JG222 Jānis Gorsvāns 1930-2000

JG 221 Juris Silenieks recenzijā par Jāņa Ģorsvāna dzejoļu krājumu Var runāt klusējot uzsveŗ grāmatā saskatīto memento mori tematu. Tagad, kad Jānis ir aizgājis, mēs lasītāji to vēl vairāk ievērojam un saprotam. Ar nāvi Jānim bija jāsastopas jau bērnībā. Savā dzejolī „Uz vecuma pusi” viņš saka: „Saskandināsim rozes / un Ančupānu priedes. / Drīzi vairs nebūs iemesls / ar gaŗu mūžu mūs biedēt.” Te jāpiebilst, ka Ančupānu priedēs vācu okupācijas laikā šāva cilvēkus. Vienpadsmit gadu vecais Jānis staigāja tai vietai garām, uz skolu iedams, labi apzinādamies, ka ne visiem lemts nodzīvot gaŗus mūžus. Savu tēvu viņš zaudēja nepilnu četrpadsmit gadu vecumā, kad tēvs gāja bojā uzlidojumā Rēzeknei, tai pašā uzlidojumā, kad arī jaunais rakstnieks Alberts Sprūdžs zaudēja savu dzīvību. Jāni pieveica chroniskā leukhēmija.

Jānis Gorsvāns dzimis Makašānu pagasta Greivuļos. Ģimenē trīs dēli un divas meitas. Nedaudzus mēnešus pēc tēva zaudēšanas māte Apolonija ar bērniem atstāja Greivuļus, lai dotos bēgļu gaitās. Kaŗa beigas Gorsvāni sagaidīja Vācijā un līdz 1949. gadam mita Valkas bēgļu nometnē. 1949. gadā ieceļoja ASV. Korejas kaŗa laikā 1952. gadā Jāni iesauca ASV bruņotajos spēkos, kur viņš divus gadus kalpoja desantniekos (Marines). Ap to laiku viņš apprecējās ar latviešu meiteni, kurzemnieci Annu Prūsi. Pēc desantnieku uniformas noģērbšanas Jānis četrus gadus studēja mākslu Losandželosā, divus no tiem ar Valta Disneja stipendiju, un 1958. gadā ieguva bakalauru gradu. Viņa gleznas bija skatāmas gan solo izstādēs, gan latviešu un amerikāņu grupu izstādēs. Savu dienišķo maizi viņš pelnīja strādādams par mākslas direktoru lielajā Hanta-Vesona firmā. Nodarbojās arī ar grāmatu ilustrēšanu, ieskaitot JG.

Vēl bēgļu nometnēs Vācijā Jānis sāka darboties trimdas laikrakstos. Viņa pirmais publicētais stāsts un pirmais dzejolis parādījās 1947. gadā Vācijā. ASV Tilta apgādā 1970. gadā iznāca Gorsvāna noveļu krājums Krāšņa un bagāta dzīve, par ko viņš saņēma Jāņa Jaunsudrabiņa Fonda godalgu. Nākošā grāmata bija LaRAs grāmatu kluba romāns Mans mīļais auša (1988), bet aizvadītajā gadā Samodzes apgādā dzejoļu krājums Var runāt klusējot (1999). Dzejojumi un prozas darbi publicēti laikrakstā Laiks un JG.

Jānis Gorsvāns bija aktīvs Latviešu rakstnieku apvienībā (LaRA) trimdā un centās turēt kopā latviešu rakstītā vārda kalpus visos kontinentos. Viņa organizētajā rakstnieku nedēļā 1982. gada vasarā (RN82) Portlandē, Oregonas pavalstī, viņš bija sasaucis kopā latviešu literātus no dažādām ASV un Kanadas vietām, un pat no tālās Austrālijas atlidoja Margarita Biezaite, Daina Šķēle, Aina Vāvere, Aleksandrs Arvīds Zariņš un no Zviedrijas Baiba un Kārlis Kangeri. RN89 (Losandželosas tuvumā) bez Amerikas, Austrālijas un Kanadas literātiem, redzējām un dzirdējām Albertu Belu, Māri Čaklo, Māru Zālīti no − Latvijas! Tais laikos Latvijā jau vēl nevarēja vienkārši nopirkt biļeti un atbraukt, un Jānis pierunāja cilvēkus, lai individuāli izsauc Latvijas rakstniekus it kā draugus ciemos. Vairākos latviešu dziesmu svētkos Ziemeļamerikas kontinentā rakstnieku cēlieni bija Jāņa Gorsvāna organizēti. Šādās reizēs Jānis rūpējās par LaRAs ustabas sagādāšanu (telpu, kur literāti un intellektuāļi varētu nākt, iet, tikties, iepazīties).

