JĀNIS ELSBERGS ATBILD ROLFAM EKMANIM:

 

RE: 1993. gadā iznāca tavs debijas krājums Vistīrākā manta, trīs gadus vēlāk Rīta kafija (1996) un pirms neilga laika tavs trešais dzejoju krājums − Daugavas bulvāris (2000). Pirmajos divos tu lietoji pseidonīmu Jānis Ramba. Kādēļ no tā atteicies Daugavas bulvārī?

 

JE: Varbūt nebūs loģiski, bet tā iznāca, ka man dzīvē bija sanācis ļoti daudz kā par daudz, un arī šie divi vārdi mani sāka nogurdināt, apgrūtināt, radīja iekšēju diskomfortu. Turklāt, liekas, esmu attālinājies no pirmās jaunības pašapliecināšanās amoka, no, tā teikt, pirmā skrējiena. Uzskatu, ka ģimenes, dzimtas vārds ir liela vērtība.

 

RE: Lasīju, ka Tev pēdējā laikā „rakstoties retāk.” Kādēļ?

 

JE: Nezinu īsti, kādēļ. Varbūt savās izjūtās esmu iepazinies ar dzejoļa tapšanas procesu. Nepierakstu daudz ko tādu, ko agrāk uzskatīju par pierakstīšanas vērtu.

 

RE: Un tu taču esi arī apskaužami aktīvs dažādās kultūras jomās. Tavs vārds bieži redzams dažādās publikācijās. Tu esi jaunās literātūras žurnāla Luna redaktors/konsultants, tu arī esi vērtīgās Latvijas PEN publikācijas Latvian Voices (angļu valodā) redaktors − līdz šim tas pieredzējis trīs laidienus. Tev bija ciešs sakars ar Gata Krūmiņa dzejgrāmatiņas Skārda blūzs iznākšanu 1999. gada otrā pusē. Gatis mira 25 gadu vecumā (1973-1998). Kāds ir viņa īsās dzīves stāsts?

 

JE: Gatis Krūmiņš piedzima parastā talsinieku ģimenē. Ļoti apdāvināts jaunietis. Viņš bija apguvis vairākus amatus − galdnieka, kamīna mūrnieka. Un savas dzīves pēdējos piecos, sešos gados arvien nopietnāk pievērsās dzejoļu rakstīšanai. Ar nopietniem, vērā ņemamiem darbiem viņš parādījās atklātībā 1997. gada pavasarī, piedalījās Rīgas Jauno autoru seminārā, iesniedza savu manuskriptu − varbūt mazliet negatavu, bet ar spēcīgām iezīmēm − Klāva Elsberga prēmijas konkursā. Jauniešu literārajā vidē viņš bija ļoti intensīva un respektēta personība − apmēram pusotru gadu.

 

RE: Kādā veidā viņš mira?

 

JE: Tas nav līdz galam noskaidrots. Pēc kamīna mūrēšanas darba dienas, vēlu vakarā, viņš sadega savā automašīnā. Ļaunprātība it kā neesot notikusi. Droši vien traģiska nejaušība.

 

RE: Tev, Jāni, ir arī iemesls lepoties ar saviem tulkojumiem, visvairāk no angļu valodas (Arturs Millers, Viljams Sarojans, Kurts Vonneguts), arī atdzeju. Pēdējā laikā esi atdzejojis amerikāņu dzejnieku Džeromu Rotenbergu (Jerome Rothenberg, dz. 1931), kuŗš ir arī vizuālo mākslu un literātūras profesors Kalifornijas Universitātē (San Diego) − no cikla „Todži templis Kioto 1997”, „Dunnuanas dārgumi − 2000 Budas” („Literātūra un Māksla Latvijā 2000.4.V), arī viņa dialogu ar dadaistiem (Luna III). Tu viņu dēvē par „nozīmīgu amerikāņu literārā procesa virzītājspēku.” Tiesa, viņš ir kādu desmit dzejgrāmatu autors, arī tulkojis, kā amerikāņi saka, „etnisko dzeju,” „mazo tautu” dzejdarbus, sastādījis antoloģijas. Bet kopumā, es iedrošināšos teikt, viņa vārds 99 procentiem amerikāņu neko nenozīmē, bet to faktiski var teikt par lielumlielo vairumu amerikāņu dzejnieku. Kādā veidā tu viņu iepazini, kādēļ viņš tev liekas tuvs?

