Juris Žagariņš

MĪLOŠĀ ŽĒLASTĪBĀ, DATORU UZRAUDZĪBĀ

 

 

Pēcmoderno kultūru pirmā kārtā nosaka sakaru technoloģija. Zināms, piemēram, ka dažu stundu laikā varam pārlidot no vienas laika zonas uz citu, no savas kultūras uz pavisam svešu. Zināms arī, ka telefons, televizors un dators veicina informācijas izmaiņu starp vienu pasaules galu un otru acumirkļa ātrumā. Mūsu vēstures izpratni un laika priekšstatu veido apziņa, ka katrā laikā varam ieskatīties pagātnē, tagadnē un zināmā mērā pat nākotnē mūsu televizoru ekrānos un mūsu datoru monitoros. Neizgājuši no savām mājām, varam pēc izvēles līdzi dzīvot notikumiem jebkuŗā pasaules vietā. Labi zinādami, ka tie nav gluži īsti piedzīvojumi, tikai to reprezentācijas, mēģinām iztikt bez stingras robežas starp īstenību un reprezentāciju. Reprezentācija pati kļuvusi pati par sava veida īstenību.

Apzināmies, ka tās patiesības, ko aprakstīja pagājušās paaudzes − gan vēsturiskas, gan filozofiskas, gan psīcholoģiskas, gan pat dabzinātniskas − ir stipri iekrāsotas no katra atsevišķa domātāja sabiedriskās un ģeogrāfiskās vides. Jo skaidrāk mēs to apzināmies, jo vairāk cenšamies tādiem ierobežojumiem vairs nepakļauties.

Redzes punkts nosaka visu, ko redzam. Virtuālajā datoru sakaru telpā varam brīvi izvēlēties un mainīt redzes punktu. Senāk, totalitārais televizors tik vien ļāva, kā izvēlēties vienu no dažiem kanāliem pār kuŗiem valdīja lielas, ietekmīgas firmas. Mūsu laikos televizora kanāli ir savairojušies un taisās jau saplūst ar datorizētiem vispasaules tīkliem un tīmekļiem. Televizors/dators pārvērties par tādu kā lodziņu uz visu plašo pasauli, caur kuŗu mums ir iespēja pilnīgā brīvībā gan piedalīties, gan cīnīties pret visu to, kas tur skatāms.

Tomēr mūs nomāc bažas. Nojaušam, ka nav pamata, nav mērauklas, kas palīdzētu ieņemt atbildīgu stāju. Piedaloties sabiedriskos sakaros t.s. „kibertelpā,” var rasties iespaids, ka cilvēks tur it kā iztukšo savu galvu, prātā un garā nonākdams kaut kur laikā un telpā ārpus sevis. MIT (Massachusetts Institute of Technology) Mediju laboratorijas profesors Nicholas Negroponte savā slavenajā grāmatā Being Digital (Būt ciparam) rakstīja, ka šai kibertelpā mūsu būtības pamats vairs nav matērijas sastāvdaļas atomi, bet gan informācijas sastāvdaļas bināri cipari (biti). Tātad, „būt ciparam” nozīmē klejot jeb „brauzēt” pa kibertelpas tīkliem un tīmekļiem, ieņemot nenoenkurotu, bezatbildīgu redzes viedokli. Vairs nav svarīgi, kas mēs „īstenībā” esam. Kibertelpā valda kaut kāda abstrakta vienlīdzība.

Bet vai tā tiešām ir? Vai „būt materiālam” ir vienīgā atbildības garantija?

Vārds „kibertelpa” (cyberspace) pirmo reizi parādījās astoņdesmitajos gados amerikāņu zinātņu fantastikas rakstnieka Viljama Gibsona (William Gibson) romānā Neuromancer. Gibsons iedomājās kibertelpu kā „visas pasaules datoru abstraktās informācijas grafisku reprezentāciju, kur gaismas cauršauti datu ķekari un loģikas konstelācijas pastāv ārpus laika un telpas.” Viņa romantizējošā vīzija piedēvēja pievilcību un mistiku citādi bezgala gaŗlaicīgai un piņķerīgai ciparizēto datu žonglēšanas korporatīvai technoloģijai, vedinot datorentuziastus jeb „hakerus” uz tādām fantāzijām, kādas redzam dažās mūslaikos populārās kinofilmās, kā piemēram filmā The Matrix (Matrice): kāda partizānu banda cīnās par savām tiesībām uz pašnoteikšanos un pašatbildību pret kādu nežēlīgu svešu varu, kuŗai cilvēks vairs noder tikai kā izejviela savām globālajām, intergalaktiskajām smadzenēm.

