Indra Gubiņa
GUNARS JANOVSKIS 1916.8.II-2000.27.IV
Kad kāds cilvēks aiziet mūžībā, atskatās uz viņa dzīvi un novērtē viņa darbu. Anglijā šīs zemes gaitas izbeidza viens no ievērojamākajiem trimdas latviešu rakstniekiem − Gunars Janovskis. Diemžēl mums maz pieejamas informācijas par autoru un viņa darbiem. Trimdā tikai īsi biobibliografiski dati enciklopēdijā un plašāks viņa darbu analizējums Vai cilvēkam var ticēt Egīla Grīšļa grāmatā Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils (1982), kamēr Latvijā bez ziņām enciklopēdijā ir Benedikta Kalnača eseja Ieskats Gunara Janovska pasaulē (Karogs 1990,1) un Zigmunda Skujiņa Caurumi žogā. Gunars Janovskis grāmatā Jātnieks uz lodes. Trimdas autoru literātūras vēstures mums nav, un Latvijā izdotajās ārzemēs dzīvojošie rakstnieki arī nav iekļauti, it kā viņu darbi nebūtu latviešu literātūra.
Tomēr Gunara Janovska darbi pazīstami un iemīļoti dzīvo un dzīvos kā trimdinieku iekšējās un ārējās pasaules izjusts atspoguļojums. Gan traģiskie, gan pašaizliedzības draudzības, atturīgas vai kvēlas mīlestības pilnie tēli rādīti gaišā cilvēcībā un lasītajam kļūst tuvi, saprotami, un ar tādiem gribas grāmatu lapās dzīvot kopā. Humoreskās un feļetonos, kas galvenokārt parādījās periodikā ar Mintauta Mežmīļa vārdu, kopā ar autoru varēja arī pasmieties.
Lasot literārus darbus, dažkārt gribas zināt, kāds un kas ir pats autors.
Kāds bija Gunars Janovskis? Tas, protams, atkarīgs no tā, kad, kādā situācijā rakstnieks iepazīts. Par Gunaru Janovski laikam gan visi, kas viņu pazina, teiktu: labsirdīgs, ar labdabīgu humoru apveltīts, izpalīdzīgs cilvēks, trimdā izaugušais rakstnieks, kas ar pirmo romānu Sola (1963) tūdaļ ieguva lasītāju sirdis un kritiķu ievērību.
Toreiz literātūras kritiķis Jānis Rudzītis autoru nodēvēja par jaunu zvaigzni zvaigznājā. Un kad varēja sākt publicēties Latvijā un kad autoram jau bija vesels klāsts romānu un stāstu krājumu, šie darbi arī tur tika tūdaļ novērtēti. Gunars Janovskis ir pirmais, kam no trimdas rakstniekiem izdod kopotos rakstus. Tie būs 17 sējumos Elpas apgādā, un tajos tiks ietverti visi viņa grāmatās un periodikā publicētie darbi.
Vielu saviem romāniem autors izvēlējās no reālās dzīves ar trimdinieku sāpju, izmisuma, cerību atainošanu, kā arī ar smalku ironiju vai polītisko pārestību un apstākļu skaudru tiešumu. Autors pats kādā intervijā teicis, ka viss, kas ietverts viņa darbos ir paša pārdzīvots, saklausīts un izjusts. Līdz ar to grāmatās atklājas viņa paša dzīve, kā arī sevišķi spilgti parādīti leģionāru un no ģimenēm atšķirto vieninieku pārdzīvojumi. Tie, kas, tāpat kā autors pats, pēckaŗa laikā ieplūda Anglijā kā brīvprātīgie Eiropas strādnieki, savas darbdienas vadīja ogļraktuvēs, fabrikās vai kā laukstrādnieki. Šie jaunie, jau dzīves pieviltie cilvēki kā tā laika liecinieki spilgti parādījās viņa pirmajā romānā Sola un arī nākamajos: Pie Tomas, Pār Trentu kāpj migla, Pēc pastardienas, Balsis aiz tumsas, kā arī laikmeta impresijās Bez ceļa, un viņa stāstos, no kuŗiem īpaši gribas pieminēt Svešumā. To Valmieras teātris deviņdesmito gadu sākumā drāmatizēja un, autoram pirmizrādē klātesot, kā pirmo izrādīja savā jaunajā teātrī, kaut tas vēl nebija pabeigts. Vēlāk ar šo iestudējumu Valmieras teātris viesojās arī Ziemeļamerikā.
