Pāvils Johansons

NO HĒGERSTĒNAS UZ SĒGELTORPU

Rapsodiski atmiņu fragmenti par māti Veroniku Strēlerti un tēvu Andreju Johansonu

 

I

Nolādētie vella idioti! Visus pie sienas! Nošaut! Nošaut!

Izsaucieni nenāk no kādas koncentrācijas nometnes komandieŗa mutes. Tie ir klusās dzejnieces Veronikas Strēletes, kad viņa ārpus savas un tēva mājas Sēgeltorpā sadzird jaunās paaudzes mopedistus, kas cenšas viens otru pārspēt ar frizētu motoru tarkšķiem un ātrumu līkumos.

Mans nabaga zelta dimanta gabaliņš tiks sabraukts!

Šis dārgumiņš ir baltais, nobriedušais runcis Hampuss, kas tajā brīdī gan neatrodas ceļa vidū, bet saldi guļ savu kārtējo pēcpusdienas miegu uz spilvena, labi paēdis reņģītes un palacis mazliet krējuma.

Mātes acu spraugā pamanu šķelmīgu zibsni. Tūlīt zinu, ka dusmu izvirdums nav sevišķi nopietni ņemams. Tā ir rutīnas lieta. Katram cilvēkam kādreiz vajag izlaist agresijas, kas rūgušas citu cēloņu dēļ. Šī nav pirmā reize, kad mērķa upuri ir personas, ar kuŗiem viņai nav nekādu sakaru.

Nu, dēls, ielej mazliet kanjaciņa. Mazliet drebošā balss ir mana tēva Andreja, kas labprāt imitēja personas, kas viņam bija sevišķi tuvas. Kanjaciņš bija pulkveža un rakstnieka Aleksandra Plensnera apzīmējums labākai markai nekā Martels, proti, kā Andrejs Eglītis mēdza teikt, Jeņiseju − kad uz galda atradās pudele Henesija. Arī tēvam bija nepieciešami attālināties no sevis, iegūt distanci. Lai gan ne māte, ne tēvs sevišķi cieta Brechtu, viņi ne reti piekopa teatrālus paņēmienus, kā sava paveida Verfremdungseffekt. Ir veselīgi dažubrīd izkāpt no sevis, ietērpties citā lomā, radīt kontrastus, atpūsties no realitātes, salīdzināties ar kaut ko citu, pēc tam stiprinātam atgriezties ikdienā.

Ikdiena bēgļiem no Latvijas, kas bija atraduši patvērumu Zviedrijā, no ārpuses skatoties, varēja šķist pelēka. Tāda tā pa lielākai daļai bija maniem vecākiem: strādāt, pārdzīvot, strādāt, pārdzīvot. Vēlas naktis, agri rīti. Sāpes par zudušo dzīvi Latvijā. Tukšas kabatas. Pirmajos skolas gados man bija jāstaigā ar ielāpiem uz biksēm. Reiz, kādus gadus agrāk, laipns vīrietis apstājās pie bērnu rata, kuŗu māte stūma mājup. Še, lūdzu, divas kronas. Apcērpiet puisi.

Trūcība izpaudās arī citos veidos. Ap 1960. gadu tēvs vakaros un naktīs strādāja tramvaja depo, kur viņa kolēģis bija Mārtiņš Zīverts. Viņi abi pārskaitīja naudu, ko transportfirmas konduktori pa dienu un vakaru bija ieņēmuši. Vēlajā naktī abi kājām devās mājup. Abi bija izsalkuši. Viņi saskaitīja kopējos naudas līdzekļus. Izrādījās, ka pietika vienai tievai desai ar sinepēm, bet bez maizes. To viņi dalīja un, atsveicinājušies, mazliet stiprināti atgriezās katrs savās mājās, katrs savās domās par topošiem literāriem šedevriem. Zīverts jau bija uzskicējis trešo ainu kādai vēlāk iecienītai lugai. Tēvs gudroja, kādā veidā būtu iespējams dabūt grāmatas no Latvijas − tādas kas bija nepieciešamas viņa nodomam dokumentēt Latvijas kultūrvēsturi. Chruščova laikā bija panākumi, pateicoties labvēļiem Latvijā. Ik mēnesi no pasta kantora viņš, piemēram, saņēma Latviešu Konversācijas vārdnīcu, vienu sējumu pēc otra. Turklāt arī vairākus oriģinālizdevumus no mūsu redzamākajiem literātiem.

Taču dzīve nebija vienīgi drūma. Ārpus ikdienas darba bija ārkārtīgi liela rosība. Kad tēvs nomira, viņa atstātajos papīros atradu mazu piezīmju grāmatiņu, varētu teikt, „minimālistisku” dienasgrāmatiņu, kuŗā viņš bija atzīmējis ikdienas svarīgākos notikumus. Tā sniedzas no 1948. gada sākuma līdz tā paša gada novembrim. Te viens piemērs: Recenzija Latvju Vārdam. Pēc tam pie Olafsona ar tulkojumu. Pēcpusdienā uz pastu. Par pudelēm − 20 ēru. Vakarā ar Veroniku uz kino. Švaka filma. Iegriezās Leons [diriģents]. Atkal pillā. Pēc pusnakts vēstule Skrēberam. „Seskis” [t.i. es] nemierīgs, taču labi paēdis. Viņam uz krūts dīvains izsitums. Jāved pie ārsta. Rītdien īre.

Pirmajos trimdas gados bieži notika improvizēti privāti saieti. Gadus vēlāk, kad dzīve bija nostabilizējusies, tie kļuva formālāki. Atmiņā vakari Hēgerstenas šaurajā dzīvoklī, kad tiku noguldināts blakus istabas gultā. Pieaugušie smējās, pastrīdējās un paklusi dūdoja iemīļotas dziesmas. Šķindēja glāzes. Dažreiz bija grūti aizmigt. Pusvirus acīm raudzījos sienās, klausījos dziesmās, kuŗas man no tā laika kļuvušas tuvas. Viena atkārtota frāze bija: Nenoskārstai vajadzībai. To nesāju līdz daudzus gadus, nesaprazdams, ko tā nozīmēja. Kad tēvs pēc vairākiem gadiem pēkšņi nomira, spektrs kļuva skaidrs. 

Iesākumā dzīvojām vienistabas dzīvoklī, kas bija piepildīts ar grāmatām, pārklātām ar putekļiem, kas man esot izraisījuši atkārtotas šķavas. Pēc gada ar katoļu prāvesta Kazimira Viļņa sirsnīgo gādību mēs turpat kaimiņos ieguvām divistabu dzīvokli, kuŗu bija atstājusi latviešu ģimene, kas emigrēja uz ASV. Tur nodzīvojām astoņpadsmit gadus.