 

JE: Viena daļa no maniem tulkojumiem ir tāda kā reakcija uz kaut kādām tendencēm, kaut kādiem procesiem, kuŗus jūtu jaunākajā latviešu literātūrā. 1997. gadā latviešu valodā iznāca vācu dadaistu dzejas izlasīte. Janai Vērdiņai par šiem atdzejojumiem piešķīra Klāva Elsberga prēmiju. Rezultātā viens otrs jaunais dzejnieks sāka interesēties par dadaistiem, sāka imitēt, stilizēt. Un tā nu sagadījās, ka Rotenberga grāmata That Dada Strain (Tā Dadas stīga), Astrīdes Ivaskas sūtīta, atradās manas mammas [Vizmas Belševicas] grāmatu plauktā. Rotenbergi kādreiz bija Ivasku kaimiņi Oklahomā. Kontaktējos ar dzejnieku, izrādījās ļoti interesants cilvēks ar ļoti daudzveidīgu literāro darbību, regulāri atdzejo nozīmīgus Eiropas dzejniekus (Encensbergeru, Lorku, Švitersu, Nezvalu u.c), tā teikt, lai Amerika nevārītos vien savā sulā un nenoslīktu savā masu kultūrā. Esmu gandarīts par šo sadarbību. 2000. gada 25. maijā viņš ciemojās Latvijā. Esmu ievērojis, ka ASV ir diezgan daudz labu dzejnieku, kas nav ietverti galvenajās dzejas antoloģijas.

 

RE: Gribētu atgriezties uz brīdi pie Gata Krūmiņa. Kaut arī neesmu pārāk iedziļinājies pašu jaunāko rakstnieku darbos, gribas viņu nosaukt par vienīgo, kuŗa darbi izkliedz sociālu protestu. To nemana citu jauno darbos, piemēram, grāmatā 21 no 21. gadu simteņa. Dzeja, proza, drāma (1999), kur24 gadus veco Ivetu Rancāni var uzskatīt par „vecenīti”, jo vairākums dzimuši astoņdesmitajos gados. Pirms Gatis apklusa pusvārdā, viņš visvairāk tēloja, varbūt pareizāk teikt, izkliedza pasaules nelabumu, un šī pasaule viņam bija galvenokārt 20. gadsimta pašu beigu Latvija. Viņš raksta par pazemotiem un apvainotiem, par neglīto, pretīgo cilvēku postu, par bezdvēseles cilvēkiem, par suņu un baložu apķēzītiem atribūtiem, par „bankrotējušu rūpnīcu dūmeņstruņķiem sarkanbaltdaiļiem.”

 

JE: Nav jau gluži tā, ka viņš ir vienīgais. Diezgan aktīvs protesta gars no visjaunākajiem, piemēram, ir Jānis Indāns, arī Inga Ābele dažbrīd savos stāstos ir sociāli asa. Kādēļ tas netiek darīts plašākā mērogā? Varbūt tādēļ, ka padomju laikā, pirms Latvijas neatkarības atgūšanas, bija spēcīga alerģija pret tādiem jēdzieniem kā šķiriskums un līdzīgiem. Bet varbūt ir jēga to mēģināt darīt. Tādi rakstnieki kā, piemēram, Nora Ikstena vai arī es pats − esam diezgan pašapmierināti nosacītas vidusšķiras pārstāvji, bet ir daudzi rakstnieki, kam klājas grūtāk, un tas tiešāk vai netiešāk atklājas viņu darbos. Gatis Krūmiņš dzīves prasto faktoru izjuta ļoti saasināti, ļoti intensīvi, to viņš burtiski izjuta savos pirkstu galos, kas sāpēja, jo bija saplaisājuši no dažādām ķitēm un javām.

 

RE: 2000. gada pavasarī dienas gaismu ieraudzīja Lunas ceturtais laidiens. Trešajam, kas iznāca pērngad, visai nikni metās virsū kritiķe Anda Kubuliņa, saskatot tur gandrīz vai vienīgi „slimīgas, perversas izpausmes” un „bezatbildību”. Viņas ieskatā „sabiedrība tiešām ir slima: kā no Saeimas tribīnes, tā literāra žurnāla smako nodevība, perversijas un neķītrības.”

