LITERĀTŪRA, MĪLA UN METEOROLOĢIJA

Dagnija. Rakstnieces Dagnijas Zigmontes jaunības sapņi un mīlestība dienasgrāmatās. Rīgā: Likteņstāsti, 1998. 332 lp.

Dagnija. Dagnijas Zigmontes dienasgrāmatas otrā daļa (1953-1964.) Rīgā: Likteņstāsti, 1999. 202 lp.

 

Zigmontes mantinieki pēc viņas nāves nodeva "Likteņstāstu" apgādam sešas sīki pierakstītas klades - rakstnieces dienasgrāmatas, kas aptveŗ laika posmu no 1945. līdz 1964. gadam. Starp pirmo (četras klades) un otro grāmatu ir trīs gadu atstarpe. Dažāda gaŗuma pārtraukumi ir arī citur starp ierakstiem, īpaši otrajā grāmatā. Reizēm viņa gluži vienkārši tur nav rakstījusi, bet bieži pārtraukuma iemesls ir pašas rakstnieces apzināta redakcija vai cenzūra, jo kladēs šur tur bijušas izplēstas lapas. Abu grāmatu publikāciju sagatavojusi un komentējusi Gunta Strautmane, bez kuŗas lietpratīgajiem izskaidrojumiem lasītājam būtu grūti, pat neiespējami orientēties. Strautmane arī ir tulkojusi vāciski rakstītās daļas, tās attiecīgi norādot. Labāki vācu valodas pārzinātāji par mani ir minējuši, ka daži no tulkojumiem ir bijuši ne gluži pareizi vai arī pavirši. Ne jau arī viss būtu obligāti jātulko, it sevišķi ne īsi izsaucieni vai replikas puslīdz pazīstamā Rietumeiropas valodā. Liekas, ka Latvijā tagad valda nemode pārcensties ar ik sīkākās frazītes parindēšanu latviski, tā nereti zaudējot specifisko niansi. Katrs inteliģents cilvēks taču māk lietot vārdnīcu!

Dienasgrāmatas parasti ir rakstītas pašam, un tālab nav brīnums, ka lasītājs tajās bieži sastopas ar autoram vien zināmiem šifriem un simboliem. Zigmontes gadījumā tas nav izņēmums. Turklāt jāatceras laika posmu, kuŗā šīs piezīmes rakstītas. Pirmajos pēckaŗa gados bailes varētu būt primārā motivācija mīklainajai izteiksmei. To it īpaši varētu teikt par pirmo pēckaŗa gadu, kad rakstnieces māte ir izsūtīta un četrpadsmitgadīgā Dagnija dzīvo kopā ar vecmāmiņu Ugālē, ļoti trūcīgos apstākļos, bez iespējām iet skolā. Lūk, tipisks ieraksta fragments (21.2.1946): laiks vēl sliktāks nekā citām reizēm. Biju veikalā, dabūju, putraimus un konfektes. Maizes nebija - jāiet vēlāk.... Sēdu istabā, lasu Mopasāna Mūsu sirds un nedaru neko. Par apstākļiem viņa īpaši nesūdzas, reizēm ironiski komentē. Toties laika ziņas katru dienu it cītīgi pierakstītas, tāpat lasāmviela gan latviešu, gan vācu valodā. Taču, lasot tālāk, atskārstam, ka šīs dienasgrāmatas nebūt nav tik privātas, jo viņa pati vēlāk atzīstas, ka devusi tās lasīt (tai brīdī) tuviem cilvēkiem.