Šajā dzīvoklī radās daudzi no vecāku darbiem. Tēvam vajadzēja mieru. Viņam bija sava darba un guļamā istaba, kamēr es un māte nakšņojām „lielajā” istabā. Blakus ikdienas darbam māte strādāja virtuvē, ģimenes sirdī, gan gatavojot ēdienu, gan rakstot, ja pagadījās kāds vaļas brīdis. Tur radās Mēness upe, Žēlastības gadi, vairāki tulkojumi, antoloģiju sastādījumi, raksti avīzēm. Tur arī notika nemitīga korrektūru lasīšana, darbs, ko viņa īpaši necienīja. Šad tad caur zobiem viņa nomurmināja: Tas sātans neprot rakstīt! Pēc tam viņa spēji, mazliet nopūzdamās, mainīja sejas izteiksmi: Lai nu arī liekulim tiek savs graudiņš. Šo attieksmi (mazliet von oben) iepretim „laimes meklētājiem” viņa nekad neizpauda plašā sabiedrībā un nekad pašam „upurim.” Ar saudzīgu roku viņa korriģēja valodas kļūdas un pēc tam korrekti ar dažiem komentāriem noslēdza savu darbu. Toties, ja bija kaut kas labs sakāms, viņa savu spriedumu pasniedza rakstītājam tieši acīs: Jums ir talants. Turpiniet tālāk. Vienīgais, ko vēlētos aizrādīt, ir...

Tēvs, blakus vakaru un nakšu maizes darbiem ārpus mājas, rakstīja esejas, tulkoja, sacerēja akadēmiskus darbus un, kad bija vajadzīgs, pieskatīja mani. Es tajā laikā, piecdesmitajos gados nesapratu, cik svarīgi viņam bija pavadīt savu laiku mierā, strādājot pie rakstāmmašīnas. Iesākumā bija Olivetti firmas sarkanā krāsā, vēlāk rozā. Abas mantoju, un tās darbojās vēl ilgus gadus pēc tēva nāves. Droši vien viņu bieži iztraucēju ar savu bērna prāta ziņkārību, ar saviem jautājumiem par šo to un it neko, ko katram bērnam vajadzīgs uzzināt. Taču tēvs bija pacietīgs. Viņš labi saprata, ka man, ārpus bērnu rotaļām ar laika biedriem, arī bija vajadzīgs tēvs, ar ko pavadīt laiku kopā.

Abi vecāki prata diezgan labi zīmēt. Māte spēja strauji uzskicēt karikatūras, pielietojot fantāziju, kamēr tēvs bija precīzs, mēģināja rūpīgi un korrekti attēlot objektus vai figūras. Viena no iemīļotākajām man bija Uncle Scrooge, kuŗu viņš padarīja vēl dzīvāku ar ūdens krāsām. Domāju, ka pats Volts Disnejs būtu bijis apmierināts ar rezultātu.

Dažreiz tēvs atļāvās pasmēķēt Camel cigaretes. Kamieļa attēls uz paciņas mani valdzināja. Viņš kamieli rūpīgi ar naga šķērītēm izgrieza, perfekti, un atļāva man to ielīmēt kādā burtnīcā. Mātei būtu trūcis pacietības. Ja man bija vajadzīgs kamielis, viņa to uzzīmēja, reizē pastāstot, ka tāds dzīvnieks mūsu pasaulē, lai gan stalts, nav vajadzīgs.

Varbūt šis sīkais piemērs raksturo fundamentālas atšķirības starp māti un tēvu. Attiecībā pret mani māte šajā situācijā bija racionāla. Bērnam vajag, lai notiek! Tēvs domāja tāpat. Bērnam vajag. Lai notiek! Tikai citādi. Katram sava pieeja.

Puišiem nepieciešami spēkoties. Tā arī es ar tēvu labi paboksējāmies, un es, protams, mazs būdams, vienmēr zaudēju. Parasti viņš mani pārvarēja, nevis sitot, bet pēdējā rondē bezgalīgi jauki kutinot man paduses.

Vasarā tēvs mani veda uz peldvietu, kur varēju plunčāties, kamēr viņš, droši vien, domāja par lietām, kas mani neinteresēja. Izrāpies no baseina, stipri aizelsies, viņu apšļakstināju ar savām prieka vēstīm: biju pārdzīvojis, lai gan ļauns zellis ar varu bija centies mani nogremdēt. Atgriezāmies mājās. Tur viņš atkal klabināja savu rakstāmo, kamēr es sapņoju par profesionāla futbola spēlētāja dzīvi Itālijā, kur stadiona skatītāju auri nemitēsies, par manas kreisās kājas vieglo piesitienu, kad bumba vispirms atsitīsies pret stabu, tad atradīsies pie manas labās kājas kurpes purngala. Niecīgs pieskāriens, bet Goooooooooooooooooool! Pelē un citi iedomīgie var iet pakārties. Es, ES nokārtoju izšķirošo! Gadus vēlāk tēvs mani aizveda uz futbola stadionu noskatīties pasaules meistarību finālu starp Zviedriju un Brazīliju. Tas bija 1958. gadā. Vava, Pelē, Didī, Garinča, Zagallo − kas par spēlētājiem! Kādu laiku zviedri labi turējās pretim, bet gala rezultāts bija neapšaubāms. Brazīlieši uzvarēja ar pieci pret divi. Liels futbola entuziasts bija Andrejs Eglītis. Tā kā mums abiem favorīta komanda bija (un vēl šodien ir) AIK, mēs ne reti divatā noskatījāmies spēles.

Pēc uzvaras priecīgi analizējam taktiku, bet pec zaudējuma padrūmi klusējām.

Patīkamā atmiņā palikušas dienas, kad vecāki mani veda uz pilsētu. Tā kā mēs dzīvojām priekšpilsētā, transportam lietojām autobusu vai tramvaju. Tie bija lieli brīži, kad kopā ar tēvu aizgājām uz kino. Tajā laikā Stokholmas centrā atradās vairāki kinolokāli, kas rādīja īsfilmas. Seanss ilga apmēram pusotru stundu. Tur cita vidū varējām noskatīties jaunākās ziņas par notikumiem pasaulē. Vēl skaidri atminos nelabās ainas no Ungārijas 1956. gadā. Mani vairāk valdzināja animētās filmas par Pīlēnu Paju (Donald Duck) un Pluto, sunīti, kuŗa retos smieklus vēl šodien baudu, kad viņam uznāk mazliet sadistiska tieksme. Taču, kad rādīja Oliver and Hardy, sāku raudāt. Tajā laikā nesapratu šī paveida humoru, kuŗā cilvēki tiek savainoti. Bet kas tas pret šodienu, kad mājas mierīgā stūrī, piespiežot pogu, momentā varam vērot pārgrieztu rīkļu asins šļakstus vai iekāpt gultā pie seksīgām brūtēm ar lieliem pupiem.

Arī māte mani veda uz pilsētu − UZ PILSĒTU! Kas tur viss nebija! Ielas pilnas cilvēkiem, automašīnām, skatlogiem ar nesasniedzamām precēm! Siena tirgū (Hotorget), kas bija viena no mātes iemīļotākajām vietām Stokholmā, viņa ar mani paspārnē iegādājās gardumus nedēļas nogales mielastiem: sīpolklopsi tēvam, zuša gabaliņu vakariņām, kā arī reņģīti iemīļotajam kaķītim. Nepiemirsīšu laša gabaliņu ar mazliet citrona virsū! Kā viņa to varēja atļauties, nezinu. Pārdzīvošanas mākslā ietilpa arī kvalitātes meklēšana. To viņa ne reti sasniedza gastronomiskajā plāksnē. Pēc gardajām vakariņām kopīgi pa radio noklausījāmies vakara ziņas. Tad, pēc kārtējās tautas pasaku vai Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas lasīšanas, pēc Aijā-žūžū un viņas mīļajiem glāstiem saldi iemigu. Katru vakaru viņa šai jaukajai dziesmiņai pievienoja jaunu improvizētu pantiņu, kas mani mierīgi iešūpoja miega pasaulē. Šie ekstra pantiņi bija kā feļetons, kas vienmēr skāra kādu manā ikdienā nozīmīgu notikumu. Tā bija Dieva dota terapija, kas man iemācīja ne tikai raudzīties uz priekšu, bet arī pārdomāt un sagremot bijušo.

