Jaunā Gaita nr. 223, decembris 2000
VARBŪT SONĀTAS?
Aina Zemdega. Bagatelles. Skices, piezīmes, tēlojumi (1965-1995). Itakā (ASV): Mežābele, 1999. 152 lp.
Vārds "bagatelle" reizēm norāda vienkārši uz niekiem, sīkumiem, bet palaikam nākas sastapties ar noteiktākām, speciālizētām šī vārda nozīmēm; viena no tām pārstāv kādu biljardam līdzīgu spēli, otra - negaŗu, vieglā stilā veidotu skaņdarbu. Šā vai tā, šķiet, ka "bagatelle" asociējas ar kaut ko "pavieglu," samērā maznozīmīgu, varbūt spontāni rotaļīgu.
Lasot šo grāmatu, man drīz vien uzradās miglainas atceres par Kārļa Skalbes Mazajām piezīmēm. Bez tam - likās, ka ievietotajos īsprozas sacerējumos ir "kaut kas mūzikāls" un it kā iejūtīgam atskaņojumam līdzīgs. Autore ir arī pianiste, un laikam ir tā, ka mūzikālās rosmes ietekmējušas viņas literārās veidošanas paņēmienus. (Andrē Žids kādreiz izteicies, ka no Šopēna skaņdarbiem technikas ziņā mācījies vairāk nekā no izciliem rakstniekiem; Žids nodevās arī klavieŗspēlei.) Autores pievēršanās mūzikai pavisam tieši parādās divos no ievietotajiem sacerējumiem. Domājams, ka grāmatas daudznozīmīgais nosaukums Zemdegas iztēlē, starp citu, saistījās ar skaņdarbiem.
Šaubos, vai bagatelle kā skaņdarbu paveids mani jebkad kaut cik iezīmīgi rosinājusi (Lista Bagatelle sans tonalite man, cik atceros, nelikās pievilcīga). Lasot Zemdegas jauno grāmatu, man nāca prātā klavieŗsonātas - un kāda "LP" skaņuplate, kuŗas vienā pusē vairāki īsi Domeniko Skarlati "viengājiena" skaņdarbi ("one-movement pieces"), kas domāti kā čembalo spēles vingrinājumi; otrā pusē - Mocarta 12. klavieŗsonāta (KV 332). Zemdegai, ja nemaldos, patīk Lists (Franz Liszt); mani šis komponists nav diezkā sajūsminājis, turpretī Skarlati klavieŗgabali un Mocarts vispār ir stipri vien manā gaumē, tādēļ drīz vien atcerējos un sameklēju minēto skaņuplati. Sonātās vieglums, rotaļība var sadzīvot ar "tumšākiem" un "dziļākiem" rosinājumiem, kādu netrūkst arī Zemdegas literārajā produkcijā, jauno grāmatu ieskaitot.
Līdzība ar Skalbes Mazajām piezīmēm tomēr ir tikai mērena, jo Skalbes prozā neparādās slieksme "spēlēt klavieres." Bez tam - Skalbes "piezīmēs" (kas var būt arī negaŗas apceres, kādas dažs cits autors laikam nebūtu uzskatījis par "īstām" piezīmēm) rakstītāja uztvere pievērsta galvenokārt notikumiem, tikumiem un netikumiem latviešu tautas un valsts dzīvē, turpretī Zemdega primāri raugās pašas dzīvē un šad tad redz tur arī tautu un valsti. Šis konstatējums ir vienkāršots un vispārināts, taču lielā mērā atbilst īstenībai. Skalbe uzskatāms par izcilu dzejnieku (nāk prātā kaut vai viņa Daugavas viļņi), bet savās piezīmēs viņš izsakās visbiežāk kā slejiniekiem vai ievadrakstu sacerētājiem līdzīgs žurnālists. Zemdegas grāmatā jūtama rakstu māksliniece, lai gan reizēm pavīd arī kaut kas no reportieŗa vai slejinieka. Kopēja šiem autoriem ir slieksme izteikties nopietni un vairāk vai mazāk emocionāli, bet netrūkst arī "sausāku" konstatējumu un jokdarīgas pieejas. Skalbes paudumos šad tad parādās izsmiekls, Zemdegas "bagatellēs" - vērīgs, diezgan labsirdīgs humors. Skalbe dažu tautieti "uzspridzina," piemēram: Eliāss (Sociāldemokrats) zobojas, ka es pamudinu virzīt mūsu sabiedriskos centienus uz jūŗu. Viņš ieteic savus elementus - uguni un gaisu. Manis pēc lai Eliāss brauc debesīs. Uguns priekš viņa ratiem jau 'Sociāldemokratam' būs. Zemdega pasmaida - kaut vai par dzīvniekiem: Sīkpreču veikaliņa un darba laužu ēdnīcas durvis veras ar sīka zvaniņa iešķindēšanos. Kaktā, kur siltuma vads, plušķains suns slinki paceļ uzaci, paver vienas acs šķirbiņu, skaļi nopūšas un turpina snaust. Es ieslīdu kafijas smaržā. (47. lp.)
