Jaunā Gaita nr. 223, decembris 2000
Vai jūs pazīstiet Loberģu muižu? Es ne.
Es gan, neteikšu, ka pazīstu, bet es reiz tur braucu cauri. Ceļā no Gaujienes uz Smilteni, mēs tur apstājāmies. Labajā pusē ceļmalā bija veikals, īpašnieks bija tāds padrūma izskata vīrs, viņš mums pārdeva ūdens kliņģerus, kas garšoja pēc, pēc, nu nez pēc kā. Kā visi lauku veikalos pirkti ūdens kliņģeri, tie bija piesūkušies siļķu sālījuma, petrolejas un melnās darvainās ratu ziedes smaržu. Jā, bet tie bija labi ūdens kliņģeri sīksti un irdeni reizē, tādus cepa tikai Vīksna Smiltenē.
Kā nu sauc to Loberģu drūmo vīru? Tankelovičs?
Nez vai tik tie bija Vīksnas kliņģeri? Tankelovičs, man šķiet, ņēma cepumus no Māzina.
Nē, nē, Māzinam nebija tik labu kliņģeru kā Vīksnam. Kooperatīvs ņēma preci no Māzina, bet Tankelovičam bija Vīksnas prece. Vīksnas kliņģeriem, ābolu raušiem un kanēļmaizītēm neviens cits maiznieks netika līdzi.
Es jums prasīju, vai pazīstat Loberģus, bet īsteni gribēju jautāt, vai pazīstat Latviju.
Es ne.
Protams, ka ne. Kā gan lai jūs pazītu Latviju, ja četru gadu vecumā jūs no turienes aizveda - karš aizdzina. Viesulis izpostīja Latviju un vēl joprojām ceļš turpu aizbiris gruvešiem.
Katram mums, kad atmiņu miglājos meklējam kādas vietas tēlu, kādu pagājības atvaros nogrimušu burvību, kādu senu teiku, kādu zemi, pie kā esam piesieti, kādu senu mīlestību, pirmās dzēlīgās sirdssāpes, kaut ko, kas bija un kā vairs nav, nekad nebūs, vienmēr uznirst kāda garša uz mēles - ūdens kliņģeri Tankeloviča veikalā, vai kāda redzēta ainiņa uzzied kā puķe - Vestienas ceļmalas bodītē nopirktā Tamāras papirosu kārbiņa (pirmie ko mēs smēķējām), kāda smarža - lefkojas Stukmaņu pagasta kaktiņos (kā tās smaržoja vēlos sutīgos vasaras vakaros!), bērzu meijas pie gultas galvgala, Vasarsvētku rītā Iekaru klētī pamostoties, ar darvaino eļļu aptrieptā skolas grīda (smaka, kad pēc brīvdienām atkal sanācām visi kopā), vai arī kāda skaudra izjūta - tas nenorijamais kumoss kaklā, ejot apciemot tēvu slimnīcā pēc operācijas, tā kauna sajūta, zinot, ka jādomā tikai par viņu, par mīļoto, par viņa sāpēm, bet domas aizšaujas citur, uz slidotavu, un tad ir grūti, tad ir kauns. Un visu to kopā mēs saucam ... Jā, kā mēs to saucam? Par apziņas plūdumu? Par mantu, ko kodes un rūsa nemaitā? Par bēniņu pažobelēs sakrātām nevajadzīgām grabažām? Vai vienkārši par dzimteni?
Taču dzimtene ir kas vairāk, jūs teiksit. Ir jau gan. Bezdelīga, izlidojusies pār jūŗu jūŗām, atgriežas perēklī, kur tā izperēta.
Jūs no Latvijas aizveda četru gadu vecumā. Mani, piecus gadus vecu, pārveda tuvu tam perēklim, kur māte bija pirmo reizi vēdinājusi savus spārnus, taisnā putna lidojuma līnijā, tik pusotra kilometra no Loberģu muižas. Arī šo perēkli bija iztrenkājis ļauns kaŗa viesulis.
Kad par Latviju domāju bezmiega naktīs, pirmā atmiņa man Loberģi.
