Jaunā Gaita nr. 224, marts, 2001

 

 

Mirdza Čuibe

VALODAS

 

Tu ne quaesieris - Scrire nefas - Quem mihi, quem tibi Finem di dederint.   Horatius

Tu nezini, - Ir liegts zināt, - Kādu man, kādu tev Dievi galu piešķirs.

Mēs, ieceļotāji šaizemē, esam tik dažādi. Manam mazpastarītim sejasāda gandrīz caurspīdīgi rožaina, mati - strupi, ogļumelni. Tas no īstās mātes - indiāņu cilts. Viņš nav bēglis, kā mēs. Viņš ir adoptēts atradenis, bārabērns. Protams, viņam nav ne spalvu galvasrotas, ne savu senču iemaņu un ieražu. Viņu te atveda tikai dažus mēnešus vecu. Viņš ir mazliet nelaimīgs par savām šaurām, iešķībām acīm. Bet visparastāk tur spīd smējīgs dzīvesprieks. Nu jau uzaudzis padsmitnieks, vecaimātei klēpī vairs nerāpjas. Kādreiz gan vēl tā kā pieglaužas, prātvēders piestājas kaut ko pārrunāt.

- Vecomāt, tu esi skolā mācījusies. Ko nozīmē latīniski: Omnis redit? -

- Tas nozīmē - viss rit, mainās, paiet. Agrāk bez latīņu valodas prasmes nekur tālu netiki, gandrīz neko nevarēji studēt. Dakterim katrs kauliņš bija jāizkaļ latīniski. Aptiekāram jāzina zāles un zālītes, no kā tās gatavo. Tiesnešiem grāmatu grāmata - Romiešu tiesības.

- Un kādas valodas, bez manas zviedru un tavas latviešu, tu vēl proti? -

- Ilgi nelietotas svešas valodas izkurt, sapel kā tavi garāžā pamestie slapjie slēpjzābaki. Mums vecajiem kādreiz pat mātes valodas vārdi izbēg, paslēpjas krūmos un mēdās: "Tu-tū!" līdz paši no sevis atkal rātni ielec rindā. Bet vēl es tev vāciski varu vārdu pavārdam noskandēt Teodora Štorma dzejoli: Es hat die Nachtigal Die ganze Nacht gesungen... Dzejoļi sēd kā mīkstā atzveltnes krēslā, tik pa laikam uz brīdi iesnaužas. Ja vēl tam ir ritms - kā kad cēls rikšotājs piecērt kalto kāju, ja atskaņas - kā atbalss mežā, (ja nu arī ar vienu burtu atšķiras), tad gribēdams dzejoli ar nagiem no atmiņas neizplēsīsi, īstu dzejoli. Latīniski tev varu pat dziesmiņu nodziedāt: Plevit lepūs parvulus, Clamans altis vocibus: Quod facit hominibus? At seguuntur canibus. Laipns tēvocis to latviski pārcēlis tā: Zaķīts krūmos sēdēja. Bēdīgs acis grozīja: - Ko es daru cilvēkam, Ka tas mani suņiem dzen? -

- Tev nu gan būs bijis skolā pieci ar krustiņu, ka vēl pēc astoņdes... -

- Septiņdesmit gadiem atceros. -

- Tiem dzejdariem, cik tiem tagad varētu gadu būt? -

- Par zaķīša autoru nezinu, bet Horācijam sen pāri tūkstotim. Vēl dzīvo. Un vēl ilgi dzīvos. -

- Pluggen! Pluggen! Ho, ho ho! -

- Latviski to sauc - zubrilka. Tīši izritinu Z un R burtu īpaši uz mēles, - Zzubrrilka! Dzirdi, kā tas skan! - Nu te esi iemācījies jaunu, jautru latviešu vārdu. -

- Indiāņu vārdu man neviena nav. -

- Bet goda vietā tev istabā pie sienas ir indiāņu šaujamais stops un bultu makstiņa. To var saukt par bilžu valodu, bilžu rakstu, kā skandināviem rūnas, kā ēģiptiešiem un ķīniešiem heiraglīfi. Rūnas - tas nozīmē - noslēpums. –

