JG223 Viktors Ivbulis. Cilvēka stāvs sarūk

Viktors Ivbulis

CILVĒKA STĀVS SARŪK

Palūkojoties naksnīgās, zvaigžņu piebārstītās debesīs vai lēnām ejot par kādu Indijas lielpilsētas ielu, pa kuŗu šīs zemes cilvēku okeāna dēļ ātri pakustēties nemaz nav vairs iespējams, gribot negribot jādomā: es taču esmu gaužām niecīga būtne un viena no praktiski neskaitāmām daudzajām man līdzīgajām. Tomēr jau kopš Platona un īpaši Aristoteļa šādu radību saprātam tika piedēvēta pārdabiska varenība − vismaz teorētiska varbūtība izzināt visu būtisko par pasauli.

Sevišķi sākot ar Bēkonu, Dekartu un Apgaismību gudrākajiem eiropiešiem prāts kļuva par instrumentu, uz kuŗu gandrīz droši varēja paļauties. Nepamanītas palika pat dižākā apgaismotāja Voltēra šaubas par to, vai cilvēks tomēr spēj izzināt visus dabas noslēpumus, pats būdams tikai niecīga tās daļiņa. Ar laiku nebija grūti saskatīt, ka gan šī filozofa dzimtenē, gan citur nekas neliecināja par gaišās prāta valstības iestāšanos. Tomēr visiem turpmākajiem gadsimtiem un visām Rietumu tautām kopējs racionālisms kļuva par tik dažādo domātāju − kā Kants, Hēgels un Markss − karogu. Tagad ir pienācis laiks lielām pārmaiņām ļaužu galvās. Nav šaubu, ka Kants joprojām ir populārs Indijā, kur jāpārvar milzīgs viduslaiciskas māņticības staignājs, bet arī tur jau runā par Dieva nāvi, kas, ja ne Nīčem, tad viņa sekotājiem, nozīmēja galu cilvēka vieglprātīgajai paļāvībai uz ideāliem, kas tika ar prātu izfantazēti kā neapšaubāma un nepārtraukta cilvēces progresa sastāvdaļa. Tagad mēs redzam, ka pasaules lielākā daļa ir bezcerīgi pārapdzīvota, kādēļ badacietēju skaits nevis samazinās, bet pieaug; ka daba daudz kur jau ir gandrīz neglābjami piesārņota; ka tiek izstrādāti aizvien drausmīgāki ieroči; ka cilvēki, meklēdami izdzīvošanas iespējas, nežēlīgi izcērt mežus un krūmus, kā rezultātā izplešas tuksneši un pustuksneši; ka dzeramā ūdens jau trūkst simtiem miljonu cilvēku; ka valdības vairāk gādā par savām armijām, bet ne par trūkumcietējiem; ka vardarbība nevis samazinās, bet pieaug gan neizbēgamo konfliktu rašanās dēļ, gan tādēļ, ka valstu kases atbalstītajiem bagātniekiem ir izdevīgi visā pasaulē sēt vardarbības sēklu ar izklaides industrijas palīdzību; ka Eiropa ir ārkārtīgi uztraukta par galēji labējas valdības iespējamo radikalizēšanos Austrijā, bet bezpalīdzīgi noraugās uz čečenu pilsētu un ciemu iznīcināšanu līdz ar to iedzīvotājiem. Kāda gan vairs var būt ticība labestīgā prāta uzvarai par visāda veida ļaunumu?

Nav brīnums tādēļ, ka neprāta strauja izplešanās un prāta pieaugoša bezpalīdzība ir daudzu jo daudzu izcilu domātāju uzmanības objekts. Starp tiem īpašu vietu ieņem Mišels Fuko (Michel Foucault). Bet šī izcilā franču domātāja mantojuma starptautiski ļoti atzīts vērtētājs ir Ohaio Pavalsts Universitātes (Ohio State University) profesors Kārlis Račevskis, kuŗš divreiz ar ļoti vērtīgu lekciju ciklu ir uzstājies arī Latvijas Universitātē. 1993. gadā iznāca viņa grāmata Postmodernism and the Search for Englightenment. (Charlottesville: University Press of Virginia). Tai sekoja Modernity’s Pretenses: Making Reality Fit Reason from Candide to the Gulag (Albany: SUNY Press, 1998). Pagājušā gadā profesors ir sastādījis un ievadījis plašu rakstu krājumu Critical Essays on Michel Foucault (New York: G.K. Hall, 1999), kuŗu autoru vidū ir arī pazīstami franču pētnieki. Kārļa Račevska trīs grāmatas aptveŗ gandrīz visu to jautājumu loku, kas nodarbina mūsdienu humanitāro zinātņu gaišākās galvas.[*]