Es redzu, nevis dīķi, kur pēc iekritušas paijas sniegdamies es ievēlos pats, nevis ēnainās ceriņkrūmu paceres, kur man patika dienas vidū palīst un veidot tur pilis un varoņu tēlus, bet gan kādu gadu vai divus vēlāk redzēto Loberģu apkārtni, viesulī saplosītu.
Toreiz mēs vairs nedzīvojam Loberģos, bet uzdzirdējuši par postu, braucām krustmāti apraudzīt.
Tēvocis bija pārvaldnieks Loberģu muižā. Mēs nogriezāmies no lielceļa klusā meža celiņā. Man tēvocis nepatika. Bija skaista saulaina, bezvēja diena. Kad viņš man gāja garām, mani neievērojis, it ka manis nemaz nebūtu, es biju apvainojies. Mežā viss bija kluss. Kad viņš ar mani gribēja pajokot, man bija bail, es gribēju kaut kur nolīst. Lielās egles, slaidi un plati tiecās debesīs un apēnoja sūnaino meža zemi. Tēvoča smaids likās plats un greizs. Ķēmīgs. Paegļu krūmi auga egļu starpās. Klajākās vietiņās saulīte izspiedās cauri, tur zālītē auga meža zemenes. Mēs apturējām zirgu un māte izkāpa, salasīja sauju smaržīgo ogu, deva tās man.
Vai onkulis ir bagāts?
Nē, dēliņ, kādēļ bagāts?
Vai viesulis viņu nenosita?
Nē, kādas tev dumjas runas.
Zirdziņš gausi rikšodams vilka mūs tālāk. Kaut kur iedziedājās putns un ceļam pārlija saldas smaržas vilnis. Kas tur tā smaržoja? Ej nu izdibini! Mežā viss smaržo, mežā viss skan saskanīgi un jauki.
Pēkšņi klajums. Negaidīts. Nekad agrāk neredzēts. Savandīts, sajaukts. Kādus 100 metrus plats. Viss juku jukām. Kā rotaļmantas bērnu istabā uz grīdas.
Lielas egles krustām šķērsām, zari sagumušies kā krampjaini sažņaugti pirksti. Starp diviem lieliem stumbriem beigta stirna iesprūdusi. Nabadzīte pārlauzusi sprandu.
Un tad atkal mežs, klusums, ēna un saulaini laukumi, tumšzaļās egles un gaišzaļi zālāji un mellenāju kolonijas krāsā kaut kur vidū starp eglēm un zāles laukumiem. Un rau, kur ceļmalā palaga lielumā biezi, biezi saaudzis pavisam gaiši zaļš, gandrīz dzeltenīgs zaķkāpostu puduris.
Viesuļa posts bija nojaucis mežu pavisam šaurā, bet gaŗā sloksnē. Robežas kā ar nazi grieztas taisnas - kas pāri tām tur ne nieciņš dabīgajā saskaņā nav traucēts.
Iebraucām Loberģu muižā. Tur viss bija pa vecam. Vecā freilene staigāja un līkņāja gar rundēļa malās aplī sakārtotajām puķu dobēm. Kungu māja gulēja saules apspīdēta, rāma un mierīga, jasmīnu krūmos atslīkusi. Uztupis zaļā plīša zvilnim, es no pārvaldnieka mājas ziņkārīgi pa logu vēroju veco dāmu, atspiedis zodu pret virpas darinātiem melni krāsotā koka izgreznojumiem. Skatīdamies melnajā dāmā es ar pirkstiem lēni grozīju šurpu turpu apaļo koka stieni, tas padevās griezienam.
Tad tā bija tā pati vecā freilene, ko piektā gadā revolucionāri tik nelabi bija pārbaidījuši, iezagdamies tās istabā un gultā ielikdami vardi. Tas arī bija ļaunākais ko loberģiešu revolucionāri bija padarījuši.
Rundēļa vidū zāle bija saaugusi liela un kupla, vidū ziedēja pīpeņu ceri.
