CILVĒCĪGA AINAVA

Edmunds Valdemārs Bunkše. Sirēnu balsis: Ģeografija kā cilvēcīga erudīcija, Bērklijas ainavu skola. Rīgā: Norden, 2000. 204 lp.

 

Šā gada sākumā jau trešā izdevumā iznākusi daudz pārdomu radoša grāmata par ģeografiem - humānistiem, kuŗu pasaules izpratni sāka veidot Kārls Ortvins Sauers (Carl Ortwin Sauer) Kalifornijas Universitātē Bērklijā (University of California, Berkeley). Šo ģeografijas izpratni dēvē par Bērklijas ainavu skolu. Grāmatas īpatnējais virsraksts Sirēnu balsis atbilst Homēra sirēnu balsīm, kas vilināja Odiseju traukties nezināmās tālēs. Līdzīgas zemapziņas balsis mudina ikvienu uzzināt nezināmo pasauli.

Glītā mazformāta grāmatiņa ar I. Lūses gleznas "Pelde saulrietā" reprodukciju uz vāka atgādina Zelta Ābeles izdevumus. Ar trīs iespiedumiem divu gadu laikā tā norāda, ka tās galvenā lasītāja, Latvijas studējošā jaunatne, nav nebūt tik materiālistiski noskaņota, kā to reizēm lasām mūsu laikrakstu vaimanās.

Grāmatas autors Edmunds Bunkše ir profesors Delavēras Universitātē Ņuarkā (University of Delaware, Newark), bet kopš 1990. gada viņš bieži lasa lekcijas Latvijā. Savu doktora darbu par latviešu zemnieku ainavu un dabas uztveri dainās viņš aizstāvēja Bērklijas universitātē 1973. gadā. Savās publikācijās viņš ir viens no Bērklijas ainavu skolas cilvēcīgās ģeografijas veidotājiem.

Autora priekšvārds grāmatai sākas ar konstatējumu, ka "ģeografiju dēvē par zinātni, kas pēta Zemi kā cilvēka mājokli." Kā "ģeografija," tā "mājas" ir seni vārdi, bet to nozīme ir laiku gaitā veidojusies un pārveidojusies. Šodien izprast Zemi kā cilvēku mājas prasa daudz iztēles.

Grāmatai ir trīs daļas - "Cilvēka mājas," kas veltīta Bērklijas ainavu skolas radītājam Kārlam Saueram; "Radniecīgās dvēseles" - trīs viņa ideju turpinātājiem; "Oikumene" - Annas Batimeres esejai par ģeografiju gadsimtu gaitā.

Šo grāmatu ar interesi lasīs katrs, kas gribēs izprast to vidi, kuŗā mēs dzīvojam.

I Cilvēka mājas

Tās pirmajā nodaļā, prelūdijā, ir salīdzināta senā, Homēra laika ģeografija ar moderno ģeografiju. Homēra ģeografija bija cilvēcīga (angļu humanistic) ar estētisku un ētisku pieeju, kamēr modernā ģeografija ir pragmātiska un sausi zinātniska. Modernie ģeografi ir kļuvuši līdzīgi senajiem priesteŗiem, noteikdami ar organizētām zināšanām un vispārinājumiem, kā pazīt plašo pasauli. Ar to ir zaudēts ikviena cilvēka tiešais dialogs ar savu vidi un zaudēta brīnišķīgā sajūsma par brīnumaino pasauli.

Cilvēcīgās kultūrainavas ģeografijai kā zinātnei ceļu nosprauda Kārls Sauers, ar savu eseju "Ainavu morfoloģija"(1925), ievadot Bērklijas ainavu skolu, vienu no ietekmīgākajiem virzieniem 20. gadsimta ģeografijā. Tā deva ģeografijai arī mākslas ievirzi un ietekmēja nevien ģeografus, bet arī ainavu architektus, vides pētniekus un rakstniekus - atbrīvoties no mechāniskām dogmām par vidi un cilvēku tanī. Sauers sāka virzīt ģeografiju atpakaļ uz tās seno cilvēcīgo lomu, saistot to ar vēsturi, filozofiju, mākslu, literātūru un paplašinot to ar subjektīvi humānu pasaules uzskatu.

