Jaunā Gaita Nr. 222, septembris 2000
DZEJNIECES SŪTĪBA UN LIKTENĪBA
Vizma Belševica. Billes skaistā jaunība. Rīgā: Jumava, 1999. 197 lp.
Šis ir trešais sējums Belševicas Billes triptihā. Pirmais, Bille, iznāca 1995. gadā, kritiķu un lasītāju cildināts, kam autore ātri pievienoja nākošo, Bille dzīvo tālāk. Trešais ir atnācis lēnāk, taču ne mazāk saistošs. Par savu Billes sāgu Belševica paskaidro, ka tā "nav autobiografija tiešā nozīmē." Šāda deklarācija varbūt ir domāta, lai atradinātu kritiķus un biografus no pārliecīgas nodošanās aizrādījumiem, cik lielā mērā autore ir atkāpusies no zināmiem faktiem, ja darbs būtu apzīmēts par autobiografiju. Katrā ziņā autore grib paplašināt darba iezīmi, labojot mītisko pieņēmumu par priekškaŗa laiku. Viņas skatienā "ulmaņlaiki nebija nekāda paradīze... bet nebija manīts arī tas, ka viņi sapņotu iekļauties Padomju Savienībā." Šī īsā piezīme uz aizmugures vāka, šķiet, sola izvērtēt polītisko varu maiņu un ideoloģiskos slogus latviešu tautai traģiskajos 30.-50. gados, taču tas pieliek fonā, samērā maz izgaismots. Autore piemin, gan tikai garāmejot, pārmaiņas, ar kādām cilvēkiem jāsastopas no ulmaņlaikiem cauri krievu, vācu un atkal krievu varas gadiem. Un visas šīs radikālās sociopolītiskās pārmaiņas apstiprina cinisko mizantropismu: kapitālistiskā iekārtā cilvēks izmanto cilvēku, kurpretim komūnismā tas ir otrādi, vai kā franči teiktu: plus ēa change, plus c'est la mźme chose.
Bille, kā jau sējumu virsraksti norāda, ir Belševicas stāstījumu centrā. Bille nav stāstītāja, taču lasītājs redz gandrīz visu tikai ar Billes acīm. Sējumu virsraksti var būt visai mānīgi vai spalgi ironiski. Bet tā jau ir Belševicas un visu rakstnieku, kas nav tikai rakstītāji, sodība un privilēģija: vārdu var iespiest Prokrusta gultā, kur to var stiept un spiest pēc patikas un vajadzības. Otrā sējuma virsraksts Bille dzīvo tālāk varētu būt pretrunā ar sējuma beigu notikumiem, kur Bille it kā mirst, glābjot savu izlaisto mazo brālīti Jēkaupiņu. Taču nav arī tieši teikts, ka Bille aiziet bojā. Kā citviet, lasot Belševicu, lasītājs noliek grāmatu samulsis, nezinot, kas īsti notika ar Billi. Atstāt lasītāju neziņā, ir, protams, autoru privilēģija, par ko lasītājam nebūtu jāžēlojas, jo nepiešķirt nozīmību tur, kur tādas nav, jau nav nelietība. Autora atsacīšanās parādīt dzīvi mazāk absurdu lasītājam būtu jārespektē un jāpieņem kā viss cits, kas atdala ražotāju no patērētāja. Par cik Billes jaunība ir skaista, kā to vēsta trešā sējuma vāks, ir lasītājam pašam jāizvērtē.
Šis sējums pievienojas iepriekšējam bez lūzumiem stāstījuma secībā: vācieši brauc projām, velti aicinādami Billi ar māti līdzi. Nav īsti zināms, kur ir "papucītis," vai kas ar viņu būtu noticis. Rīga deg un Bille redz Gūtmaņu dzīvokli, kur "mammucītis" palaikam iedziedas: Tur rožu dārzā pie Sansusī. Bille savā iztēlē vienmēr kāpina pagātnes pārdzīvojumus vai arī aizsteidzas priekšā vēl nenotikušajam. Krievi ierodas un līdz ar viņiem citi laiki. Viens gan, kas nav daudz mainījies, ja ne pat pastripinājies, ir izsalkums, kas māc Billes prātu gandrīz nemitīgi. Vienīgi grāmatas spēj likt aizmirst palaikam vēdera vaimanas.
