Jaunā Gaita nr. 222, septembris 2000

Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem

 

Posta modernisms, jeb kas tur īsti notika?

AE: Andrievs Ezergailis

JŽ: Juris Žagariņš

JŽ: 13. maijā Ņujorkas "Laikā" parādījās Andrieva Ezergaiļa raksts "Uz Aloiza Šikelgrubera dēla trases". (Adolfa Hitlera tēvs bija Aloizs Šikelgrubers vārdā.) Ap to pašu laiku, tas parādījās arī "Dienā" zem virsraksta "Viens vēsturnieks uz latviešu rēķina atkal iedzīvojies". Šai rakstā Andrievs Ezergailis apgalvo, ka ideju par baltiešu atbildību holokaustā pats Hitlers esot izdomājis, un vaino savu kolēģi vēsturnieku Modri Ekšteinu par šīs idejas propagandēšanu savā grāmatā "Walking Since Daybreak" (Ceļā kopš rītausmas), Houghton Mifflin Company, 1999.    A.Ezergailis raksta: "Tēmu par latviešu "atriebību" uzsāka neviens cits kā pats Hitlers. /.../Tieši Hitleram pirmajam pieder šīs atriebības paradigmas autortiesības." Hitlers pirmo reizi savu domu esot izteicis sarunā ar horvātu maršalu Kvaderniku savā rezidencē 1941. g. 22. jūlijā, klātesot ārlietu ministram Ribentropam un ģenerālmaršalim Keitelam. Hitlers esot stāstījis, ka dienu pēc tam, kad boļševiki iesoļoja Lietuvā, "[boļševiki] pavēlēja visiem bodniekiem 7 no rīta sapulcēties uz ielas, lai tos iznīcinātu. Uz ielu stūriem bija norīkoti automātiskie ieroči, kas tos cilvēkus apšāva, un tad veikalus pārņēma žīdu komisāri. Žīdi ir cilvēces sērga. Tādēļ tagad leiši, un arī igauņi un latvieši, viņiem asiņaini atriebjas."  
   Šī Hitlera ideja par Baltiešu atriebību esot tik strauji un tik dziļi iesakņojusies visas pasaules apziņā, ka holokausta pētnieki nemaz vairs nedrīkstot paļauties uz vēstures liecību pirmavotiem jo tie visi galīgi saduļķoti. Šādu paļaušanos viņš pārmet Modrim Ekšteinam par to, ka viņš sniedz, piemēram, liecību no Aušvicas komandanta Rudolfa Hesa (Rudolf Hoess) par Latvijas strēlnieku brutalitāti 1919. gada brīvības cīņās. Proti, civilistu iznīcināšanu viņš esot toreiz mācījies no latviešiem. Kāds vācu ierēdnis vārdā Trampedachs 1941. g. augustā oficiāli ziņojis, ka "naids, it sevišķi starp latviešu zemniekiem, pret boļševikiem un žīdiem bija briesmīgs". Kāds Rēzeknē rezidējoša naciķu garīdznieks vēstulē savai sievai apgalvojis, ka 1941. gada jūnijā latvieši situši savus kaimiņus žīdus ar lāpstām pirms vācieši paspējuši ieviest kārtību.
    Modris Ekšteins, pēc Ezergaiļa domām neesot nekas vairāk kā Hitlera māceklis, jo viņš, citēdams šīs liecības vēl pats raksta, ka žīdu iznīcināšana "nevarēja būt tikai vāciešu ievesta vai uzspiesta; tai vajadzēja būt vietējo apstākļu izpausmei."
    Es nedomāju, ka Ekšteins atrodas uz kaut kādas "Aloiza dēla naida trases". Ekšteins ir varbūt pesimists, jo viņš noliedz Andrieva Ezergaiļa grāmatas "The Holocaust in Latvia, 1941-1944: The Missing Center" (Holokausts Latvijā: iztrūkstošais centrs) ievadā pausto pārliecību, ka "patiesība darīs mūs brīvus". Ekšteins saka, ka Otrais pasaules karš nebija cīņa starp ļauno un labo, starp meliem un patiesību. Viņš saka, ka Otrā pasaules karā itin visi bija vainīgi un itin visi tika aiztriekti garīgā trimdā un itin visiem pienākas vienādi apzināt savu cilvēcīgo vainu iekams meklējam ceļu mājup. Viņš tomēr, galu galā, ir optimists, jo viņš cera, ka būs iespējami atrast pareizo ceļu. Viņš nekādā ziņā neceļ naidu pret nevienu.