Vēlāk, kad kungu mājā ierīkoja kopmoderniecību un viesistabai izplēsa grīdu, ielejot tās vietā cementa klonu, arī vienai augšstāva guļamistabai izplēsa grīdu un atstāja to tukšu, tā salaižot abas istabas vienā telpā, lai varētu novietot lielās piena krejojamās mašīnas, rundēļa malās vairs nebija koptas puķu dobes. Piena vedēju rati tur bija izvandījuši dziļas dubļainas grambas, kas sausā laikā sacietēja akmeņa cietuma pikās, jo Loberģu muižas centrā bija mālaina zeme.
Kad visi piena vedumi bija saņemti, piens nokrejots, vājpiens lielās metalla kannās izsniegts atpakaļ zemniekiem cūku barošanai, pieninieks Ādminis, lielās koka tupelēs staigādams, izslacīja grīdu ar ūdeni un ar bērzu slotu to izslaucīja tīru. Viņš bija labs sava amata pratējs un vairākkārt bija saņēmis godalgas. Viņa sviests allaž guva AA1 atzīmi škirojumā un Loberģu pienotavas biedri bieži saņēma prēmiju piemaksas, kad tie sanāca kopsapulcēs, un lepni smaidīdams, nomazgājies, bārdu nodzinis, ienāca arī Ādminis. Tie viņam vēlīgi sita uz pleca un labprāt būtu tam izpirkuši kortelīti, tik Loberģos nebija krogus un Ādminis bija atturībnieks.
Viesulis Loberģu muižai bija pārskrējis pusjūdzi gaŗām, skardams tikai nomaļos tīrumus un purvainās pļavas. Vienā no tām loze bija ieradījusi jaunsaimniecību vienam no bijušajiem muižas kalpiem, lāčplēsim - Kārkliņu laikam viņu sauca. Redzēdams, ka tam kritis pavisam krūmains zemes gabals, Kārkliņš esot raudājis, bet izplēsa krūmus, izraka grāvjus, iekārtoja drenētas pļavas, mēslotus aplokus, sagādāja ganāmpulku un izkopa paraugsaimniecību, par ko rakstīja lauksaimniecības žurnālos.
Krustmāte skaļā balsī stāstīja par viesuļu postu. Vidusplauktu zemniekam zirgs ar visu aizjūgu esot uzrauts gaisā. Rati krituši pār zirdziņa galvu un lopiņš nosists. Krustmāte nervozi iesmējās.
Par ko viņa smējās, es nesapratu, bet tā, kā māte nesmējās, arī es paliku nopietns.
Jaunais Blāķis esot, nevienam nezinot, dienas vidū aiz āboliņa zārda čubinājies ar Knapīšu Annu, kad uznācis viesulis. Zārds aizrauts un vējš rāvis arī meitu gaisā, puisis ķēris aiz kājām un vilcis lejā, beidzot abi palikuši neskarti, neievainoti tīrumā guļam. Tā tik nācis gaismā, ka jaunajam Blāķim ar Annu kāda saprašanās; māte raudot vienā raudāšanā, tēvs staigājot rūkdams.
Lielie smējās. Šoreiz es smējos līdzi, bet par ko, to nezinu.
Loberģu muiža, maza muižiņa, salīdzinot ar citām Vidzemes muižām, piederēja Feizaku (Vegesack) ģimenei. Viņi bija divi brāļi, viens Rīgā bankas direktors un kādu laiku arī Saeimas deputāts vācu frakcijā, otrs ārsts, bet nelabojams dzērājs. Bieži viņu satiku izmīdītajās koka kāpnēs agrākajā kungu mājā, kur otrā stāvā bija arī pasta kantoris.