Pārspriedumiem piesātinātā apcerējuma Modernas Pretenses, pie kuŗas šoreiz vairāk apstāšos, saturīgajā un pārdomas izsaucošā ievadā, septiņās teorētiski dziļi izstrādātās nodaļās (tajās ietilpst arī daži agrāk publicēti raksti) ir skartas daudzas ļoti būtiskas, bet neinformētam lasītājam mazāk zināmas tēmas. Darbu caurvij doma, ka nav cilvēcei iemesla priecāties par prāta kulta rezultātiem. Par to, starp citu, vislabāk liecina fakts, ka varbūt pat ne radikālāko atziņu dzimtenes Francijas, bet lepno un plaukstošo Savienoto Valstu intelektuālā elite ir visdziļākā uztraukumā par savas zemes un cilvēces nākotni. No tā, ko pats esmu piedzīvojis un apguvis, pilnīgi piekrītu: vismaz viņa zemes universitāšu aprindās nekādus iebildumus neizsauks Kārļa Račevska apgalvojums, atsaucoties un francūža Žana-Lika Nansi (Jean-Luc Nancy) viedokli, ka Rietumu sistēma un vēsture ir bezgalīgi attālinājusies no savām iecerēm. Šodien ir izsmelti filozofiskie, mākslinieciskie, zinātniskie resursi, kuŗi cilvēcei piešķīra jēgu... (4. lp). Prāts arī ir pārāk daudz kalpojis un kalpos jebkuŗai valsts vai cita veida varai un bagātnieku interesēm.

Jau kopš Dekarta (Réné Descartes 1596-1650) un − īpaši − romantiķiem subjekts ir domātāju uzmanības centrā. Dabiski, ka tam liela vieta tiek veltīta arī Modernitātes pretenzijās. Jo sevišķi tādēļ, ka grāmatas autoram tik tuvais Fuko jau savas darbības sākumā augsti titulētajiem Francijas filozofijas biedrības klausītājiem ir nolasījis referātu „Kas tas ir autors?”, kuŗā ar velnišķīgu ironiju, atsaucoties uz Beketu (Samuel Beckett), tiek pateikts, ka ir vienalga, kas runā, jo autors ir tikai rakstošas personības nepārtraukta izzušana. Mums tiešām ir jāiemācās pazīt domu tās neizbēgamajos anonīmajos spaidos, kas mūs neizbēgami ielenc kopš dzimšanas. Vēl agrāk izteikto Rolāna Bārta (Roland Barthes) pārliecību, ka autors ir miris, nemaz nepiedzimstot, viņa patreiz daudz vairāk pazīstamais tautietis tieši neatkārto, bet tas negroza lietas būtību. Mazliet dīvaini, bet kaut kā nedzird, ka pret savu filozofisko izzušanu īpaši protestētu aizvien pieaugošais daiļliterātūras sacerētāju skaits (bet šādā sakarībā, protams, var runāt arī par ideju, teoriju, doktrīnu utt. autoriem), kuŗi vēl romantisma laikmetā sevi dēvēja par dievišķiem radītājiem. Laikam jau tomēr ir tā, kā Fuko teic: Subjekta likvidēšana atklāj, ka pateikto lietu veidošanās un pārvērtības seko tām piemītošām likumsakarībām un atgādina pašas par savu sistemātiskumu (81). Cik mums vairs sava prātiņa ir palicis apstākļos, kad nepārtraukti kaut ko diktē priekšā televīzijas, avīžu, žurnālu un radio, politiķu, interneta un vēl nez kādi diskursi, būdami visaptverošās zīmju sistēmas un valodas (šī vārda papildus nozīmē) sastāvdaļas? Uz visu mūžu paliks atmiņā, ka 1991. gada beigās ASV televīzijas kanāli kaut kādās savās interesēs par milzīgu notikumu padarīja vienas sievietes sūdzību, ka viņai kādreiz bija mutiski seksuāli uzmācies Augstākās tiesas (Supreme Court) locekļa kandidāts.

