vienkārši. Citreiz esmu

vientuļais aizvēsturiskais jūrnieks,

pret rietumiem pavērstu Vidusjūŗas ļaužu,

kam ziņkāro dzīve viņpus pašu saulrietiem.

Dažgad esmu mūks kristietības rītausmā,

sūtīts no Sinaja šurp, kur Vārdu nepazīst,

kas nodzīvo savu rakstītāja mūžu mierā,

kaimiņos ar daudzdievībai ticētāju barbaru.

Vai arī esmu vēlāks parastais misionārs,

kas atnes jaunu raison d'être vecajai,

izsmeltajai ķeltu ticībai, lai tie nemirtu

nemirtu mulsumā bez tās: piemērs cildenai dzīvei.

Dažkārt nāku kā ienaidnieks savējiem:

īru vikings izlaupa visu vērtīgo:

savdabīgo iedzimto iztēli, kultūras vēsturi,

mūsu garīgo dzīves ziņu

Pa reizei - dzīvojot mājās ārzemēs

ar cietzemnieku eiropieti, arābu vai amerikāni,

vai dzīvojot ārzemēs mājās — es atgriežos

pie savas izcelsmes otras puses — esmu eiropietis.

Tad dzīvoju ka princis sava valstība —

lauku māju pilī, bibliotēkā un mākslā.

Mierīga dzīve mudina pieņemt aicinājumu

kalpot Dievam vai mūzai un apmierina ikviena sirdi.

Mana vēsture — rasiskā, kontinentālā, insulārā —

nodarbina mani visvairāk. Katrs ceļojums

šurp un turp no manas salas zīmē tās karti,

ik aiziešana un atgriešanās ir pirmsākuma meklējums.

Desmond O’Grady The Road Taken Poems 1956-1996.
University of Salzburg Press 1996.

