Jaunā Gaita nr. 224, marts, 2001

Pāvils Vasariņš

VALERIJA BĒRZIŅA-BALTIŅA    1906.21.III-2000.25.IX

 

 

Dzīves un darba gaitu beigusi izcila latviešu valodas skolotāja. Viņas mūžu raksturoja nerimstošs darbs un uzticība mērķim ─ latviešu valodas un literātūras kopšanai un mācīšanai gan dzimtenē, gan trimdā. Jau studiju laikā sasniegto augsto akadēmiskā darba līmeni viņa noturēja arī Vācijā un Amerikā. Zinātniskais un paidagoģiskais darbs turpinājās publicētajās apcerēs par latviešu valodas un literātūras tematiem, kā arī priekšlasījumos un grāmatās, tā paturot dzīvi latviskajā vidē vienlaicīgi ar pilnvērtīgu un intelektuāli rosinošu dzīvošanu trimdā. Fiziskā trimda nekad nelīdzinājās garīgai trimdai vai stagnācijai. Krājumā Gaismas šūpoles viņa raksta:

Lūk, mana tauta ─ mana valoda un manas mājas,
Lūk, mana valoda ─ mēs paši, tu un es;
šai valodā mēs esam dzimtenē, mēs esam mājās,
tās spēks mūs, izskaisītus, allaž kopā nes. (144. lp.)

 

*   *   *

 

Šī piemiņas raksta sākumā jāatzīstas, ka nav viegli būt pilnīgi neitrālam, jo biju viņas audzēknis gan Rīgā, gan Vācijā un vēl šodien esmu savai skolotājai pateicīgs par ievirzi valodas un it sevišķi latviešu literātūras klasiķu izpratnē. Sakari nepārtrūka arī pēc ģimnāzijas beigšanas un, kad pēc dažiem gadiem sāku lasīt referātiņus par latviešu rakstniekiem un dzejniekiem un rakstīt piezīmes par dzejas un prozas grāmatām Jaunajā Gaitā, par tradiciju izveidojās gadskārtējā atskaite par padarīto.

 

*   *   *

 

Grāmatā Latviešu literātūras darbinieki rietumu pasaulē atrodama īsa Valerijas Bērziņas-Baltiņas biogrāfija un atmiņu raksts „Šis un tas par manu dzīvi.” Dzimusi 1906. gada 21. martā, Rīgā. Tēvs Kārlis Kervis, valodnieks un matemātiķis, māte Klāra, žēlsirdīgā māsa. Par savu bērnību Valerija Bērziņa-Baltiņa raksta: „Mājas vislielākā bagātība bija grāmatas un puķes. Visur, kur skatījās, pretī raudzījās grāmatas dažādos lielumos un biezumos, dažādos iesējumos; dažas biezām, zeltītām malām, dažas caurspīdīgi plānām lapām. Grāmatas gūlās no grīdas un cēlās līdz griestiem. Grāmatas bija dažādās valodās ... Tēvs prata 13 valodas, māte trīs ... Tēva mērķis bija iemācīt bērniem vairākas valodas.”

Sekoja I Pasaules kaŗa pārdzīvojumi un mīļotā tēva nāve. „Kad kaŗa posts bija kaut cik nolīdzināts, atsākās skolā iešana un izglītošanās ceļš, kas turpinājies gan gaŗākiem, gan īsākiem posmiem visu mūžu. Kāpu kā pa augstām kapēm, sākot ar Kr. Barona pamatskolu, Trešo Rīgas pilsētas ģimnāziju, Latvijas Universitāti, Minesotas Universitāti Amerikā. Tas bija saspriegts, stāvs kāpiens, bet arī laimīgs laiks, jo nekad netrūka pa skolotājam, pa profesoram, kas ierosināja, sajūsmināja, atraisīja spēkus patstāvīgai domai, vēlāk radošam darbam.”[1]

 

*   *   *

 

Liekas, ka Rīgas Franču licejs bija galvenā V. Bērziņas-Baltiņas darba vieta (1933-1944). Tā bija privāta skola ar humanitāru ievirzi šī apzīmējuma vislabākā nozīmē. Mācībās uzsvēra vajadzību iepazīties ne tikai ar Rietumeiropas valodām, bet arī ar šo tautu radītajām kultūras vērtībām. Daudzi skolotāji bija vai nu franču izcelsmes, vai ar lielu interesi un pieredzi franču un citu Rietumeiropas tautu literātūrā un vēsturē. Ilggadīgā liceja skolotāja Angelika Gailīte raksta: „...tur darbojās noteiktā baltu filoloģe Marta Daugule, valodniece Valerija Baltiņa un citi skolotāji, tā kā vēl tagad jūtama liceja absolventu skaidrā latviešu izteiksme rakstos.”[2] Franču licejā mācījušies ap piecpadsmit vēlāk labi pazīstami rakstnieki, dzejnieki, žurnālisti.