 

JE: Ar Andu Kubuliņu man ir bijis dialogs presē. Izsacījos visādi. Še gribētu atkārtot apmēram to, ko teicu intervijā Vides Vēstīm, proti: šodienas jaunieši tiek mācīti pragmatismam, praktiskai, reālistiskai dzīves uztverei jeb − še var likt vienlīdzības zīmi − atbildībai par savu personisko mūžu. Tas ir viens. Un otrs, ko Kubuliņa droši vien arī neapstrīdēs, tie jaunieši, kas nodarbojas ar literātūru, nav stulbi. Viņu izvēle nodarboties ar latviešu literātūru, ar latviešu valodu ir ļoti radikāla un ļoti atbildīga izvēle, un es patiešām cienu tos cilvēkus, kas tagad ienāk literātūrā, jo šīs sfēras ir predestinēti nerentablas; jau iepriekš ir nolemts tas, ka ar šo darbu būs ļoti grūti iziet pasaulē un arī sabiedrībā būs ļoti maz šī darba un pieejas sapratēji. Mana paaudze ienāca literātūrā uz Atmodas tautiskā romantisma viļņa... tas bija savādāk, nekā tagad, un tas, ka viņi raksta par to, ko redz, piemēram, par to, ka katrā skolā, katrā pamatskolā ir narkodīleri, ka viņi to pārdzīvo un apraksta un ka arī viņi paši, vismaz viena daļa, iziet cauri dažādām ellēm, ka viņi iepriekšējā laika literātūrā neatrod to, kas atbilst viņu interesēm, tas ir dabiski. Es pats savās konsultācijās nu jau desmit gadus, protams, cenšos viņus mudināt, pat visai kategoriski, ka ir jālasa latviešu un arī pasaules literātūra, jāapgūst tradicijas, lai nenonāktu radošā strupceļā. Jā, tāds ir process.

 

RE: Varbūt pastāsti mazliet sīkāk par šīm konsultācijām.

 

JE: Katru gadu pavasarī Rīgā notiek Jauno autoru seminārs. Pirms tam jaunos aicina iesūtīt savus darbus. Konkurss ir diezgan liels. Izsijāti ik gadus tiek kādi piecpadsmit vai divdesmit agrāk nepazīti autori no visām Latvijas malām. Veselu nedēļu viņi klausās lekcijas un to, kā viņu darbi tiek analizēti. Ir arī vidusskolnieku vasaras nometnes „Aicinājums” − pēc pamatīga konkursa apdāvinātākie še mācās, dzīvodami veselu nedēļu kopā ar vecāko paaudžu dzejniekiem, literātiem. Vairākus gadus katru ceturtdienu tā pati Luna sniedza konsultācijas, kuŗu rezultātā ne viens vien jaunais autors ir izvērsies par lietas koku. Pieredzējošākie dod padomus, protams, arī privāti.

 

RE: Literātūra lielā mērā Rietumos, īpaši Ziemeļamerikā, ir universitāšu nodarbība. Ļoti daudzi dzejnieki, rakstnieki, arī gleznotāji, tēlnieki, mākslas fotogrāfi etc., ir dažāda kalibra mācībspēki, jo ar dzejošanu iztiku neviens nevar nopelnīt, piemēram, tas pats Džeroms Rotenbergs. Masas nav ieinteresētas vizuālajās mākslās, literātūrā, jo sevišķi dzejā. Tā nu iznāk, ka šie radošie ļaudis galvenokārt runā savā starpā. Dzejnieki paši ir lielā mērā viņu vienīgā publika, kam laiku pa laikam pie vienojas motivētākie studenti no humanitārajām fakultātēm.

 