Ar valodu, manuprāt, saistās arī Fuko sevišķi pamatīgi izstrādātais varas jēdziens − varas, kuŗa mūs apņem no visām pusēm kā valsts, sabiedrības, bagāto, gudro, skolotāju, vecāku, vīriešu (vai Latvijā − reālā sieviešu noteikšana medicīnā, zemākā un vidējā ierēdniecībā, masu saziņas līdzekļos) un nez kāda vēl vara. Kārlis Račevskis arī par to ir rakstījis izsmeļoši. Taču vismaz man zināmajā literātūrā prāta vara (saliekot kopā divus parasti atsevišķi pārrunātus jēdzienus) aplūkojamā darbā pirmo reizi tiek pamatīgi pārrunāta tās neaptveŗami nelietīgajā izpausmē bijušajā Padomju Savienībā, ko vairumā pasaules zemju visu laiku tomēr dēvēja par Krieviju. Cilvēka apspiešanas mechanisms no tā īstenotāju viedokļa „pirmajā strādnieku un zemnieku valstī” bija būvēts uz pilnīgi racionāliem pamatiem, tāpat kā nacionālsociālisms Vācijā. Staļins un Hitlers taču sevi stādīja priekšā kā cilvēces progresa veicinātāji, kā savu tautu dzīves apstākļu radikāli uzlabotāji.

Komūnisms turklāt par savu karogu bija padarījis brīvības, vienlīdzības un brālības augsto ideālu iemiesojumu, kaut arī par tiem nerunāja kā par apgaismotāju iedvesmotās „buržuāziskās” Franču revolūcijas mantojumu. Īstenība bija ne tikai izzināma, bet uz gaišo nākotni veda konkrēta, vienīgā zinātniskā marksisma ļeņinisma mācība. Var teikt, kaut arī Kārlis Račevskis to tieši neapgalvo, ka komūnisms arī daudzu Rietumu polītikā neiesaistījušos pēckaŗa inteliģentu acīs bija prāta visvarenības apliecinājuma augstākā teorētiskā virsotne. Par desmitiem miljonu upuru tā vārdā tika it kā aizmirsts vai vēstījumi par to nelikās pietiekoši ticami. Tomēr komūnistiskās sistēmas sabrukumu netieši jau paredzēja septiņdesmito gadu beigu nepolītiskie postmodernie teorētiķi, noraidot jebkuŗus plaši atzītus un cilvēka prāta radītus utopiskus sociālus vai politiskus stāstījumus.

Par to, cik šausmīga var būt prāta un neierobežotas valsts varas kombinācija, liecina Kārļa Račevska stāstījums par Sibirijas nāves nometnēm, kuŗas pirmām kārtām bija vajadzīgas, lai sagādātu miljonus neapmaksājama darbaspēka. Autoram arī ir pilnīga taisnība, ka svarīgi bija strauji samazināt Baltijas valstu iedzīvotāju skaitu, lai ātrāk notiktu trīs valstu rusifikācija. Taču no ārpuses viss notika ar cēliem nodomiem: arestēti vai izsūtīti tika tie, kas bija ļauni vai vismaz gatavojās tādi būt − tauta nedrīkstēja ciest no tās ienaidniekiem. Arī ļaunajiem tika dota iespēja vainu izpirkt ar tās publisku atzīšanu, paklausību un godīgu darbu. Tas, ka arī ieslodzītā tuvākie radinieki drīkstēja darīt tikai vienkāršākos darbus un bieži vien pat netika uzņemti augstskolā, nekur netika publiski pārrunāts. Vajadzības gadījumā tomēr varēja saņemt paskaidrojumu, ka arī viņu tiesības ierobežoja augstu mērķu vārdā, jo nevarēja taču ļaut tautas ienaidnieku radiem graut pārējo cilvēku laimi. 1949. gadā praktiski katra agrāk arestētā ģimeni izsūtīja tieši tādu cēlsirdīgu nolūku aizsegā. No savas pieredzes zinu, ka arī daudzi latvieši nezināja, kas notiek. Un to var saprast, jo, kā teic Kārlis Račevskis, padomju konstitūcija ir viens no skaidrāk izteiktajiem un pilnīgākajiem to cerību un pārliecības izklāstījumiem, ko Apgaismība radīja cilvēces atbrīvošanai. (16). Šo rindu autors bērnībā arī bija brīžiem gatavs noticēt skaisto runu plūdiem, kas nāca no visām malām, kaut arī tēvu arestēja ne par ko jau 1944. gada vasarā − mūsu ģimene izglābās tikai tādēļ, ka pirms izvešanas nelaiķe māte neticamā veidā bija panākusi tēva lietas pārskatīšanu Maskavā (diemžēl ir pazudis papīrītis ar vārdu „Staļins” paraksta vietā, ar kādu mēs tikām informēti par tēva sodīšanu uz laiku, ko viņš jau bija pavadījis Sibirijā) un viņš atgriezās mājās pirms mēs būtu aiztransportēti nezināmā virzienā.