Dažreiz, kad biju izdarījis blēņas, gadījās, ka tēvam vajadzēja „dot man pa pakaļu.” Tas gan notika ļoti reti. Vistrakākais tomēr bija, kad viņš ar mātes piekrišanu mani ieslodzīja vannas istabā − ja biju kaut ko īpaši nelabu savārījis. Reiz savā izmisumā, nelabi kaukdams, pat salauzu durvju kliņķi. No tā laika pārmācīšana notika mutiski, ne fiziski. Varbūt no šīm nedaudzām reizēm man radusies viegla paveida klaustrofobija. Bērnu audzināšana nav viegla lieta.

Cik atminos, tēvs, izņemot agrīnos gadus, pret mani nebija sevišķi taktīls, vismaz ne atklātībā. Neatminos, ka viņš māti kādreiz manā klātbūtnē samīļotu, pabučotu. Par seksu nekad nerunājām. Retos gadījumos kaut ko saklausīju vai pamanīju. Atminos vienu reizi, pēkšņi uzmodies, ka tēvs kaut ko no mātes gribēja. Pusmiegā saklausīju viņas balsi: „Ne jau tagad, varbūt vēlāk.”

Agrīnajos padsmitnieka gados, kad man radās alkas pēc meitenēm, atminos gadījumu, kas mani satricināja. Kā vairums jauniešu, arī es šad tad piedalījos „tuvināšanās seansos,” kas bija visai nevainīgas rotaļas ar neveiklām bučām un nervoziem krūšu spiedieniem. Mazliet iemīlējies, vienai meitenei uz sīkas papīra strēmelītes biju uzrakstījis „nekaunīgu” aicinājumu. To māte par nelaimi atrada − nebiju vēl paspējis to meitenei nodot. Kādas braņas! Uzmanies no sliktām sievietēm! Vēl šodien dzirdu mātes satraukto balsi. Man tajā laikā nebija ne jausmas, kas slikta sieviete bija. Vēlāk sapratu, ka nebija runa par tā sauktajām „vieglām meitenēm” vien, bet arī par nelatvietēm vispār. Esmu saticis gan latvietes, gan nelatvietes. Nevaru teikt, ka latvietes būtu pārākas. Šāda nostāja attiecināma arī uz citām parādībām trimdinieku pasaulē. Latviešu situācija nebija unikāla. Maza saime turas kopā. Mēs esam pārāki par citiem. Ka tik latvietis, tad ir labi. Pārdzīvošanas instinkts ir tik spēcīgs, ka katra iejaukšanās no ārpuses vai, vēl trakāk, no „mūsu iekšpuses” izrauties ārā, bija kā nāves sods. Nez cik reižu nācies dzirdēt spriedumus par laika biedriem, kas „atstājuši mūsu lietu.” Viņa apprecēja kaut kādu zviedrulēnu. Labs cilvēks, bet tomēr zviedrs. Pat Ervīns Grīns, viens no mūsu veiksmīgākajiem paaudžu starpniekiem Zviedrijā, reiz teica: Pie zviedrietēm var labi uztrenēties, bet tev jāaprec latvieti. Šādu nostāju dzirdu arī šodien Zviedrijā, kas appludināta ieceļotāju grupām. Čilieši, turki, arābi, afrikāņi bieži uzrāda līdzīgas tieksmes. Zviedrietes vienmēr gribīgas, bet precēties ar viņām nevar, jo viņas ir maukas. Es precēšos ar kārtīgu, godīgu savas tautas sievieti, kas ir tīra, nevainīga, kas stāvēs pie plīts un dzemdēs dēlus.

Arī es apprecēju latvieti. Kad pēc daudziem gadiem izčibēja, apprecēju zviedrieti. Nenožēloju. Kad pats dabūju bērnus, tēvs par viņiem priecājās, bet nelabprāt turēja rokās. Viņam bija bail, ka viņus, nepareizi turot, varētu savainot. Viņā mita trauslums: it kā viņš pats būtu bērns, kas varētu krist, sasisties. Ja nevar paļauties uz sevi, nevar arī paļauties uz citu. Krist bez drošības tīkla zem kājām ir bīstami. Māte toties bija vecmāmiņa, kas maniem dēliem atdeva sirdi. Uz viņu varēja pilnīgi paļauties.

Tēva attiecības ar savu māti man nav skaidras. Kaut arī viņa bieži rakstīja, viņš negribēja uzturēt kontaktu. To darīja māte, vecmātei bargajos padomju laikos sūtot sveicienus un paciņas ar nepieciešamo. Še saskatu mātes sirdsšķīstību, atšķirībā no tēva vilšanos un rūgtuma. Mātei bija plašāks vēriens nekā tēvam „nenoskārstai vajadzībai.”

 

  

II

 

Hēgerstenā, Aspudenē un citās vietās tuvākajā apkārtnē dzīvoja daudzas no pirmo trimdas gadu Zviedrijas latviešu kultūras redzamākajām personībām: Teodors un Leons Reiteri, Kārlis Straubergs, Niklāvs Strunke, Mārtiņš Zīverts, Arveds un Lidija Švābes, Daugavas apgāda pārstāvji Georgs un Dagnija Šleieri, Lizete Skalbe un Legzdiņi, redaktors Jānis Grīns, gleznotājs Rūdolfs Kronbergs, Fricis Forstmanis (Alant Vils, kas vēl dzīvs!) un vēl daudzi citi.

Vēl spilgtā atmiņā ir palikušas dažas epizodes no agrākās bērnības, kad notika viesības vai nu mājās pie mums, vai citur, piemēram, pie Strunkēm, kas mēdza rīkot saietus Vecgada vakaros. Tur šaurajā dzīvoklī allaž bija sakārtots lielisks mielasta galds, tik pārpilns, ka draudēja salūzt. Sienas bija apklātas ar Niklāva darbiem. Tur bija daļa nepārdotu darbu no Bēgļu cikla, kā arī ainas no iemīļotās Itālijas. Uz galdiem un kumodēm atradās arī citi mākslas priekšmeti no „trešajām mājām” - no Romas. Sveču gaismā iemācījos ēst nēģus un zuti. Jau priekšvakara pusē Niklāvs Strunke bija izgudrojis plānu, kā tikt no manis vaļā, reizē radot man prieku. Vēl šodien skaidri atminos viņa stostīšanos: „ŠŠŠŠe-šhe t-tev di-di-divas kronas bu-bu-burlakfilmai!” Priecīgs nojoņoju lejā pa kalnu uz mazo kinolokālu turpat tuvumā. Tas bija ļoti šaurs ar nedaudz sēdekļiem, kas Vecgada vakaros bija gandrīz tukši. Noskatījos Abotu un Kostello. Puslaikā bija starpbrīdis, jo bija tikai viens prožektors. Mašīnistam vajadzēja atspolēt atpakaļ pirmo daļu, pirms bija iespējams rādīt otru.