AE: Hitleram un viņa padotiem tā bija internacionāla mēroga problēma: kā iznīcināt žīdus un vainu novērst no vāciešiem. Akcijas pirmā fāze viņiem izdevās ļoti sekmīgi. Hitlera domu par baltiešu atriebību, ko es rakstā citēju, pēc tam pārķēra daudzi viņa padotie un to ierakstīja savos memorandos.
    Ekšteina vēsturnieciskai skepsei acīmredzot ir robežas. Viņa citāti no Hitlera padotiem to pierāda, jo viņš bez analīzes piedāvā šos citātus. Svarīgi ir iegaumēt, ka Hitlers savu pamatdomu par baltiešu atriebību izteica sava Ārlietu ministra klātbūtnē. Tas nozīmē, ka pēc tam Ribentropam šo ziņu vajadzēja izplatīt caur visu ārlietu tīklu. Pierādījuma man nav, bet esmu pārliecināts, ka tad, kad būsim caurskatījuši visus 1941. g. Berlīnes dispečus uz Stokholmu to ziņu mēs tur atradīsim. Ja Ekšteins ir postmodernists tad kaut kas ar postmodernismu smird. Man nav nekas pret vēsturniecisku skepsi, bet ja nu reiz kāds uzdodas par skeptiķi, tad tam ir jābūt bez ierobežojumiem. Selektīva skepse pamatā ar neko neatšķiras no propagandas.

JŽ: Vai skeptiķis ir tas, kas domā, ka katram naciķim un katram žīdu šāvējam vienīgais izejas punkts visās domās un visos novērojumos ir Hitlera fantāzija?
    Es domāju, ka neviens Ekšteina grāmatas lasītājs nevarētu arī bez īpašas analīzes nesaprast, ar kādu sāli jāuztver latviešu nīdēja Trampedacha, Aušvicas asinskārā komandanta Rudolfa Hessa un naciķu garīdznieka Walter S. izteicieni.
    Ekšteins nemaz nav lētticīgs pret latviešu tautas apmelotājiem. Viņš citē laikmeta lieciniekus lai raksturotu to ārprātīgo naidu, kas cilvēkus dzina briesmīgā postā. Viņš smeļ faktus un datus no Tavas grāmatas. Tos taču viņš nav sagrozījis.

AE: Hitlera laikā naciķim nedarīt to, ko Vadonis gribēja būtu bijis bīstami. Daži to mēģināja un mēs zinām, kas ar tiem notika.
    Ja Hitleram nepieder šī specifiskā holokausta izskaidrojuma autortiesības, gribētu uzzināt, kādu agrāku tā uzskata izcelsmi nekā 1941. g. 22. jūlijā, kad Hitlers nodeva savu direktīvu.
    Ja postmodernistam patīk ironija, tad Jurim vajadzētu būt visai uzjautrinātam par Ekšteina nolikšanu uz tās pašas trases uz kuras mitinās pats sātaniskais Hitlers. Galējais posta modernisms!

JŽ: Kāpēc jāmeklē latviešu atriebības mīta autors? Vai atriebības kāre latviešos nebija īsta un vai tā nevarēja rasties spontāni vēsturiskajā kontekstā? Vai tiešām Latvijā un citur žīdu šāvējiem bija jāgaida Hitlera direktīva pirms izrēķināties ar Padomijas visdedzīgākajiem pionieriem - žīdiem?
    Vai pierakstīt naciķu murgojumus nozīmē tiem piekrist un tos propagandēt? Kā gan citādi izskaidrot un saprast to neprātu, kas izraisīja holokaustu?
    Vai Andrievs pats nav posta modernists, mēģinādams pierādīt, ka Ekšteins ir Hitlera māceklis?

