JG223 Daila Rotbaha, Ivars Vīks. Nezināmā zeme

Daila Rotbaha, Ivars Vīks

NEZINĀMĀ ZEME − LATVIJA

Latvija, latvieši, latviešu valoda... Mēs lepojamies, ka verdzību un genocīda tūkstošu gadu laikā tomēr esam saglabājušies kā tauta. Kas mūs ir paglābis no iznīcības un kas kopumā nosaka tautas raksturu un īpašības?

Trīs brīnumi, kuŗos mēs dzīvojam un kas veido mūsu tautu kā tādu, ir mūsu zeme, mūsu valoda un mūsu garamantas. Ja nav šo pamatu, nav arī tautas. Šos brīnumus mēs nemanām, tāpēc ka tā ir mūsu ikdiena.

Mēs zinām seno Indiju, Ēģipti, Asīriju, Divupi, senos majus, inkus... Jēdzienu „Senlatvijas kultūra” pasaule nepazīst. Bet to, ka arī Latvijā bijusi sena civilizācija − neticami?

Latviešu filozofija nav ne indivīda brīvs fantāzijas lidojums, ne dogmatiska ticība kaut kam, tā izriet no reālām zināšanām par cilvēku, dabu, kosmosu, ciktāl cilvēkam tas izzināms. Uz šādu reālu zināšanu pamata, kuŗas krātas daudzu gadu pētījumu rezultātā, top pilnmetrāžas dokumentālā filma par Latvijas senvēsturi Nezināmā zeme. Jo mums ir senatne, par kuŗu nav runāts, par kuŗu netiek rakstīts, kas nav nekāds noslēpums, bet tomēr ir jāatklāj.

Cik sena ir mūsu tauta? Cik senas ir viņas zināšanas? Mūsu dainu vecumu Antons Rupainis (1906-1976) savā izcilajā darbā Archeolingvistika rēķina − ne mazāk kā 60-65 gadu tūkstoši. Viņš to analizēja, izejot no ziņām par ģeoloģiskajiem laikiem un pamatojoties uz dainu un senindiešu vēdu salīdzinājumiem.

Ilgu laiku dainu saturu nevarēja izprast, jo tās sacerētas simbolu valodā. Mūsu viedie senči zināja, kā šīs ziņas iešifrēt, lai tās kā tēlainas zīmes pārietu no paaudzes uz paaudzi. Tās izdevās izprast un atjēgt tikai diviņdesmito gadu sākumā. Fantastiski ir tas, ka dainās, teikās, pasakās mēs atrodam tādas ziņas, kuŗas zinātne konstatē tikai 20. gadsimtā.

Ir vesels dainu cikls, kuŗas sauc par bāreņu dainām. Šīs bāreņu dainas stāsta par to, ka bārenīši, kas visu nakti staigājuši, noguruši, nosaluši, gaida saulīti – kur tu, saulīt, aiz tiem kalniņiem, tik ilgi kavējies? Vai tas nav vēstījums par kādu ļoti lielu mūsu tautas gājienu, kad uznāca liels aukstums, sniga sniegi un vairs nekusa, zvēri aizbēga un neatgriezās, un mūsu senči bija spiesti pamest šo zemi. Un ja tik daudz dainu par bāreņiem, tas nozīmē, ka mūsu tautas atmiņa glabā vēsturiskus notikumus, kam ir vismaz 100 000 gadu.

Par to, ka Saules sistēmas kosmiskie ķermeņi ir radušies no putekļu mākoņa, zinātnieki sāka rakstīt tikai nesen. Bet mūsu senči to zināja jau nezin kad.

Kas tas bija, kas redzēja,
Kad saulīte meita bija?
Es tur biju, es redzēju,
Kad jūrā miežus sēja.

Vai šī daina nav par šo kosmisko Saules sistēmas radīšanu?

Mūsu senču zināšanas dainās stāsta par diviem enerģijas veidiem − sudraba un zelta, ko šodien zinātnieki traktē kā labo un kreiso torsiona lauku enerģiju.

Saules meitas sagšas auda
Vidū gaisa stāvēdama:
Divi lāses tīra zelta,
Trešā tīra sudrabiņa.

Saules meitas sagšas auda
Vidū gaisa stāvēdama:
Metus ņēma tīra zelta,
Audus tīra sudrabiņa.

Pie šīm problēmām pašlaik strādā izcilākie fiziķi. Bet mūsu dainas par to runā jau no aizlaikiem.

