Jauna Gaita pērngad, decembrī

Ar lielu nokavēšanos un tāpēc lielu atvainošanos stāstīsim par Jaunās Gaitas gaitām, pagājušo gadu noslēdzot.

Rakstu krājumu sāk daži tulkotās dzejas paraugi - mūspuses Jānis Elsbergs latviskojis divus pagaidām vēl jaunus lietuviešus - Ričardu Sileiku un Daivu Čepauskaiti; tālāk - pie ietērpa latviešu valodā ticis Po - interesanti, ka, nosaukts kā autors pie dzejojumiem, viņš - mums pierasti - kā E.A. Po, taču tālāk, pēcdzejoļu komentārā, viņš ir gan Edgars Ellens (9. lpp.), gan Edgars Elens Po (43. lpp.). Taču - vai nu mūsu pašu avīzes kažokā pareizrakstības kļūdu blusu trūkums! Kāda ir jūspuses patiesība, to būtu paticis redzēt. Valodiski gan atšķiras atdzejojumi - Elsbergs no Ilmāra Granta un Laimas Kalniņas, līdz ar to - lietuvieši ne lielā amerikāņa. Bet - kā gan citādi varētu būt

Ko īsti nozīmē - dzimtene? Kas paslēpies aiz šī vārda? Oļģerta Rozīša divi īsstāstiņi, abi - par vienu šo tēmu, kaut arī pirmais - Viesulis - bērnu dienu atmiņu kliņģergaršas nosacīts, bet otrs - Izdzēsti burti - vizionāru tēlu uzzīmējums, lūkots, pret trimdas robežmūri skatienam atduroties.

Atvadu vārdi jau aprīlī aizsaulē aizgājušajam Gunaram Janovskim. Autore Indra Gubiņa. Viens no latviešu lielākajiem garprozas meistariem, daudz izdots. labi pazīstams. Mūsu priekšstatos - pavisam skaidrs. Kā ikviens liels, nenoslēpjams lielums. Tāpēc pirmajā brīdī pārsteidz autores : "Diemžēl mums maz pieejamas informācijas par autoru un viņa darbiem." Tā ir? Bet varbūt - pietāte? Tālākais apliecina, ka Indrai Gubiņai gana zināmā, tāpēc skaidrs, ka no Janovska izzināšanas akas smeļams atkal un atkal, bet sausa tā netaps nekad.

Skumīgo nenovēršamības tēmu turpina Ingrīda Vīksna, pieminot pamatīgo prozas sievu Irmu Grebzdi, kuras aiziešanas ziņa pāršalca Latviju vēl pirms Gunāra Janovska gaitas mūžībā. Divi lieli, divi pamatīgi pļāvumi melnajai izkaptij.

Tuvojas Rīgas dzejnieka Aleksandra Čaka simtgade. Viņa muzejdzīvokļa vadītāja Andra Konste ne vien pastāsta šajā Rīgas centra oāzē nebijušajiem muzeja vēsturi, bet arī ieved mūs pašā Čaka mājoklī iekšā, apspēlēdama lietas, gaisotni, veidodama savus priekšstatus par to, kā bija, kā varēja būt, kā būtu pienācies...

Franks Gordons (Mūsu - tautietis? Nē, taču, nepavisam. Kas viņš mums ir?) rakstā Dzimtene, klaids, tēvzeme runā par šo treju jēdzienu nozīmi kā žīdu, tā arī latviešu likteņgaitās. Un nebaidās šī pirmā vārda lietošanas nemaz. Jo viņš to drīkst. Jo viņš pats tas ir. "Latvija mums, žīdiem, ir klaida zeme," viņš saka un izskaidro kādas veselīgas attieksmes anatomiju.

Par senatni, "par kuru nav runāts, par kuru netiek rakstīts, kas nav nekāds noslēpums, bet tomēr ir jāatklāj" raksta Daila Rotbaha un Ivars Vīks. Vai Latvijā bijusi sena civilizācija? Kas īsti ir Pokaiņi? Ko vēsta, ko atklāj svētvieta redzīgam pētniekam? Hipotētisku atklājumu tur vairāk, nekā mūsdienīgi virzīts prāts spēj sagremot. Ticība pāri par argumentāciju, bet līdzās - augstuma bailes. Vai tādas ir?

Taču turpat līdzās Latvijas Universitātes profesors Viktors Ivbulis rakstā Cilvēka stāvs sarūk secina: "...neprāta strauja izplešanās un prāta pieaugoša bezpalīdzība ir daudzu jo daudzu izcilu domātāju uzmanības objekts." Un tālāk: "...nav cilvēcei iemesla priecāties par prāta kulta rezultātiem." Šīs tēzes - sakarā ar citu domātāju darbiem, taču Viktora Ivbuļa pētnieciskajā salikumā varam atrast ļoti daudz interesanta, daudz pārdomu vērta.

Vēl soli tālāk iet Juris Žagariņš rakstā Mīlošā žēlastībā, datoru uzraudzībā. Viņa Homo sapiens jau ir datorvides cilvēks - ar gluži jauniem Spēles noteikumiem. Jo, patiesi, pāreja uz virtuālās informācijas un sakaru apgūšanu ir akmens cirvja iemešana krūmos, lai cik mīļš un pierasts šis rīks mums arī būtu.

Pamatīgi un goddevīgi Nikolajs Bulmanis apraksta pērnruden notikušo Ilmāra Blumberga personālizstādi Logi. Autors Blumbergu dēvē par Latvijas mākslas premjeru, un tāds viņš arī ir. Atskats uz aizgājušu gadu notikumiem un apkopojoša skatījuma iespēja līdz pat rezumējošajam: "Jā! Izstāde ir par Ilmāra Blumberga dzīvi" rāda labu mākslinieka daiļrades pārzināšanu un tiesības uz tik noteiktu vārdu valkāšanu.

Prāta vētra aizplosījusies arī līdz Jaunajai Gaitai. Gunars Zvejnieks plaši informē par Eirovīzijas dziesmu festivāla vēsturi, aspektiem, jēgu, atsedzot arī Prāta vētras panākumu cēloņus.

Nodaļā Atmiņas Pāvils Johansons atceras vecākus - Veroniku Strēlerti un Andreju Johansonu. Zināmo cilvēku nezināmās dzīves, cik individuālas, tik tipiskas trimdas sākumgadu apstākļiem, paveras personisku bērnības pārdzīvojumu vizošajā gaismā, vēlāko gadu redzīgajā vērtējumā.

Rolfs Ekmanis plaši intervē Jāni Elsbergu un, man šķiet, šo interviju mums "ar kontekstu ķešā” lasīt ir varbūt pat interesantāk nekā ārpusniekiem. Bet tur jau citas, ne mazākas, vērtības darbojas.

Aizvien tīkams Kiberkambaris - ar savu krikumu nepiespiesto, brīvo toni. Tāds pasaul's klubiņš, kurā var apmainīties domām, uzzināt nezināmo, pastrīdēties... Un galvenais - nav nedz ģeogrāfisku, nedz laika, nedz arī kādu citu barjeru. Lai dzīvo internets! Bet tiešām - kāpēc tie Latvijas latvieši tā iecienījuši mobilo telefonu īsziņas?... Ja jūs zinātu, cik vienkāršs ir atminējums...

 

Aija Lāce