Voldemārs Avens

MĀKSLAS PANORĀMA ŅUJORKAS MŪZEJOS

 

Ar savām mākslas izstādēm, kulturāliem sarīkojumiem, lekciju cikliem un architektūru ļoti populāri kļuvuši Gugenheima (Guggenheim) Fonda mākslas mūzeji. Pašreiz pasaulē fondam pieder pieci modernās, laikmetīgās mākslas mūzeji. Līdz šim vispopulārākais no tiem bija amerikāņu, pagājušā gadsimta architektūras ģēnija Franka Loida Raita (Frank Lloyd Wright) projektētā „gliemežnīca” uz Piektās avēnijas Ņujorkā. Tūristu pievilkšanai nesen radīts jauns mākslas templis Bilbao pilsētā Spānijā. Šo modernās architektūras šedevru projektējis architekts Franks O. Gerijs (Frank O. Gehry). Cik var vērot, viņa saslietās metalla bundžas pārāk neuztraucot dumpīgos baskus viņu akmeņainajā zemē, jo pilsētas ienākumi palielinājušies. Bez Bilbao Gugenheimam pieder mūzeji Venēcijā, Berlīnē un SoHo, Ņujorkā. Gugenheima Fondam pašlaik laikam tik daudz līdzekļu, ka bijis jāsāk plānot vēl viens jauns supermūzejs, proti, Manhetenas lejas galā, Austrumu upes krastā, iepretim Volstrītam.

Tas, izstāžu telpu plašuma ziņā, būšot desmit reizes lielāks nekā Raita „gliemežnīca.” Par jaunā mūzeja galveno architektu Gugenheims atkal izvēlējies Franku Geriju, kuŗa jaunā mūzeja skices, pirmplāni, fotomontāžas un modeļi pašlaik izstādīti atsevišķā telpā Piektās avēnijas Gugenheima kopā ar modes karali Džordžio (Giorgio) Armani superizstādi, kas aizņem visas pārējās mūzeja telpas, ieskaitot baltā muslīnā ietīto izstāžu rampu.

Galvenais, jaunā mūzeja lielformāta modelis ekspozīcijā pretstatīts Manhetenas lejas gala fotopanorāmai, tā radot diezgan reālu iespaidu, kā mūzeja architektoniskās formas izskatīsies uz Ņujorkas fona, kad tas būs uzbūvēts. Liekas, ka jaunā mūzeja formu pamatideja architektam Gerijam ir līdzīga tai, kas pielietota, projektējot Bilbao mūzeju. Neregulāru, liektu metalla sienu formas, kas man atgādina ēveļskaidu kaudzi, kontrastējas ar vertikālām un kubistiskām stikla vai mūŗa formām. Architekts, šo ēveļskaidu kaudzi veidojot, patiesībā ir lietojis papīra strēmeles un paskaidrojis, ka izliektās, pelēcīgās formas ir domāti mākoņi, kuŗiem cauri mēģina izlauzties cilvēka vertikālais, mākslu mīlošais gars... Katrā ziņā mūzeja apmeklētājiem būs jāsastopas ar neiedomājami lielu telpu un skatu variāciju. Ik uz soļa tos sagaidīs pārsteigumi, kontrasti, virzienu maiņas, neregulāru sienu un griestu labirinti. Šīs neregularitātes raksturo pašreizējā laikmeta mainīgumu, kustību un dinamismu. Šodien nekas nav tā, kā tas bija vakardien. Gaisma tuneļa galā nav vairs saskatāma, jo tunelis nekad nav taisns... Problemātisks liekas Gugenheima nodoms daļu mūzeja atvēlēt Pēterburgas Ermitāžas mūzeja kollekcijai. Cik sekmīga būs šī biedrošanās ar krievu kollēgām, rādīs nākotne.

Vienreizēji efektīga ir Džordžio Armani izstāde, ko mūzejā ar plašu vērienu iekārtojis slavenais dizainers un skulptors Roberts Vilsons (Wilson). Ar uzstiepta, balta, caurredzama auduma palīdzību viņš mūzeja telpas pārveidojis skulpturālā ansamblī.

Viņa nodomu papildina lieliski gaismas un skaņu efekti. Armani dizainēto tērpu manekeni peld uz mazām saliņām pa slīpo mūzeja rampu. Modeļi izvietoti uz dažādu nokrāsu sienu fona. Bagātīgi lietota arī fotomāksla. Viss perfekti saskaņots krāsu gammā un tērpu izvēlē. Manekenu skaits sniedzas simtos. Jāapbrīno lielā variācija, nenoliedzamā elegance, dažādo audumu, materiālu un spīdekļu izvēle, ar kādu Armani centies apsegt un izdaiļot pliko Dieva radībiņu. Inspirācijai un idejām Armani daudz ko patapinājis no dažādu tautu etniskiem tērpiem. Var jaust ķīniešu, japāņu, indiešu, polinēziešu tautisko tērpu ietekmi. Ir konstatēts, ka Armani maskulīno sieviešu kostīmu silueti radušies, vērojot filmas, kuŗās galvenā lomā bijusi bikšu kostīmā tērptā Marlēna Dītricha. Kā šis 1934. gadā dzimušais, maz ievērotais milānietis pēkšņi nonāk pie sava slavenā vārda, bagātības un izstādīšanās mūzejā, to grūti izskaidrot. Talants un cūkas laime ir viena no panākumu koordinātēm...