Labi izsmējies, atgriezos pie jautrās kompānijas, kas bija kļuvusi manāmi skaļāka. Atskanēja dziesmas, glāžu šķindieni un viena otra atrauga. Pats baudīju Koka-Kolu, kamēr vecie tempa „nikno,” Ruffino vīnu un „kanjaciņu.” Niklāvs smēķēja cigaretes „mundštikā,” tikai pusīti uz reizi. Blakus cigarešu paciņai viņam bija šķērītes un ar tām viņš pārdalīja cigaretes uz pusi, lai lieki nebūtu jāsviež projām „končiki.” Niklāva sieva Olga necieta viņa smēķēšanu. Laikam ārsts bija brīdinājis, ka šī nikotinizēšanās draudēja viņa veselībai. Reiz, atminos, viņi abi sēdēja galda pretējās pusēs: atskanēja skarba balss: Ko tu atkal dari? Smēķē? Rādi man, kas tev rokā! Nobijies, Niklāvs caur sava līkā deguna nāsīm izdvesa nervozu dūmu mākonīti, parādīja kreisās rokas plaukstu, kas bija tukša. Starplaikā viņš degošo cigareti bija iebāzis kabatā, jo zināja, ka bija gaidāms vēl viens uzbrukums: Rādi abas! Kaut kādi viņš tajā reizē tika cauri, lai gan droši vien ciska briesmīgi svilēja no vēl kvēlojošās cigaretes. Viens no paņēmieniem, lai novērstu uzmanību, bija pacilāt glāzīti, skaļā bet aizsmakušā balsī izsaucoties: Dievs svētī pirmo lāsīti! Uzaicinājums nav burtiem aprakstāms, bet illustrējams apmēram šādi: „D-d-ddiehievs sssvehēt-tī pi-pirmo l-l-lāsīti!” Vienmēr ar uzsvaru uz pēdējo vārdu. Naktij tuvojoties Dievs nosvētīja daudzas pirmās lāsītes, pievienojoties jautrajai kompānijai.

Olga Strunke bija spilgta personība, lieliska stāstītāja. Tie bija svētbrīži − izbaudīt viņas episko talantu, kas apžilbināja visu istabu. Stāstījumi allaž bija pilni asprātībām. Viņas atmiņa bija brīnišķīga un viņa dzīvi, ar drastiskiem epitetiem spēja aprakstīt vienu epizodu pēc otra tik eleganti, ka viens otrs rakstnieks varētu kļūt skaudīgs. Nē, nē, nē, bet klausies, taču klausies, klausies! Taču klausies! Bija tā. Romā, kad bijām pie Kučinska, vāāāāi kas par notikumu! Nu, tiešām, grandiozi, es jums saku, grandiozi! Pabaudījusi pusglāzīti sarkanā vīna, viņa nokrekšķinājās. Balss kļuva arvien skaļāka, gandrīz tāda, ka tapetes draudēja nošļukt no sienām. Liekie zobi noklaudzēja un viņa turpināja: Tagad klausaities! Jums vajadzētu redzēt − kas par oranžējumu, kas par oranžējumu! Tur visi ienāca, un mēs pēc kārtas pabikstījām viens otram sānos un tad, vāāāāāi, kas tur viss nenotika... [īstenībā „aranžējumu”]. Un mēs visi klausījāmies, jo viņu apturēt nebija iespējams. Īstenībā mēs to arī nevēlējāmies. Laris, Alis un Zanza, Strunkes bērni, maigi pasmaidīja: Bet vai nu tā tiešām bija? − Klusu! Es tagad runāju. Un tu tagad, Niklāv, nepļurksti. Nu labi, bija tā, ka... Pamanījis, ka viņa bija aizrāvusies savā stāstījumā, Niklāvs saņēma dūšu, paslepus iebāza sīku končiku mundštikā, aizdedzināja to, blakus sēdētājam uzsmaidīja un elsdams dūmus izdvesa: Dievs svētī pirmo lāsīti! Tad viņš nestostījās.

  

Pēc tam, šaurajā virtuvē, lejām laimes. Manas acis gandrīz izsprāga no pieres, vērojot brīnumus, kas no svina izveidojās. Katrs lējējs smējās un mēģināja iztulkot savu likteni. Man iznāca ērglis ar cēliem spārniem, ko ilgus gadus glabāju savā rakstāmgalda lādītē, bieži vien pacilādams, izbaudot tā smagumu, sapņojot par spārniem, kas mani aizvizinās tālumos uz nezināmiem krastiem, uz laimi... Pusnaktij tuvojoties Vitauts Līdums, Strunkes meitas Zanzas vīrs, gatavojās uguņošanai, bet pirms tam Niklāvs uzlika 78 pagriezienu skaņu plati ar Dievs, svētī Latviju! Piecēlušies kājās dziedājām līdzi. Lai gan viesi bija manāmi iereibuši, iestājās nopietns un svēts brīdis. Kad himna bija nodziedāta, viens otrs paslepus noslaucīja asariņu. Pēc pusminūtes klusuma brīža, kas likās kā mūžība, viesi atkal atraisījās. Ko tagad? Tajā brīdī izjutu, ka man ir sava identitāte, sava piederība pie kaut kā neaizskarama, varbūt nesasniedzama, pie sapņa, kas nebija tikai retrospektīvs, bet arī topošs. Un pēc tam ilgi gaidītais moments. Ak, kas par prieka mirkļiem, kad raķetes tika izšautas! Arī es reiz drīkstēju, labi pasargāts, pielaist uguni. No tā laika mani allaž valdzinājusi pirotechnika. Vecais gads ir jāizšauj gaisā. Jāattīrās no bijušā. Acīm sekojot sprakšķīgajām gaismām, pārkāpām slieksni uz citām iespējām, uz nez kādu cerību piepildīšanos.