JE: Es ceru, ka Latvija varēs pārņemt pozitīvāko daļu no šīs pieredzes. Tas, ka dzejnieki ir saistīti ar universitātēm, nav nekas slikts. Par Latvijas Universitāti labi nezinu, bet varbūt dekānes un profesores Janīnas Kursītes vadībā LU Filoloģijas fakultātē kaut kas var sākties. Kultūras akadēmijā turpretim šobrīd studē daudzi no vislabākajiem jaunajiem dzejniekiem. Daži jau ir beiguši. Gaisotne tur ir ļoti pozitīva un varbūt tās paspārnē kaut kas tamlīdzīgs varētu sākt veidoties. Latviešu valodas mācīšana skolās ir lielā mērā saistīta ar literātūru un, gribot negribot, tā būs jāsaista arī ar jaunāko laiku literātūru, ar dzīvajiem rakstniekiem. Un attiecībā uz Latvijas sabiedrību, tā nav tik liela, tik milzīga, ka rakstnieki varētu palikt nepamanīti, kā tas ir ar lielu rakstnieku daļu Amerikā. Ceru, ka tik traki nebūs. Latvijā ir arī daudz lielākas iespējas dabūt dzīvos rakstniekus uz skolām, kur viņi uzstājas ar saviem darbiem. Nezinu, cik ilgi tas turēsies, bet rakstnieku loma joprojām ir diezgan stipra sabiedriskās domas apritē.

  

RE: Māris Čaklais savā esejā „Laimīgais lasošais cilvēks” (LML 2000.11.V) dibināti ir nobažījies par to, ka nesenās pagātnes literāri teksti kā tādi netiek pienācīgi novērtēti − Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Vizmas Belševicas, Vitauta Ļūdēna, Jāņa Petera, arī paša Čaklā. Protams, literātūrā teksts ir pats svarīgākais. Bet, pievēršoties ilgajiem padomju varas gadiem, vai nebūtu jārunā mazliet vairāk arī par literātūras polītiku, par literātūras uzraugiem, jo tekstiem tajā laikā taču bija jābūt vairāk vai mazāk cieši saistītiem ar dažnedažādām kompartijas un voždju direktīvām. Par to Latvijā rakstīts ir ļoti maz.

 

JE: Še ļoti nozīmīgi ir Raimonda Brieža pētījumi. Katrā ziņā tā ir viena no jomām, kas jāapgūst. Skolās, mācot jaunāko laiku literātūru un vēsturi − varētu integrēt vielu, kam sakars ar literātūras politiku. Kaut gan man pašam diezgan daudz kas ir zināms no mammas, joprojām man ir šoks lasīt, piemēram, tās Egona Līva vai Visvalža Lāma grāmatas, kuŗās viņi pirmajos neatkarības gados atsedz šo padomju laika virtuvi.

 

RE: Vesela rinda labu rakstnieku, dzejnieku − no Petera līdz Melgalvam − ir vai nu pilnīgi apklusuši, vai arī raksta ļoti, ļoti maz. Kādēļ?

 

JE: Grūti pateikt. Arī daudz jauno apklust pēc un pat pirms pirmās grāmatas. Ļoti žēl! Gan no manas, gan, teiksim, no mana brāļa Klāva paaudzes ir gandrīz vai uz roku pirkstiem saskaitāmi rakstnieki, kas ir palikuši literātūrā. Nu, katram ir sava dzīve, savi iemesli. Tāda ir tendence.

 

RE: Tavas domas par trimdas/diasporas/svešatnes latviešiem. Dažkārt ir dzirdēts termins „ārlatvieši.” Māris Čaklais savā jau minētajā rakstā min kādu vārdā nenosauktu „trimdas tautieti, kuŗa negrasās atgriezties nu jau neokupētajā Latvijā,” bet visai kategoriski pasludina „latviešu literātūras apjukumu.” Vai esi manījis, vai joprojām mani kaut kādu rīvēšanos starp latviešiem un, ja vēlies, ārlatviešiem?

 

JE: Varbūt pašos pirmajos gados bija kaut kāda rīvēšanās − savstarpējas pieradināšanas, savstarpējas apgūšanas laikā. Bija viena daļa trimdas tautiešu, kas brauca uz Latviju ar plašu vērienu. Viņiem bija pilnīgi skaidrs, kas un kā šeit ir jādara. No nesenās polītikas vēstures, protams, zinām, ka bieži tas ir bijis tikai māns. Latvijas latviešiem savukārt bija tāda kā piesardzība − nu, ko tad viņi sajēdz, viņi taču nav te bijuši... Tagad situācija ir tāda, ka tie, kas Latvijā darbojas, kas ar Latviju ir cieši saistīti, Latvijas situāciju patiešām jau pazīst. Un arī Latvijas latvieši daudz labāk pazīst trimdas latviešus. Asāki momenti ir bijuši, bet šimbrīžam tie vairs nav aktuāli. Attiecībā uz Māra Čaklā piemēru, kur minēts „latviešu literātūras apjukums” − doma, ka latviešu literātūra un rakstnieki ir apjukuši, ir populāra, bet rakstniekam ir jābūt apjukušam, jābūt tādā kā radošā neizpratnē, lai viņam būtu brīva vieta, kur varētu rasties skaidrība.