AE: Katrai idejai ir sava izcelsme un tās saknes ir atrokamas. Svarīgi ieverot Hitlera teiktajā, ka viņš apgalvo ne tikai to, ka baltieši šāva žīdus, bet ka viņi to darīja bez vāciešu pavēles, atriebības dēļ.
    Hitlera nolūks izskaidrot žīdu šaušanu kā atriebību ir caurskatāms: proti, novērst pasauli no domas, ka žīdu šaušana Baltijā bija vāciešu pavēlēts notikums.
    Šī versija ir cēlusies nacistu galvās un dažādās permutācijās tā ir turpinājusi parādīties līdz mūsu dienai. Tā ir saskatāma visā nacistu un neonacistu propagandā -- tad un arī šodien.
    Kā postmodernistam Jurim vajadzētu zināt, ka nekas cilvēku galvās spontāni nerodas. Mēs darbojamies paradigmu ietvaros. 1941. g. vidū latvieši nezināja, ka žīdi ir vainīgi pie Baigā gada un ka viņi būtu jāšauj.
    Atriebības kāre latviešos nevarēja rasties tīri spontāni! Ne visur, un ne vienlaicīgi! Kaut kam tamlīdzīgam kas notika 1941. g Baltija vajadzēja būt plānotam. Dedzīgu padomju pionieru žīdu kopienā daudz nebija. Un ja vispār bija tie bija aizbēguši. Vislielākie cietēji Latvijā bija Ulmaņa draugi - reliģiskie žīdi.

JŽ: Skaidrs. ka katrai idejai ir sava izcelsme, bet tas taču nenozīmē, ka tā ir tik vienkārši izolējama un atklājama. Hitlers savā laikā mēdza pasaules priekšā lepoties, ka viņš esot visdemokrātiskākais vadonis pasaulē. Vai viņš to būtu varējis apgalvot, ja viņš būtu mēģinājis pavēlēt savai tautai un savām iekarotām tautām mīlēt un pasargāt žīdus?
    Skaidrs, ka dedzīgu padomju pionieru žīdu kopienā daudz nebija. Un daudz arī nebija tādu latviešu, kas žīdus šāva. Bet vai tie to darīja tikai tāpēc, ka vācieši to pavēlēja?
    Zināms, ka Hitlers bija propagandas meistars bet tas taču nenozīmē, ka viņš viens pats bija holokausta cēlonis.

AE: Ar Hitlera teikto kaut kas te nav gluži saprasts: tā bija valsts mēroga saruna, ko citēju. Ja Klintons kaut ko līdzīgu savu ministru un ārzemnieku klātbūtnē izteiktu par Irākas tautu, tas tiktu uzskatīts kā valsts viedoklis, kuram ir jāseko visiem valsts struktūras darbiniekiem. Cits piemērs: ja kāds Krievijas ministrs neaizstāvētu Putina viedokli par Čečeniju, viņš vairs nebūtu ministrs. Citiem vārdiem: tas viedoklis nevarēja neizplatīties.

JŽ: Jā, Klintons ir līdzīgi Hitleram runājis par Irāku. V.Putins līdzīgi Hitleram ir runājis par Čečeniju. Varam būt droši, ka visu lielvaru sekmīgie polītiķi ir mācījušās no propagandas meistara Hitlera noderīgus mītus ražot, jeb melot. Bet dotajā situācijā 1942. gadā Hitlers ne par ko nebūtu uzdrošinājies saviem maršaliem un saviem ministriem pateikt - arī ja tas viņam būtu bijis izdevīgi - ka latvieši ir viena godīga tauta, kas ciena un sargā savus žīdus. Tāpat Klintons, pat ja par to Amerikai būtu mūžīgi mūžos brīva pieeja visiem Tuvējo Austrumu naftas laukiem, nekad neuzdrošinātos ASV masu mēdijiem pateikt patiesību un atvainoties par to, ka paši amerikāņi nabaga irākiešiem to maitu Sadamu sešdesmitajos gados uzsēdināja. Tāpat arī Putins, pat ja par to būtu miers visā Federācijā, nekad nebūtu ticis iecelts par prezidentu, ja viņš būtu savu tautu mēģinājis apgaismot par Krievijas vēsturisko vainu pret Čečeniju. Naida celšana ir vienīgais veids, kā melīgi panākt ticamību un naids ceļ naidu un naids ir vienmēr īsts un tas ir tas, ko Ekšteins mēģināja pateikt savā grāmatā. Es nevaru iedomāties, ka Ekšteina citētie liecinieki vēstīja par latviešu brutalitāti tikai tāpēc, ka Hitlers to tā bija izplānojis un pavēlējis. Kara laikā naids vairojas spontāni, un sekmīgs vadonis ir tas, kas prot ticami melot. Nevienam nav nekādas autortiesības uz naidu.

