Laimonis Mieriņš

IZSTĀDE LATVIJAS GLEZNIECĪBA 1945-2000 PLUS UN EIROPAS BAŅĶIERU SAIETS

 

Vasaras sākumā Rīgas kultūras dzīvē īpaši izcēlās plaša Latvijas mākslinieku skate, kas aptvēra divas neatkarīgas, tomēr savstarpēji sakarīgas izstādes Valsts Mākslas muzejā un Arsenāla izstāžu telpās. Bet kāds tam visam sakars ar tai pašā laikā notiekošo ERAB jeb Eiropas Rekonstrukcijas un Attīstības Bankas saietu Rīgā?

ERAB pilnvarnieku ikgadējās sanāksmes dalībnieku uzņemšanas pasākuma koordinācijas centrs SIA Birojs 2000, kā to paskaidro tās direktore Selga Laizāne, organizēja „kultūras programmu, lai papildu sanāksmēs oficiālajiem pasākumiem iepazīstinātu viesus ar daudzveidīgo kultūras dzīvi Latvijā.” Techniskos izstāžu darbus, protams, veica Latvijas Mākslas muzeju apvienība, kas patlaban gan vairs neeksistē.

Lai gan Latvija nav vēl Eiropas koptirgus dalībniece, jāsaka, ka Eiropā pat mats nenokrīt no galvas bez varenās ERAB ziņas. Tā ir samērā jauna organizācija, dibināta tikai 1991. gadā, tūlīt pēc padomju impērijas sabrukuma, ar galveno mērķi ekonomiskiem līdzekļiem atbalstīt jaunās Austrumeiropas demokrātijas, Krievijas Federāciju ieskaitot. Tāpēc vien ERAB apmēram 3000 pilnvarnieku un palīgu lielais gadskārtējais saiets, pirmo reizi Rīgā, kuŗas pasākumu dalībnieku vidū bija arī delegācijas no ASV, Sauda Arabijas, Ķīnas un Japānas, nav uzskatāms par vienkāršu sagadīšanos. Ievērojamais notikums ir salīdzināms ar sava veida zemestrīci, bet ar pozitīvām sekām, jo nekas tur netika sagrauts vai izpostīts. Taisni otrādi.

Piemēram, no ERAB septiņiem miljoniem latu Rīgā izlietotās naudas summas galvenie ieguvēji bija Kongresu nams, Rīgas Latviešu Biedrības nams, tad Mazā Ģilde. No tās pašas summas ir izlabotas arī Valsts Mākslas muzeja grūstošās galvenās ieejas kāpnes, bet diezgan noplukušais Arsenāls saņēma skaistu Vācijas dolomita grīdu. Nav brīnums, ka tieši šo izstāžu zāli, ar modernām gleznām pie sienām, ERAB baņķieri bija izvēlējušies savam rautam. Jāšaubās, vai Latvijas valdība, kuŗai kultūras vajadzības nekad nav bijušas pirmajā vietā, būtu to kādreiz izdarījusi, vismaz ne tik īsā laikā.

Par lielajām baņķieru dzīrēm Arsenālā šodien liecina uz grīdas izlijušā sarkanvīna (noteikti vislabākās kvalitātes) traipi, kas iesūkušies dolomīta plākšņu smalkajā virsmā (esot ļoti grūti notīrīt!) tomēr dīvainā kārtā diezgan labi saderas ar dolomīta neregulāro dabīgo dizainu. Šādas grīdas speciālo kopšanas līdzekļu iegāde vien muzeja budžetam izmaksāšot ap tūkstoš latu gadā.

Labi noformētā izstāde, Sociālais un personiskais 1984-2000, diemžēl ir bez kataloga. Tai nav pat saraksta ar mākslinieku vārdiem. Toties var iepazīties ar izstādes kuratores Elitas Ansones kodolīgo perioda apskatu. Starp citu viņa secina, ka sociāli revolucionāra nozīme astoņdesmitajos ir akcijām, performancēm un instalācijām. Savu aktualitāti tās nezaudē arī deviņdesmitajos, spēj adekvāti reaģēt uz laikmeta negācijām. Izstādē tās parādītas fotogrāfijās. Izstādei būšot turpinājums decembrī par visjaunāko Latvijas mākslas periodu līdz pat mūsdienām.

