Jaunā Gaita Nr. 222, septembris 2000

 

 

BALTĀ CEĻA DZIESMINIECE

Paulīne Zalāne. Cilvēka ceļš. Rēzeknē: Latgales Kultūras centra izdevniecība, 1999. 203 lp.

 

Nosaukumu Baltais ceļš savai 1935. gada izdotajai grāmatai par Annu Brigaderi devusi Zenta Mauriņa. Vārda balts semantika latviskajā dzīvesziņā ir pētīta un skaidrota ne vienreiz vien, un ir nostabilizējies uzskats, ka latviešiem balts ir labā, gudrā, saulainā, krietnā sinonīms un simbols un ka, it īpaši poētiskos tekstos, daudz retāk šim vārdam ir sakars ar salu, sastingumu, nāvi un iznīcību, kā tas ir, piemēram, Ķīnas un arī citās Austrumu kultūrās.

Balta šā vārda latviskajā izpratnē ir aplūkojamā dzejgrāmata un tās autore. Zalāne ir gaišmataina, laipna, labestīga, atvērta visam labajam, gaišajam, starojoša un optimistiska par spīti slimībām, nogurumam, pārpūlei, dzīves un sadzīves rūpēm. Pats, pats galvenais viņai ir iespēja strādāt brīvību un neatkarību atguvušās, daudzcietušās un joprojām ciešanām pakļautās latviešu tautas labā.

Paulīne Zalāne dzimusi (21.Vlll 1931) Stirnienes pusē, līdzenā vietā, kur Lubāna klāni vēl nav pārgājuši Jāņa Klīdzēja Sakstagala pakalnu viļņos. Augusi Teiču purva malā. Šī vieta vēl šodien ir pilna neskartas dabas skaistuma un noslēpumu. Purva dzegužu zvani un ziedošs rudzu lauks ir tas skaistuma avots un etalons, ko nākamā dzejniece saņēma agrā bērnībā un kas viņu pavadījis visu mūžu. Vecākā brāļa iespaidā meitene sāka sacerēt dzejoļus jau deviņu gadu vecumā, mācīdamās Stirnienes pamatskolā.

Dzīve klānos nebija ne bagāta ne viegla, taču - ar katru gadu labāka un gaišāka. Pavisam negaidīti tam pienāca beigas. Izjuka, pazuda viss, un 1944. gada rudenī Zalānu ģimene jau bija ceļā uz Vāciju, kur tagadējās Čechijas territorijā viņus pārsteidza Padomju armija. Tomēr izdevās izrauties, un sekoja nometņu gadi ar skolām, ar intensīvo kultūras dzīvi un latviskuma kopšanu, par ko vislabāk var pastāstīt pati dzejniece grāmatā iekļautajā autobiografiskajā rakstā: "Vācijā pavadīti septiņi gadi dažādās bēgļu nometnēs. Kaut apstākli bija trūcīgi un nākotne neziņā tīta, nometnēs pavadītais laiks bija labs un vērtīgs. Tur bija bagāta latviešu kultūras dzīve un iespēja baudīt arī vācu kultūru. Nometnēs bija latviešu izcilākie mākslinieki, rakstnieki, mācībspēki. Nereti skolās mācīja Latvijas Universitātes profesori. Bija skolas, baznīcas, koŗi, teātŗi, koncerti, priekšlasījumi, dažādi kursi u.c. Valkas nometnē (pie Nirnbergas) beidzu pamatskolu, sāku mācīties ģimnāzijā. Dziedāju divos koŗos, piedalījos visos Dziesmu svētkos. Baireitas Dziesmu svētkos dziedājām Richarda Vāgnera teātrī. Spēlēju teātri, dažādos sarīkojumos skandēju dzeju, dažreiz arī savu. Apceļojām Alpu kalnus, skatījām ķēniņu pilis, vecas katedrāles, mūzejus. Ar izmisuma mīlestību pieķēros Dainām, tās man kļuva par dvēseles mājām. Mācījos dainas no galvas, lasīju, pētīju caurām naktīm, jo gribējās iegūt, paturēt, saglabāt kaut daļiņu no tā dārguma, ko svešā pasaule draudēja atņemt. (..) Kad 1951. gadā bijām spiesti doties uz ASV, likās, ka debesis sagrūst pār galvu. Ilgotās atgriešanās vietā - vēl tālāks un svešāks svešums." (193-194 lp.)

ASV Paulīne Zalāne nonāca Minesotā. Pirmie gadi bija ļoti grūti. Lai izdzīvotu, bija jāstrādā smags fizisks darbs. Domas par mācībām neatstāja ne uz mirkli, un jaunietei tas arī izdevās. Viņa mācījās vācu un franču valodu un literātūru, senlaiku literātūru, vēsturi, pasaules kultūras vēsturi, mākslas vēsturi, antropoloģiju, paidagoģiju, psīcholoģiju. To visu viņa vēlāk likusi lietā gan maizes darbā amerikāņu skolās, gan latviešu skolās, kursos, rādio un televīzijas raidījumos, priekšlasījumos, rakstos.

