JG222 Jānis Klīdzējs1914-2000

JĀNIS KLĪDZĒJS 6.V.1914 − 2.V.2000

NO KĀ ES PĀRTIEKU? [*]

Kopš 1950. gada jūnija esam Amerikā. Esam dzīvojuši Aiovā, Dimoinā. Tur bija pati pirmā apstāšanās, jo tur jau pirms mums bija ieradušies mani radi − inženiera Leopolda Klīdzēja ģimene. Tur arī bija pirmie interesantie piedzīvojumi darba meklēšanas gaitā Amerikā. Mēnesi nostrādāju skābu gurķu tankā. Pāris mēnešus, − kāpelējot pa kokiem un izgriežot pār telefona un elektrības līnijām nokārušos zarus. Trešā vieta bija „cūku” fabrikā. No turienes radās mans stāsts „Džūna.”

* * *

Uz Kaliforniju mēs bijām pārcēlušies 1953. gadā. Pēc izmēģināšanās visādos darbos un pusdarbos, mēs abi ar sievu sākām prātot: vai nav grēks un aplam tā atstāt pusmūžu trenētas smadzenes turpmāk neatjaunotas un neizmantotas? Nolēmām, ka man jāiestājas Berklejas Universitātē, [**] kas ir valsts uzturēta un kur tāpēc izdevumi nav pārāk lieli. Emīlija gāja strādāt par kalponi un pelnīja 150 dolāru mēnesī, un es ar grāmatu nastu zem rokas gāju no klausītavas uz klausītavu. Pēc diviem gadiem, 1957. gada jūnijā, es ieguvu savu M.S. [***] gradu klinikālajā socioloģijā, un Emīlija vairs nebija kalpone.

Vai būtu kaut kas jāsaka par manām 11 grāmatām, kuŗas jau bijušas lasītāju rokās un domās? Jaunieši, Gojputnu dzīsme, Mīlētāji un nīdēji, Grēks uz pusēm, Viņas un viņi, Dženitors, Cilvēka bērns, Zilie kalni un Sniegi. Tās visas šo vai to jau ir teikušas.

* * *

Liekas, ka turpināsim rakstīt grāmatas vēl ilgi pa visām trimdas pajumtēm. Pēc gadu desmitiem šīs grāmatas lasīs tie simti tūkstoši latviešu, kam šodien jāiztiek no ar Maskavas varu ierobežotā garīgā alfabēta. Ja mēs savā mūžā dzimteni neredzēsim, tas vien jau nenozīmē, ka tāpēc latvieši beigs pastāvēt. Runas un raksti par latviešu tautas iznīkšanu ir tikai mūsu personīgo skumju pasaka. Latvieši, deldēti, bet dzīvos. Veco latviešu pasaku velnam ir vairāk iedzimtās psīcholoģijas nekā aparatčikiem visā partijas vēstures kursā dzemdinātās.

Kā man pašam ar jauno darbu rakstīšanu? Reizēm sametas bezgala skumji un jautāju sev: vai ir vērts tā turpināt, kad rakstnieka darbs tev palicis vairs tikai tāds „hobijs,” pie kā piestrādāt tev iznāk tikai tanīs laika drupanās, kad tev vajadzētu atpūsties? To dari ar savas radošās enerģijas pārpalikumiem. Rakstnieka darbam vajadzētu būt mūža darbam, tikai tad varētu būt īsts rakstnieks, tikai tad tu spētu radīt darbus, par kuŗiem tu varētu teikt, ka tu esi tur ielicis visu, ko tev Dievs devis kā savu dāvanu un ka tu esi darījis visu, ko tu spēj. Tā niekojoties, tu esi un paliec tikai tāds puskoka lēcējs.

* * *

Tomēr tas būtu pārspīlējums un pozēšana, ja teiktu, ka rakstnieks rakstītu tikai tāpēc, ka tas būtu viņa pienākums, ka viņš to darītu no tīras tautas mīlestības, ka tā būtu viņa „sūtība” un kas tik vēl ne. Manuprāt, rakstnieks raksta tāpēc, ka viņam tāpat kā kuŗam katram cilvēkam gribas sevi izteikt, gribas, lai viņa balsi dzird un domas saprot citi, gribas būt radošam. Viņš raksta tāpēc, ka viņam patīk un gribas to darīt. Tāpēc, ka viņam „niez” rakties pa bijušām un vēl nebijušām cilvēku iekšējām un ārējām pasaulēm. Rakstīšana reizē ir arī laba terapija pašam autoram. Kad es savas grāmatas rakstot esmu izrunājies un izstāstījies no sirds, kad esmu izmīlējis un iznīdis kopā ar savu grāmatu ļaudīm, kad esmu izbāries un izdārdējies, izsmējies un izskumis un pats sevi pavilcis visādās karātavās, man pēc tam ilgi ir mierīgs prāts un laba sirds pret visiem tuvumā un tālumā. Ar savu trakumu un grēkiem esmu pats ticis galā un nav bijis jāapgrūtina ne psīchiatrs, ne mācītājs.

* * *

Arī es savā ziņā esmu iekļuvis divvalodu un divkultūru „eksperimentā,” jo mans darbs katru dienu un visu dienu sastāv no klausīšanās un runāšanas par to, − kas notiek amerikāņu dvēselēs, ģimenēs, mīlestībās, naidos, darbā, sabiedrībā, priekā un izmisumā. Tā ir nepārtraukta šejienes dzīves filma.

Tad es reizēm analizēju sevi: no kā es garīgi pārtieku? No latviešu kultūras un tradicijām vien? No latviešu un amerikāņu? Es vairāk grāmatu izlasu angļu valodā nekā latviešu. Tāpat avīžu, žurnālu. Man runāt iznāk daudz vairāk angļu valodā.

Sevis izmeklējuma rezultātā es atzīstu, ka vairumu savas iekšējās dzīves siltuma, enerģijas un cerību es saņemu no latviešu kultūras. Kultūra nav kaut kas tāds, ko varētu pārliet kā plazmu asins sistēmā. Tā ir iedzimta, ieaugusi, iedzīvota, iemīlēta. Tā ir manas personības kodols un manas iekšējās dzīvošanas sistēma. Tā ir mana mīlestība, mans naids, manas bēdas, mani vecāki, skolotāji, brāļi, draugi, mana tauta un tās liktenis.

* Fragmenti no Jāņa Klīdzēja autobiogrāfijas (Pašportreti. Autori stāsta par sevi. Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1965). Savā sirdī Klīdzējs bija jaungaitnieks, par ko liecina viņa prozas darbi, apceres un recenzijas JG lappusēs − jau kopš 1962. gada (JG 36), un mūsu nodaļā „Grāmatas” aplūkots gandrīz viss rakstnieka literārais devums.

** Kalifornijas Universitātes (University of California) centrs atrodas Berklejā (Berkeley).

*** M.S. − Master of Science, t.i., zinātņu maģistrs.