Jaunā Gaita Nr. 222, septembris 2000

 

 

STĀSTI UN DZIESMAS

Mārtiņš Zelmenis. Rokenroli un citas izmeklētas mīlasdziesmas. Rīgā: Intelekts, 1999. 229 lp.

 

Lasīt Mārtiņa Zelmeņa jauno, pēc kārtas otro prozas grāmatu ir pa daļai tīrais prieks. Svaiga, sparīga valoda, aprakstā un tēlojumā, gan tieša un precīza līdz sīkākām detaļām, gan sazarota un tēlaina, gan poētiskas gaisotnes apņemta. Šī neparastā izteiksmes dažādība mainās līdz ar stāstītāja izvēlētiem skatpunktiem un tematikas raksturu. Dzird sakām, ka te turklāt izpaužas tipisks postmodernisms, bet nezin' vai rakstnieks pēc tāda būs īpaši tiecies.

Mārtiņš Zelmenis (dz. 1956) nav vairs iesācēju rindās. Viņa pirmā grāmata, Pelēkā brāļa stāsti, iznāca 1987. gadā. Mīlasdziesmas jaunā krājuma nosaukumā, lai nemulsina, autors paskaidro, ka arī šie ir stāsti. Tie tapuši laikā no septiņdesmito gadu vidus līdz deviņdesmito beigām. Pār gadsimta ceturtdaļu izkliedēti, tie tomēr neliekas gadījuma ierosmēs rakstīti, vienu otru izņēmumu varbūt atskaitot. Viss stāstu virknējums drīzāk sauc prātā dažus mūzikā parastus kompozīcijas paņēmienus - variācijas un kontrastus. Domu lēciens līdz dziesmām un rock-and-roll tātad nav neko tāls.

Izteiktu pretstatu veido jau abi pirmie grāmatas sacerējumi. Īsai un gaisīgai meditācijai par kādu sievišķīgu, varen daiļu vaļā acīm gulētāju seko trīsreiz garāks un pamatīgi nostiprināts vēstījums par piejaucētu mājas dzīvnieku-žurku. Meditācija lai ir un paliek liriska ieskaņa, bet mazā, rotaļīgā grauzēja izskata, īpašību, kustību un izdarību novērojums un apraksts ir rūpīgi izstrādāts un noslīpēts meistardarbs.

Kā tas zooloģiskos stāstos mēdz būt, tā arī šinī ir pārnesumi uz cilvēkiem, šoreiz pie tam uzņēmīgi vispārinātu atziņu veidā. Tās skaŗ psīcholoģiskas dzīles, gan tur ilgi neuzkavēdamās un nekļūdamas par lieku balastu. Katru pretenciozu dziļdomību bez tam atvaira ironisks pamattonis. Vietām ir ko gudrot, kā šis vai tas īsti domāts. Gadās, ka autors pats izpalīdz ar skaidrojumu. Var jau tādu rakstības veidu saukt par spēli, tikai jāievēro, ka spēle šeit ir diezgan nopietna, tā nav vārdu un iedomu rotaļa vien.

Mīlasdziesmas grāmatā ir variācijas dažādos skanējumos. Te iekļaujas vitāla juteklība un rezignācija, maigums un izlaidība, savtīgas dziņas un klusi sapņi. Izpausmes apjoms ir tātad patiesi ietilpīgs. No plašākām formām līdz šim atturēdamies, Mārtiņš Zelmenis tiecas pēc daudzpusības savu pārsvarā nelielo stāstu kopumā. To viņš nenoliedzami sasniedz, un kas tur liels, ja pa vidu ir kādi vienmuļāki, mazāk saistoši posmi.

Labāk tā, labāk vienkāršs vingrinājums vai īslaicīgs atslābums, kā pastāsta "Lekcija," nekā novirzes mākslotās manierēs, kas palaikam manāmas latviešu pēdējo gadu prozā. Mārtiņš Zelmenis nav konvencionāls savos stāstos, bet izmēģinājumi viņam nav arī pašmērķis. Viņš meklē un atrod dažādas iespējas atklāt cilvēku izjūtas un jūtu nabadzību, viņu iegribas un iekāri, viņu apslēptās vēlmes.

Divi no Mīlasdziesmu stāstiem "Ērkškrozītes krišana" un "Negaisa nāciens" ievelk kontūras diviem mūžiem, divām vientulībām. Reālpsīcholoģiski attēlotās vecās ērkšķrozes Mildas domās un sirdī smeldz jaunība un ātri zūdošais laiks. Milda prot sevi sargāt pašapvārdojuma čaulā, bet paļāvīgāku mieru viņā rada naktīs sajustas eņģeļa spārnu vēdas. Šis brīnumainais piedzīvojums pārveido viņas dzīvi, attālina viņu no cilvēkiem.

"Negaisa nācienā" parastas laika gaitas vietā stājas fantāzijas redzējums. Jaunās, pamestās saimnieces Marijas diena sākas agrā, gaišā vasaras rītā, kas pārtop rudenīga posta vēja pievakarē un nedaudz vēlāk vecumdienu ziemas nakts aukstumā. Līdz ar dienu ir pagājusi dzīve, cerības nepiepildīdama. Marija viena kurina uguni un cenšas arvien dziļāk ielūkoties tumsas noslēpumā: Liesmas atdzīvojas, ēd skalus, garšīgi elš, šņākādamas atspulgo gaišu nakti, zaļu senatni, miršu vainagu kā zeltītu nimbu, vēl kaut ko tumsā dziļāku un nenoteiktāku - to, kas tālāk, ēnās - tādu, kas nekad nenotiek, bet vienmēr galā izrādās piedzīvots.

Mārtiņa Zelmeņa stāstu grāmatā horizonts ir plašs. Tas aptveŗ arī tādas parādības, kas dienas gaismā parasti nav pamanāmas.

 

Mārtiņš Lasmanis