It kā lai publiku ieinteresētu savos nākotnes plānos, Gugenheims pāris izstāžu telpas pašreiz atvēlējis sešu krievu avangarda mākslinieču darbu izstādei. Šīs apdāvinātās, drosmīgās amazones, tā viņas apzīmētas krievu mākslas pasaulē, darbojušās divdesmitā gadsimta sākuma gados. Dažas no viņām mācijušās Parīzē, no kuŗienes atvedušas jaunās idejas uz Maskavu un Pēterpili, kas pašos pamatos ietekmēja Krievijā pastāvošo mākslas iekārtu. Gugenheima izstādītās Amazons of Avant-Garde ir Aleksandra Ekstera, Natālija Gončarova, Ļubova Popova, Olga Rozanova, Varvara Stepanova un Naģežda Udaļcova. Izstāde liecina, ka mākslinieces, Parīzē būdamas, apguvušas visus tā laika jaunos mākslas virzienus ─ neoprimitīvismu, kubismu, rejismu, suprematismu, konstruktīvismu un citus „ismus.” Nelaime tikai tā, ka valdošā vara Krievijā ─ boļševiki ─ amazoņu darbos saskatīja rietumu īlenus, un jaunais modernisma laikmets, kas gribēja būt daļa no varenās revolūcijas, tika Staļina dūres noslāpēts. Tikai pateicoties dažu apgaismotu mākslas mecenātu un tirgotāju tālredzībai, daļa tā laika modernās mākslas paglābās privātās kollekcijās un mūzejos. Viens starp šiem redzīgiem bija arī Solomons Gugenheims, divdesmito gadu beigās iepirkdams sava drauga, gleznotāja Vasilija Kandinska darbus savai kollekcijai. Tagad Gugenheima mūzejam pieder lielākā Kandinska darbu kollekcija pasaulē.

Bet ne tikai Gugenheima mūzejs stāv lielu pārmaiņu priekšā, grandiozi mūzeja paplašināšanas nodomi ir arī Ņujorkas Modernās mākslas mūzejam (MOMA). Bez jaunām, plašām izstāžu telpām, mūzeja vadība iecerējusi celt arī debesskrāpi, kas saskrāpētu papildus ienākumus, tā padarot vieglāku mūzeja pastāvēšanu visdārgākajā Ņujorkas rajonā. Mūzeju apmeklējot jau tagad skaidrs, ka lielie būvdarbi sākušies. Skaistais, mīlīgais skulptūru dārzs pazudis un tā vietā redzams jaunā pagraba krāteris ar konstrukciju drazu un būvmateriāliem. Kādreiz dārzā varēja mierīgi pasēdēt, palasīt avīzi vai pavērot, kā baložu pāris zvēr viens otram mīlestību uz Pikaso bronzas kazas saulē sasildītās muguras... Mākslas romantikai būs kādu laiku jāatkāpjas progresa priekšā.

Divtūkstošā gada beigās viss mūzejs tika nodots izstādei, kas saucās Open Ends. Jā, gali ir vaļā! Kuratori vienpadsmit tematiski noskaņotos grupējumos gribēja parādīt, kas noticis mākslā pēdējos četrdesmit gados. Lielākā daļa izstādīto darbu bija no mūzeja krājumiem, un tie bija bagātīgi izskaidroti un aprakstīti. Visai izstādei it kā tāds didaktisks noformējums, noderīgs mācību līdzeklis mākslas studentiem un zinātniekiem. Izsmalcinātam mākslas baudītājam vai vienkāršam mākslas mīļotājam tā bija mazāk piemērota, jo pedantiski zinātniskā pieeja traucēja. Atsevišķiem mākslas izteiksmes veidiem, kas šajos četrdesmit gados izveidojušies, bija doti apakšvirsraksti: Innocence and Experience, Architecture Hot and Cold, Matter, One Thing AfterAnother, Pop and After, Actual Size, Sets and Situations, Counter-Monuments and Memory, Minimalism and After, The Path of Resistance un White Spectrum. Izstaigājot visus šos grupējumus, paliek iespaids, ka vienīgo paliekamo un tiešām baudāmo mākslu ir radījuši mūsdienu architekti. Par to katrs var pārliecināties ne tikai vērojot izstādi, bet aizbraucot uz Manhetenas lejas galu vai pašķirstot grāmatas, kur nobildēti mūsu maestro architekta Gunāra Birkerta architektoniskie šedevri. Modernā architektūra runā, paceļ un priecina. Pārējās izstāžu nodaļās gan jūtams cilvēka nesamierināmais gars, bet trūkst gala rezultāta. Gars nepaēdis, gaida ko labāku. Līdz nirvānai tālu. Bet kā jau MOMA pirmais direktors Alfrēds Bārs (Alfred H. Barr, Jr.) bija kādreiz deklarējis: „šis mūzejs iet soli jeb divus aiz visa jaunā, ko rada mūsdienu mākslinieks.”

 

 

Par Voldemāru Avenu skat. JG220:5, JG220:48.

 

Nadežda Udaļcova (Aleksandra Drēviņa sieva) Pie klavierēm. Eļļa. 1915. 107 x 89 cm

 

Vito Acconci. Pielaikojami sienas krūšturi.

 

 

Džordžio Armani manekeni