Jaunā Gaita Nr. 222, septembris 2000

 

 

IZGAISMOTIE "KAS TIE TĀDI...?"

Citā gaismā: latviešu dzeja rietumu pasaulē. 1945-1990. Sastādītājs Mārtiņš Lasmanis. Rīgā: Preses Nams, 1999. 224 lp.

 

Šī dzejas antoloģija varētu skaitīties kā turpinājums, papildinājums vai atspēkojums Viktora Hausmaņa gādībā iznākušajiem sējumiem Kas tie tādi... par trimdas (apzīmējums, kas gan šodien izgājis no modes, taču tik ierasts un pievilcīgi vienkāršs, ka negribas to pārmest) teātri, kur atrodam kā lugas (divos sējumos), tā arī to kritisku novērtējumu. Mārtiņš Lasmanis savā antoloģijā apzina 56 autorus, kur katram atvēlēti pa pāris dzejoļiem. Izgaismoto dzejas sakārtotas chronoloģiskā autoru dzimšanas gadu secībā, sākot ar Jāņa Jaunsudrabiņa 1950. gadā publicēto

kad mana dvēsele bija
novadīta lejā

un beidzot ar Sarmas Muižnieces

Uzlec Gotlandes vasaras saule
- un nenoriet.

Antoloģijā ir uzņemti dzejnieki, kas devās trimdā jau ar savu lasītāju pulku, nesagaidot ceļojumu mājup, kā arī tie, kas iesāka savu sūtību trimdā un tagad, trimdai beidzoties, turpina to Latvijā. Antoloģijas 45 gadi aptveŗ diezgan trauksmainus gadus kā literātūrā, tā arī, lieki būtu aizrādīt, ģeopolītīkā, kur iezīmējas gan svētbilžu grāvēju novēršanās no ierastā, gan ilgas pēc stabilitātes un drošības tradicionālajā. Visā visumā latviešu dzeja šajos gados nenododas galējā eksperimentēšanā ar iepriekšējā atmešanu, nedz arī ar godbijīgu pagātnes pielūgšanu. Kaut tuvumā svešzemju strāvām, mūsu dzejnieki visā visumā un, protams, nosacīti nav daudz ieklausījušies rietumu pasaules neganto bērnu (enfants terribles) modes kliedzienos (ko vācu filozofs un kultūras kritiķis Valters Benjamiņš apzīmēja par Sisifa vaimanām). Un, protams, var jautāt, kādus tālākus jauninājumus gan varētu sagaidīt pēc Dadaistu un citu līdzīgu ticības brāļu vandalisma kā izteiksmē, tā domā, ka rakstīt ir pēdējā nejēdzība.

Mārtiņš Lasmanis nav meklējis neparasto, bet pieticīgi savācis iezīmīgo, kas mūsu dzejā nav visai revolūcionārs. Pasternaks bija teicis, ka latviešu dzejnieki atrodas tur, kur dzeja vēl dzīvo - tuvu pie zāles, un tādā līmenī tā ir arī trimdā. Bet ne jau vienveidīga, jo arī vienveidībā ir daudzveidība. Katrā ziņā, antoloģija ir laicīga un vietā, taču palaikam uzmācas jautājumi, kuŗus sastādītājs ar savu redakcijas kolēģiju, kur iesaistīti mūsu izcilākie spēka vīri un sievas, protams, nav apsvēris un nepiemin ievadā. Ievads būtu varējis būt pakalpīgāks lasītājam, kuŗš varbūt lasa iekļauto autoru dzejas pirmo reizi. Jautājums, piemēram, kādas mērauklas lietotas, lai dzejnieks tiktu izgaismots antoloģijā. Jautājums, kāpēc tieši šis autors un ne cits, laikam gan nav īsti pieņemams, taču uzmācīgs tas ir. Kāpēc, piemēram, Ināra Ciedriņa, kas ir publicējusi vairākus sējumus savas dzejas un daudz turklāt it veicīgi atdzejojusi "nepārtulkojamus" autorus, kā par to liecina viņas Contemporary Latvian Poetry, ko izdeva Aijovas Universitātes apgāds savā dzejas sērijā, nav starp apgaismotajiem? Un kur paliek Nikolajs Kalniņš? Jautājums, kas izskan kā Fransuā Vijona Où sont les neiges d'antan? (kur ir pērngadu sniegi?). Derētu, šķiet, arī aizrādīt, ka World Literature Today nav antoloģija, bet gan žurnāls ar internacionālu lasītāju pulku, kam nepatiktu būt tikai antoloģijas lasītājiem. Kopš nelaiķis igauņu dzejnieks Ivars Ivasks pārņēma žurnāla galvenā redaktora pienākumus pirms kādiem 40 gadiem, viņa līdzgaitniecei Astrīdei Ivaskai stāvot kūmās, katrā numurā atrodamas recenzijas par latviešu literātūru. Žurnāls ir veltījis vairākus numurus Baltijas un Austrumeiropas literātūrām.

Pēdējās rindkopas jāsaprot kā mesli recenzentu rituālam, kas katrā ziņā nesamazina to pateicību, ar kādu sveicams šis izdevums.

 

Juris Silenieks