Par neticami dziļām zināšanām tāltāli senatnē liecina seno svētvietu tīkls, kas klāj ne tikai Latviju, bet kuŗa sasaistes iesniedzas daudzu tūkstošu kilometru attālās senajās svētvietās pasaulē. Par to liecina neticami varenie zemes darbi mūsu zemē. Apstrādāti un zināmās, stingri noteiktās vietās novietoti senie svētakmeņi. Liela daļa no tiem iznīcināta. No saglabājušamies jāatzīmē 600 t smagais Nīcgales, ap 400 t smagais Vandzenes Lielais akmens. Latvijas seno svētvietu sistēmas veido milzu tīklu, kuŗu apraksta dainas. Tā precīzitāte pārsteidz vēl šodien. Visas tās ir liktas uz šīm zelta un sudraba enerģētiskām līnijām un to krustpunktiem. Mūsdienās to nevarētu veikt bez precīzām kartēm, kosmosa foto un labiem mērinstrumentiem. Bet mūsu senči ir izpratuši planētu Zemi kā dzīvu organismu un savu dzīvi pratuši pielāgot tās sirdspukstiem un kosmiskajai pulsācijai.

Par latvju senču civīlizāciju varētu rakstīt bezgalīgi. Mūsu, filmas Nezināmā zeme autoru uzdevums ir pārmest tiltiņu no aizlaikiem uz šodienu. Jo mums šobrīd ir svarīgi ne tikai sensacionāli vēsturiski fakti, bet visvairāk senču humānais pasaulskats. Senās pasaules gaišo ideju uzstādījuma trūkst visai cilvēcei kopumā.

Senie grieķu mīti stāsta par to, ka no kādas tālas zemes uz dienvidiem uz Grieķiju devusies Leta un Delosas salā dzemdējusi dēlu Apolonu un meitu Arjemīdu. Kā ziniet, grieķi dalīja visu pasauli kultūras tautās, par kuŗām tika uzskatīti paši grieķi, un ēģiptieši un barbaru tautās, kas skaitījās visas pārējās tautas. Bet bija vēl viena zeme, augstākās gudrības zeme. Mātes zeme.

Gan grieķu mīti, gan arī seno indiešu mīti stāsta, ka šajā zemē dzīvojuši ļoti gudri, laimīgi cilvēki, dzīvojuši ilgu mūžu. Sanskrita tekstos šī zeme tiek saukta par svēto Dvipu. Tas esot pasaules centrs, ap kuŗu griežoties apkārt Saule un zvaigznes.

Mūsu zemes senākais vārds, kas tiek minēts grieķu teikās jau sākot ar 6. gadsimtu pirms Kristus dzimšanas, ir Ēridana. Babiloniešu un šumēru mītos runā par Eridū. Šis vārds skan.

Kad Hērakls veica savus 12 varoņdarbus, kā beidzamo. viņam uzdeva pašu visgrūtāko − atnest zelta ābolus no Hesperīda dārza. Viņš ilgi staigāja pa Eiropu un Āziju, līdz nonāca pie Eridanas. Tur gudras sievas viņam pateica, kā rīkoties, kā šos ābolus dabūt. Atlants viņu ielaida paradīzes dārzā. Un Hērakls ar šiem āboliem, šo lielo dārgumu nedodas vis atpakaļ uz Grieķiju, bet vispirms atbrīvo Prometeju.

Teikas stāsta, ka Zeva tēvs Krons kopā ar saviem uzticamajiem palīgiem titāniem devās uz ziemeļiem. Gan Atlants, gan Prometejs ir titānu dēli. Lielās Lietuvas upes Nemunas senais vārds ir Kronosa. Netālu no tās grīvas ir Krētinga, kas saistās ar Krētas vārdu. Krētā Idusa kalna pakājē dzimusi augstākā grieķu dievība Zevs. Arī pie mums Latvijā ir Idus − līdzenums, ieleja, kur ir sena svētvieta, Pantēnes Pujēni. Kas ir šī Pantene? Paneten, panteons − Zevs vadīja dievību panteonu...

Bet kas ir pārsteidzoši − gan Latvijas Idus Valmieras rajonā starp Mazsalacu un Rūjienu, gan Idus kalna pakāje, kur dzimis Zevs, ir precīzi uz vienas D-Z līnijas, uz viena meridiāna 25°10’.