DZEJOLIS DIVI

BALSĪM

Laiva sitas viegli pret molu   sekojot viļņu sīkajai

neatlaidībai šīs atkārtotās norises     vēstī mums kaut ko

vai ne

kā runa kas arvien atgriežas pie tā paša

x

Nedara vai nevar    nevar

x

Ūdens nospiedums    kustības un plūsmes    sīki

paisumi pārvērtušies veidolos rievainā smiltī

kas izžūst un sacietē saulē    padarot staigāšanu basām

kājām diezgan nepatīkamu

vienveidīgas līklīnijas     izņemot kur straumīte tās

aizskalojusi izdzēšot

kamēr pati jūŗa atkāpusies pārvēršoties baltās bārkstīs

gar apvārsni acij kā mežģīnes

tomēr pat no šī attāluma spējot uzturēt bezmaz

nepārtrauktu dārdoņu bangām triecoties nevienmērīgi

gan te gan tur visgarām krastmalai

x

Kā dzīvnieks    kā dzīvnieks nerimstas naktsvietā

tumsā kas to ieģērbj ievīsta     ir tam kā tērps

nakts ko tas valkā kā mīkstas drānas

x

kustība no vienas puses līdz otrai    noplokot pret

zemesragu salas galu    gaŗš pelēks vāls    nākot no

dienvidrietumiem vilnis pēc viļņa

un beigās tā apnīk    jūŗā tas ir     viņas nemainība šī

monotonija nebeidzamā uzpildīšanās

x

Pieskarties   ja to varētu    pieskarties saprātam

x

Gaŗi jomu loki un aiz tiem nekā    vienīgi līdzenas

ganības un iekšzemes ūdeņi    mazi niedru ieskauti

ezeriņi    kaijām pārkaisīti

un vēja pluinītā gaisma nesastop nevienu šķērsli ne

pauguru ne kalnu grēdu    tikai pa retam no liela

attāluma redzamu    baltu lauku māju

x

Un tuvu tik tuvu ka varētu bezmaz sajust    elpu uz

savas sejas viņu būtības vieglo viļņojumu

kas vēlējās teikt vai būt    bet kaut kā nespēja

saskarties ar mums ķermeniski vai vārdos

lai mums stāstītu    lai mums visu izstāstītu

x

Tālā aizmugurē klāns un plaša vienaldzīga debess

un lauki līdz pat apvārsnim aiz kuŗa zinām esam jūŗu

kur mēs staigājam sekojot takām    kas pašas izseko

grāvju un ežmalu līnijas

tikai pa laikam tīreļa putnu klaigas biedros

un nevienas ceļazīmes    tā kā jāiegaumē ikviens posms

ikviens pagrieziens

izņemot pāris stabu šur tur    tuvu dziļajiem kanāliem

un tālumā kāds masts nosliecies leņķī    pavisam greizs

x

Un sajūta ka to var atkal atrast     ka var atgriezties

x

Ziemīgo koku filigrāns    meži tālumā visgaŗām

kalnmalei dūmakaini nenoteikti    viens vienīgs pelēks

triepiens

zeme cieta    takas sasalušas    dziļas grambas kas

apgrūtina iešanu zemei pārvilkta plāna ledus kārtiņa

un oktobŗa gaisma skaidra auksta tieša    izkliedē mūsu

apjukumu un izlikšanos

lietu loģika    pasaules neapstrīdama lietišķība

pirmās naktssalnas    un kāda jauna steidzamība putnu

lidās un kustībās     it kā arī tie zinātu

ka viss ko mēs domājam vai sakām nekā nemainīs

nekas ko mēs iztēlojamies nekas ko mēs darām

x

Pats pats vienmēr pats    pats par sevi pats sev

x

Klusuma pretsvars     sniegs viņpus vārdiem

augstienēs kalnu ganības    ar saviem pamestiem

šķūnīšiem tālu virs ielejas rosmes

ceļi izskatīgās koka mājas     vilcieniņš kas pavada upi

klabēdams gar klintāja skaldni

mašīnas šņāc pa slapjo bruģi    un neona izkārtņu

spožums    pat dienas laikā

tomēr pat šeit motorzāģa skaņa    kaut kur mežā augšā

lejā     pieaug un noplok šai klusumā     vīriem strādājot

x

Nekā starp mums un to uz kurieni ejam     neviena

šķēršļa jeb kavēkļa   nekas neiejaucas nestājas ceļā

šķiet tam nav gala

tikai padošanās pielaušanās    pie katra soļa

katras jaunas domas

x

Seju jūŗa daži dzīvnieki to starpā    dārzā     tie

kādēļ tie sanākuši kādēļ skatās iekšā     kādēļ tie stāv

klusēdami gaidot kā tie parasti stāv

barā visi saspiedušies kopā viens pie otra   pa pusei

apgaismoti gaismā kas spīd no mājas kas plūst pa

durvīm pa augstajiem logiem

visi gaida visi belž vienā virzienā

x

Un vienmēr atgriežas pie tā

x

Čukstot mūsu apziņā mušu pašu apziņa     ko mēs

zinām kas tas ir ko zinām

vistuvākais un tomēr šķirts     kā kāds cits    kāds cits

kas bija mūsos vai mums blakus    tik tuvu mums

ka tie zināja visu      apzinājās visu

The Journal (Dublin) 1999, 1:31-35.

Atdzejotājas piezīmes

īriem, tāpat kā latviešiem, dzejnieku liels bars. Ne tik vien kā liels bars, bet mūsdienu dzejā vairāki nogrupējumi, kas stipri atšķiŗas viens no otra. No šeit atdzejotajiem Dezmonds Ogreidijs (O’Grady, dz. 1935) ir viens no modernās dzejas klasiķiem līdz ar Džonu Montagjū (Montague), Tomasu Kinsellu (Kinsella) un Nobela balvas ieguvēju Šeimusu Hīnī (Heaney). Ogreidija ievirze ir eiropiska, viņš dzīvojis un darbojies kā akadēmisks mācību spēks Francijā, Italijā, Grieķijā, Ēģiptē un ASV. Viņš ir sešpadsmit dzejkrājumu un deviņu atdzejotu krājumu autors, to starpā arī atdzejojumu no īru valodas.