Ne visi šai grāmatā lasāmie sacerējumi ir vienādi augstā kvalitātes līmenī (tas pats sakāms par Skalbes Mazajām piezīmēm). Atzīšos, ka improvizācija ar virsrakstu "Tā" man neliekas izdevusies. Var jau mēģināt šai sacerējumā atrast mājienus uz kādu "dziļākas" interpretācijas iespēju (cilvēka neizbēgamā vienpatība noslēpumainā, reizē banālā un baismīgā dzīves situācijā?), bet man šķiet, ka centrālais raksturs drīzāk atgādina robotu nekā dzīvu cilvēku un ka nekāda atklāsme nav sameklējama. Darbība ir nepaticama un gaŗlaicīga. Improvizācijā ar virsrakstu "Atgriešanās" autores pieredzei tuvi raksturi ņemas kā pagalam juceklīgā sapnī, bet tie vismaz ir īsti cilvēki; darbība liecina par dziņām, emocijām, gan pievilcīgiem, gan ļoti drūmiem pagātnes notikumiem. Kopiespaids lasītāju mulsina. Labi, ka Zemdegas jaunajā grāmatā nav daudz tik mīklainu, Salvadora Dali gleznām radniecisku sacerējumu ("nesaprotamas" gleznas var likties skaistas vai interesantas, bet mākslas prozai nepieciešams ne pārāk juceklīgs vēstījums). Modra nomoda uztverei atbilstošas situācijas Zemdegas talantam piegādā daudz izdevīgāku vielu nekā klejošana pa Kafkas territoriju, kur Zemdega ir tikai tūriste. Ja viņa atļauj iejūtīga lasītāja saprātam ērti orientēties kādā īstenības un fantaziju sajaukumā, tad pārdzīvojuma "organizēšana" var būt itin sekmīga, piemēram: Aizveŗu acis, lai tumsa ir pilnīga. Un tagad pavisam skaidri redzu uz palodzes mātes mirtes sīkās lapiņas un aizkaros ieaustās puķes. Rīgas dīvāns ir tumši sarkanbrūns, tikai vietām mazliet padilis un gaišāks. Ja pakustētos, plecs atspiestos pret izgrebto koka malu. Durvis tēvs ir pametis pusviru - no turienes ieplūst vēsums un tinas man ap kājām. Mazliet gaismas atstaro kumodes spogulis. Es jūtu to uz plakstiem.
Negribīgi lieku sev atvērt acis un pavērties istabā. Sīki gaismas vizulīši lēkā pa eglītes stikla bumbiņām. Skapja vietā - divas ceļa somas. Pārējā telpas tumsā ir tikai bijušo lietu atēnas. Bet viss tur ir kā agrāk. Sen pierastās lietas, no laika iznirušas, ir atkal man tuvu apkārt. Tās mani ir ņēmušas atpakaļ. (151).
Zemdegas grāmatā ir arī dažs, teiksim, ļoti atklāts tēlojums; puritāniski ļautiņi par tiem šausminātos un šķendētos. Jāaizrāda, ka autore neražo pornografiju, bet gan lūko cilvēkus rādīt tādus, kādi tie patiesībā ir. Katram vīrietim, kas nav pirms pubertātes kastrēts, piemīt "grēcīgas" dziņas un ir spontāna slieksme uz "nepieklājīgām" fantazijām (libido nereti esot kaut cik rosīgs pat tad, ja kastrēts pieaudzis Homo sapiens sapiens sugas tēviņš). Arī dāmas nemēdz būt brīvas no dziņām un nerātniem nomodsapņiem. Rakstīdama par sevi un citiem, Zemdega reizēm nevairās no pavisam kailas patiesības, lai gan spēj izteikties subtīli netiešā veidā. Viņas atklātība ir drosmīga, nevis vulgāra vai naīva.
Kad Zemdegas jaunā grāmata izlasīta, ir radies ieskats autores sākotnējās un vēlākās ievirzēs, centienos, sasniegumos, zaudējumos. No dzīves sīkdaļām izveidojies kaut kas savā ziņā līdzīgs mozaīkai vai koncerta kopiespaidam, un lasītājs dziļāk saprot grāmatas pēdējos teikumus: Viss ir savā vietā. Viss saplūst vienā. (152).
Gundars Pļavkalns