AE: Piekrītu, ka nevienam nav autortiesības uz naidu. Bet katram naidam ir sava izpausmes forma. Ja tūkstoši cilvēki savu naidu izpauž tādā pašā veidā, kā to darīja Hitlers tad sakritību nevar noliegt.
    Bet galvenais jau ir tas, kas īsti Baltijā notika. Vai Juris ar Ekšteina palīdzību var pierādīt, ka baltieši sāka šaut žīdus bez vāciešu pavēlēm, pirms vācieši ieradās un atriebības dēļ? Tas ir tas, ko Ekšteins ar Hitlera kalpa vārdiem apgalvo. Sakritība ir tik tuva, ka mēs kā postmodernisti varētu pat teikt, ka Ekšteins to domu uzsāka un Hitlers tai sekoja.

JŽ: Kas tad īsti Baltijā notika?
    Viens no Ekšteina apgalvojumiem, ko Tu apstrīdi, ir sekojošais, no 147.-148. lp Ekšteina grāmatā. (AE tulkojumā):
   "Latgalē, Latvijas austrumu novadā, atriebības motivēti ebreju slaktiņi notika tūlīt pēc padomju pretuzbrukumu beigšanās 1941. g. 29. jūnijā, daudz dienu pirms [Ekšteins raksta "days before"] tur ieradās "einsackomandas", policijas un drošības vienības. (Daugavpilī) nogalināja vairāk nekā tūkstoš ebreju pirms ieradās vācu slepkavu vienības. Daži no latviešiem mēģināja izpatikt saviem "atbrīvotājiem", bet lielākā daļa centās apmierināt savus instinktus."
   Pa vidam vēl Ekšteins izsakās vēl specifiskāk [JŽ tulkojumā]:
   "Daugavpilī tajā jūnija priekšpēdējā dienā visi vīrieškārtas žīdi starp sešpadsmit un sešdesmit gada vecuma tika sapulcināti tirgus laukumā. Daži no viņiem tika uz vietas nošauti vilciena stacijas dārzā aiz cietuma. pārējie tika apcietināti."
   Vērēs Ekšteins atsaucas uz Tavu grāmatu "Holokausts Latvijā". Viņš saka, ka Tavs apraksts esot..
   "..visdetalizētākais apraksts par šo tēmu, rūpīgas pētniecības produkts, bet tas samazina (downplays) latviešu lomu šajos notikumos. Turpretim Mārģers Vestermanis izceļ šo lomu savā "Der lettische Anteil an der 'Endloesung': Versuch einer Antwort," kas ietverts Uwe Backes u.c. rediģētajā "Die Schatten der Vergangenheit: Impulse zur Historizierung des Nacionalsozialisumus" (Frankfurt: Propulaen, 1990), 426-49. Debate starp abiem autoriem atrodama "Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā" 1 un 2 (1993), 108-30 un 122-38 respektīvi.>>
   Savā grāmatā Tu par notikumiem Daugavpilī balsties uz liecības no kāda ziņojuma datēta 16. jūlijā, kura autors varot būt Obersturmbannfuehrers dr. Erichs Ērlingers (Erich Ehrlinger), ka "latvieši līdz šim ir uzvedušies pasīvi pret žīdiem un nav uzdrīkstējušies sacelties pret viņiem." Viņš raksta, ka no Daugavpils 45,000 iedzīvotājiem 50% esot bijuši žīdi, un ka viņi esot "pārvaldījuši pilsētu absolūti." Latvieši esot bijuši iebiedēti pret viņiem sacelties, jo vadošie žīdi esot izplatījuši baumas, ka viņi drīzi atgriezīšoties un īsi pirms tam krievi [ar žīdu palīdzību] bija deportējuši 500 latviešu ģimenes. Tālāk viņš raksta, ka einzatzkomandas esot "stiprinājušas latviešu mugurkaulu" un akcijas pret žīdiem progresējot ar pieaugošu intensitāti. Žīdi tiekot padzīti no savām mājām un viņu mājas atdotas nežīdiem. Žīdu ģimenes tiekot padzītas no pilsētas un vīrieši apcietināti. Apcietinātie vīrieši tiekot nogalināti un iepriekšsagatavotos kapos aprakti. Līdz tam datumam (16. jūlijam) einsackomandas esot nogalinājušas 1150 žīdus Daugavpilī.
   Tu par šo liecību vēl piemetini:
   "Šī liecība ir apbrīnojama ar to, cik lielā mērā SD bija piesātināta pati savas propagandas. Ērlingers nebija spējīgs saprast, ka Daugavpilieši nemaz nevainoja savus līdzpilsoņus savā nelaimē."
   Var jau būt, ka Ekšteins ir noticējis nepatiesai liecībai, un tur Daugavpils vilcienstacijas dārzā aiz cietuma neviens žīds netika nošauts un vairāk nekā tūkstoš žīdu netika nogalināti pirms žīdu slaktiņus sakārtoja okupanti. Bet kā Tu pats citā vietā raksti, gala rezultātu žīdiem tas nemainīja. Latvieši Daugavpilieši tomēr sadarbojās ar okupantiem noziedzniekiem un noticēja SD propagandai tik pat lēti, kā pats SD Obersturmbannfuehrers tai noticēja. Naids panāca savu bet tas naids tomēr nav tik vienkārši noliekams uz propagandas jeb dezinformācijas rēķina.