Agrārā reforma Feizakiem bija atstājusi neatsavināmo daļu ar bijušo pārvaldnieku māju par mitekli. Tā saucamā pils bija piešķirta publiskām vajadzībām. Bieži kad nācu, pāri izbraukātajam rundēlim uz pastu vai kooperatīvu veikalu, kas mitinājās kungu mājas otrā galā, tai telpā, kas agrāk bija bijusi muižnieka kabinets, man likās, ka pa to pašu logu, pa kuru es bērnībā biju vērojis veco freileni lokāmies ap puķu dobēm, mani pavada ziņkārīgi bērnu skati. Dažkārt redzēju bālu, sērīga izskata bērniņu ēnas dārzā aiz žoga, kas tagad nodalīja neatsavināmo daļu no atsavinātās. Feizaku ģimene, pretstatā citiem vācu muižniekiem, paturēja sev to, ko viņiem atstāja, spītīgi turējās pie tā, kas viņiem vēstures un likuma ļauts. Izkopa savu saimniecību un labi satika ar jaunajiem kaimiņiem un agrākajiem kalpiem. Dzērājs dakters, kad bija skaidrāks, ārstēja pagasta slimos, bieži par velti.
Varbūt, tie bērniņi aiz žoga nebija tik bāli un slimīgi kā izdēdējušas ēnas, kā man tas jaunekļa iztēlē šķita. Varbūt vecajai freilenei es arī biju licies pagraba stādiņš, nabaga kaŗā izmētātās ģimenes atvasīte.
Kur tagad Tankelovičs? Kur Feizaki, kur Kārkliņš, jaunais Blāķis ar savu Annu? Vai viņi apprecējās? Vai tēvs un māte samierinājās? Kur Loberģu muiža, dažādos viesuļos ārdīta? Varbūt tas kolchozs, varbūt vietējā čeka. Varbūt tāpat vien pienotava. Kādi vīri koka tupelēs lej ūdeni pār cementa klonu kā sviesta meistars Ādminis.
Es katru rītu un katru pēcpusdienu viņam gāju gaŗām - un ilgu laiku to nemaz nebiju ievērojis. Viņš stāvēja pie letes atspiedies, vienmēr vienā un tai pašā pozā, un, galvu sānis piešķiebis, skatījās kaut kur slīpi uz augšu apmēram 50 vai 60 grādu pacēluma leņķī. Kad es beidzot viņu biju pamanījis un ievērojis šo viņa nemainīgo stāvokli, kad tas ar savu aktīvo pasivitāti, ar savu permanenci bija sasaistījis manu apziņu pietiekamā apmērā, lai liktu man par to padomāt, es izsekoju viņa skata virzienam, un tad arī pamanīju uz pēdējā nama ielas pusē aiz tukšā laukuma uz sienas vēl salasāmus burtus. Tiem gan steigšus kāds bija pārkrāsojis pāri vienu kārtu balsnējuma, taču tā vien kādreiz lepno virsrakstu nenosedza.
Tur viņš stāvēja, katru rītu un katru pēcpusdienu savā apvienotajā friziera un tabakas preču veikaliņā pie letes un skatījās uz ielas pretējā pusē aiz tumšā laukuma tikpat kā izdzēsto uzrakstu.
Nekad es viņa veikaliņā neredzēju kundes.
Katru ritu un katru pēcpusdienu, gaŗām ejot, es viņam uzmetu skatu. Reiz sāku vērtēt, cik vecs viņš varēja būt? Nespēju pasacīt. Piecdesmit? Sešdesmit? Septiņdesmit? Viņš bija mūžīgs un nemainīgs.
Pēkšņa impulsa dzīts reiz iegāju viņa veikaliņā un pieprasīju kādu populāru cigarešu šķirni.
Sorry, man tās nav, bet varu jums piedāvāt citu...
Nu labi, ņemšu to. Vīrs aizgriezās, lēni no plaukta nocēla kārbiņu, nolika to man priekšā.
Es noliku naudu uz letes un cigaretes ņemdams pateicu Paldies!, nez kādēļ, latviešu valodā. Sastomījos, jo divzilbīgo vārdu līdz galam vēl nebiju izsacījis, kad aptvēru, cik aplam latviski runāt šai vietā. Taču man par lielu pārsteigumu izdzirdu tirgoņa atbildi: Lūdzu, lūdzu, pavisam skaidrā latviešu mēlē.
Es apstājos, uz papēža apcirtos apkārt. Jūs latvietis?