Kaut kāds pagātnes lāsts it kā met ēnu pār Billes dzīvi. Ik pa laikam māte viņai atgādina, ka viņā rit "nolādētās Gūtmaņu asinis." Kad reiz mājā nākot naktī Billes pavadītājs, nobijies viņu pamet uz ielas un piedzērušies krievu kareivji taisās viņu izvarot, Bille bēg. Nopakaļ sviests akmenis trāpa viņai mugurā. Kad Bille streipuļo mājās, māte, meitu redzot, iedomājās, ka viņa atgriežas no bohēmiešu uzdzīves, kas bija pazudušā "papucīša" liktenība. Liktenība iezīmējās arī citās ainās. No savas lāviņas virtuvē Bille vēro zirnekļa tīklu pie griestiem, kur muša, tajā iepinusies, veltīgi cīnās, lai sevi atbrīvotu, kamēr zirneklis laiski vēro mušas agoniju. Zirneklis ir labi paēdis, taču viņa nolikums ir mušu nogalēt. "Bille noskatās, kā muša beidzot saplok un vairs nesīc, kā zirneklis nesteidzīgi pieslīd viņai klāt un uzmetas virsū. Cauri. Bille nopūšas. Sen jau viņas dzīve kā tās mušas spirināšanās. Nekas neiznāk." Šo ainu, kur upuris un bende it kā sadarbojas, Bille vēro ar līdzcietību un aizrautīgu uzmanību.
Billei nav viegli sadzīvot ar cilvēkiem. Komjauniešu pulciņā, kaut atzīta kā vadone citu priekšā, Bille īsti neiederas. Mazs intermeco ar kādu anonīmu "Viņu," kas varētu būt Billes pirmā mīlestība, beidzas nenozīmīgi, un ar citiem "viņiem" attiecības ir grūtas un trauslas. Daudzi Billi uzskata kā savādnieci, lepnu, iedomīgu, kam bieži par iemeslu ir viņas intetiģence, "viņas labā galva," kā bieži dzird par viņu sakām, viņas intereses un zināšanas par literātūru, par lietām garīgām, no kuŗām Billes līdzcilvēki stāv tālu. Grāmatas viņai atveŗ pasauli, kas ir pievilcīgāka nekā viņas šaurā ikdiena mājā, arodskolā un darbā. Arodskolā latviešu valodas skolotāja viņai stingri ieteic nenodoties rakstīšanai. Un tik tiešām Billes pirmie iespaidi no rakstnieku pasaules nav iedrošinoši. Viņai iznāk sastapties ar pazīstamiem rakstniekiem, taču šī iepazīšanās ir liela vilšanās. Tāpat kā viņas piedalīšanās literārajā pulciņā, kuŗa vadītājs uzstājas kā padomdevējs un kritiķis. Viņš pasludina jaunus laikus, bet viņa atzinumi un pamācības iesācējiem liek Billei jautāt: "Kāpēc jaunajai dzīvei vajadzīgi sliktāki dzejoļi?" Taču šī nesekmīgā tikšanās, kad Bille pirmo reizi atklātībai parāda savus dzejoļus, ir apstiprinājums viņas sūtībai. Viņas mācekles laiks dzīves pirmskolā ir beidzies. Ar visām laiku nejēdzībām, badu, varmācību, līdzcilvēku nežēlību, viņas jaunība ir varbūt bijusi skaista un, protams, vajadzīga, lai Bille uzzinātu, ka rakstniecība ir viņas sūtība un liktenība.
Juris Silenieks