Ejam tālāk. Mūsu dižā svētvieta Pokaiņi atrodas uz 23°A. Ja velkam līniju tieši uz D līdz Grieķijas dienvidu malai Peleponesas pussalā, tad redzam, ka tur atrodas Lētas dēla Apolona tempļi un Apolona dēla, dziedniecības tēva Asklēpija templis. Visi tie ir precīzi uz viena un tā paša meridiāna. Tas ir viens no lieliem svētvietu plānošanas principiem. Tas ir veikts pirms neskaitāmiem gadu tūkstošiem. To visu ir veikuši mūsu senie, dižie, gudrie cilvēki, mūsu vissenākie priesteŗi, kuŗi saucās par bramaņiem. Un 1166. gadā chronists Brēmenes Ādams, ļoti cienījams tā laika vēsturnieks, raksta sekojoši − uz mūsu zemi pēc padoma un veselības devās cilvēki no visas pasaules. Tāda ir bijusi mūsu zeme. Tā viņa ir vērtēta senatnē.

Sajāja bramaņi
Augstajā kalnā,
Sakāra zobenus
Svētajā kokā,
Svētajam kokam
Deviņi zari.
Ik zara galā
Deviņi ziedi.
Ik zieda galā
Deviņas ogas.

Palūkosimies uz šo dainu sekojoši. Svētajam kokam 9 zari, ik zara galā 9 lapas − tas būtu 9² (deviņi kvadrātā). Ik lapas galā 9 ziedi − tas ir 9³. Ik zieda galā 9 ogas − tas būtu 9⁴. Kopā 6561 oga. Kas tas par skaitli? Vai šis skaitlis ir tāpat vien? Vai tajā dziesmā šie devītnieki tāpat vien salikti? Nē, nav tāpat vien. Ja mēs 6561 izdalām ar 365,5, dienu skaitu gadā, tad iegūstam 18 gadus. Jūs teiksiet − nu un tad?

18 gadiem ir ļoti liela jēga. Ik pa 18 gadiem Saule, Mēness un Zeme ieņem precīzi vienas un tās pašas pozicijas, kas bijušas sākuma periodā. To mūsu senči svinēja kā Lielo gadu. Jūs vēlreiz teiksiet − nu un tad? Astoņdesmito gadu beigās vairāku pasaules valstu zinātnieki veica līdzīgus pētījumus. Datorā tika ievadītas ziņas par dažādu objektu ražību − zivju nozveju, medībām, graudaugu ražu, par visu dzīvo radību. Visi zinātnieki ieguva apmēram vienādas ziņas − ik pa 18 gadiem atkārtojas ražības rādītāji. Bet ne jau visiem objektiem uzreiz. Teiksim, vienā gadā ir liela riekstu raža, nākošajā gadā savairojas vāveres, pēc tam sekojošajā gadā − caunas. Tāpat līdzīgi ir zaķkāpostu, zaķu, vilku gadi. Tātad pastāv dabā noteikts ritms.

Tas, ko pasaules gudrākās galvas ar datoru palīdzību konstatēja 20. gadsimta otrajā pusē, mūsu senčiem bija zināms jau pirms tūkstošiem gadu. Grieķi atzīmēja, ka ik pēc 18 gadiem pats Dievs ierodas uz Zemes. Tāda ir šīs dziesmas jēga, to zināja mūsu bramaņi.

Bramaņi − sens priesteru vārds. Tas it kā sastāv no diviem vārdiem, Ra − senais Saules vārds, Ma − zeme kā dzīvības devēja, barotāja, radītāja, uzturētāja. Var lasīt RAMA. Var lasīt MARA, MĀRA. Kad ir sākusies mūsu tautas apziņa?