Pirmā dienasgrāmata, kas beidzas ar pēdējo vidusskolas gadu, visumā ir vienmuļa un lasās smagi. Pat viņas mīlas dēka ar trīs reizes par viņu vecāku ķīmijas skolotāju, ko Zigmonte dēvē par Pedro-Magister vai Magi, ir pārāk atšķaidīta ar metereoloģisku vērojumu pieraksti, zūdīšanos par garlaicību, un, protams, naivi romantisku jūsmošanu par savu mīlas objektu. Otrā grāmatā ir krietni vairāk dažādības, kā arī spraiguma. Taču autore lasītājam neatklājas arī tad, bet mudina uz gandrīz detektīvisku pēdu dzīšanu. Daudz vairāk par Zigmonti un viņas tuviniekiem var uzzināt viņas netiešajās "biografijās" - romānos, it sevišķi triloģijā Adieņi. Adieņu pēcvārdā autore gan uzsveŗ, ka attēlotā ģimene nav viņas ģimene, tomēr daži tēli ir ņemti burtiski "iz dzīves." Tas īpaši sakāms par Dagnijas krustmāti Almu, kuŗa ir prototips īstajai krustmātei, modistei Jūlijai Kronbergai. Tāpat arī ģimenes situācija (vecāki šķīrušies, plānotā izceļošana uz Vāciju kopā ar mātes draugu, utt.) ir turpat vai paralēla. Ugāles posms savukārt esot informatīvi attēlots viņas agrīnajā romānā Bērni un koki aug pret sauli, viens no viņas darbiem, ko Zigmonte netieši piemin otrajā grāmatā.

Savus ģimenes cilvēkus gan mazā, gan pieaugusī Dagnija piemin it kā gaŗāmejot. Pat krustmātes mīlestība un gādība viņai liekas pašsaprotama. Vecmāmiņa viņai ir visumā traucējošs elements, lai gan viņai nomirstot ierakstā ir dokumentētas dažas izjustas rindas. Kamēr māte ir izsūtījumā, Dagnija viņu liekas izslēgusi no savas apziņas. Lai gan viņai ir plaša un reizēm intensīva vēstuļu sarakste ar draugiem, pazinām un citiem ģimenes locekļiem, mātei viņa raksta negribīgi.

Noslēgšanās no tuvinieku pieminēšanas dominē arī otrajā grāmatā. Laikā, kad viņa precējusies ar Jāni Cielavu, viņa pavada vasaras Salā, atšķirtā vietā, kur var nokļūt tikai ar laivu. Tur dzīvo arī vīra māte un brālis, bet tie ir pieminēti tikai pāris reizes, it kā tiem ar Dagnijas dzīvi nebūtu nekāda sakara. Vīrs Jānis ir pieminēts apmēram tikpat bezpersoniski kā laika vai gada laiku novērojumi. Vismīklainākā liekas attieksme pret meitu Ilizanu. Viņa piedzima 1955. gada 13. martā. Starp 8. martu un 21. aprīli nekādu ierakstu nav. Aprīļa ierakstā pavīd post partum deprimācijas pazīmes: ...neredzu nekojaunu, neko tādu par ko gribētos runāt. Pat jaunu izjūtu nav. Strautmane komentē, ka Zigmonte vispār savu meitu nepiemin ne ar vārdu. Tā gluži nav. 1964. gada 14. janvāŗa ierakstā lasām:... Kaut (mamma) varētu ņemt pie sevis Ilzīti! Jūtu pati, ka nedodu Ilzītei to, ko vajag - bet ja es varu piesēst pie galda tikai brīvajās vakara stundās? Tās mājas rūpes, ja to nebūtu! Pēdējais teikums varētu būt daļa no jebkuŗas šodienas namamātes litānijas, tikai Zigmontes rūpes ir krietni sarežģītākas. Šajā brīdī viņa jau ir pazīstama rakstniece un gatavojas laulībām ar trešo vīru - Valdemāru Akurateru (Ivu, Miro, Valdi). Meitai Ilizānai tad ir 9 gadi. Starplaikā viņa ir šķīrusies no Cielava, kā arī no otrā vīra, Andŗa Vējāna.