Esmu Latvijā dzimis un Latvijā mūžu nodzīvojis... Pēc pauzes: ...es esmu no Upmales. Un vēl pēc pauzes: ... es esmu žīds.
Ā, tas ir jauki! Es sajutu, ka šis apgalvojums bija mazliet neveikls, sekojot iepriekšējam sarunas teikumam. Kas tad bija jauki? Vai tas, ka mans sarunu biedrs bija žīds? Neesmu nekāds antisemīts, nekad tāds neesmu bijis, tomēr nevarētu sev īpaši pieņemt ari semitofīla apzīmējumu.
Un tā es aizgāju neveikli atvadījies.
Vientuļais tabakas preču tirgotājs un frizieris man tomēr nelika mieru. Nākamajā rītā es atkal iegriezos viņa veikalā cigaretes pirkt, kaut biju nesmēķētājs. Manis prasītās šķirnes tam vēl joprojām nebija. Un tā man krājās nevajadzīgas un neprasītas cigaretes, jo es tagad katru dienu iegriezos pie Levensona. Jā, tā viņu sauca - Samuels Levensons.
Man bija liels frizieŗu salons Upmalē. Skaists, moderns veikals ar visām ērtībām - seši krēsli, higiēniski dezinficētas sukas. Visi garnizona virsnieki pie manis nāca. Jūs jau zināt, Upmalē bija liels garnizons. Vai jūs pazināt ģenerāli Trumpi? Viņš bija divīzijas štāba priekšnieks. Tas bija mans klients gadiem ilgi. Viņš arī ciemojās manā mājā un es pie viņa. Man bija arī otrs salons Bērzājā. Ģenerāli Trumpi pārcēla uz Bērzāju, un tad, kad es aizbraucu turp aplūkot, kā veikalā iet, es vienmēr apmeklēju ari ģenerāli. Man bija daudz latviešu paziņu.
Es aizgāju, domādams savu domu, atminēdams manus vecākus un viņu draugus. To vidū nebija cittautiešu. Cik savādi bija mūsu Latvijā. Cik savāda ir pasaule. Tāpat tas jau ir visur. Mēs bijām jauktu tautību zeme - latvieši, poļi, vācieši, žīdi, krievi, pat lietuviešu un igauņu nelielas saliņas, bet katra tauta dzīvoja savu dzīvi. Tādu attiecību, kādas tēlo Samuels Levensons, bija maz.
Vēlākos gados es pārgāju pavisam uz dzīvi Bērzājā, nākamajā dienā man stāstīja Levensons. Samlevi salons tur skaitījās oficiālā teātŗa frizētava. Man laimējās. Viens no maniem palīgiem bija ļoti veikls parūku meistars. Viņam patika šis darbs ar iespēju savu mākslu kopt. Man atkal padevās grimēšana. Un tā mēs par abiem katrā izrādē pārveidojām cilvēkus, darinājām neliešus un ārprātīgos, aktrisēm devām traģisku mīlētāju vaibstus.
Un es atkal izgāju no mazā veikaliņa pārdomu pilns. Pametu skatu uz tukšo laukumu un nevīžīgi nobalsināto sienu, bet nepapūlējos izlasīt cauri krāsas slānim saredzamos burtus.
Un tad sākās krievu gads. Manus uzņēmumus nacionalizēja. Es paliku Bērzājā. Uz Upmali atpakaļ nebraucu, tur mani pārāk labi pazina, tur es tūliņ būtu ierindots buržuju, plutokratu, kapitālistu rubrikā. Bērzājā biju dzīvojis tik pusotra gada, tur es uz sevi nevērsu uzmanību. Mani paturēja algotā darbā teātrī; es biju grimētājs un garderobes pārzinis. Nevienam acīs nelēcu, neviens mani neievēroja. Ģenerālis Trumpis pazuda. Neviens nezināja, kas ar viņu noticis un nebija veselīgi pārāk daudz taujāt.
Atkal man bija materiāls par ko domāt, no Levensona veikaliņa projām soļojot.
Vai jums ģimene arī ir?