Džofrijs Skvairss (Geoffrey Squires, dz. 1942) pieder eksperimentālo jeb, kā viņi paši sevi sauc, maiņas dzejnieku grupai (alternates). Tai pieder vēl Randolfs Hīlī (Healy), Trevors Džoiss (Joyce), Billijs Mills (Mills), Moriss Skallī (Scully), Katrīna Valša (Walsh) u.c.

Par Skvairsa dzeju kritiķis Roberts Aršambō (Archambeau) izsakās sekojoši: Skvairsa dzejai maz radinieku abpus Atlantijas okeānam. Uzaudzis Donegalas apgabalā, viņš pavadījis ilgāku laiku Grieķijā, Irānā, Francijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Tagad dzīvo Angli­jā.  No šo zemju valodām Skvairss arī atdzejojis, kaut viņš darbu skaita ziņā netuvojas Ogreidijam. Viņa paša dzeja attīstījusies Merlo-Ponti (Merleau-Ponty) fenomenoloģiskās filozofijas ietekmē. Tālāk Aršembo: Šī veida dzejā galvenais ir izslēgt atmiņas un personiskās asociācijas, lai uzsvērtu būt-pašreizējā-brīdī (..) Skvairss nenožēlo tik ļoti vēstures murgainās norises, kas tik svarīgas īru dzejas galvenajam virzienam, bet gan brīdi, kas nodzīvots bez uzmanības. Mums nav jāpamostas no vēstures, bet no bezapziņas miega, kas nozog mūsu dzīves... (Notre Dame Review 1998, 5:135-146).

Astrīde Ivaska

Ivara Ivaska spalvas zīmējums

Tomass Transtremers

(Tomas Tranströmer)

No „SĒRU

Zundiņam katrā pusē

pa pilsētai.

Viena grimusi tumsā,

naidnieku ieņemta.

Otra gaišu spuldžu piesēta.

Gaismā dzirkstošais krasts

hipnotizē tumšo.

Kā transā metos peldus

zvirgzdoši tumšajā

ūdenī.

Dobjš taures pūtiens sasniedz ausi.

Drauga balss saka:

Ņem kapu un ej!

Augstsprieguma vads

nostiepts aiz polārziemas,

aiz visiem toņiem.

Vienule saule

treniņgaitā steidz kalnup

nāves dūmonī.

Atliek sadzīvot

ar sīko maurzālīti,

un pasmiekuļot.

Saule jau zemu.

Mūsu ēnas kā milži.

Orhidejas zied.

Tankkuģi aizpeld gaŗām.

Viduslaiku pils,

svešs pilsāts, salta sfinksa,

tukšas arēnas.

Lapotne čukstus:

Mežacūka ērģelē.

Un zvani nodun.

Un nakts plūst tālāk

no rītiem uz vakariem

Spāŗu lidojums,

saķērušās pa divi

novirmo gaŗām.

Dievs ir šepatās.

Putnudullā tunelī

atslēdzas vārti.

Mēness un ozols.

Klusa zvaigznāju mirga.

Ledaina jūŗa.

Tomass Transtremers (Tomas Tranströmer) dz. 1931 .gada 15. aprīlī. Debitējis 1954.gadā ar krājumu 17 dzejoli, kam 1958. gadā sekojis krājums Noslēpumi ceļā, bet 1974. gadā plaši pazīstamais dzejoļu cikls grāmatā Baltijas jūŗas.  1991. gadā dzejnieks saņēma tā gada Ziemeļvalstu Literatūras balvu, bet priekš pāris gadiem — par krājumu Sēru gondola — zviedru „Augusta balvu.”

Laršs Foršells

(Lars Forssell)

Krāsu četrats:

gaišokers, cinobers,

cinkabalts, melns ziloņkauls.

Ja padotos gleznot kā Rafaēlam,

ar šīm četrām pietiktu, lai

uzgleznotu paradīzi zemes virsū

jo ko man pasākt ar vārdu tūkstošiem,

ja pietiek ar trim, lai stāvus notriektu ellē:

ARBEIT MACHT FREI!

Atdzejojis Andrejs Irbe