 

RE: Arvīds Skalbe saka: „Tikai prātā sajukušais / rakstnieks īsts!”

 

JE: Jā, jā, tā var teikt.

 

RE: Ilgonis Bērsons norāda, ka trimdas literātūra ir lauks, kuŗš joprojām Latvijā ir tikai daļēji arts. Neesot arī liela interese, piemēram, kritiķei Norai Valterei, grāmatas Atspulgi (1992) autorei, sarīkotajā vakarā bijis pavisam maz apmeklētāju.

 

JE: Var piekrist, ka joprojām ir pārāk maz zināms un daudz kas nav vēl pārpublicēts no tā, kas ir trimdā radies un būtu atkārtotas izdošanas vērts. Par intereses trūkumu es neņemtos spriest no tevis minētā Noras Valteres gadījuma, jo Rakstnieku savienības rīkotajos vakaros parasti ir ļoti maz cilvēku. Tas ir saistīts ar šo vakaru pasniegšanas veidu un reklāmu, ar radošo kvalitāti.

 

RE: Ieva Lešinska publicēja vērtīgu rakstu par T.S. Eliota dzejas latviskojumiem. Viņa min „Alfreda Prufraka mīlas dziesmu,” „Četrus kvartetus” − Kārļa Vērdiņa un citu atdzejotus, bet nemin nevienu no Eliota darbu atdzejotājiem trimdā, piemēram, Jāni Krēsliņu, kuŗa latviskotais Eliots iespiests vairākos JG numuros, arī nesen − JG 217 (1999).

 

JE: Man liekas, ka Ievas raksts nebija gluži par to. Tur nebija pieminēti arī Vizmas Belševicas atdzejotie Eliota darbi. Es par to viņai nepārmestu. Un zinu, ka Eliota atdzejotājs Kārlis Vērdiņš ļoti labi zin Krēsliņa un vēl citu atdzejojumus, ir salīdzinājis tos ar pašas Lešinskas atdzejojumiem. Viņš, nešaubos, ir savācis visus Eliota dzejdarbu latviskojumus un ceru, ka ar laiku viņš izveidos Eliota grāmatu. Cik tālu viņš ir ticis šai darbā, šobrīd nezinu.

 

RE: Jau kopš deviņdesmito gadu vidus tev ir bijuši radoši sakari ar mūsu mūziķiem. Pastāsti!

 

JE: Daudzi draugi man ir mūziķi, manas paaudzes komponisti, dziedātāji. Mums ir bijuši kopīgi pasākumi. Bija sava veida radoša apvienība, kas saucās „Mitra daba ar ūpjiem” − pēc Olafa Stumbra. Vienu brīdi šajā apvienībā pat bija kamerkoris ar šādu pat nosaukumu. Dziedāja 20. gadsimta mūziku. Ir bijuši arī daudzi citi interesanti pasākumi − Akurātera un Vācieša mūzejos Arkādijā. Visvairāk ap 1994., 1995. un 1996. gadu.

 

RE: Varbūt dažus vārdus par Latvijas lielākās minoritātes (kas bezmaz kļuva par majoritāti) inteliģences pārstāvjiem. Roalds Dobrovenskis, Marina Kostaņecka, Ludmila Azarova, kuŗa nesen intervijā Aijai Lācei (Literatūra un Māksla Latvijā 2000.20 IV) zīmīgi izteicās par savu priekšlaikus piecdesmit gadu vecumā mirušo (1983) vīru, dzejnieku Ojāru Vācieti, ka viņa plaušu karsoņi neradās kaut kādā mistiskā veidā „no nekā,” ka viņam „trūka gaisa” („Ja cilvēks nevar ieelpot pilnu krūti, viņam trūkst skābekļa”). Arī Aleksandrs Bloks nevarējis paelpot, bet Majakovskis, īsi pirms pašnāvības gauda, ka uzminis pats savai dziesmai ar kāju. Tas nu tā. Šā gada pavasarī Maskavā veselas trīs dienas − ar Sorosa Fonda atbalstu − tikās Latvijas inteliģences pārstāvji (Skujenieks, Naumanis u.c.) Ar krievu kolēģiem.