Autors īsumā iztirzā arī citu līdzīgu ideju veidošanos 20. gadsimta divdesmitajos gados. Vairākas apakšnodaļas veltītas ainavas jēdzienam, vēsturiskā perspektīvā iztirzājot tā dažādās nozīmes. Savā studiju laikā Bērklijā Sauers bija liecinieks tam, ka ainavu jēdziens "ir ļāvis dziļāk saprast cilvēka subjektīvās, dvēseliskās attiecības ar vidi" (41. lp).

Nākošā nodaļa veltīta Sauera ainavu morfoloģijai, kur uzsvērts, ka ģeografam jāstudē fizisko un kultūras elementu mijiedarbība ainavā. Sīkāk iztirzāti šie elementi kā telpā, tā laikā, morfoloģiskos faktus grupējot (1) oriģinālā, dabiskā ainavā pirms cilvēka ietekmes un (2) cilvēka pārveidotā vai radītā kultūrainavā, bieži vien mainoties kultūrām. Cilvēks ar savu prātu ir kultūrainavas autors, pievienojot arī mākslu pozitīvai zinātnei.

Trešā nodaļā sīkāk iztirzāts Sauera intelektuālais devums zinātnē un mākslā - no kultūrainavas līdz cilvēcīgai ģeogrāfijai. Sauera lielākais devums cilvēcei ir vides aizsardzības jautājumā - ar viņa līdzdalību noorganizētais starptautiskais simpozijs Prinstonas Universitātē (University of Princeton) "Cilvēka loma zemes sejas pārveidošanā" un tā noslēgumā publicētais referātu un diskusiju sējums (ap 1200 lp).

II Radniecīgās dvēseles

Pagāja daži desmiti gadu, lai Sauera ainavu attīstības koncepcija kļūtu plaši atzīta. Tas notika sešdesmitajos gados, kad uz Bērkliju devās radniecīgas dvēseles no visām pasaules malām. Maģistrandu un doktorandu lielajā pulkā bija nevien ģeografi, bet arī citu profesiju pārstāvji, pat ar doktora grādiem. Daudzi brauca tikai klausīties bieži pārpildītās lekcijas. Citi lasīja papildus kursus vai seminārus. Savus viedokļus daudzi publicēja gan kā esejas, gan grāmatas. Bunkše iztirzā trīs Sauera domubiedrus, ģeografisko ideju vēsturniekus.

Džons Kērklands Raits (John Kirkland Wright) savos darbos ir ceļa rādītājs cilvēcīgā ģeografijā - ikviena cilvēka zināšanu veidošanā par viņam nezināmo "pasauli" (pēdiņās - jo tā var būt bezgalīga un arī pavisam maza). Kā raksturīgu Raita uzskatiem autors iztirzā viņa eseju Terra incognita (Nezināmā zeme 1966). Tās vadmotīvs ir nezināmo zemju vilinājums, tā kā sirēnu balsis vilināja Odiseju. Klausot šīs zemapziņas balsis, ģeografam ir jāsāk sava darba ceļš uz nezināmo ar iztēli, kas, protams, ir arī subjektīva. Ir divi subjektīvisma veidi: iluzoriskais un reālais, piem., iluzoriskā subjektivismā Amerikas sesks (skunkss) izskatās kā kaķis, bet reālā, kas balstās uz personīgiem piedzīvojumiem, tas ir īsts skunkss. Ģeografam jāvadās no reālā subjektīvisma. Ģeografiskās iztēles veidi var būt trejādi: (1) veicinošā, piem., ūdensceļa meklēšana pāri Ziemeļamerikai, (2) intuitīvā, meklējot reālās, zinātniskās koncepcijas ar personīgo iespaidu palīdzību, (3) estētiskā, kuŗai Raits veltī visvairāk vērības, jo tā pastiprina priekšstatu, piem., teicienā "Sinajas [pussalas] drausmīgais sausums." Raits domā, ka ģeografam nav jābalstās tikai uz savu iztēli, ja ir pieejami iztēles attēlojumi daiļliterātūrā, gleznās, pat komponistu darbos. Autors papildina Raita uzskatus ar vairākiem Latvijas lauku ainavu piemēriem mūsu rakstnieku un gleznotāju darbos, arī dainās. Raita uzskati par iztēli un estētiku it īpaši tuvina ģeografiju humanitārām zinātnēm un mākslai.