Arī mūsmājās notika saieti, kas ilga veselas naktis, jo pa dienu nebija iespējams tikties. Bija jāstrādā. Kā bērns netiku līdz sarunām, kas grozījās ap lietām pieaugušo pasaulē. Droši vien maisījos pa kājām, bet neatminos neviena skarba vārda no klātesošiem. Tieši otrādi. Nez cik klēpjus neizbaudīju. īpaši patika sievietes, kas labi smaržoja. Kas tas bija par odieri, kas tantei bija? − Droši vien kaut kāds franču, māte atbildēja, pasmīnēdama par manu ziņkārību. Reiz ierāpos klēpī Arturam Kroderam, kas tad bija gandrīz plikpauris. Taču vēl uz skausta atradās maza matu šķipsniņa, tikai niecīgi pelēki sariņi, un es nodomāju, ka tie viņam nav vajadzīgi un es tos mērķtiecīgi izrāvu. Šis paņēmiens izraisīja smieklus, bet mans nolūks bija visai nopietns. Kāpēc paturēt kaut ko, kas nav vajadzīgs? − tā es domāju: nu viņš ir atbrīvots, pliks un tīrs. Citā reizē starp viesiem bija Arveds un Lidija Švābes. Pēc paēdiena Arveds bija manāmi iekampis un izdarīja kaut ko man toreiz nepiedodamu. Man bija divas tuvas rotaļlietas − zirdziņš un tanks. Nākamā rītā atradu tanku, kas bija no lēta bleķa, salauztu. Raudādams vaicāju, kāpēc? Mazliet nokaunējušies vecāki atzinās, ka Arvedam, kas esot visai kārtīgs cilvēks, bijis ienācis prāta mazliet pajāt uz staltā zirdziņa, dziedot Rikšiem, bērīti. Diemžēl zem zirdziņa atradās mans iemīļotais tanks. Un tas salūza.. Es nezinu, vai aiz šīs izrīcības slēpās nodoms, ka kara situācijā vājajiem kavaleristiem varēja būt pietiekošs spēks pieveikt tankus, pēkšņā iedvesmē kļūt par Dāvidu pret Goliātu, jeb tas bija tikai lustīgs priekšnesums sabiedrībai, kas, droši vien aizelsusies, gandrīz vai pārsmējās. Taču par spīti negadījumam Švābe man likās labs onkulis, vienmēr, vismaz manā klātbūtnē, smaidīgs, bieži vien šņaukdams mutautā, kustinādams pirkstus īpatnējā veidā. Gadus vēlāk, kad uzzināju, ka māte reiz bijusi ar viņu salaulāta, es viņam slepenībā piedevu. 

Par mātes attiecībām ar Švābi maz tika teikts. Zinu, ka viņa nelabprāt apprecējās ar tik vecu vīrieti, bet vecmāmiņa esot viņu piespiedusi. Citādi izmetīšot no mājām. Švābe tai laikā, trīsdesmitajos gados, latviešu sabiedrībā bija ieņēmis augstus posteņus, bija apceļojis pasauli un sacerējis daudz vērā ņemamu literāru un vēsturisku darbu. Māte ar Švābi dzīvoja ērti. Reiz viņa man pastāstīja, ka Švābe, kad bija jātiek uz kaut kādu balli, esot pasūtījis taksometru, kas viņus pārvietoja uz viesību vietu, tikai pāris simts metru attālumā no dzīvokļa. Laukā bijis slapdraņķis. Viņš negribēja, ka mātes kleita un kurpītes kļūtu netīras. Švābes labvēlība izpaudās vairākos veidos. Četrdesmito gadu sākumā viņš mātei Jūrmalā nopirka vasarnīcu, kas kopš kaŗa laika beigām kļuva par atpūtas vietu krievu virsniekiem. Pēc konfiscēšanas istabas sadalīja mazās kabīnēs. Nez kas tur nav noticis! Nez kas tur gadu laikā nav apspriests, padarīts un teikts! Ja šīs mājas sienas spētu runāt, ko tās izteiktu? Negribas zināt. Ap deviņdesmito gadu māte šo īpašumu atguva, taču nožēlojamā stāvoklī. Sagaidot savu astoņdesmito jubileju, viņa tur labvēļu paspārnē mēģināja padzīvot. Taču bija stipri senīla, nespēja aizslēgt durvis, draudēja ielaušanās. Māja bija jāatstāj. Mātei bija māsa, kas saslima ar tuberkulozi. Arī tajā reizē Švābe bijis labvēlis. Viņš viņām izmaksāja vairāku mēnešu atvaļinājumu Mentonā, Francijā, lai māsa varētu atveseļoties. Taču, nekā nelīdzēja. Par spīti jaukajām dienām pie jūras svaiguma, mātes māsa drīz vien aizgāja.

Mātei un Švābem nebija bērnu. Gadus vēlāk, kad viņi bija izšķīrušies, Švābe satika citas sievietes. Pēc mātes stāstiem arī laulības laikā viņš sagājās ar citām sievietēm, kas varbūt bija iemesls mātei šķirties. Uzzināju arī, ka Švābe iepriekš bija precējies ar vienu no mātes māsām. Kas par ziepju operu! Sliktu vīriešu laikam nav. Cik man zināms, viņam bija divi bērni. Meita − maza auguma ar fizisku defektu. Dēls aizgāja bojā ugunsgrēkā Stokholmas priekšpilsētā Sundbybergā. Viena no sievām izdarīja pašnāvību. Lidija, Švābes pēdējā sieva, arī nedeva bērnus. Viņa, tāpat kā citi, vēlāk piederēja pie tā sauktā „krancīša.”

Epitetu krancītis radīja Uldis Ģērmanis, kas bija viens no tēva tuvākajiem draugiem. Viņš ieteica tēvam turpināt izglītību universitātē, ko viņš ar panākumiem arī darīja. Krancīša dzimšanas datums ir nenosakāms, jo apzīmējums ir pēc-konstrukcija. Varētu teikt, ka tas bija ap 1970. gadu, kad virkne draugu samērā regulāri tikās, tad jau vairāk formāli nekā agrāk. Vairs nepieklauvēja pie durvīm, bet pieklājīgi pazvanīja viens otram, pirms ieradās. Krancīša sastāvs iesākumā bija vaļīgs, vēlāk konstants, mainoties, vienīgi tad, kad kāds nomira. Šajā konstelācijā atradās tādas personas kā ārsts Jānis Āboliņš, zinātnieki Āboliņi no Upsalas, inženieris Leimanis ar sievu, architekti Bokalderi, Legzdiņu ģimene, Zalcmaņi, Uldis Ģērmanis ar sievu acu ārsti Mirdzu, farmaceite Lidija Raudvere, zobārste Irēne ar vīru, sūtni Ilmāru Beķeri, vēsturniece Lidija Švābe u.c. Dažreiz pievienojās arī, kā māte viņas sirsnīgi apzīmēja, Upsalas dāmas − Olita (Ofēlija) Sproģere un Mirdza (Berta) Rudzīte, pazīstamā redaktora un kritiķa Jāņa Rudzīša kundze. Retumis ieradās arī citi viesi no aizjūras.

Viens no agrīniem ciemiņiem īsi pirms krancīša laika bija Ojārs Jēgens. Man viņš ļoti patika ne tik vien izskata dēļ, bet arī kā cilvēks, jo viņš vienmēr atrada laiku mani mīļi pakaitināt. Ar savu vēso intelektu, reiz topošais baleta dejotājs, lieliskais illustrātors, viņš mūsu ģimeni valdzināja. Ar laiku − pēc viņa dzīves Dānijā, vēlāk Čikāgā − saites tomēr pārtrūka. Dažreiz palasu vecas vēstules īpašā rokrakstā ar lieliem burtiem un zvaigžņu un citiem izgreznojumiem (kādus darināja arī Niklāvs un Olga Strunkes, arī Roberts Legzdiņš) bet tajās nevaru atrast iemeslu, kāpēc Ojārs apklusa. Vecāki negribēja par to runāt. Jēgens bija ļoti konservatīvs, vēl vairāk nekā tēvs. Varbūt viņam nepatika, ka māte jau septiņdesmito gadu sākumā apmeklēja Latviju. Reiz astoņdesmitajos gados satiku Ojāru Toronto kādos dziesmu svētkos. Pieklājīgi sasveicinājāmies, bet diemžēl nepietika laika parunāties mazliet tuvāk. Biju iemīlējies labā sievietē. Bija jāskrien viņai līdz, labai latvietei.