Redzams, ka te darīšana ar pašapzinīgu paaudzi, ar labu orientāciju rietumu mākslas virzienos. Tā asi reaģē uz savas apkārtnes polītiskām, ekonomiskām un sociālām pārmaiņām. No radikālākajām jaunrades aktīvitātēm maz pāri palicis, galvenokārt nepastāvīgo izteiksmes līdzekļu izvēles dēļ, kas varbūt dialektiski trāpīgi dotajā gaisotnē. Lai gan fotografiski pietiekoši dokumentēti, diemžēl izstādē šie attēli ir bez impakta − kā mēmi liecinieki neatkārtojamai vienreizībai. Pārējie eksponāti nāk no fondiem un privātām kolekcijām. Katrs mākslinieks pārstāvēts tikai ar pāris darbiem, kas ne vienmēr reprezentē viņu jaunrades zenītu.

Mazliet pārsteidz, ka vislielāko mākslinieku grupu veido sievietes. Fakts, kam noteikti nav nekāda sakara ar kuratores personīgo gaumi. Šo mākslinieču visefektīgākie un interesantākie darbi: krāsu mijiedarbes un tā emocionālā aspekta izpratne, koncentrēta veidoliski dizainiska domāšana, ar uzsvaru uz centrētu sievišķīgas koncepcijas vēstījuma veidolu. Abu dzimumu pasaules uztveres ir atšķirīgas. Tāpēc būtu ideāli, ja mākslas skolās sievietes mācītu sievietes, ne vīrieši.

Veltīgi šai mākslā meklēt agresīvo rietumu feminismu. Tur tāda vienkārši nav, bet gan neuzbāzīgs sievietes viedoklis. Piemēram, Helēnas Heinrihsones gleznas ir piesātinātas (apzināti vai neapzināti, jādomā vairāk apzināti) ar atraisītu sievietes seksualitāti. Ar interesantiem darbiem vēl piedalās Frančeska Kirke, Izolde Cēsniece, Dace Lielā, Sandra Krastiņa, Aija Zariņa, Ieva Jurjāne. Pēdējā laikam apbrīno Matīsa vidus perioda glezniecību, taču skatītu caur personīgo prizmu.

No pārējiem māksliniekiem ievērību vēl pelna Normunds Brastiņš un Edgars Vērpe. Viņi nav pametuši figūrātīvās formas, bet liek tām vēstīt, komentēt. Šie darbi intriģē ar savu saturu, kas dažādi tulkojams, atkarībā no skatītāja mentālās noslieces vai garstāvokļa.

Arsenāla izstādes koncepcijas svārstās no abstrakcijām līdz groteskajam. Varētu vēl piebilst, ka liela formāta darbi ne vienmēr ir efektīgi tikai lieluma pēc, īpaši, ja vizuālā ideja nav pamatīgi pārdomāta.

Valsts Mākslas muzejā iekārtotajā skatē, Latvijas glezniecība 1945-1985 plus, pārstāvēti 30 mākslinieku katrs ar trim darbiem. Un paldies Dievam, tai ir savs kaut arī neliels katalogs. Tā ievadā Ilze Konstante raksta, ka izstāde ir pēckaŗa spilgtāko mākslinieku darbu izlase. Tajā nav pārstāvēti to gleznotāju darbi, kuŗi redzami Latvijas profesionālās mākslas ekspozīcijā Valsts Mākslas muzeja otrajā stāvā. Izstāde sola daudz un ne bez pamata.

Pirms tās tuvākas apskates ir vērts atcerēties padomju sistēmas attieksmi pret mākslām. Ilze Konstante kataloga ievadā runā par totalitārisma režīma spaidiem un cenzūru visās kultūras dzīves izpausmēs. Protams, no tā maz ko izstādē jūt.

Var jau argumentēt, ka būtiski maz kas ir mainījies kopš renesanses, ka māksla, par spīti „iedzimtai” tendencei izpatikt, vienmēr ir un būs padota visādām prasībām, vienalga vai pasūtītājs ir baznīca, aristokrātija vai brutāla polītiskā vara. Bez klientiem iztikt nevar. Tomēr ir jāsaglabā iekšējā skaidrība, bez kuŗas nav īstas jaunrades. Ka tas bija iespējams padomju laika vistumšākajos brīžos, to pierāda virkne izcilu izstādes darbu.

Izstādē netrūkst ainavas, portreti, klusās dabas un sadzīves žanra gleznas. Redzot visu vienkopus, skatītāju varbūt pārsteidz gleznieciskās pieejas skālas plašums. Piemēram, Miervalža Poļa un Līgas Purmales sīkumainā foto reālisma pretstats ir Ojāra Ābola pusabstraktās meditācijas. Vieglprātīgais un gaistošais, smagnējais un nopietnais, poētiskais un romantiskais, drāmatiskais un komiskais − izvēle pēc sirds patikas.