1999. gadā Latvijas vēstures apzināšanā nāca klāt vēl viens izcils dārgums, ko varētu dēvēt par akmens laikmeta gleznu − stēlu. Glezna ar mums nezināmiem techniskiem paņēmieniem iegravēta sarkana granīta laukakmenī, kuŗa izmērs 1.0 x 0,6 x 0,5 m. Ko šis senvēstures piemineklis mums stāsta? 1999. gadā Latvijā izdotās E.I. Siliņa grāmatas Lielo patiesību meklējumi nodaļā „Konkrētais un abstraktais. No tēla uz simbolu un zīmi” varam izlasīt šīs akmens gleznas pausto tekstu. Iegravētās Amatas akmens zīmes precīzi sakrīt ar minētajā grāmatā atšifrētajiem Ēģiptiešu hieroglifiem, kas, iespējams, parādījušies 3000 gadus pirms Kristus. Sākotnēji tie, visticamāk, tiešām bijuši reālas piktogrammas. Vēlāk, lai uzrakstītu valdnieku vai ģeogrāfisko vietu nosaukumus, piktogrammām pierakstīja konkrētus alfabēta burtus. Un tā ēģiptiešu hieroglifi evolucionēja par alfabētiskām fonētiskā pieraksta zīmēm. To atšifrēšanu veiksmīgi uzsāka angļu fiziķis, ārsts un lingvists Tomass Jungs, bet līdz spožam finālam noveda franču zinātnieks Žans Fransuā Šampolions. Atšifrēšanai izmantoja Napoleona kaŗavīru no Ēģiptes pārvesto t.s. Rozetas akmeni, kas tagad glabājas Britu mūzejā Londonā, un uzrakstus uz Fīlaejā atrastā obeliska, kas arī tagad atrodas Anglijā, Dorsetā. Abos senajos Ēģiptes kultūras pieminekļos Šampolionam izdevās identificēt atkārtotus Senās Ēģiptes pēdējās valdnieces Ptolemaja dinastijas pārstāves Kleopatras, kā arī Ptolemaja vārdus. Tā Šampolions atrada atslēgu ēģiptiešu hieroglifu alfabētiskajiem burtiem. Kā redzams, noteikta piktogramma atbilst noteiktam burtam. Pēc mūsu lasījuma, uz Amatas akmens stēlas rakstīts sekojošs teksts − OLEAT. Kārtējā mīkla vēsturniekiem un mums, filmas autoriem... Jāpiezīmē, ka vairākas ļoti izteiksmīgas akmens gleznas ir redzamas arī senajā un Latvijas vislielākajā svētvietā − Pokaiņos. Bet par visu to − filmā.

Ja Latvijas svētvietas raksturo senās civilizācijas ļaudis, viņu uzskatus, dzīvesveidu, parašas, tad šodien šīs pašas svētvietas ceļ gaismā cilvēki, kuŗi izsaka mūsu laikmetu. Šajā pētniecības un izzināšanas darbā, kas, par spīti bieži vien pretrunīgajai reakcijai, tomēr nekad nav bijusi pārtraukta, mūsu ļaudis izrādījuši gara spēku, kā balvu par to saņemot prieku par senvēstures liecību atrašanu. Un vēl ir neaprakstāma senču gara klātbūtne, sevišķi svētvietās. Lielo sakarību izzināšana notiek arī ar vispārpieņemtām vēstures pētniecības metodēm. Bet prakse pierādījusi, ka senvēstures pētīšanā jāņem palīgā arī senču metodes. Latvju senči apzinājās Visumu visā tā daudzveidībā. No cilvēces saprašanas redzespunkta Visums dalās, pirmkārt, cilvēkam redzamajā un tveŗamajā daļā, kuŗā ietilpst Kosmoss ar neskaitāmiem kosmiskajiem ķermeņiem − galaktikām, zvaigznēm, planētām u.c. veidojumiem bezgalīgajā trīsdimensiju telpā. Tā būtu vieliskā daļa.

Otra Visuma daļa ir cilvēkam neredzama un netveŗama, jo tā atrodas citu dimensiju telpās. Dažkārt tās sauc par paralēlajām pasaulēm. Caur šo pasauļu informatīvajiem laukiem mēs dažkārt varam ieskatīties gan tālā pagātnē, gan arī nākotnē.

Mūsu dainās tā Visuma daļa, ko cilvēki apdzīvo, simboliski dēvēta par Daugavas šo krastu, bet paralēlās pasaules simboliski apzīmētas kā „Daugavas” viņš (pretējais) krasts. Protams, ka šeit ar vārdu „Daugava” nebūt nav domāta fiziskā upe, bet gan − Viņpasaules robeža.

Es redzēju Vecomāti
Daugavā zvejojot;
Sudrabiņa laiviņā,
Zelta irklis rociņā.

Paralēlās pasaules nebūt nav šķirtas no Kosmosa, tās vieno bezgalīgi daudzas sasaites. Katru cilvēku un arī katru bioloģisku radību ar paralēlajām pasaulēm vieno neredzams un netveŗams paralēlo pasauļu veidojums − dvēsele. Tā caur zemapziņu ļauj izzināt to, ko nespēj prāts.