Par neticami izvērsto un neticami nomaskēto prāta pašnodevību komūnisma impērijā Kārlis Račevskis raksta ar sirdsdegsmi, stāsta par Latviju angļu lasītājiem, kam ir tik maz zināšanu par zemīti pie Baltijas jūras, norādot, ka Padomju Savienība bieži vien bija visrepresīvākā un nāvejošākā no visām koloniālām sistēmām. (108). Par Latviju kā par koloniju runā arī mūsu valsts prezidente. Šis apzīmējums ir viegli saprotams ārzemniekiem un žēl, ka to gandrīz nelieto Latvijā dzimušie un augušie polītiķi.

Taču vienā ziņā Kārlim Račevskim var arī iebilst: ne visa krievu kultūra bija nokritusi līdz neizmērojamiem dziļumiem (110), bet tiešām nožēlojami varēja būt padomju akadēmiķu referāti konferencēs ārzemēs, uz kuŗām mani par laimi nekad nepalaida. Jo tikpat nožēlojami būtu runājis arī es pēc cenzūras, kuŗa bija neizbēgama katram ārzemēs publiski pateiktam vārdam. Turklāt par akadēmiķi filozofijā varēja kļūt tikai pārliecināts marksists-ļeņinietis, varai pilnīgi uzticams un visādā veidā pārbaudīts cilvēks. Tika ieguldīti milzu līdzekļi, lai inteliģencei aizbāztu muti ar naudu un formāla goda parādīšanu. Bagātīgais finansējums, kāda no valsts budžeta kultūrai nekur nebija brīvajā pasaulē, nereti palīdzēja radīt arī labu literātūru, mākslu, mūziku un tika pateikts daudz kas tāds, kas cenzoram likās pieņemams, bet tomēr kalpoja par garīgu veldzi un pat ideoloģiska protesta īstenojumu pārmaiņu alkstošajai tautai.

Runājot par visai abstraktām temām, aplūkojamā darba autors pamanās ne tikai tās sasaistīt ar viņa tautiešu likteņiem, bet arī parunāt par mūsu tautasdziesmām un to īpatnībām. Spriežot pēc dainām, seno latviešu vērtību sistēma ir pilnīgs pretstats apsēstībai valdīt pār dabu un Citu (the Other) − ko varētu uzskatīt par Rietumu etnosa galveno doktrīnu kopš Bēkona un Dekarta laikiem. (120). Latvietim ir patiesi patīkami dzirdēt šādus vārdus, jo to saturs saskan ar mūsdienu pasaules vēlmēm. Skeptiķi gan varētu arī noņurdēt: Tā ir senatnīga pasaules skatījuma atlieka; turklāt doma, ka cilvēkam jāpaceļas pāri dabai, ielikta tikai kristietības pamatos, tās nav ne hinduismā, ne budismā. No savas pieredzes ārzemēs varu teikt: ar sava etnosa izcelšanu jāuzmanās un tā ir zinātniski riskanta tema. Un pasarg’ Dievs no apgalvojuma, ko kāds latvietis izteica no ANO tribīnes: latviešu valodai ir 4000 gadu, tas ir, tā vecāka par vissenāko zināmo indo-eiropiešu valodu − sanskritu. Viena liekā nullīte daudz kur radīja pamatotu neizpratni.

Brīdinājums nepārspīlēt, runājot par savas tautas tālo pagātni, protams, neattiecas uz Kārļa Račevska pamatatziņām. Un pilnīgi attaisnota ir viņa uzmanība tautasdziesmām, kuŗas patiešām allaž ir bijušas mūsu tautas izdzīvošanas pamats. Okupantu varām tās, nezkādēl nelikās ideoloģiski bīstamas. Un kas gan cits varēja palīdzēt saglabāt kopības garu, kad latviešu valoda − neoficiāli, bez publiskotiem lēmumiem vai visiem zināmiem norādījumiem −faktiski jau bija izskausta no rūpniecības un tās dokumentācijas, no transporta, ekonomikas un finansu institūcijām, no valsts pārvaldes visas Latvijas līmenī; kad vienas vienīgas kāda klātesošā sūdzības gadījumā (es nesapratu, ko runāja!) pat visai zems ierēdnis, kuŗš savu auditoriju iedrošinājās uzrunāt latviski, varēja zaudēt amatu un dabūt iesauku „nacionālists,” kas nozīmēja attiecīgu ierakstu viņa lietā čekā ar sekām visam turpmākajam mūžam; kad Rīgā nelatvietis pagrieza galvu sānis, dzirdot uzrunu latviski. Par to visu ir jāstāsta vismaz Rietumu pasaulei, kas cerams, kādreiz spēs kritiskāk izturēties pret tās II Pasaules kaŗa sabiedrotās Krievijas propagandas mašīnas darbību mūsdienās.