Krancītī norisinājās gan dziļas, gan ārišķīgas sarunas. Nebija tikai polītika vai stratēģiski jautājumi par Latvijas atbrīvošanu vien. Ne tuvu, jo šis jautājums jau bija tikpat kā uzdots. Cik cilvēku, tuvi vai attāli nebija gājuši bojā, noslaktēti, apkaunoti, izvaroti! To visi klātesošie zināja. Nez cik raudas un gaudas neesmu dzirdējis par šausmām, kas notika II Pasaules kaŗa laikā! Lai pārdzīvotu, vajadzīga augšāmcelšanās, pacilāta stāja. Biežāk šajos saietos sarunas grozījās ap atmiņām un epizodiem, kas klātesošos vienā vai otrā veidā bija skārušas. Uldis stāstīja par pilsētas galvu Andersonu, par basketbolistu panākumiem olimpiādē, rādīja, kā spēlē pentaku, parādīja burvja trikus ar kārtīm un monētām, stāstīja par KGB centieniem viņu vervēt par aģentu, palielījās par saviem literāriem panākumiem. Viņš bija liels, a big guy, vienmēr ar stilu. Bet arī lielie, vēsie zēni ar laiku aiziet.

Tēvs mīlēja citēt frazes no Kaudzīšu mērniekiem: Kā reiz Ķencis Švaukstam teica..., pasmējās par kādu anekdoti, ierāva savu „kanjaciņu” un, „nenoskārstai vajadzībai” noskanot, viņš brīdi klusēja. Tad atkal atjēdzās, noskandēja dzejas balsī, kurai trūka skaidrais r. Pat Edvards Virza, kuŗš māti mīlēja vairāk par visu un spēja skandēt dzejas no galvas kā neviens cits, būtu tēvu apbrīnojis. Bet arī viņa briljantā atmiņa, radošā spēja un dvēsele tagad guļ tur, smiltiņās.

Māte pienesa ne jau dzejas, bet gan piedevas vakarēšanai. Allaž gardumus, kuŗus viesi ar prieku baudīja. Viņa bija „labā māte,” kas nezināja robežas labvēlībai. Ja kāds viņu paslavēja, viņa ar maigu smaidu sejā diskrēti attālinājās, lai radītu vēl kaut ko citu, kas varētu viesus apmierināt, pa starpām apmīļojot mazo kaķīti, kas vientuļš, atstāts bija ierakņājies kādas gultas spilvenu starpā. Arī tam pietika laika, un viņa ņurrāšana deva viņai vairāk nekā viesu lielmanīgās pļāpas, lai cik gudras tās nebūtu. Nāk prātā mātes dzejolis „Kaķu izstāde,” kuŗā kāds kaķis

Platām, ieplestām, dzintarainām acīm
Skatījās kādā tālā,
Nepieejamā,
Divkājainiem vergiem
Mūžam slēgtā pasaulē.

Bokalderi sarunās klausījās, ik brīdi iemetot domu graudus. Arī „vecais Bokalders,” jau gandrīz 90, piedalījās. Kad pienāca mana reize, nodziedāju Čaku, Raimonda Paula ietekmē. Ne tēvam, ne Uldim nebija dziedamā balss. Viņi bija atonāli, bet vārdus gan zināja. Kad nodziedāju Alfreda Vintera Trīs vītušas rozes un mazs smaidošs foto, viņu acis bija sausas, bet iekšienē viņi nošņukstējās. Raudzīdamies kaut kur tālienē, viņi vilka līdz, bet nespēja noturēt toni. Pēc neilgas pauzes tēvs nokrekšķinājās: Nu dēls, ielej mazliet kanjaciņa. To es darīju, pats arī pabaudīdams pa malciņam, kas sākumā mani uzmundrināja, bet pēc tam, pēc trešā kļuva mazliet nelabi. 

Raudvere iebāza asu atbildi Ulža ausī, kad viņš kļuva pārāk patriarchāls. Visai patstāvīga sieviete, kas necieš vīriešu uzkundzību un iedomību. Bez tam viņai piemīt drastiska asprātība, kas viņas paaudzes sievietēs nav sevišķi bieži sastopama. Ulža sieva Mirdza mirkšķināja acis, klusi pie sevis murminādama: Bet Uldi, ko nu tu atkal muldi? Slavenā aktieŗa dēls izpleta rokas, savā maigākajā balsī teikdams: Bet čabulīt, mans mīļais lācēn, es tik gribēju pastāstīt, tik lai apgaismotu, lai vispārībai kļūtu zināms. Nedusmojies. Lidija Švābe savā naža asmeņa balsī lakoniski konstatēja, ka tā jau gluži nav. Mana pieredze ir, lūk, šāda. Pēc ilggadīgiem pētījumiem zinātnieki nosprieduši, ka... Leimanis ar savu bravūrību virsnieka balsī nobļāva: Bet es tikai saku, ka franču licejā... Viņa sieva pasmīnēdama teica: Nu, nu, nu. Tā nu gluži nebija. Bet ko nu es? Klusais ārsts Āboliņš pasmīnēja, teikdams: Man ir aizmugures dežūra. Viņš nekad neaizskāra vīna glāzi. Vienmēr pieklājīgi atvainojās. Roberts Legzdiņš mīlēja turēt runas: Skalbes fonda vārdā, es tagad gribētu teikt, ka... Fondā nebija līdzekļu, bet viņš tomēr turpināja: Mēs, kā lielā rakstnieka Kārļa Skalbes pēcteči, gribam pasludināt, ka mūzejs drīz būs gatavs, un man ir šādi plāni... Krancītis ir sarucis. Glāzes ir tukšas. Runātāji pateikuši sakāmo. Cigarešu dūmi izplēnējuši. Sirdis pukst citās sfairās. Laiki mainās. Lai dzīvo krancītis!

Ar Rīgas svārkiem mugurā, mierīgiem kāju pirkstu pieskārieniem pret zemi, pārkāpsim slieksni.

Klausīsimies klusumā.

 

III

 

Tēvs apbedīts Svētā Botvida kapos Hudingē, netālu no Stokholmas. Vieta ir ziemeļnieciski skaista, piekalnē, priedēm apsargāta, ar skatu uz ezeru. Kapakmeni veidoja architekts Visvaldis Bokalders. Krusta vietā iekalta atvērta grāmata, apmēram tajā vietā, kur tēva mūžs apstājās, otrajā daļā. Beigas viņš pats aiznesa līdz uz nezināmiem krastiem. Viņš nomira 1983. gadā, tikai 61 gadus vecs. īsi pēc viņa nāves māte teica: Es tepat arī gulēšu. Tā tas nenotika. Mātes ilgas pēc tēvzemes bija spēcīgākas, it īpaši tad, kad Latvija atkal bija kļuvusi par neatkarīgu valsti. Viņa man jau vairākus gadus pirms savas nāves lūdza: Kad miršu, aizved mani uz dzimto vietu pie manējiem tur, Dobelē.