Bez vīriem Dagnijas dzīvē ļoti svarīgu vietu ieņem mentora-mīļākā tēls. Otrajā grāmatā tas ir marksisma profesors Ernsts Karpovics (Diogens, Kaupo, E., Zivs). Viņš ir 40 gadus vecāks par Dagniju. Ierakstos pieminētas dažādas tikšanās un izbraukumi gan Latvijā, gan arī uz Maskavu un Kaukāzu. Ekskursijās piedalās arī Cielavs, tāpat Karpovics bieži ciemojas viņu mājās. Lai gan ir skaidrs, ka šim cilvēkam ir bijusi ļoti liela nozīme Zigmontes intelektuālajā un emocionālajā dzīvē, ieraksti par to ir itin prozaiski, trūkst pat interesantāku ceļojumu komentāru. Nav arī vairs naivās bērnišķīgās jūsmošanas, ar ko tika apvīts Magisters. Toties metereoloģiskie novērojumi ir palikuši. Starp citu, Magisters vēl aizvien figurē arī otrajā grāmatā, gan ļoti bezpersonīgā autores skatījumā. Ieraksts par tikšanos ir vēl 1954. gada ziemā un tikai gadu vēlāk lasām rindas: Ar Magister nu laikam viss ir cauri. Jāpiezīmē, ka šai laika sprīdī veseli posmi ir nerakstīti vai arī iznīcināti. Magisters nomirst 1959. gada 23. decembrī. Dagnija tad ir precējusies ar Vējānu, un ierakstā ir uzsvērta viņas vienaldzība pret kādreizējo mīlas objektu. Arī Karpovica vārds šai posmā ir nozudis. Vējāns ir vienīgais no Zigmontes vīriešiem, kam nav segvārda: viņš visur pieminēts kā Andris. Šķiet, ka viņu īsajā kopdzīves laikā ir bijusi mīlestība un tuvība un ka Vējāna iespaids uz Zigmonti ir bijis pozitīvs gan radošā, gan arī sabiedriskā un emocionālā jomā. Tomēr šis pozitīvais laika sprīdis ir īss. Jau 1962. gada jūnijā ir ieraksts: es nezinu, vai mīlu Ivu, es nezinu, vai mīlu Andri. Vispār - mīlēt! Ak kungs, cik tas ir nesvarīgi! Zigmontes un Vējāna romāna un kopdzīves sākumā nav īsti skaidrs, kad un kā tikušas nokārtotas Zigmontes formālās attiecības ar Cielavu. Turpretim viņu kopdzīves beigas ir dokumentētas nākamajā ierakstā 12. septembrī: Labāk gan būtu jautāt - kas pagājis, kas noticis, jo šis tiešām nebija tukšs periods: nomira krustmāte, Andris neizturēja un aizgāja...un Ivs, Miro, Valdemārs vai vienkārši Valdis ir ar mani. Nākamajā, 9. novembŗa ierakstā Zigmonte pirmo reizi komentē sabiedrības reakciju pret sevi: Pastāv diezgan stingra kontinentālā blokāde, es to jūtu uz savas ādas, .. nu reiz varu atšķirt āžus no avīm. Draugu nav palicis tikpat kā nemaz.. Nekrietnā Zigmonte, kas aizdzina Vējānu, kas atvilināja Akurateru no siltās ģimenes ligzdas... Jā, tā gan tagad runā. Un tā nekrietnā Zigmonte atļaujas būt laimīga, saprotiet, atļaujas! Šī varbūt ir vienīgā reize, kur Zigmonte ir atļāvusies būt vaļsirdīga, neslēpties aiz šifriem un pat mazliet sūdzēties par savu situāciju. Varam tikai minēt, vai līdzīgi ieraksti ir tikuši iznīcināti, atstājot mīklainos tukšos posmus.

Pēdējā ierakstā 1964. gada 8. septembrī Dagnija gaida Valdi atgriežamies no Maskavas (neilgi pirms viņu paredzamajām laulībām) ar ilgošanos, kas izskan pēc apsēstības. Šķiet, ka viņa pati lāga netic savai iedomātajai jaunajai laimei. Netic arī lasītājs. Vienīgi novērojumi par vasaras aiziešanu liekas īsti.

Kas paliek pāri pēc rakāšanās un pēdu dzīšanas abos dienasgrāmatu sējumos? Noskaņu vislabāk varētu raksturot divi, pašas Zigmontes daudzkārt lietoti vārdi: "līst" un "skumji." Un mude lasītājam, kas vēlas ko vairāk uzzināt par Zigmontes raibo, alkaino dzīvi: rokaties rakstos. Viņas rakstos. Viņas stāstos un romānos.

 

Nora Kūla