Jā, bija nāca Levensona atbilde, un Levensons sāka man stāstīt par vecajiem labajiem laikiem Upmalē, kā jaunie virsnieki viņam sūdzējuši savas romantisko intrigu bēdas un kā pilsētas domnieki prasījuši padomu par uzņēmējiem, kas godīgs, kas blēdis. Frizieŗa krēslā mēle bieži raisās brīvāk pat ne kā pie krogus letes - tur tā drīz kļūst smaga un neveikla, sapinas pati savos režģos.
Un tad nāca vācu laiks. Vissmagākais manā mūžā, bet man laimējās... Gaŗa pauze. Vecais amata meistars apstājās un ilgi skatījās spogulī pār manu galvu. Grieznes viņa pirkstos bija apklusušas, tās vairs nečirkstēja savu sienāžu dziesmu. Vācieši iznīcināja manu meitu... vecais vīrs izdvesa, ... bet man laimējās. Bērzājos teātrinieki mani novietoja pie saviem radiem uz laukiem. Es uzaudzināju ūsas, izbalināju tās un matus, biju īsts latviešu zemnieks. Staigāju pastalās. Bija gan reizēm grūti iegūt jaunus ūdeņraža pārskābes krājumus, bet man laimējās.
Domas virpuļoja no Upmales uz Bērzājiem un Rīgu. Uz Telavīvu un Kairo, uz Berlīni un Berchtesgādeni, uz Maskavu un Kolimu, uz Belfāsti, uz... jā kurpu gan? Visur kur homo hominem lupus est.
Jā, un vācieši beidzot pazuda, krievi atgriezās. Pagāja gads un divi, beidzot mans dēls no šejienes sāka klapatāt, lai mani laiž uz šejieni pie viņa. Un īsi pirms manas izbraukšanas gāju Rīgā pa ielu. Man pretim nāca vecs, mugurā sagumis sirmgalvis. Viņš apstājās. Kaut kas spieda arī mani apturēt soļus. Es skatījos viņam sejā, viņš manī. Ne vārda neteikuši mēs apkritām viens otram ap kaklu un raudājām. Tas bija ģenerālis Trumpis. Mēs neko nejautājam, neko nestāstījām, tik apraudājām viens otra traģēdiju.
Un tad vienu dienu es gāju savu parasto ceļu, bet vecā Levensona veikalā nebija. Tur nebija neviena. Durvis aizslēgtas. Tāpat tas bija nākamajā dienā. Tāpat pēc nedēļas.
Mazās frizētavas un tabakas preču veikala logs apklājās putekļiem. Es sāku burtot uzrakstus zem balsinājuma kārtas. ...MOTORS. Bet kas pirms tam? ...VEN MOTORS. Nē, vēl kautkas. Ā! LEVEN MOTORS.
Es darbā sāku taujāt: vai kāds ko nezina par LEVEN MOTORS?
Kā? Vai tad jūs neatminat? Pirms diviem gadiem bija liels skandāls. LEVEN MOTORS īpašnieku Hariju Levensonu ielika cietumā par ļaunprātīgu bankrotu.
Man atkal bija viela pārdomām.
Taujāju tālāk un uzzināju, ka Harijs Levensons tikko izlaists no cietuma. Kas ar viņu noticis pēc tam? Ā - viņš aizbrauca uz Brazīliju.
Pagāja laiks - varbūt vairāk. Staigāju pa upmalu. Man pretī nāca sagumis sirmgalvis. Mēs apstājāmies un skatījāmies viens otrā. Neteicām ne vārda.
Rakstnieku, publicistu Oļģertu Rozīti (1912-1984) bēgļu gaitas noved Austrālijā (piecdesmito gadu sākumā), kur viņš kļūst par Latvijas konsulāro pārstāvi un ir ļoti aktīvs izglītības, jaunatnes un kultūras pasākumu organizēšanā. Publicējis stāstu grāmatas Pavedieni (1966) un Mežā (1982). Daudz stāstu un apceru pirmskara Latvijas un trimdas periodikā. Atstājis nepublicētu romānu Spirāles, kā arī daudzus īsprozas darbus. Ievietotie stāsti ir pirmpublicējumi.
