Jaunā Gaita nr. 223, decembris 2000

Aleksandrs Čaks mākslinieka Kārļa Baltgaiļa (1893-1979) skatījumā.

Andra Konste

PĀR VISIEM CILVĒKIEM ES SĀKU MĪLĒT LIETAS

 

 

Tik skaisti rakstījis A. Čaks savā dzejolī „Pieķeršanās lietām.” Skaisti vispirms jau katra mūzejnieka ausij, jo tieši mūzejos stāsti par lietām ir galvenie stāsti. Attieksme pret priekšmetiem dzejniekam patiešām bijusi īpaša − viņš uzskatījis, ka tie dzīvo savu neredzamu dzīvi, par kuŗu cilvēks savā iedomībā neliekas ne zinis, bet tāpēc jau tā netop ne mazāk interesanta, ne mazāk nozīmīga. Tikai jāieklausās. Lūk, katra rakstnieka svētvieta − rakstāmgalds. Tā dzīvoklī ir vienīgā mēbele, par kuŗu gandrīz varētu teikt − antīka. Galdu esot pircis Čaka tēvs I Pasaules kaŗa laikā utenī. Pie tā arī dzejnieks vienmēr rakstījis, un galds nemainīgi ceļojis līdzi Čadaraiņu ģimenes biežajās dzīvesvietu maiņās. Kad nu 1941. gadā par Mūžības skartajiem Čaks saņem tā laika izcilāko − A. Brigaderes literāro prēmiju, kuŗa arī naudas izteiksmē ir stipri ievērojama, draugi ierosina, ka vismaz rakstāmgaldu viņš taču varētu sev jaunu nopirkt. Dzejnieks bijis nepatīkami pārsteigts − kādēļ? Visu savu mūžu esot pie tā rakstījis un turpināšot to darīt. Tā nu galds ar visu dzejnieka iedibināto kārtību (patiešām kārtību!) arī šodien atrodas dzīvoklī, bet katrs stāsts par lietām galu galā pāraug stāstā par cilvēkiem.

Aleksandra Čaka rakstāmgalds

 

Emīlija Briežkalne, Čaka radiniece, kuŗa atnāca pie abiem Čadaraiņiem − tēva un dēla − pēc II Pasaules kaŗa, vācu koncentrācijas nometnes novārdzināta, un palika saimniekot, uzturēja domu, ka šajā dzīvoklī numur 14 Lāčplēša ielas 48/50 namā kādreiz būs mūzejs. Piemiņas vieta Dzejniekam Aleksandram Čakam, kas te dzīvojis no 1937. gada līdz pat savai nāvei. Toreiz, tajos tālajos piecdesmitajos, sešdesmitajos, septiņdesmitajos pat doma par to varētu šķist ķecerīga, bet Emīlija pašaizliedzīgi glabāja visu, ko nu lepni varam dēvēt par „memoriālo ansambli” − mēbeles, gleznas, rokrakstus, fotoattēlus, dokumentus, apaļās, visiem tik zināmās brillītes, balto žokejcepuri. Korķu viļķi. Aproču pogas. Mūžības skarto slejas, skapī zem drēbēm paslēptas. Dzejnieka traģisko taisnošanās runu kosmopolītu lietā uz maziņām aizkustinošām lapiņām... Tādu pašu attieksmi Emīlija ieaudzinājusi arī savam audžudēlam Andrim Brežģim − tas jāglabā, kas kādreiz cilvēkiem būs vajadzīgs. Nu šis brīdis ir klāt, un 2000. gada 18. maijā Aleksandra Čaka memoriālais dzīvoklis − mūzejs ir oficiāli vēris durvis apmeklētājiem. Oficiāli tāpēc, ka jau no 1997. gada pavasaŗa, kad mūzejs dibināts, saskaramies ar milzīgu cilvēku vēlmi te būt. Būt tuvāk klāt pie sava iemīļotā Dzejnieka. Daudziem visiemīļotākā. Citiem vispār vienīgā. Atteikt negribējās, un ļaudis nāca, samierinājās ar neērtībām, vēl nesakoptām telpām, bija ar mieru sēdēt uz grīdas, nemaz nedzirdēja mūsu atvainošanos par to, ka tas jau vēl nav mūzejs, ka mūzejā tā neklātos būt. Tad arī pirmo reizi īsti aptvērām to neparasto mīlestību, ar kuŗu savas tautas dvēselē ierakstījies Dzejnieks, neņemot vērā ne lasītāja vecumu, dzimumu, pat ne izglītību. Jo Čaku jau neanalizē. Ar viņu vienkārši dzīvo. „Čaks ir savējais,” tā ierakstījuši atsauksmju grāmatā vidusskolnieki. Šī attieksme ir milzīgs avanss, to sapratām jau toreiz un novērtējam joprojām.