* * *

Arī mūsu ģimenes pašu pirmo, veco suni sauc - Plugen - Zubrilka. Arī viņš dzīvē būs daudz mācījies paklausībā, uzvedībā, izmanībā. Vecaimātei Vakarvērī šodien vairāk raižu. Būs viesīsi. Divi cilvēki, divi suņi. Alvis un Madlēna. Līna un Plugens. Kāds īpašāks cienasts jāparūpē. Madlēnai garšo sutinātas sivēna ribiņas ar saldskābiem kāpostiem. Zviedriem ir tik zaļi, balti, sarkani. Suņiem kaulus dot nedrīkst. Var aizrīties. Ar kauliem apieties prot tikai cilvēks. Dienišķi sunim ir vitaminizēta, lietoši attaukota ēsma zeltītā kārbā, ar skaistu (laikam jau suņu-jaunkundzes) bildi virsū - Šodienas "supē" Madlēna pati nopirks hot dogs ar bulciņu.

- Karstus suņus? Suņiem suņus? Labi gan, ka tie vismaz analfabēti. - Plugens saviem izdrupušiem zobiem jau gan vairs tik maltu gaļu var sažulināt. Bet taisni Viņš ir šīs dienas Persona Grata. Divi sirmi latviešu rakstnieki, jau tālu senioru gados, savā starpā smējušies: - Kas nu astoņdesmitgadnieks vairs par nelaiķi? Laiķis vien ir. -

Plugenam ir astoņpadsmit. Lielam sunim tas ir jau bībeles Metuzala vecums. Viņa kundzenītei - sešpadsmit. Iet svilpodama, dancodama. Viņa mīl dzīvniekus. Pie viņas vienmēr atrodas kāds atradenis, no kuŗa vecāki un piekusuši saimnieki grib vaļā tikt: jūrascūciņas, putni, bruņurupuči. Mazliet pat bērnišķīgāka, kā šolaik modē.

Lūk, spēkrati ceļgalā jau piestājušies, pat agrāk, nekā gaidīts. Madlēna tieši no staļļa. Džīnsi līdz ceļiem atrotīti, krāsainajai žokeja cepurītei nags pakausī. Patlaban viņas labākais draugs ir zirgs - Viktorija. Viņa tikko spēj novaldīt gaŗajā saitē Līnu, kas metas kā vējš uz šķūnīša galu. Reiz tai tur izdevās izrakt un kā Herodam iznīcināt veselu metienu žurku mazuļu. Varbūt, varbūt vēlreiz. Tik tuvu mežam diemžēl medību suni vaļā palaist nevar. Līnai ir seši gadi.

Plugeņu Alvis ceļ saudzīgi kā slimnieku no ambulances vāģa. Viņš ir atvests no manis atvadīties.

Ziemā jau vēl bija diezgan žirgts. Pa līdzenu zemi pat patecēja. Tikai pa kāpnēm klēpī jānes. Bet nu brīžiem salecas, iekunkstas, ievelk sēcošu elpu, kā lielas sāpes ciezdams. Mums viņa ļoti žēl. Suņiem ir tā priekšrocība, ka par līdzjūtības nāves palīdzību nevienu neapsūdz. Rīt Plugeņu vedīs uz kliniku. Tur vīrs, baltā uzsvārcī, viņu iemidzinās, ar galvu Madlēnas klēpī. Viņš nav tikai mājas suns. Viņš ir ģimenes loceklis. Uzaudzis Katrīnas gultas kājgalī, segas noslāpumu cieši zobos turot. Viņš ir melnbaltais Skotijas aitusuņs, suns, kam jātur ganāmpulks vienvietus. Viņam nav lielākas laimes kā redzēt mūs visus kopā. Dažreiz, lai pulku sagrieztu, viņam ir pat savas viltībiņas. Kad pusdienojam, viņš ir zem galdauta. Bet nekā neubago. Kad visi skatāmies tālrādi, viņš guļ paklāja stūrī. Kad bildes maigi čivina, bučojas, arī Bungatiņš mazliet paceļ galvu, piemiedz aci. Kad kaujas un šaujas, nospurc rējienu, pieceļas un atstāj telpu. Asi trokšņi pat veselam sunim sāpīgi, kur nu vēl večukiņam. Bijāmies, vai lielais suns nedarīs pāri kuceniņam. Līnas mīļākā guļvieta bija Plugena astes līkums. Tad neuzdrīkstējās pat paluncināties.