 

JE: Krievu inteliģence Latvijā pastāv. Ir vairāki labi rakstnieki, un viņiem neiet diezko viegli, jo vietējā krievu diasporā ir pamaz lasītāju. Turklāt, Latvijas krieviem nav tādas savas kopības izjūtas, lai viņus interesētu tieši Latvijas krievu rakstnieki. Krieviski iznāk literārie žurnāli Daugava, Špij (Smaile), ir jaunu literātu kopa Orbīta, kas rīko interesantas akcijas, izdod savu almanahu. Runāt par lielu latviešu-krievu sadarbību un kultūrvides kopību nav sevišķa pamata. Dobrovenska Rainis ir unikāls un savrups notikums. Latviešu un vietējo krievu vecāko paaudžu rakstnieku un tulkotāju kontakti palēnām turpinās, latviešus tulko par Rietumu dotām integrācijas naudām, krievus pavisam maz − uz vecu draudzību pamata. Jaunā paaudze ir drusku sapazinusies, apostījusies, bet ne vairāk. Krievu jaunie mūs tulko, bet galvenais dzinulis, manuprāt, ir tādejādi dabūjamā Kultūrkapitāla nauda. No mūsējiem krievu jauno tulkojumus publicējusi dzejniece Jo. Latviešu jaunajiem nekāda naida nav, ir pat zināma interese, tomēr citas intereses izrādās stiprākas, pamatvirzība ir uz Rietumiem. Tie, kas jaunāki par divdesmit, arvien mazāk zina krievu valodu, kamēr angliski iemācās visi. Arī es agrāk esmu visai daudz lasījis krievu literātūru, drusku tulkojis, arī pāris vietējos, tomēr apzinos, ka laika visam nepietiks, un tagad izvēlos citus darba un studiju virzienus: Ameriku, Rietumeiropu, Lietuvu... Krievu ietekmes ir bijis par daudz, un tagad tai jāmazinās.

 

RE: Kādi no apkārt notiekošajiem procesiem Latvijā tev ir nepieņemami un maināmi?

 

JE: Parasti es mēdzu sabozties par šādām jautājumu nostādnēm, jo, man liekas, mēs pārāk maz pamanām un uzsveram pozitīvo, to, cik tālu mēs tomēr esam tikuši. Nāk prātā brauciens uz Ukrainu 1999. gada decembrī. Biju šokēts, redzot, kā viņi dzīvo neatkarības devītajā gadā. Protams, ir jautājumi, par kuŗiem jādomā − ne tikai Latvijas, bet plašāk, arī Rietumvalstu kontekstā. Piemēram, es gribētu patiesi neatkarīgu presi un informāciju par to, kas īsti notiek vai ir noticis. Jo it kā brīvāk pieejama informācija, jo vairāk pieaug iespēja, ka visa sabiedrība, ieskaitot mani, bieži tiekam maldināti, turklāt ļoti pārliecinošā veidā. Tāda brīžiem ir sajūta. Piemēram, tevis atsūtītajos Newsweek žurnālos mani šokēja raksti par NATO militāro kampaņu Kosovā. Tā tika propagandēta kā milzīga veiksme, bet nu pēc gada atklājas medaļas otra puse − šī „veiksme” izrādās stipri divdomīga. Arī Latvijas presē un sabiedrībā tiek kultivēti viedokļi un priekšstati, piemēram, par kaut kādām personībām, kuŗas atainotas baltas gaismas spožuma lokā, kaut arī patiesībā nebūt nav tik pozitīvas un veiksmīgas. Tikai viens piemērs. Patlaban, Rīgas 300. jubilejas priekšvakarā, cilvēks ar visai šķidru reputāciju taisa galvu reibinošu karjeru, kļūdams par Rīgas Attīstības departamenta direktoru un mēra vietnieku. Cilvēks kuŗš nebija spējīgs noturēt grāmatu izdevniecību Jumava daudzmaz stabīlā stāvoklī, tagad rūpēsies par visas Rīgas attīstību. Šādi piemēri noteikti ir daudzi.

 

RE: Rakstniece Gundega Repše − un viņa, protams, nav vienīgā − saskata vienaldzības bezdibeni starp tautu un varu Latvijā.