AE: Es neesmu teicis, ka Ekšteins tīšu prātu apmelojis latviešu tautu. Juris ir atkal palaidis garām tieši šo postmodernisko momentu. Ekšteins centās rakstīt savu grāmatu pēc visaugstākiem "politiski korektiem" principiem - izņemot, ka viņš neapskatījās apkārt, kur viņš kāju sper. Tur jau ir tā ironija!
    Nesaprotu, kādēļ Juris domā, ka es it kā esmu negodīgi uzbrucis Ekšteinam. Kas postmodernisma laikmetā varētu būt negodīgi? Vai domu sakarības savirknēt ir negodīgi?

JŽ: Pirmīt Tu teici, ka galvenais esot tas, kas īsti Baltijā notika. Nu tomēr izrādās, ka galvenais ir būt godīgam postmodernisma ietvaros. Pacilāju Tavu 1991. g. izdoto grāmatu "Emigranta elēģijas un mezgli", kur sakopoti Tavi Jaunās Gaitas raksti, 1976-1990..
    1990. gadā Tu rakstīji (160. lp): "Ja kāds vēlētos maniem pagātnes rakstiem cauri burties, atradīs pirms desmit gadiem rakstītu padomu, ka Latvijas atbrīvošanās procesam ir jāiet caur Jeruzalemei."
   Tad paskatījos , un atradu, ka no tā datuma desmit gadus iepriekš Tu rakstīji (11. lp): "Šinī gadsimtā visbīstamākā tauta latviešiem ir bijusi latvieši paši... [visos latviešu iznīcināšanas momentos] mūsu gadsimtā ... galvenie aktīvisti, katrā gadījumā līdzdalībnieki, ir bijuši latvieši. Žīdu un krievu loma šinī procesā, salīdzinot ar latviešu aktivitāti, ir bijusi niecīga... Mūsu plānotājiem būtu jārēķinās ar varbūtību, ka latvieši paši pār sevi nevar valdīt. Aizbildniecības alternatīvas varbūt ir vienīgās, kas mums ir."
   Par holokaustu Daugavpilī Tu citē kādu liecinieku (39. lp): " ... žīdu šāvēji bija vietējie letiņi, nevis vācieši ... Spontanitātes ideja nav zemē metama, jo daudzi no šāvējiem bija tie, kuriem pirms 12-14 dienām vecāki, līgavas un bērni vai nu bija aizvesti, vai nošauti."
   Tad vēl līdzīgi Aspazijai, kas ar raudāšanu pasaulē ienākusi cerēja ar smaidu to atstāt, Tu rakstīji (11. lp): "... Ar naidu mēs šinī gadsimtā iesoļojām; ceru, ka ar mīlestību to mēs atstāsim."
   Vai Ekšteins būtu kāju spēris Ezergaiļa rakstos?

AE: Paldies Jurim par pastaigu caur maniem vecajiem rakstiem. Šo to jau aizmirstu viņš tur atrada. Nekur tomēr, tad kad vēl biju zaļš spriedumos par holokaustu, es neesmu teicis to, ko vēstī Ekšteins: ka holokausts esot noticis bez vāciešu pavēlēm un pirms vāciešu ienākšanas Latvijā.

JŽ: Ekšteins nesaka, ka "holokausts notika bez vācu pavēlēm un pirms vāciešu ienākšanas Latvijā". Viņš saka, ka latviešu tauta bija savā vēsturē daudz pieredzējusi vardarbības un pēc Baigā gada, krieviem atkāpjoties, bija īpaši nosliekusies uz aklu atriebību pret visredzamākajiem svešniekiem savā vidū. Vācu propaganda un vācu pavēles un plānošana šīs atriebības alkas pilnveidoja par holokaustu, bet holokausta ideja eksistēja pirms Hitlers to izdomāja un pirms vācu maršali un ministri to izplatīja savos dispečos un savos memorandos. Un holokausts nebija tikai vācu-žīdu padarīšana.