Vecāki reti izteica vēlēšanos kaut ko viņu labā darīt. Ja tas notika, tad gandrīz bez izņēmuma runa bija par praktiskiem jautājumiem. Tēvs bija dzimis, kā zviedri saka, ar īkšķi plaukstā. Mana pēdējā tikšanās ar viņu notika Sēgeltorpas mājās, kad viņš man palūdza salabot vienu no daudzajiem grāmatplauktiem, kas draudēja sabrukt. Pēc paveikta darba viņš no trepju augšgala mani pasauca, izstiepdams roku. Es domāju sveicienam, bet ar smaidu sejā viņš man teatrālā balsī teica: Nu še, dēls, šeinītis par labu darbu! Un viņš man iespieda rokā simts kronu naudu.

Mātes pieeja praktiskos jautājumos īsi illustrējama šādi: To nevar izdarīt! Tas nav iespējams! Nogriez elektrību! Dabūsi pa pirkstiem. Vai, nu viss sabruks! Tādi bija izsaucieni, kad es nomainīju spuldzi virtuvē. Kad lieta bija nokārtota, viņa, acis izplētusi, atplauka, izsaukdamās: Ak, tu brīnums! Slavēts Dievs! Lampa atkal spīd! Kā tas iespējams? Še tev alga par brīnumu! Un viņa man iespieda rokā simtnieku, kuŗu iesākumā negribēju ņemt pretim. Taču beigu beigās nebiju pārāk grūti pierunājams.

 

Mātes vēlēšanos izpildīju. Aizvedu viņu uz Dobeli. Ceļš iesākās pēc kārtējas bēŗu ceremonijas Stokholmas Meža kapu (Skogskyrkogården) lielajā kapellā, kur viņa tika pārpelnota. Bija ieradušies vairāk nekā simts cilvēku. Prāveste Ieva Graufelde vadīja ceremoniju.

Māte bija uzaugusi patriarchālā sabiedrībā. Tāpēc mācītājs varēja būt tikai vīrietis. Kad Ieva iesāka savu mācītāja darbu Zviedrijā, māte bija visai skeptiska, bet, noklausījusies dažus sprediķus, mainīja uzskatus. Jā, lai gan sievišķis, viņa šo to labu pateica. Gadu tecējumā viņa bija pilnīgi akceptējusi, ka mācītāja var būt arī sieviete.

Kad māte bija jaunāka, gadījās, ka mēs strīdējāmies par polītiku. Sabiedrības vadonim jābūt stipram vīrietim ar stāju. Pusvārdos viņa izteica respektu pret Musolīni, kuŗu viņa reiz Itālijā kādā plašā atklātā sanāksmē bija noklausījusies. Kad stipri iebildu, viņa lakoniski pateica: Nu jā, tev varbūt taisnība. Reizē viņa katru dienu lasīja dienas avīzi Aftonbladetu, kas ir visai kreisi orientēta.

Kādas nedēļas vēlāk aizbraucu uz apbedīšanas biroju, lai saņemtu urnu. Visas formalitātes bija nokārtotas. Nedrīkst pārvest miruša cilvēka pelnus uz citu zemi bez stingriem papīriem. Ieliku urnu, kas bija ievietota kartona somiņā un devos uz pazemes vilciena staciju. Braucot mājup samērā tukšā vilcienā sēdēju kā apmulsis. Iekāpjot lidmašīnā uz Rīgu, pavaicāju stjuardesei: Kur lai novietoju savu mammu? Man te ir sainītis ar viņas urnu. Es viņu vedu uz Latviju, kur viņa dzimusi. Pēc pāris dienām notiks... Vairāk nepaspēju pateikt. Viņa strauji attapās, teikdama: Šeit, pirmajā klasē. Mēs novietosim viņu šeit. Un viņa uzmanīgi, it kā turēdama dārgu dāvanu savās maigajās rokās, ievietoja māti, kas pārpelnota dusēja mazajā turziņā, sēdeklī starp nopietniem biznismeņiem, starp tiem lieliem vīriem, kas no ārpuses centās uzbūvēt Latviju, iebāžot saldus dolārus savās kabatās. Sainītis ar māti bija, tāpat kā pārējie pasažieri, piesprausts pie sēdekļa ar drošības saiti. Motoru rūkoņa pieauga spēkā un drīz vien mēs lidojām uz pēdējo dusu. Iekampis mazliet viskija, cerēju, ka mašīna nolaidīsies lidlaukā bez problēmām. Lūk, tur jau Kolkas rags! Re, te Rīgas jūras līcis! Tā nolaidās, motori apstājās, un es izkāpu no mašīnas līdzās biznismeņiem, kas, viens pēc otra strauji iedarbināja savus mobilos telefonus, tarkšķēdami par topošām iespējām etablēt kaut ko fantastisku. Ai, tie mīļie dolāriņi, aijā, žū-žū... Viesnīcā, nakti pirms apbedīšanas, bija grūti aizmigt. Biju novietojis turziņu blakus gultai un domāju par bijušo, par gadiem, kurus bijām pavadījuši kopā, par dienām, kad viņu nāves priekšvakarā ne vienmēr apmeklēju, lai gan viņa varbūt ilgojās pēc manas klātbūtnes.

1995. gada jūnijā mēs mammu pavadījām uz pēdējo dusu Dobeles kapos. Bija sanācis daudz ļaužu gan no tuvienes, gan tālienes. Pat Latvijas televīzija bija atsūtījusi darbiniekus, kas dokumentēja ceremoniju. Celiņš uz kapa vietu bija baltiem ziediem apklāts. Mācītājs teica savu sakāmo. Glīta meitene baltā kleitā spēlēja čellu, kas mani saviļņoja, jo es reiz arī spēlēju čellu. Viņas vibrāto pārvarēja odu niknās disonances. Bija sajūta, it kā atrastos kādā Fellīnī filmā. Pēc daudzajiem mīļajiem vārdiem māte beidzot varēja atpūsties. Tagad viņa brīvi varēja sākt sapņot, vienalga par ko, sasildot sevi, atstājot mīļas atmiņas tuvinieku un cildinātāju sirdīs.

Pēc ceremonijas vecs autobuss, stipri aizelsies, stenēdams, mūs lēni aizveda atpakaļ uz Rīgu. Pirms bērēm ēstgriba ir vāja, bet pēc tam, jo stiprāka. Izkāpuši no autobusa, dzejniece Margita Gūtmane un es, abi gandrīz reizē izsaucāmies: Tagad vajadzīgs šņabis! Iegādājāmies degvīnu un uzkožamos. Mazā pulciņā pavadījām vakaru pie radinieces Ainas Ģirupnieces. Pamazām atslābām, patērzējām, padziedājām un aiztecējām katrs uz savu mieru. Margita bija viena no mātes tuvākajām paziņām. Viņas regulāri sarakstījās, un kad Margita ieradās Zviedrijā, viņa labprāt apciemoja māti, dalījās domās par kaķu neizdibināmo, untumu pilno dzīvi, arī par cilvēku dzīvē nopietnām lietām. Margita mātes septiņdesmitai gadskārtai sastādīja rakstu krājumu Veronika Strēlerte. Par šo grāmatu māte ļoti priecājās. Izlasījusi Gunara Saliņa rakstu, viņa izsaucās: Šis ir vienīgais cilvēks, kas manu dzeju pilnīgi sapratis! Pāris dienas vēlāk notika piemiņas vakars Rakstnieku savienībā. Arī tur bija ieradušies daudz cilvēku, kas vēlreiz māti gribēja godināt, deklamējot vai īsreferātos pastāstot kaut ko īpašu par viņu. Droši vien arī šo momentu māte kaut kādi pārdzīvoja, apmierināta pagriezās uz otriem sāniem un snauda tālāk vai arī iegrima pavisam mūžīgajā miegā un, cerams, mierā. Viena no godinātājām bija Vizma Belševica, kuŗu māte apbrīnoja ne tik viņas dzejas dēļ, bet arī par viņas nelokāmo stāju grūtajos gados, kad viņu nedrīkstēja publicēt. Kad abas dzejnieces satikās, viņas mazāk runāja par literatūru nekā par praktiskās dzīves jautājumiem.