Savās atmiņās par Franču licejā pavadīto laiku Valerija Bērziņa-Baltiņa raksta: „Kad tagad reizēm satieku bijušos Franču liceja audzēkņus, es satieku sabiedrībā izcilus cilvēkus. Starp viņiem lielā skaitā gara darbinieki, rakstnieki, dzejnieki, zinātnieki, diplomāti, teologi, ārsti un citu profesiju atbildīgi pārstāvji. Visi viņi ir gara dzīvei atsaucīgi, patstāvīgi domātāji un patiesi latvieši. Franču licejs un tā audzēkņi ir nākuši manai dzīvei līdzi ar gaismas pils mirdzošo gaismojumu.”[3]

Savukārt skolnieku atmiņās viņa bija iecienītākā latviešu valodas skolotāja un audzēkņi viņas darbu novērtēja. „Viņa iemācīja mūs mīlēt latviešu prozu un dzeju. Cik prasmīgi viņa izskaidroja grūtākās vietas un cik viņa pati bija sajūsmināta par skaistiem teikumiem un vārdu sakopojumiem! Viņa patiešām iemācīja izjust dzejas un prozas skaistumu ar visu sirdi. Un tas palicis visam mūžam.” (Aina Zvaigzne)

„Arī tie skolēni, kam latviešu valodu mācīja citi skolotāji, iepazinās ar Valeriju Bērziņu-Baltiņu kā iecienītu latviešu valodas un latviešu dainu kopēju Franču liceja svinīgajos aktos. Mums labā atmiņā ir jaunā, staltā skolotāja ar brūno kuplo galvas rotu un šarmantu smaidu, kas teica par latviešu sievieti un māti, mūsu dainām un kultūru, un par latviešu valodu un tās bagātību.” (Sulamīte Ivaska-Ozoliņa).

Audzēkņu atmiņas liecina arī, ka viņa bija neaprakstāmi sirsnīga un inteliģenta, bet stingra un prasīga skolotāja, „...muldēšanu viņa necieta.”

Līdztekus skolotājas darbam uz viņas pleciem gūlās visas rūpes par ģimeni. Bija audzināmas divas meitas. To gadu grūtības nepalika nepamanītas arī audzēkņiem: „Valerija pati katru dienu skrēja uz skolu, pie katras rokas vilkdama savas meitenītes. Viņas personīgā dzīve nebija viegla...” (Judīte Oše).[4]

 

*   *   *

 

Skolotājas darbs turpinājās Eslingenā ─ vienā no lielākajiem pēckaŗa latviešu centriem Vācijā. Tur pagaidu mājvietu bija atraduši ap 5000 Degļu no Latvijas. Par pārtiku un pajumti gādāja Apvienoto Nāciju bēgļu organizācijas. Protams, nometnē drīz attīstījās rosīga dzīve. Bija skolas, kaut sākumā bez grāmatām un neapsildītās telpās, teātris, avīze Latviešu Ziņas. Tur darbojās arī Helmāra Rudzīša grāmatu apgāds, iznāca mēnešraksts Laiks. Eslingenas ģimnāzijā strādāja daudzi spējīgi un piedzīvojuši skolotāji, arī bijušā Franču liceja mācības spēki, ieskaitot Valeriju Baltiņu, matemātiķi Kārli Baltiņu, astronomu Kārli Kaufmani. Ģimnazijā strādāja arī daži bijušie Latvijas Universitātes profesori. Sākotnējo grāmatu trūkumu aizstāja skolotāju un audzēkņu entuziasms. Pēc kaŗa apstākļos zaudētā iepriekšējā mācību gada bija radusies iespēja atkal mācīties un domāt par nākotni, galvenokārt studēšanu kādā no Vācijas augstskolām. Bet vispirms bija jābeidz ģimnāzija. Mācības grāmatas drīz vien parādījās un viena no galvenajām bija Valerijas Bērziņas-Baltiņas Latviešu valodas gramatika. Tās daudzkārt šķirstītais un pasvītrojumiem izraibinātais eksemplārs mani pavadījis tālākā trimdā visus šos gadus. Grāmata ir skaidra, lietišķa, un ir labs piemērs, kā sarežģītu vielu var izklāstīt saprotamā veidā.