Ak, kas te reiz bija par skriešanu, riešanu, kliedzieniem, kaucieniem! Kas par to, ka daža puķe nolūza, svešzemes krūms lāpīja nograuzto ādu! Plugens tipina lēnām, kā vecaistēvs ar spieķīti. Maz ticams, ka caur plēvi mani saredz. Suņu lēcas jau nav vel neko ieviesušās. Bet nāsis, ožas valodā ieplešas, suns nešaubīgi tuvojas manam krēslam. Paceļ savu taurētāja purnu, dod ķepu, vienreiz, otrreiz, vēl un vēl vienreiz... vienā laidā. Suns jau nesaprot, ka simtu paldies var pateikt ar vienu rokasspiedienu. Grib man nolaizīt plaukstu, un šodien tas viņam atļauts. Tad viņš sāk klusu īdēt smilkstēt, un mēs labi saprotamies ari smilkstu valodā. Vai atceries? - Vai atceries, kā es, zobus iezdams, metos tam smurgulim, tam čupatam stilbos, kad tas atļāvās ņirgas par Katrīnu.

- Un kā tu vienos Ziemsvētkos apēdi pusi no manas kažokkurpes, man atpakaļ bij jābrauc flaneļa rītkurpēs? Janvārī! -

- Bet kā es uzmeklēju un pienesu snaudošajai dāmai nozagto, krūmos paslēpto rokassomu, kamēr palaidņa puikas gaidīja uz mūsu aiziešanu. -

- Un kā tu dīdīdamies ar nagu pārrāvi Kristīnas zelta pulksteņa sprādzi.

- Vai tas vēl iet? -

- Iet, iet! Tikai neuzvilkts.

Negribu draugu sāpināt. Jaunie jau sen vairs nevalkā uzvelkamus pulksteņus. Savainotā sprādze pārkalta gredzenā.

Es lēni glaudu suņa gludo galvu, kas reiz bija melna kā nakts un spīdēja kā saule. Mums abiem birst lielas, sāļas asaras...

Laba apetīte ir tikai Līnai. Plugens savu kotleti tikai nolaiza. Laikam lai neapvainotu. Alvis to atkal aiznes un nogulda uz segas bagāžniekā. Lai atpūšas.

Mums pašiem ir triju paaudžu apspriede, konfidenciāla aizskartajam. Plugenu nekremēs, Plugenu apraks zemes klēpī. Viņš to ir pelnījis. Līča kalniņā Madlēna izskatījusi skaistu pļaviņu. Tur ir tāls skats pār ezeru. Pār ezeru, kur viņš peldējies, bērnus biedēdams skurinājis slapjo kažoku, dzinis bumbu. No sprunguļiem, ko mūžu mutē iznēsājis, varētu sakraut dižu maija sārtu. Tur viņš reiz dzīvē laimīgs bijis. Madlēna jau smalki visu izdomājusi. Dobi izspraudīs skujiņām. Pašu? - Kā, ne papes kastē! Pašu ietīs divi baltos palagos. Vainags būs no suņuburkšķu ziediem, uz ko tas tik līksmi šķaudīja. Ar baltām margarietiņam. Tās zviedriski saucas prästkrags - mācītāja apkakle. Tad būs kaut kas vai no priestera. Varbūt līdz brauc arī vecmāmiņa? Noskaita to latīņu frāzi; Sit, sit tibi terra... - Sun...Sunim! -

Vecmāmiņa sāk skaļi raudāt, šņukstus nesavaldīdama, aizsedz seju plaukstām.

- Un cilvēku, cilvēku ļauna roka iemet kailu bedrē, uzmēž virsū nokvēpušus zvirgzdus, piemin ar kāju. Sliežu malā! -

Līna sākumā domā, ka vecmāmiņa tik joko, pat palecas uz augšu, gatava mesties kā atspere, kur norādīs. Madlēna stingri tur vecmāmiņas plecus. Apjukusi, nesaprazdama, ko īsti aplam nodarījusi. Tas ir klusuma mirklis miruša piemiņai, dzirdami tikai šņuksti. Alvis stāv acis nolaidis, tādā kā godsardzes stājā. Viņš zina: Cilvēks sliežu malā ir viņa tēvs. Lielām sāpēm nav lūpu valodas. Tikai asaras. Kas ir asins asaras? No dziļām elsām vairs acīm nēzdogu nepietiek. Jāmeklē ledauts, ko uz pieres klāt.

 

Par Mirdzu Čuibi skat. JG 220:8.