Zalāne ir darījusi ļoti daudz Latvijas labā. Viņa publicējusi rakstus par latviešu folkloras un tās izpētes jautājumiem, par latviešu valodu, tās rakstu valodas formām, to vēsturi, vietu un nozīmi citu valodu saimē, literātūrvēsturiskus apcerējumus. Diemžēl biobibliografiskajā literātūrā un lielo, zinātnisko bibliotēku kartotēkās par viņu atrodams pavisam maz. Tagad šo robu aizpildīs jauniznākusī grāmata, kuŗai ir arī P. Zalānes dzeju raksturojošs profesora Vitolda Valeiņa priekšvārds "Īpatnēja pasaule, oriģināla dzeja" un pašas dzejnieces autobiografiska eseja "Aiz kalna pazuda baltā diena".

Grāmata sakārtota ļoti pārdomāti. 1. nodaļā "Zeme" ietverti dzejoļi par Dzimteni, Latgali, tēvu, māti, brāli, tautas dižgariem. Te skan sāpes par dzimtenes izpostīšanu (Rauda par Lubānu), par to, ka jādzīvo svešumā (Ziemassvētki svešumā). Tās ir tradicionālas tēmas, raksturīgas visai klaida latviešu dzejai. Ikvienā dzejdarbā ieaustas dzejnieces dziļās zināšanas par tautu vēstures procesiem, kopsakarībām un mijiedarbību. Rauda par Lubānu sarakstīta seniskā valodā, lietojot latgalisku formu "Lubāna (kā?) Raudu", un tādas vietas ir vairākas, piem. liepu ailes (rindas) nezina gausu (sātu) (25-28). Nereti sastopamas tipoloģiskas folkloras situācijas - trīs dēli, divi gudri, trešais varonis, trīs brīnumpriekšmeti, trīs atslēdziņas.

2. nodaļā "Ziedēšana" atrodama pilnasinīga mīlestības dzeja. Arī dabas dzejā skan mīlestības gaviles, te veiksmīgi izmantoti vārdu tradicionālo nozīmju pārnesumi. Te sniegi zied un ziedi puteņo (Ziedēšana), ūdeņi debesīs un debesis ūdeņos rotaļājas (Ūdeņu varā), te Dzīvība kopā ar mums līgo un dzied. Te lasāms, ka mežs ar saknēm un pēdām, ar spārnu vēdām, sēnes sūnās un briežu ragi priecina arī Aļaskā (Mežs). Daži dzejoli ir ļoti īsi un atbilst minimālisma - mazvārdības tendencei modernajā dzejā, par ko pati dzejniece referēja literātūrzinātniskā konferencē Rēzeknes Augstskolā 1999. gada aprīlī. Īpaši atzīmējams paņēmiens domu noslēgt ar vienvārda pēdējo rindu. Arī savā dzejas tekstā autore aicina nerunāt ne lielus, ne liekus vārdus, bet līdzīgi Kārlim Skalbem - runāt sauli, sirdi, gaismu.

Nodaļā "Klejojumi" ienāk svešums, meklējumi, zaudējumi, sāpes, bet arī atradumi. Maldīties, pamest, bet iet - tas ir cilvēka ceļš. Te ir Nemiers un sveši krasti, viens solis uz priekšu un divi atpakaļ, cīņa ar valgiem un žogiem. Šie dzejoļi ir visskumjākie, taču ne pesimistiski. Visa pamatā ir gudrība, lietu kopsakarības un būtības zināšana.

"De Profundis" (No dziļumiem) ir pārdomas par kristticības pamatvērtībām, par mūžības, par dzīvības un nāves problēmām, par to, ka nāve ir ne tikai fizisks akts.

Dzeju lieliski papildina mākslinieces Marijas Skutānes-Necas ilustrācijas un dzejnieces sniegtā informācija par mākslinieci. Diemžēl dzejoļi (ar diviem izņēmumiem) nav datēti.

Paulīnei Zalānei ir daudz (un ne tikai šajā grāmatā) Atmodas laika dzejas ar Atmodas laika izjūtām un domām. Pats raksturīgākais - "Brīvības saucēji" (XX Dziesmu svētki, 1990), arī "No Dzimtenes aizejot". Dzejniece pieder pie tiem cilvēkiem, kas turpina strādāt ar tādu pat degsmi kā astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā.

 

Ilona Salceviča

 

Latvijas Zinātņu akadēmijas zinātniskā līdzstrādniece Ilona Salceviča rakstījusi par starpkaŗu posma un pēckaŗa latviešu rakstniekiem, īpaši daudz par Latgales literātūru.