Kā vērtēt Modernitātes pretenzijās galveno aplūkoto problēmu − modernitātes satura izklāstu (pie visiem aplūkotajiem jautājumiem šajā rakstā apstāties nav iespējams) saistībā ar mūsu šodienu − postmodernitāti?

Atzīšos, ka uz šo jautājumu ne Kārļa Račevska apcerējums, ne citi līdzīgi darbi man nesniedz drošu atbildi terminoloģiskās neskaidrības dēļ. Apzīmējums „postmodernitāte” Latvijā netiek lietots un, cik noprotu, arī autoram tas it kā sakrīt ar labi zināmo „postmodernismu.” Bet ir skaidrs, ka „modernitāte” − plašāks un vairākus gadsimtus apzīmējošs vārds nav tas pats kas „modernisms.” Jāuzslavē profesors par to, ka viņš stingri pieturas pie termina „modernitāte” un nekad to neaizstāj ar vēsturiski konkrētu „modernismu” (1920.-60. gadu noteicošo kultūras virzienu), kā to bieži dara. Būtu tātad jānošķiŗ arī postmodernitāte kā laikmets no postmodernisma kā parādības kultūrā. Un pie kā pieder poststruktūrālisms kā domāšanas skola, pie kuŗas visumā var pieskaitīt arī struktūrālisma ietekmēto Fuko? Kārlis Račevskis nonāk pie slēdziena, ka postmodernajam ir raksturīga individa nogāšana no troņa, ko tas sev bija uzcēlis, ka patiesība ir meklējama „interpretāciju kontekstā,” ka zūd visiem obligātie noteikumi, kritēriji un vērtību hierarchija, ka grūst agrāko gadsimtu vīriešu valdīšana. Taču to visu var teikt arī par postmodernismu.

Un kā būs ar reālismu? Viss 19. gadsimts taču pieder pie modernitātes. Chronoloģiski pie tās pieskaitāms arī skeptiski noskaņotais modernisms kā kultūras virziens ar tam raksturīgo iepriekšējā gadsimta reālisma noraidīšanu un prasību pēc nevaroņa cilvēka sarežģītās iekšējās pasaules patiesa atainojuma. Postmodernisti, rādīdami dzīvi visā tās groteskajā un visumā nepievilcīgajā dažādībā, it kā atgriežas pie modernistu noniecinātā, vienīgā šī apzīmējuma cienīgā 19. gadsimta reālisma. Arī Kārlis Račevskis uzsveŗ, ka pat dažus Voltēra darbus paradoksālā veidā var nosaukt par postmoderniem un ka ne tikai Fuko, bet arī Nīče iebilst pret pasaules iedalīšanu īstenajā un šķietamajā (into real and apparent) (78-79). Pilnīga taisnība grāmatas autoram, ka modernitāte sevi uzspieda par vispārēju normu kā kultūra un kā ekonomika. Bet vai tad nav tā, ka tieši postmodernajā laikmetā, pēdējos gadu desmitos visas pasaules kultūras visstraujāk iegūst vienus un tos pašus vaibstus? Tiesa, nav vairs konkrēti nosaucamu likumdevēju, bet par likumu kļūst moderno saziņas līdzekļu visai pasaulei uzspiestās rietumnieciskās (Holivudas!) uzvedības normas.

Mani pārspriedumi nonāk neaptveŗami plašos ūdeņos. Bet tajos jau arī peld recenzējamās grāmatas domas, kuŗas savukārt atspoguļo dziļo vilšanos un nemieru, kas paslēpts aiz Rietumzemju un pārējās eiropejizētās pasaules ārējās pārticības un samierināšanās ar to, kas notiek.

Latvijas Universitātes profesors Viktors Ivbulis daudz rakstījis par Indiju (noteicošā specializācija) un par literātūras teoriju (mūža maizes darbs LU).

[*] Pirms minētajām trīs grāmatām profesors Kārlis Račevskis publicējis Voltaire and the French Academy (Chapel Hill: University of North Carolina Press, 1973) un Michel Foucault and the Subversion of Intellect (Ithaca: Cornell University Press, 1983). Red.