Bet sākās viss ar „apaļo galdu,” kuŗu 1996. gada rudenī sarīkoja Viktors Avotiņš, tolaik Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdis un Čaka dzīvokļa iepriekšpēdējais īrnieks. Bija jāizšķiras, ko darīt, jo dzīvoklī četrās istabās nu palicis viens pats Andris un to vairs uzturēt nespēja. Pie lēmuma, ka mūzejs jārīko, nonācām ātri, nebija skaidri ceļi. Kultūras ministrija konceptuāli atbalstīja, bet līdzekļi... Ienāca prātā cita doma. Uzrakstīju koncepciju, nolikumu, pievienoju fotogrāfijas un aiznesu uz Rīgas domes Kultūras komisiju. Rīgas pilsētai neviena sava mūzeja nebija, un šķita − pats liktenis ir lēmis, lai pirmais būtu tās lielākajam dziesminiekam. Komisiju tolaik vadīja Liāna Ose, viņai, tāpat kā citiem komisijas locekļiem, šaubu nebija − vajag. Par Čaku nobalsoja arī lielā Dome. Tas bija skaisti, tomēr darbs tā īsti tikai tagad sākās. Andrim tika ierādīts cits dzīvoklis, bet līdz tam vajadzēja visu kopā sajukušo mantību izšķirot, pārcilājot katru lapiņu, katru tējkaroti, uzpirksteni, krūzīti un grāmatu. Labi, ka Andris savulaik tik uzmanīgi bija klausījies Emīlijas kundzes stāstos, un gandrīz par katru lietiņu zināja teikt, kam tā piederējusi. Mums par prieku, atradās pat nepublicēti dzejoļi, fotoattēli, rokraksti. Aicinājām palīgā kolēģus − speciālistus no citiem mūzejiem, lai novērtētu mēbeles, gleznas; mācījāmies rakstīt visdažādākos projektus, lūguma un aicinājuma vēstules, jo nauda sākumā tika iedalīta vien algām un dzīvokļa komunālajiem maksājumiem, bet vajadzību... Vispirms jau paši eksponāti − Andris mums daudz dāvinājis, bet pamatā lietas ir deponētas, tās jāatpērk. Dzīvoklī vajadzīgs remonts. Daudzus priekšmetus jārestaurē. Nerunājot par to, ka pašas darbinieces strādājot sēž pie dzīvokļa saimnieka (ar to domājot Dzejnieku) virtuves galdiņa un ar viņa laipnu atļauju aizņemas tējkarotītes. Kopš tiem laikiem daudz mainījies. Rīgas domes Kultūras pārvalde mūs saprata un piešķīra naudu remontam un mēbelēm, atradās sponsori restaurācijai un īsti mecenāti − čakmīļi laikrakstā Latvijas Vēstnesis, ir atbalstīti projekti − varējām izdot bukletu un pat Čaka dzejas izlasi Dvēsele kabatā (kuŗa nu jau trīs mēnešu laikā Rīgā izpirkta). Ir nodibināts A. Čaka fonds, kuŗā daudz radošu un sabiedrībā pazīstamu cilvēku, ar viņiem tad nu vispirms apspriežam visas ieceres un projektus, bet tādu ir daudz − 2001. taču Čaka jubilejas gads, simtgade, kuŗu − cik zīmīgi − svinēsim kopā ar Rīgas astoņsimtgadi. Lieli pasākumi iecerēti − Čaka balvas par izciliem sasniegumiem pilsētas mākslā pasniegšana, starptautiska konference, jubilejas sarīkojums, multilingvālas Čaka pilsētas dzejas izlases izdošana... Varbūt izdotos atvērt arī Čaka krodziņu.

Ēdamistaba Aleksandra Čaka dzīvoklī Lāčplēša iela 48/50−14

Nu jā, bet lietas:

Tas miers, kas viņām tik kā ūdens pāri klājas,
No pašas dzīvības līdz pašai nāvei klāts,
Ir manai dvēselei kā brīnišķīgas mājas,
Kur dziļāks kļūst mans prieks un norimst katra vāts.

Man patīk domāt, ka tās arī mīlējušas savu saimnieku, uzticīgi paliekot te − pašā Rīgas viducī, veidojot dzīvoklī skaistu, rimti apcerīgu auru. Un, izrādās, apmeklētājiem nav vienalga, kas tie par priekšmetiem − viņi atkal un atkal pārjautā: „Vai tās ir tiešām viņa paša brillītes? Un tās gleznas visas te bija? Viņš ir dzēris no šīm krūzītēm?” Nožēlo, ka nav saglabājusies kanniņa, ar kuŗu Emīlija reiz sūtījusi dzejnieku pēc piena, bet tas saticis draugus, aizkavējušies interesantās sarunās... līdz nakts vidū Čaks nolēmis mājās braukt ar ormani. Tomēr šoreiz poēmās aprakstītais varonis nav mācējis izdarīt dzejniekam pa prātam, un tas nolēmis vārda tiešā nozīmē ņemt grožus savās rokās. Agrā rīta stundā Lāčplēša ielu pamodinājušas dusmīgas balsis − dzejnieks domājis, ka par visas nakts vadāšanu viņam taču jāsaņem arī samaksa. Beidzies gan viss laimīgi − pat sarūgušais piens vēl bijis kanniņā.

Tā nu stāsts joprojām ir par cilvēkiem − par tiem, kuŗi meklē Dzejnieka sirdi. To, kuŗa uz trotuāra. Mēs jūs gaidīsim Čaka dzīvoklī.

No kreisās: Andris Brežģis, Vita Mekša, Andra Konste 2000. gada jūnijā.

 

Andra Konste ir Aleksandra Čaka Fonda priekšsēdētāja un rakstā minētās Čaka dzejas izlases Dvēsele kabatā (Rīgā: Jumava, 2000. 224 lp) sakārtotāja un pēcvārda autore. Dzīvo Rīgā.