Deivids Louentāls (David Lowenthal) esejā "Ģeografija, pieredze un iztēles uz ģeografisku zināšanas veidu" (1961) attīstīja teoriju par ģeografisko pasaules uztveri, kas veidojas no pieredzes. Louentāls bija Raita students un paplašināja viņa idejas, kā arī izveidoja t.s. percepcijas jeb uztveres zinātni ģeografijā. Louentāls konstatē, ka ārējās pasaules īstenība atšķiras no tās attēla cilvēkā. Tas nozīmē, ka pasaules ainavas uztvere atkarīga no ikviena cilvēka pieredzes un vērtēšanas spējām, arī no viņa atminas, loģikas, ticības. Katra tauta arī uztveŗ savu vidi un etnisko pagātni citādi. Rezultātā kultūra nav viendabīga, jo tanī iesaistīti visi cilvēki savā uztveres dažādībā un dinamiskā procesā. "Savu eseju Louentāls beidz ar tezi, ka 'katrs pasaules redzējums un katra ideja ir personiskās pieredzes, mācību, iztēles un atmiņas savienojums' "(120).

Īpašu vērību autors pievērš Klērensam Glekenam (Clarence J. Glacken) un viņa svarīgākajam darbam Zīmes Rodas salas krastā: daba un kultūra Rietumu domu pasaulē no seniem laikiem līdz 18. gadsimta beigām. " (1967) Sauers pētīja ainavu kā kultūras ierakstu vidē, Raits un Louentāls - ģeografiju cilvēkos, bet Glekens pētīja kultūru, resp. idejas par cilvēku, dabu un vidi Rietumu kultūras divtūkstoštrīssimtgadu plūdumā. Viņa lieliskais darbs mums rāda, kā cilvēks mēģinājis saprast Zemi kā savu māju (..) Glekens pētīja, kā idejas atklājas mītos un dzejnieku, drāmaturgu, filozofu, teologu un zinātnieku darbos, kā arī jurisprudences dokumentos, mežu un lauku apstrādē un izmantošanā (..) Ja kāds 20. gadsimta ģeografs ir garā līdzīgs Aleksandram fon Humboltam, tad tas ir Bērklijas Glekens" (123-124).

Glekens ar savu empirisko un zinātnisko metodi un abstrakto ideju apvienošanu ar konkrētiem dzīves un vides faktiem bija Bērklijas ainavu skolas pilnveidotājs. Autors uzsveŗ, ka "viņa svarīgākais devums (..) ir cilvēka dabas, ainavas un kultūras uzskatu un ideju vēstures attīstīšana, tādā kārtā atklājot to terra incognita, par kuŗu rakstīja Raits" (158).

III Oikumene

Tanī ir Annas Batimeres (Anne Buttimer) eseja "Ģeografija gadsimtu gaitā," kur iztirzāta dažādu uzskatu ģeografu darba metodika, cilvēces un dabas ainavu attiecības un Rietumu ģeografijas veidošanās kopš sengrieķu laikiem līdz 20. gadsimta beigām.

Noslēgumā Batimere raksta: "Ģeografija ir atklāšana. Ģeografijas vēsture ir - atklājumu vēsture. Ģeografijas prakse katrā vēstures momentā nenovēršami atspoguļo ideju mantojumu no iepriekšējām paaudzēm. Ainavas, kuŗas pētām, ir kultūru daudzveidības produkti. Citu, līdz šim nezināmu, zemju atklāšana aicina uz dziļākiem pētījumiem jau labi pazīstamās zemēs, tā veicinot cilvēka izpratni par pasauli. Strādājot ģeografijā - homo viator - mēs esam Zemes atklājēji.

Mēs nebeigsim klejot -
Mēs mainīsimies tad,
Kad nonāksim vietā, kur iesākām,
Un beidzot to pazīsim.

T.S. Eliots. Četri kvarteti" (192).

Aleksis Dreimanis

 

Ģeologs Dr. Aleksis Dreimanis ir vairāk nekā simts zinātnisku darbu autors. Dzīvo Londonā, Ontario provincē, Kanadā.