Datorprogrammas un datorvides cilvēku sakariem ir apmēram trejādas. Vienas ir ārpus laika − tādas, kas veicina vienpusīgu informācijas pasniegšanu bez īpašas iespējas pretī runāt; otras ir tādas, kur katrs korespondents var izvēlēties pats savu laiku izteikties, līdzīgi tradicionālam vēstuļu pastam, un trešās ir tādas kā rakstiskas sarunas, kas notiek vienlaicīgi. Smalki sakot, pirmie ir anachroni, otrie asinchroni un trešie sinchroni sakari.

Vispazīstamākais anachrono sakaru paņēmiens ir t.s. „mājas lapa” vispasaules tīmeklī (world-wide-web), kuŗā lapas īpašnieks var ierakstīt grafisku/tekstuālu vielu tā, lai katrs, kas ieinteresēts, no jebkuŗas vietas pasaulē to savā datora lodziņā varētu apskatīt.

Asinchrono sakaru piemērs ir t.s. elektroniskais pasts jeb e-pasts, ar ko var sarakstīties gan divatā, gan vēstkopās ar daudziem kopas piederīgiem.

Sinchronus sakarus var piekopt t.s. „čatkanalos.” Šādas sarakstes būtība ir izteikties īsi un ātri.

Tīklos un tīmekļos ir savairojušās un eksponenciālā progresijā turpina vairoties šīs mājas lapas, vēstkopas un čatkanāli. Viens no vissvarīgākiem darba laukiem datorizēto sakaru technoloģijā ir meklētājprogrammu (search engine) attīstība, kas atvieglina orientēšanos šai sakaru jūrā. Nu jau katram komerciālam pasākumam, katrai valsts iestādei un katrai skolai, ja ne gluži vēl katram indivīdam, ir tikpat kā obligāti jāveido sava mājas lapa, lai reklamētos un sniegtu publisku informāciju. Piemēram, šo rindiņu rakstītājs pats ir izveidojis reklāmlapu Jaunajai Gaitai, ko var apskatīt zem tīmekļa adreses jeb URL (universal resource locator) <http://lls.stcc.mass.edu/zagarins/JG.htm>.

Vēstkopas un tām radniecīgās ziņu kopas ir atrodamas piemērotas jebkuŗam plašam vai šauram interešu lokam. Jaunās Gaitas lasītāji „Kiberkambara” slejās ir iepazinušies ar „Sveiks” kopu, kur regulāri iegriežas gan lasītāji, gan rakstītāji latviešu valodā no visām pasaules malām. Ik dienas tur parādās apmēram desmit, varbūt divdesmit vēstuļu.

Tāpat ir atrodami visvisādi čatkanāli ar savu stabilu publiku, kur dalībnieks var rēķināties ar to, ka zināmās stundās tur būs sastopami paziņas. Parasti čatkanālos katram dalībniekam ir savs „niks” − pseidonīms jeb segvārds, un parasti katrs cenšas palikt anonīms aiz sava segvārda. Šī anonimitāte veicina brīvu tērzēšanu, vaļsirdību, bezkaunību, izlikšanos, melošanu, kas tādam, kas no ārpuses iegriezies, pirmā acu uzmetienā varētu likties tukša laika nosišana. Taču pacietīgi piedaloties labi izmeklētā čatkanālī var piedzīvot arī ļoti interesantas rakstiskas sarunas un labu humoru, kādu „īstenajā” pasaulē retāk piedzīvot. Katram stabilam čatkanālim ir savas parašas un savas pieklājības normas un pat sava polītika. Ja kāds to neievēro, tad viņš var tikt izraidīts. Katram dalībniekam, kas pierādījis savu uzticamību, tiek dota pilnvara citu dalībnieku „izspert” no kanāla. Izspertais var tūlīt atgriezties kanālī, bet ja uzvešanās neuzlabojas, tad var tikt izraidīts uz neatgriešanos, kamēr kāds apžēlojas. Katrs, kas pacietīgi padzīvojies pa čatkanāliem, zina, ka tur var labi izklaidēties, var izmainīt interesantu informāciju un var pat nodibināt draudzīgas attiecības. Nav izslēgts, ka šāda veida sakari var pārvērsties miesiskos sakaros īstenajā, materiālajā pasaulē.