Apmēram vienpadsmit gadus Jānis Gorsvāns rediģēja literāru izdevumu LaRAs Lapa. Tā iesākās kā 19 lappušu „lapiņa.” Šodien ir jau 106 lappušu rakstu krājums ar dzejoļiem, recenzijām, apcerēm, literāru notikumu aprakstiem. Katrs numurs mēdza būt veltīts kādam īpašam tematam: elles ķēķim, Krišjānim Baronam un tautasdziesmām, latviešu rakstniecībai trimdā utt. Ļoti vērtīga bija nodaļa BIJA, IR UN BŪS, kuŗā pa atsevišķām valstīm bija plaša nodaļa dažādiem latviešu literāriem notikumiem, arī presē publicētām recenzijām. Par literāro rosmju aprakstu LaRAs Lapā Jānis Gorsvāns 1981. gadā saņēma dzejnieka un žurnālista Ērika Raistera Fonda balvu. Pašreizējā LaRAs Lapas redaktore Maija Meirāne Šlesere stāsta, ka taisni šādas informācijas dēļ Latvijas literātūrzinātnieki interesējas par vecajiem LaRAs Lapas numuriem. Kā jau JG darbinieki un citi, kas līdzīgu darbu dara, ļoti labi zina, ka trimdā / diasporā šādu žurnālu rediģēšana arī pārrakstīšana, iespiešana, izsūtīšana − ar nedaudziem palīgiem, kad tādi gadās − ir mīlestības darbs, par ko nekādu samaksu naudā neviens nesaņem. Labi, ja izdodas savilkt galus kopā. Un kur tad vēl sarakstīšanās ar rakstniekiem un rakstītājiem! Tā arī LaRAs Lapa piedzima Jāņa Gorsvāna dzīvokļa virtuves kaktā, kur tika ielikta neliela ofseta presīte. LaRAs Lapa tapa vakaros pēc maizes darba, bet latviešu trimdinieku literārās rosības palika nodokumentētas. Lai Dievs dod ilgu mūžu kā LaRAs Lapai tā Jaunajai Gaitai taisni šī svarīgā iemesla dēļ!

Jānis Gorsvāns mīlēja Latviju, mīlēja savu dzimto pusi. Savos daudzajos braucienos uz Latviju, uz Latgali viņš savāca daudz materiāla par saviem senčiem, kas ir sakopots biezā Gorsvānu dzimtas grāmatā, kuŗā ir fakti un gaduskaitļi, attēli un sīki atmiņu tēlojumi. Pāris tādus īsus tēlojumus no dzimtas grāmatas par vectēvu pieguļā un par sēdēšanu tēvam blakus pie atvērtas krāsns mutes Jāņa Gorsvāna piemiņas pēcpusdienā šā gada 9. jūlijā Losandželosas Latviešu namā nolasīja meita Inga. Jānim palika nepabeigts romāns Madara, stāstu un noveļu krājums, zīmējumu mape un Gorsvānu dzimtas grāmata.

Jānim rūpēja latviešu valoda, un viņš raudzījās, lai meita Inga runātu tīrā latviešu valodā bez sakropļotu un nevajadzīgu svešvārdu piejaukuma. Arī divi mazdēli runā latviski, kaut viņi dzīvo amerikāniskā vidē, un amerikāņu znotu Džordžu nevar vis vairs latviski aprunāt, jo viņš ir pietiekoši iemanījies latviešu valodu.

Radi, draugi un cienītāji no Jāņa Gorsvāna atvadījās 9. jūlija pēcpusdienā Latviešu namā Losandželosā, kur bija skatāmas viņa gleznas, viņa senči un pats Jānis fotoattēlos dažādos laikos. Meita Inga vēlējās, lai dzejoļus un darba fragmentus lasa radi un draugi, ne sveši aktieri. Lasītāji bija Ēriks, Džordžs, Inga un Lūkass Bjūli, Helēna un Rūdis Hofmaņi, Inta Lūsiņa, Maija Meirāne Šlesere, Daira Stumbre, Jānis Šaltāns, Māris Ubāns. Šo piemiņas − vai dzīves svinēšanas − pēcpusdienu vadīja Ilmārs Bastjānis, kuŗš arī teica atvadas no LaRAs. LaRAs Lapu pārstāvēja Maija Meirāne Šlesere. Uz galdiem bija lauku ziedi māla traukos un sveces māla un koka svečturos. Inga Gorsvāne Bjūla bija izgatavojusi divpadsmit lappušu piemiņas brošūras krāsās un divās valodās, ko Jāņa dzīves svinētāji varēja paņemt piemiņai līdz uz mājām. Tēva pelnu urnu meita Inga ar ģimeni un dažiem draugiem nākošvasar vedīs uz Latviju. Jānis Ingai jau pirms diviem gadiem parādīja vietu blakus Rēzeknē mirušajam tēvam dzimtas kapos Latgalē.