Nedēļu pēc manas pēdējās tikšanās ar tēvu viņš bija miris. Noslīcis vannā. Esmu daudzkārt gudrojis, kāpēc? No obdukcijas izsmeļojošā protokola netiku gudrāks. Viņam bija tieksme ielīst karstā vannā. Varbūt, tajā iekāpjot, paslīdēja kāja, tad zaudēja samaņu un sarijās daudz ūdens? Nezinu. Tēvs mīlēja Edgara Alena Po stāstus. Viņu valdzināja mistika, nereālas pasakas − neizdibināmais, neizskaidrojamais. Tā viņš pats nomira, nez aiz kāda iemesla − nenoskārstai vajadzībai.

Zinu, ka viņš tajā laikā bija norūpējies par savu veselību. Taču viņš man nekad neatklāja savas kaites. Rūpes bija arī par maizes darbu. Viņš bija reliģiju vēstures docents Stokholmas Universitātē. Šis pagaidu darbs ilga septiņus gadus. Pēc tam bija jāatrod citas iespējas. Viņš dabūja puslaika darbu kā lektors, otrs bija jāmeklē citur. To viņš saņēma Baltiešu Centrā, kas viņu visai neapmierināja šī institūta ideoloģijas dēļ. Pēc viņa domām tas bija pārāk pakļāvīgs Padomju Savienībai. Domāju, ka viņš savā dvēselē jutās mazliet kā nodevējs, jo tajā laikā Stokholmā notika dzīvas pārrunas par sakariem, par tuvināšanos Padomijas vēlējumiem. Tēvs pēc pārcelšanās uz Zviedriju ne reizi neapmeklēja Latviju. Viņš, tāpat kā vairāki citi tā laika Stokholmas kulturālajā sabiedrībā, uzskatīja, ka būtu negods sevi aptraipīt ar kratīšanām pie robežas, kādas mēs ar māti daudzkārt izcietām, turp braucot katru gadu kopš 1973. gada. Būtu negods maksāt par uzturu rubļos, kas, tāpat kā citas lietas, aizripotu uz Maskavu. Viņš bija bailīgs. Raksturs, ko labi saprotu. Viņš vispār savos pēdējos dzīves gados nelabprāt izkustējās. Sēdēt pie rakstāmgalda, pie topošiem darbiem, reti pasēdēt pie televīzijas, pāris reizes nedēļā nepieciešamības dēļ aiziet uz pastu − nosūtīt kādu manuskriptu vai izņemt kādu sainīti ar pasūtītām grāmatām no kāda antikvariāta. Tā viņš pamazām ieslēdzās sevī, kontrastā pret it dzīvajām aktivitātēm pirms gadu desmitiem.

1983. gada 10. martā māte viņu atrada. Vēl atminos, ka tajā pašā dienā pēc darba biju aizgājis uz bērnu dārzu, lai savāktu jaunāko dēlu Benediktu. Izsaucos: Re, kur ātrās palīdzības mašīna! Viņš priecīgs atbildēja: Tūt-tūt-mašīna! Iegriezušies mājās, saņēmu telefona sarunu no savas satrauktās mātes, kas nelabā balsī izsaucās: Kaut kas šausmīgs ir noticis! Sapratu, ka ātrās palīdzības mašīna devusies uz vecāku mājām, lai glābtu tēvu. Taču bija par vēlu. Pirmo reizi savā dzīvē redzēju mirušu cilvēku, un tas bija mans tēvs. Tur viņš gulēja vannā. Ūdens bija iztecināts. Gribēju viņam pieskarties, taču bija bail. Saņēmos un noglaudīju viņa sirmo galvu un kreiso plecu. Tad acis kļuva mitras, jo nevarēju vairs izturēt. Kaut kur zemapziņā, kā satrauktā vecā mēmā filmā, paslīdēja gaŗām Poruka bālie zēni, tie kas neizcēlās ar savām fiziskām spējām, bet ar garīgajām. Vēlāk domāju − kādi bija viņa pēdējie vārdi? Vai viņš, tāpat kā es un daudzi citi cilvēki, viens būdams, sarunājās ar sevi? Ko viņš teica? Vai viņš klusi pie sevis kaut ko murmināja jeb skaļi kaut ko izsauca? Varbūt pēdējie vārdi bija: Velns lai parauj, cik vanna karsta! Bet jālien iekšā ir. Ir vēl pusstunda laika, pirms jādodas uz lekciju. Kā lai saviem mācekļiem izskaidroju, ko īstenībā nozīmē epitets archetips? Kādu filmu viņš redzēja, zaudējot samaņu, ieslīkstot ūdenī? Vai viņam, kā citiem, visa dzīve strauji aizritēja gaŗām uz ekrāna aiz plakstiem? Rīga − Gotlande −Tyresö, Vaksholma, Hēgerstena, Sēgeltorpa, grāmatas, grāmatas, grāma...

Ir cilvēki, kas apzinās savas topošās beigas un kas, pirms tās iestājas, vēlas sevi uzkopt, kļūt tīri, lai pēctečiem vismaz paskata dēļ nebūtu neērti sastapt mirstīgās atliekas. Tā tas mēdz būt vienam otram pašnāvniekam. Šādi cilvēki mēdz atstāt kādu zīmi, bet tādas sakarā ar tēvu neatradu. Vēl šodien, daudzus gadus pēc tēva nāves, viņš man rādās sapņos, kur viņš ir kļuvis visai vitāls, atgriezies sabiedrībā pēc ilgas slimības. Esmu priecīgs, bet reizē mani pārņem kauna sajūta. Kā lai es izskaidroju viņa draugiem un paziņām, ka viņš atkal dzīvs? Notikušas bēres, uzrakstīti nekrologi, tagad pēkšņi augšāmcēlies! Kad pamostos, paiet daži mirkļi, pirms atkal apzinos realitāti. Prieks izzūd.

 

 

Stokholmas Universitātes filoloģijas maģistrs Pāvils Johansons (dz. 1947) publicējis dzejkrājumus Sudraba ceturksnis (1968) un Patskaņi un līdzskaņi (1976), arī stāstus trimdas periodikā. Tulkojis mūsu lirikas un novelistikas paraugus Somijas zviedru literārā žurnālā Horisont. Ar ansambli Dunduri iedziedājis Latvian Music izdotas skaņuplates Vilcienā, Reiz agrā rītā izgājām un Zilais karuselis, kur daļai paša radīti teksti un melodijas.