Jaunā Gaita nr. 223, decembris 2000
Roberts Johansons. Gleznotājs Voldemārs Irbe trīsdesmitajos gados
PAR JOHANSONU UN IRBĪTI
Latvijas fotogrāfijas vecmeistars Roberts Johansons (1877-1959) dzimis Aizkraukles pagastā zemnieka ģimenē, kur viņš iemācījās visus zemkopja darbus, taču zemes kopšana jaunekli nesaistīja, un viņš iestājās par mācekli pie fotogrāfa A. Bilinska Rīgā. Tas toreiz bija vienīgais ceļš kā iepazīties ar fotogrāfijas noslēpumiem. Pirmo gadu pie Bilinska Johansons strādāja un mācījās par brīvu, otrajā gadā viņš saņēma divus, trešajā − trīs rubļus mēnesī. Mācības beidzis, viņš saņēma fotogrāfa amata apliecību un tad devās uz Krieviju, kur strādāja un mācījās tālāk. Atgriezies Rīgā 1908. gadā, viņš atvēra savu foto darbnīcu. I Pasaules kaŗam sākoties, Johansons atkal devās uz Krieviju, no kurienes atgriezās Latvijā 1924. gadā.
Roberts Johansons bija aktīvs Latviešu Fotogrāfiskajā biedrībā un izstāžu organizēšanā. Daudz piedalījās izstādēs pats un guva godalgas arī ārpus Latvijas. Viņa tematika bija ļoti daudzveidīga: latviešu tipi, portreti, akti, daba, pilsēta, senceltnes. Viņa darbi atrodas Valsts mākslas mūzejā Rīgā, bet visvairāk to ir Rīgas Vēstures un kuģniecības mūzejā. Johansonam bija nenoliedzams humors: Vēstures un kuģniecības mūzeja fondos ir dažas kastītes ar stikla negatīviem, uz kuŗām rakstīts Kājiņas. Fotografēdams dāmu portretus, viņš atsevišķi uzņēma arī viņu kājiņas − neuzkrītoši, kamēr dāma pozēja portretam. Tais laikos kleitu garums bija mazliet zem ceļgaliem, un portretiem pozējošo dāmu kājiņas bija labi redzamas. Pie katra kājiņu negatīva tika atzīmēts arī kājiņu īpašnieces vārds...
Johansons ir daudz devis kultūras vēsturei ar saviem Rīgas skatiem no gadu simteņa sākuma un saviem mākslinieku portretiem, arī attēlā redzams Voldemāra Irbes portrets. Viņš pats reiz rakstīja: Paiet mēneši un gadi, viss mainās, bet labi uzņemta ģīmetne paliks kā dārga atmiņa no bērnības, jaunības, visiem svinību gadījumiem līdz lielam vecumam un nākošām paaudzēm.
Rīdzinieki atceras Irbīti, t.i., Voldemāru Irbi (1893-1944) galvenokārt viņa citāda dzīves veida dēļ. Viņš staigāja cauru gadu basām kājām, nepiegrieza lielu vērību savam ārējam izskatam. Bet viņš bija nopietns un liels mākslinieks, kuŗš augstu izkopa pasteļa techniku. Viņa darbi vēl šodien tiek apbrīnoti mūzejos. Irbe zaudē dzīvību 1944. gada 10. oktobrī, it kā no nejaušas bumbas šķembas uzlidojuma laikā Rīgai.
Helēna Hofmane
 Tēlnieka Andra Vārpas Irbīte pie Dailes teātra Rīga |