 

JE: Jā, plaisa ir milzīga, bet savā pozitīvi tendētā domāšanā es jau redzu augošu vidusšķiru. Arī sabiedriskās organizācijas nostiprinās un kļūst profesionālākas, daudzveidīgākas. Vidusslāņi cenšas noformēties un, cerams, šo aizu aizpildīs.

 

RE: Mēs runājām par jaunajiem literātiem. Bet vēlos tev vēl pajautāt par Latvijas jauniešiem vispār. No tava skata punkta, cik no viņiem ir domāt griboši, rīkoties griboši, mainīt griboši?

 

JE: Grūti pateikt par to mainīt gribēšanu. Man visvairāk ir bijusi darīšana ar radošās noslieces jauniešiem, un tur galvenā prioritāte tiešām ir tikt kaut kādā skaidrībā pašam ar sevi, formulēt savu vietu pasaulē. Ne jau tikai fiziskā pasaulē, bet gan garīgās dzīves sfērās, arī to pašu tradiciju pasaulē. Tie ir ļoti intensīvi un sāpīgi pašradīšanas procesi. No radošajiem jauniešiem ļoti maz ir tādu, kuŗi, nolikdami paši sevi, tā teikt, pie malas, ķertos pie sabiedrības mainīšanas.

 

RE: ASV daudzi radoši ļaudis, ieskaitot kādreiz labus žurnālistus, ir bijuši spiesti atkāpties izklaides un komercijas prasību priekšā, mainījušies uz seklumu, uz paviršību. Tas jo spilgti atbalsojas komerciālajās radio stacijās un TV kanālos. Arī Baltijas valstīs nereti atskan balsis, kas kritizē, tā teikt, kapitālisma celšanas laiku, kad pie varas ir gandrīz vai tikai tirgus likumi, laiku, kuŗā lozungs varētu būt nevis „mainies uz augšu,” bet „mānies uz augšu,” vai, sagrozot Raiņa rindiņas: − Gūt var ņemot, / Nevar − dodot! (nevis otrādi). Igauņu rakstnieks Jāns Kaplinskis patlabanējo periodu nosauc par gadatirgu, kuŗu cilvēki ne tikai apmeklē (kā tas bija vecos laikos), bet tur dzīvo. Šis gadatirgus pēc viņa definīcijas ir tirgus plus izklaide. Līdzās tirdzniecības letēm − karuseļi, muzikanti, konfektes raibos papīros, burbuļūdens un, protams, zagļi un maukas. Gundega Repše salīdzina Maskavas okupācijas gadus, kad rakstniekiem un radošai inteliģencei vispār nodevas bija jāmaksā režīmam, ar šodienu, kad viņiem jāņem vērā „plastmasas virskārtas” prasības. Kādas ir tavas domas par patlabanējiem sakariem starp komerciju un kvalitāti Latvijas kultūras jomās?

 

JE: Komercija ir komercija, kvalitāte ir kvalitāte, jāēd ir visiem. Problēma manuprāt ir tāda, ka laiks ir pārāk straujš un ņirbošs, reklāmas, mediju un masu kultūras vide nemitīgi izvirza kaut kādas prasības: pērc to, ēd šito, dari tā, atslābinies, re, ka izglītība, vislabākā, ir pieejama „tikai pie mums,” Dieva svaigākā vēsts tikos un tikos lielajā estrādē, nemitīgi notiek dažnedažādas grūti izbēgamas nelaimes, par kuŗām jāseko interesantām pseidoanalitisku rakstu vai raidījumu sērijām, katru nedēļu notiek kaut kas, ko nedrīkst nokavēt, nemitīgi tavā apziņā pumpē panākumu stāstus par cilvēkiem, kas ar to visu spīdoši tiek galā, un rezultātā daudzi cilvēki zaudē orientāciju, tempa un tuvāku mērķu dēļ pazaudē plašāku skatu uz pagātni un nākotni, nepietiek laika kārtīgi izdomāt, kas pašam patiesībā vajadzīgs, ko spēj un ko grib. Kultūras darbiniekus tas skaŗ tikpat, cik visus citus. Arī es pirms kāda laika atskārtu, ka esmu kļuvis par steigas un pārprastu „cēlo misiju” upuri, patlaban cenšos stabilizēties, pamatīgums un kvalitāte man rūp visvairāk.

 

Rīgā, 2000.27.VI