Filozofijas zinātņu doktores Zinaīdas Andersones atziņas par savu pieeju svētvietu izzināšanā: „Pētniecībā ir divi galvenie līmeņi vai divi galvenie modeļi. Pirmais ir fiziskajam plānam piemērotais, materiālismā balstītais modelis, kuŗš apstiprina to, ko var redzēt, dzirdēt, sataustīt, un, ja priekšmets atbild uz laboratorijas iekārtas analizēm un visiem mēģinājumiem, tad tas der.− pieņemams. Netradicionālais viedoklis jeb cits modelis, kas darbojas zinātnē, iziet ārpus fiziskā plāna, un to ar fiziskā plāna parametriem pierādīt nevar. Piemērs: jūs droši vien esat bijuši daudzās vietās, mājās, un ir tādi cilvēki, mājas, dzīvokļi, kur jūs jūtaties ļoti nepatīkami un paši nezināt, kādēļ, it kā viss normāli, bet jūs izjūtat nepatiku. Ja šādu vietu aiznestu uz laboratoriju, vai kāda aparatūra uzrādītu, kas tur par vainu? Nē, jo mēs runājam par to līmeni, kuŗu nefiksē fiziskā plāna aparatūra, kas iziet ārpus fiziskās matērijas un paceļas augstākajos − smalkās matērijas − līmeņos.

Kādā veidā notiek sarunāšanās ar akmeņiem? Kā lai to pasaka, to valodu grūti aprakstīt... Es ar akmeņiem, protams, runāju it kā latviski, tam gan nav nozīmes, jo tie vārdi ir pavisam citādi... Vienkārši, es esmu latviete un pārvaldu latviešu valodu, kuŗa, kā zināms, ir sena sakrāla valoda, tikai jāmāk piemeklēt īstos vārdus.

Viena akmens virspusē, piemēram, tādas zigzagu zīmes, savijušās kā čūskas. Un Jēkaba Bīnes Kosmogrāfijā es atradu šīs čūskas zīmes, sakrālajā ģeometrijā tās apzīmētas kā Māras zīmes. Šis akmens ir ļoti specifisks, patīkams enerģētiski, ar viņu ir ļoti viegli runāt. Sānos akmenim iestrādātas tādas pašas lielās zīmes. Kad es sāku domāt, kā tās atšifrēt, tad atradu šo Jēkaba Bīnes darbu, izrādās, ka viņš jau sen to aprakstījis.

Tas, ko mēs atrodam tagad, tā ir ārkārtīgi niecīga daļa no tā, kas paslēpts apakšā, tur būs pats nozīmīgākais. It īpaši, ja izdosies pietuvoties Pokaiņu tempļa vietai, es to saucu par NAMEJA ALTĀRI.

Manuprāt, jāpamodina visas sakrālās vietas. Ja tās nesāks vienlaikus runāt, ja nesāks runāt Lāčplēsis, Laimdota, nebūs ne Vidvuda, ne Vaideloša, ja mēs viņus aizmirsīsim, ja mēs arī turpmāk pielūgsim Kangarus un Spīdalas, tad mēs nesasniegsim atbrīvošanos.

...Šī nezināmā zeme − Latvija. Mums ir jāpārvērtē sevi. Un nav pasaules priekšā jāatvainojas un jākaunas ne no savas tautas, ne no zemes, ne no savas vēstures, jo tā nebūt nesākas ar pirmatnējo kopienu. Latvija ir augsti attīstītas civilizācijas šūpulis. Tās liecības šobaltdien ir gan uz šīs zemes, gan latvju garamantās, valodā, pasaulizjūtā.

Mēs šajā rakstā ieskicējām tikai dažus senvēstures izzināšanas ceļa rādītājus. Daži fakti, dažas vēsturiskas sakarības. Lai rosinātu interesi. Arī jūs varat pielikt savu roku senču gudrību spodrināšana − ar to, kas slēpjas jūsu atmiņā.

Filmējot dažādās Latvijas vietās, esam sapratuši, ka dainas − jā, tās būtu apkopotas un nu sagulušas Dainu skapī. Bet teikas, nostāsti, vietvārdi? Arī grāmatas Valmieras novada teikas, kas nupat laista klajā, sastādītāji atzīst, ka daži materiāli iegūti grāmatas sakārtošanas laikā no pagastu cilvēkiem. Tātad mūsu atmiņā vēl slēpjas daudz neapzināta. Celsim gaismā tēvutēvu gara gudrības. Tie ir gan vietvārdi un to rašanās vēsture, nostāsti, teikas, leģendas − viss, kas apraksta mūsu apkārtni.

Raksta autori mūsu garamantu atšķetināšanas darbā cenšas piesaistīt cilvēkus, kas prot skaidrot mūsu senču simbolus − un vēlas saņemt ziņas − gan izvērstākus stāstījumus, gan īsas, šķietami maznozīmīgas atmiņu ainas, kas saistās ar katra dzimtās vietas vēsturi. Viņi lūdz sazināties ar Latvijas Institūtu (Smilšu iela 1/3, Rīgā LV−1050 vai arī pa e-pastu: instituts@latinst.lv).