Saglabājies arī izgriezums no nometnes latviešu avīzes ─ V.B. raksts „Ko ņemsim līdz svešumā?”, kuŗā viņa apceŗ sagaidāmo tālāko izceļošanu uz pārjūras zemēm un vajadzību rast latviskas mājas. Autore atgādina: „Lai saglabātu dzīvību, viņam (latvietim trimdā) jāiet tālāk uzsāktais svešuma ceļš, bet, lai dzīvotu, viņam vajag latviskas mājas. Kur tādas svešumā rast? Nekur. Un tomēr. Ar latvieša domu, ar latvieša vārdu, ar latviešu grāmatu pāri kalniem un ūdens plašumiem nāk tādam skumjam ceļiniekam līdzi latviešu mājas. ... Uz latviešu grāmatas salas patveries, viņš sāks celt savu dzīvi, jo no tās uz viņu runās viņa tēvu tēvu draudzīgā valoda un viņu apņems tā dzīves ziņa, kas viņa asinīm rada.”[5]

 

*   *   *

 

Skolotājas un audzinātājas darbu Valerija Bērziņa-Baltiņa turpināja arī pēc izceļošanas uz ASV 1950. gadā. Tur viņa papildinājās vācu valodā un literātūrā Minesotas Univeritātē un strādāja par docenti Mankato, Makalestera, Augsburgas un citās koledžās. Vasaras mēneši daudzus gadus pagāja, mācot latviešu vasaras vidusskolās Gaŗezerā, Beverīnā un Kursā. Laiks un spēks atrasts strādāt arī Minsteres Latviešu ģimnāzijā Vācijā. Trīspadsmit gadus vadīti semināri latviešu valodā un literātūrā Mineapolē. Sarakstītas neskaitāmas esejas un apcerējumi par latviešu valodas un literātūras jautājumiem; Jaunajā Gaitā vien publicēti divpadsmit raksti. Sastādīta un komentēta Latviešu literātūras chrestomātija ALAs apgādā. Atkārtotos iespiedumos parādījusies Latviešu valodas gramatika; visjaunākais 8. izdevums Zvaigznes apgādā Rīgā (1994), tā apliecinot vajadzību pēc šīs grāmatas arī Latvijā un dodot cerību atbrīvot latviešu valodu no padomju laikā uzspiestajiem rusicismiem.

Monumentālākā grāmata gan apmēru, gan pieliktā darba un nozīmības ziņā ir viņas rediģētā Latviešu valodas vārdnīca. No sākotnējā Jāņa Bičoļa sastādītā vārdu krājuma iecerētajai jaunajai pareizrakstības vārdnīcai izveidojās t.s. skaidrojošā vārdnīca, kuŗas mērķis bija ne tikai norādīt uzvārdu pareizo rakstību, bet nostiprināt valodas likumību, kuŗai neatkarīgajā Latvijā, balstoties uz zinātniskiem pētījumiem, pamatus licis profesors Jānis Endzelīns.

„Tas bija milzu darbs, kas pacēlās kalna augstumā. Aiz šā kalna pazuda viss pārējais, vārdnīca bija nomodā un sapnī.”[6] Vārdnīcas manuskripts pabeigts 1988. gadā, bet izdošana ALA apgādā aizkavējās līdz 1993. gadam.

Uz šī darba mērķi norāda Ievads: „... saglabāt un uzturēt latviešu valodas un kultūras līmeni, paturot prātā mūsu kultūras taisnās liecinieces, latviešu dainas, kuŗu valodā atklājas latviešu gars un kur rodami latviskas izteiksmes paraugi, kas ir valodas attīstības pamats. (..) Tagadējā vārdnīca apvieno norādījumus par rakstu valodas pareizrakstību, vārdu izrunas īpatnību, gramatiskām formām, vārdu dažādām nozīmēm, kaut ne visiem latviešu valodas runātājiem viens un tas pats vārds nozīmē vienu un to pašu.”[7] Ar šo autore norāda uz vienu no lielākajām grūtībām, veidojot autoritatīvu vārdnīcu visiem latviski runājošiem cilvēkiem dažādās pasaules malās. Pamatavots vārdnīcai ir Jāņa Endzelīna valodnieciskie darbi un Mülenbacha-Endzelīna Latviešu valodas vārdnīca. Laika gaitā ir mainījusies kā valoda, tā tauta, un ievadā minētajam jautājumam „kāda vārdnīca pašlaik latviešu tautai būtu nepieciešama?” ir grūti atrast visiem pieņemamu atbildi. Trimdā dzīvojošā latviešu tautas daļa sarunu valodā bieži izlīdzas ar latviskotiem vai pat nelatviskotiem mītnes zemes valodas vārdiem. Arī preses izdevumos netrūkst rupju kļūdu vai pārprastas pārcenšanās mīkstinātā ŗ un ch lietošanā vietā un nevietā. Latviešu valoda dzimtenē ir veidojusies atšķirīgi, galvenokārt padomju varas un krievu valodas ietekmē. Tomēr ir ieviesušies arī labi jauni vārdi un jēdzieni un tie nebūtu skaužami tikai tādēļ, ka trimdas latvieši tos nesaprot. Diemžēl, pēc neatkarības atgūšanas latviešu valoda ir turpinājusi attīstīties nevēlamā virzienā angļu un citu svešvalodu ietekmē. No tās tikt vaļā būs iespējams tikai ar jaunu mācības grāmatu ievešanu Latvijas skolās, sākot ar pašiem pirmajiem skolas gadiem.