Čatkanālu būtība ir rakstiskas sarunas, un šī būtība tātad iezīmē čatkanāla „virtuālo telpu.” Bet t.s. MUDi (Multi-user Domain) izmanto arī vizuālo dimensiju −. MUDā dalībniekiem dota iespēja ne tikai sarakstīties, bet arī ieņemt vietu virtuālajā grafiskā telpā un tajā darboties. Arī šai virtuālajā pasaulē neiztikt bez likumiem, tradicijām un polītikas. Agrie MUDi bija pusaudžu spēles, kuŗās dalībniekiem bija pastāvīgi jābūt modriem, lai viņus „nenokautu.” Ar laiku ir izveidojušies MUDi, kuŗos iespējams izklaidēties, būvēt sapņu pilis vai pat sadarboties nopietnos mākslinieciskos pasākumos. Šī „sadarbošanās” var būt gan konstruktīva jeb radoša, gan destruktīva jeb ārdoša, un dalībnieki ir spiesti mācīties, gan kā sadarboties, gan kā pasargāties vienam no otra. Katrā šādā spēlē atklājas pilns cilvēku raksturu spektrs: ir sastopami censoņi, pētnieki, sabiedriskotāji un − arī ļaundari. Censoņi izbauda iespēju ieņemt arvien augstāku punktu skaitu vai augstāku stāžu, pētnieki pastāvīgi eksperimentē ar virtuālās telpas īpatnībām un pārbauda tās robežas, sabiedriskie taisa jokus un visādi pūlas sev pievērst uzmanību un ļaundari meklē baudu, slaktējot un ārdot visu, kas ārdāms, vai arī, ja citu iespēju nav, tad gatavojot šķēršļus un grūtības citiem dalībniekiem. Šīs spēles ir sevī noslēgtas virtuālas pasaules. Sakari var būt tāpat kā čatkanālos − rakstiski, kur viss, kas tu tur esi, ir tas, ko tu proti rakstiski izteikt par sevi. Bet ir arī tādi MUDi, kur rakstīšana nemaz netiek pielietota, kur dalībnieki veido katrs savu vizuālo telpu no dažādiem, katram pieejamiem simboliem. Dažās no šīm spēlēm ir tā, ka tas, ko tu vienā reizē izveido, paliek nemainīgs arī tad, kad tu pamet spēli, lai piedalītos atkal citu reizi. AlpahaWorld ir tāda pasaule, kas iesākumā ir pilnīgi tukša un kur katrs dalībnieks ir tāds kā kolonizētājs, kam dota iespēja būvēties, vairoties un izplesties pēc iegribas un pēc līdzspēlētāju pieļautām iespējām. The Palace turpretī ir apmēram tāds pats kā čatkanālis, kur katram dalībniekam ir savs „avatārs” jeb pašportrets, ko var kustināt starp citiem avatāriem, lai grafiski uzsvērtu attiecības ar pārējiem dalībniekiem. Parasti notiek tā, ka čatkanālos un MUDos dalībnieki, kas piedalās regulāri, izveido un konsekventi pieturas pie savām lomām pat tad, ja viņš vai viņa vienlaicīgi spēlē vairāk nekā vienu lomu. Šādās spēlēs cilvēks var savu personību izpaust veidos, kas īstajā dzīvē aizliegti jeb kas būtu nesaskaņā ar stingrām sabiedriski-kulturālām normām un grūti pārkāpjamiem aizspriedumiem. Šādās virtuālās telpās cilvēks it kā ir brīvs būt tas, kas vien viņš vēlas būt.