Romānu Ēnu menuets, ar izteiksmīgiem, autora paša gleznotiem portretiem, Latvijas TV pārstrādāja serialraidījumos Heidelbergas naktis, tāpat TV raidījumos tika izveidots stāsts Sarkanā krāce. Un kur tad skaistais romāns Dziesma mežam ar turpinājumu Rolands, kuŗi tiešām ir poētisks dziedājums mežam un mīlestībai. Jānis Rudzītis 1969. gadā rakstīja: Latviešu literātūrā pēc Jaunsudrabiņa tēlojumiem Dziesma mežam nez' vai nav pats valdzinošākais piemērs kāda prozas rakstnieka augstajai dziesmai par dabu.
Vairākos vēlākā laika romānos autors rādījis Anglijas latviešu dzīvi un sadzīvi, kā arī notikumus un apstākļus savas jaunības laikā Latvijā. Lai tikai pieminam romānus Kaijas kliedz vētru, Pilsēta pie upes, Ines, Nams Slokas ielā un Uz neatgriešanos, ar kuŗa publikāciju Karogā (1989) noklusētais trimdas rakstnieks Gunars Janovskis kļuva pazīstams Latvijas lasītājiem pirmo reizi. Šis romāns, kas saistās ar baltvāciešu izceļošanu no Latvijas, publicēts arī vācu valodā.
Daudz no sava mūža raibās pieredzes Gunars attēlojis stāstu krājumos Kur sunim vieta, Ieklausies naktī, Gunars Janovskis stāsta, Nelūgtos ciemos u.c.
Relatīvi vēlu savā dzīvē sācis rakstīt, Gunars Janovskis to darīja regulāri un cītīgi. Viņa darbiem raksturīga ļoti koncentrēta izteiksme, teikumi neizplūst, bet dažos vārdos pateikts neticami daudz. Arī viņa dialogi ir īsi, bet liekas, ka vai aiz katra vārda var nojaust vēl pāris teikumu. Pats viņš reiz teica: ja es uzrakstu piecus teikumus, tad vēlāk mēģinu tos savilkt vienā.
Viņa rādītie tēli grāmatās ir dziļi cilvēcīgi, tāpat kā autors pats savā dzīvē. Zīmīgi viņš to pateicis dzejolī Padoms: Skauģim pāri nenodarīt, / Atklāt draugam, kas uz sirds. / Ļauno censties nepamanīt, / Labo nekad neaizmirst.
Jā, Gunars Janovskis rakstīja arī dzejoļus, sākotnēji periodikā, tos parakstīdams kā Arturs Skuja, vēlāk dzejoļi publicēti krājumos Paskaties kļavā (1974) un Vai ilgi vēl (1989), kuŗus izdeva kopā ar Indru Gubiņu, bet pēdējo gadu dzejoļi parādīsies tikai kopotajos rakstos.
Apveltīts ar izcilu balsi, Gunars Janovskis vai visu mūžu dziedājis koŗos un piedalījies visos Anglijā un Eiropā rīkotajos trimdas dziesmu svētkos. Tie viņam bija dvēseles svētki, kad tauta, un it sevišķi lielais koris, saplūda dziesmās − tautas dvēselē. Viņš dziedāja vēl Straumēnu korī jau slims un gandrīz neredzīgs būdams, bet viņš gribēja dziesmās skanēt līdz mūža beigām.
Kāds tad bija Gunara Janovska mūžs?