Tanī pašā laikā savdabīgāka mākslinieku grupa vienā izstādē nav iedomājama. Kas gan kopējs Džemmas Skulmes sulīgo krāsu un vienkāršoto formu glezniecībai ar Ausekļa Baušķenieka jautro, stāstošo pieeju, vai Vijai Maldupei ar Rūdolfu Pinni. No viņiem visiem atšķirīga un savrup stāvoša ir Borisa Bērziņa ikonām līdzīgā, paskopa kolorīta glezniecība.

Nevar vienaldzīgi paiet garām arī Bruno Vasiļevska mazo apmēru gleznai „Baltā siena.” Tur tiešām ir uzgleznota tīra, balta siena. Tas viss. Ļoti laba vizuālā ideja, bet maksimālā impakta labad tā prasīt prasās pēc daudz lielāka formāta.

Protams, visa izstāde pieder pie izmeklētas tāda veida padomju laika glezniecības, no kuŗas saprotamu iemeslu dēļ samērā maz ko rādija atklātībā. Parasti tā palika mākslinieku darbnīcās. To apmeklēšana bija interesanta un pilna negaidītiem pārsteigumiem. Oficiālo pasūtījumu mākslu tikai retais atļāvās ignorēt. Arī šai žanrā, ja tā to var dēvēt, tika radīti paliekoši darbi.

Taču šis latviešu glezniecības posms izstādē pārstāvēts ar vienu samērā neitrālu padomju lauku dzīves glorifikāciju − Dainas Riņķes gleznu: „Ābolu konservu ceha pagalmā.” Tā ir pilna saules un svaigu ābolu smaržu. Augsto horizontu veido smagās kravas mašīnas ar āboliem un viss priekšplāns, apmēram trīs ceturtdaļas no gleznas, ir viena vienīga ābolu jūra.

Lai nu kā, bet izstādi tomēr nevar uzskatīt par „pilnīgu,” jo tanī nav iekļauti polītiskās propagandas mākslas paraugi un tāpēc atspoguļo, kā teikt, tikai „vienu medaļas pusi.” Droši vien tie tagad stāv muzeja fondos ar sejām pret sienu, kā tur kādreiz padomju laikos slēpa cita veida mākslu... Varbūt nākotnē tiem rīkošot speciālu izstādi, bet ne tagadējā gaisotnē. Tika dzirdēti arī pretēji liberālāki uzskati.

Beidzot jāpiemin, ka gribēju iegādāties Latvijas Vēstures Institūta apgāda Rīgā 1996. gadā izdoto Andrieva Ezergaiļa pētījumu, kapitāldarbu The Holocaust in Latvia, 1941-1944: The Missing Center, kas Anglijas grāmatnīcās nav pērkams. Beidzot to sameklēju Okupācijas muzeja grāmatu stendā. Tur atradu arī tā papildināto izdevumu latviešu valodā Holokausts vācu okupētajā Latvijā, 1941-1944. Ja angļu valodas izdevumam ir efektīvs un saturam atbilstošs grafiskais noformējums, tad to pašu gan nevar teikt par latviešu izdevumu, kas grāmatu plauktos maz atšķiras no vieglās jeb lubeņu literātūras vākiem. Toties tas ir nocenots par 4.50 latiem, bet angļu valodas izdevums par 25 latiem. Kad jautāju kāpēc tāda cenu starpība, muzeja administrators mierīgi atbildēja: „Jums tas nekas nav, Jūs to varat atļauties!”

Biju pārsteigts, ka Latvijā vēl sastopama padomju divu cenu sistēma. Un vēl vairāk pārsteigts, ka to praktizē Okupācijas muzejā... Kas par ironiju!

Aizgāju puktīgs. Lēnām klīstot par Vecrīgas ielām, nemanot nonācu pie Nacionālās Operas. Tur apstādījumos ielas muzikanti spēlēja, kopš bērnības dienām nedzirdētu, nezināma komponista melodiju, kādreiz populāro dziesmu, ja nemaldos, ar Eduarda Veidenbauma tekstu: „Es zinu visi mani nievā” vai tamlīdzīgi, ar sokrātisko piedziedājumu „Vienalga man, vienalga man...”

 

 

Par Laimoni Mieriņu skat. JG 214:30