Šī brīvība nereti iesācējam sagādā eiforijas sajūtu, taču, ilgāk spēlējot, katram paliek skaidrs, ka, lai gan virtuālajā pasaulē jeb „šķietpasaulē” cilvēks ir brīvs no savas miesas, tomēr neviens nekad nekļūst brīvs no savām iedzimtām dotībām, audzināšanas un mūža pieredzes. Tas viss, gribot negribot, izpaužas un atklājas arī virtuālajā šķietpasaule, vienalga, kādas lomas katrs cenšas tēlot, vienalga, cik bezkaunīgi izliekas un melo. Tomēr, galu galā, bez taisnīgas drosmes ilgi nepastāvēt un tālu uz priekšu netikt.

Nav grūti iedomāties, kas varētu būt nākamā stadija šai attīstībā no anachronās mājas lapas un asinchronās sabiedriskas sarakstes uz sinchroniem čatkanāliem un MUDiem, kur saskare notiek gan abstraktāk, gan konkrētāk nekā rakstiski. Tas ir t.s. CUSEEME (redzu tevi, tu mani) technoloģija, kur katrs var pārsūtīt savu audio-video signālu reālā laikā uz kopēju datu bazi, lai kibertelpā parādītos citiem un sarunātos, sadarbotos, pētītu un cīnītos tādā kā spoguļvalstībā. Varbūt tālākā nākotnē katrs savu tēlu jeb avatāru varēs ievadīt un diriģēt hologrāfiskā, trīsdimensionālā telpā.

Visus šāda veida virtuālus sakarus un spēles var raksturot un izskaidrot visvisādi, bet parasti dzirdam − divējādi: gan kā psīcholoģisku kompensāciju, gan kā psīcholoģisku protestu. Līdz šim vairums virtuālo sakaru entuziastu ir universitātes studenti un citi turīgi dīkdieņi, kuŗiem pieeja internetam nodrošināta. Mūsu pēcmodernajā, globālizētajā kultūrā jauniešiem īstajā pasaulē arvien vairāk nākas iztikt bez stabilas ģimenes atbalsta un, īpaši Amerikā, viņiem nav viegli ieņemt radošu lomu tautas polītiskajā un kulturālajā dzīvē. Tādēļ jaunieši (un arī daži vecāki) labprāt meklē patvērumu kibertelpā, mēģinādami tur atrast draudzību, mīlestību, teikšanu. Dažos gadījumos šīs jūtu kompensācijas paliek par cietumu, kas vairs nelaiž vaļā. Ir jaunieši (un vecāki), kas dzīvo kā adikti pa savām šķietpasaulēm un lāga neiederas vairs īstajā pasaulē. Taču notiek arī tā, ka virtuālie piedzīvojumi pamāca, liek ieskatīties pašam sevī un iepazīt sevi. Notiek arī tā, ka individs atgriežas īstajā pasaulē stiprāks, gudrāks un drošāks ieņemt vietu īstās attiecībās un īstās cīņās. Gluži tāpat, kā tas vienmēr ir bijis ar tām pašām vecām, labām grāmatām gan gudrām, gan dumām!

„Šķietpasaulē” esam brīvi tēlot jebkādu lomu vēlamies, bet to lomu, ko pēc ilgāka laika izveidojam, galu galā noteic mūsu pašu Dieva dotais raksturs. Kibertelpā ir materiālās pasaules jauna dimensija, kuŗā neviens netiek atbrīvots no savām iedzimtajām īpašībām, ne dzimuma sakaros, ne sabiedrisko šķiru sakaros, ne arī savā piederībā savai tautai. Šīs lietas nekad nav tikai maskas, kuŗas varam atmest, kamēr rotaļājamies. Gluži otrādi, mūsu iedzimtais, audzinātais, materiālais „es” nosaka visu mūsu domāšanu un tēlotspēju visu laiku, visās vietās.

Nebūs ilgi, kad datori būs tikpat izplatīti, kā telefoni, un abi rīki apvienoti vienā aparātā. Datorizētos sakarus piekops visi, nevis tikai turīgi dīkdieņi. Nebaidīsimies ieiet kibertelpā! Pirksim datorus. Satiksimies tur, kopsim valodu tur, dzīvosim līdzi tautas brāļiem un māsām tur un mācīsimies iederēties plašajā pasaulē tur. Tā nav nekāda šķietbūšana, bet gan izdevība katram būt pilnvērtīgam, atbildīgam līdzdalībniekam tautas dzīvē.