Kuģu tālbraucējs kapteinis Andrejs Janovskis, kalpodams Krievijas flotē savu I Pasaules kaŗa laikā Helsinkos piedzimušo dēlu lika nokristīt par Gunaru Anatoliju. Šo savu otro vārdu Gunars pats nevarēja ciest un nelietoja. Bērnībā daudz laika ar tēvu kopā vadīdams uz ūdeņiem, Gunars tos iemīlēja, un šī ūdeņu mīlestība spilgti parādās viņa literārajos darbos. Kad Janovsku ģimene atgriezās Latvijā 1919. gadā, Gunars pēc 1. Valsts ģimnāzijas beigšanas Rīgā sācis studēt Latvijas Universitātē klasisko filoloģiju un pievienojies konkordijai Valdemaria, kuŗā bijis ļoti aktīvs. Paralēli studijām strādājis Valsts papīru spiestuvē. Taču okupācijas un kaŗš daudz kam pārvilka svītru. Pats autors par šo laiku saka: Krievi mani izsvieda uz ielas, viņu draugi mani iecēla pieklājīgā amatā − Rīgas lopkautuvē, kur čeka nokāva manu draugu Zemīti. Tad es atkal biju bez darba un beidzot atrados visprominentākā sabiedrībā, kādā vien savā mūžā esmu bijis: kopā ar ģenerāli Bubindusu, pulkvedi Klinsonu un citiem virsniekiem krāvu malku Rīgas preču stacijā. Ienākot vāciešiem, pārcēlos uz provinci un sāku tur kalpot mūsu otrajiem okupantiem līdz manai mobilizēšanai 1945. gada 2. janvārī.
Tomēr viņam izdevās pievienoties bēgļu straumei, kaut gan nācās pusgadu pavadīt Vācijā pie krieviem, līdz laimējās izbēgt uz Rietumu Berlīni, šo gadījumu viņš drāmatiski attēlojis romānā Pēc pastardienas. Rietumvācijā Bonnā turpinājis pārtrauktās studijas līdz aizbraukšanai uz Angliju, kur sākumā strādāja ķieģelnīcā un cementa fabrikā. Tad kopā ar sievu, zobārsti Rasmu Breikšu, kuŗa arī reizēm it veiksmīgi dzejoja, iegādājās lauksaimniecību Notinghamas tuvumā. Kad, gadiem ejot, lauksaimnieka darbs kļuva par grūtu, lielāko zemes daļu pārdeva, paturot pašiem tikai māju un daļu meža. Tad, brīvāk dzīvojot, Gunars iemācījās mīlēt mežu un nopietni nodevās rakstniecībai. Kļūt par rakstnieku bijis viņa sapnis jau no jaunības laikiem, bet tikai šajā meža malas mājā viņš tāds patiešām tapa, un pirmā grāmata parādījās, kad autoram jau 47 gadi! Tomēr jāpiezīmē, ka viņa pati pirmā publikācija Piezīmes ceļojot ar pseudonīmu Gunars Salna parādījās jau Latvijā laikrakstā Studentu Dzīve (1938,71) un trimdā Londonas avīzē (1951) viņa pirmais plašākais prozas darbs Vilragā.
Kādu laiku dzīve ieslīdēja gludākās sliedēs, Gunars varēja dažkārt paceļot pa Eiropu. Vienu laiku pat studēja atkal Vācijā, Heidelbergā, un šā posma pieredzi iemūžinājis romānā Ēnu menuets.
Kad rakstnieks jau bija ieguvis lielu popularitāti un sarakstījis krietnu skaitu grāmatu, radās problēmas ar redzi, un novēlotas operācijas dēļ daļēji zaudēja acu gaismu. Tomēr viņš vēl rakstīja, kaut uzrakstīto vairs pats izlasīt nespēja. Sākās grūts posms Janovsku dzīvē. Smagi saslima sieva, māju vajadzēja pārdot un 1984. gadā pārcelties uz dzīvi Daugavas Vanagu īpašumā − veco ļaužu mītnē Straumēnos divās mazās istabiņās. Pēc gada nomira Gunara sieva. Pagāja drūmi gadi, bez domu biedru tuvuma, likās arī − bez cerībām uz labākām dienām. Tomēr tādas nāca un viņa mūža pēdējo dekadu, kad acis jau bija krietni satumsušas, gaišāku darīja Sarmīte Ērenpreisa, kļūdama viņa sieva un ar patiesu gādību rūpēdamās gan par pašu rakstnieku, gan viņa manuskriptiem, jo pēc astoņu gadu klusēšanas Gunars varēja atsākt rakstīt. Būdama gleznošanas skolotāja, viņa ilustrējusi vairākus Gunara Janovska darbus, kā arī varēja palīdzēt viņa otra talanta kopšanā − gleznošanā, un galvenais − varēja viņu vairākkārtīgi pavadīt pēdējo gadu ceļojumos uz Latviju. Viņa arī pašaizliedzīgi kopa slimības laikā savu vīru un stāvēja klāt viņa pēdējās mokpilnajās stundās.