Jāpievienojas vārdnīcas autores secinājumam: „Vērtējot padarīto, jāatzīst, ka tikai daļēji izcilāts latviešu valodas ‘sīku rakstu’ izrakstītais smalkais valodas pūrs, bet meklētāja ceļam nav gala.”[8] Tas, manuprāt, nozīmē, ka mūsu valoda ir dzīva un tātad darbam jāturpinās.

Nav jāzaudē cerības, ka ar laiku radīsies jauna latviešu valodnieku paaudze, kas atzīs un atkal godā cels pareizos latviešu valodas pamatprincipus un papildinās vārdu krājumu ar šim laikam nepieciešamajiem jēdzieniem un nozīmēm. Trimdā izdotā V. Bērziņas-Baltiņas Latviešu valodas vārdnīca tad lieti derēs kā pamats nākotnes monumentālajiem darbiem.

 

 *   *   *

 

Autobiogrāfiskajās piezīmēs ļoti īsi pieminēts dzejoļu krājums Gaismas šūpoles: „Ja nodarbojas ar valodu un vārdiem, tad arī jādzejo, jo ikkatrs vārds slēpj sevī nostāstu un dzeju.” Tā ir gadu gaitā radusies pārdomu dzeja, īsās, koncentrētās rindās pieskaŗoties mūža darbam, dzīvības, nāves un mūžības jautājumiem. Nepārprotami atklājas autores attiecības ar Dievu, tautu, valodu, viņas mīlestība un prieks par tuviniekiem. Pavīd arī viņas mūža laika biedri, pazīstami dzejnieki un mākslinieki. Daudzi dzejoļi izskan lasītājam tuvā, siltā, no tautas dziesmām pazīstamā noskaņā, „... Priežu smarža, egļu smarža, putna dziesma launagā.” Rasma Sināte par šo grāmatu raksta: „Gaismas šūpoles ir Valerijas Baltiņas bagātās dzīves apliecinājums un atspoguļojums dzejā, viņas mūža krāšņā rota.”[9]

 

*   *   *

 

Par V. Bērziņas-Baltiņas darba augstvērtīgo līmeni liecina virkne apbalvojumu un atzinības rakstu. Studijas LU baltu filoloģijas nodaļā beidzot, viņai par konkursa darbu A. Pumpura Lāčplēša un Raiņa Uguns un Nakts salīdzinājums piešķirta LU zelta medaļa. Kā nozīmīga atzinība uzskatāma prof. Endzelīna atsauksme un ieteikums darbam ārzemēs. Dažus gadus vēlāk viņa ierosmē tieši šī jaunā filoloģe sarakstīja jaunu latviešu valodas gramatiku skolām un pašmācībai, un profesors pats to uzņēmās rediģēt.

Vēlākos gados saņemts ALAs goda diploms „par latviešu valodas kopšanu un sargāšanu” (1977), Ed. Sūnas piemiņas fonda balva (1988) un Triju Zvaigžņu ordenis (1997).

Vislielākais pagodinājums tomēr ir padarītais mūža darbs, kā to vienkārši un aizskustinoši izsaka skolotājas, valodnieces un dzejnieces rindas:

Diendienā audēja
dziju šķetina,
kamolā ritina,
audumā darina.

Apstājas pamina,
pirksti norimstas,
raksti godina
audēju audumā.[10]

 

 

 

 Dr. Pāvils Vasariņš, JG līdzstrādnieks jau kopš 1961. gada, ir starptautiski pazīstams dermatalogs.

 

---

[1] Latviešu literātūras darbinieki rietumu pasaulē. Jaunākais posms. Mežābele, 1991. 96., 98. lp.

[2] Ceļiniece. Daugava, 1962. 164. lp.

[3] Franču licejs. Pirmā grāmata. Rīgā, 1991. 226-228. lp.

[4] Turpat, 58., 59. lp.

[5] Latviešu Ziņas. (Eslingenā, Vācijā) 1948. gada februārī.

[6] Latviešu literātūras darbinieki... 99.-100. lp.

[7] Latviešu valodas vārdnīca. ALA, 1993. VII lp.

[8] Turpat, XIV lp.

[9] Franču licejs. Otrā Grāmata. Rīgā, 1993. 485. lp.

[10] Gaismas šūpoles. Gauja, 1980. 163. lp.