JG224 Alberts Vēciņš. Latvijas devums Metropolitēna operai

Alberts Vēciņš

LATVIJAS DEVUMS METROPOLITĒNA OPERAI

Kad Egils Siliņš 2000. gada 13. martā debitēja Metropolitēna operā, radās jautājums, ko Latvija aizgājušajās paaudzēs devusi šai pasaules skatuvei. Elzas Žebranskas vārdu jau daudzi zin, bet Baķis, Jēriņš, Jadlovkers? Sveši vārdi, kas atrodami Annals of the Metropolitan Opera u.c. Baritona Georgija (Georgy) Baklanova, Rīgas latviešu ierēdņa Andreja Baķa dēla vārds redzams ar piezīmi „of Latvian birth” Metropolitēna operas (saīsināti „Met”) ceļojošās izrādes sastāvā 1910. gadā. Pasaules klases dziedonis dzimis Rīgā 1880. gada 23. decembrī, pirmo vokālo izglītību ieguvis krievu mūzikas skolās, vēlāk Milānā. Dzied krievu, itāļu, vācu, franču operās Maskavā, Parīzē, Berlīnē, Londonā, Koventgardenā (Covent Garden), Bostonā, Ņujorkā, Dienvidamerikā. Viņa vārds atrodams Preiser (Vīnē) slavenību solodisku sērijā.

Ar ilgāko un varbūt spožāko karjeru „Metā” (1908-1914) var lepoties Kārlis Jēriņš, skatuves vārdā Kari Jörn ─ arī Jerns (vai Joerns), dzimis 1873. gada 5. janvārī, Rīgā, trūcīgā latviešu ģimenē. Jau zēna gados viņš ieguva Rīgas pilsētas gubernatora von Delinghauzena labvēlību, kuŗš pieņēma zēnu audzināšanā gubernatora namā (pēc citām ziņām par kalpu). Kārļa muzikālais talants bija redzams jau agrā jaunībā. Viņa audzinātāji, galvenokārt Rīgas operas diriģents Lose, to virzīja tālākai attīstībai. Tēvs gan domāja, ka ar dziedāšanu vien dzīvē tālu netiks un būtu tomēr jāmācās kāds amats, kad vācu kungu labvēlība varētu zust. Dziedonis savās atmiņās rūgti nožēlo, ka tēvs viņa slavas dienas nepiedzīvoja. Pēc dažu gadu balss studijām Rīgā un Berlīnē, 1896. gadā Freiburgas operā Flotova Martas izrādē savā pasaules debijā Joerns dzied Laijonela lomu. Vēlāk dzied Vīnē, Prāgā, Londonā. Sevišķu atzinību, kā arī publikas mīluļa slavu viņš gūst Berlīnes Karaliskajā operā.

Šeit viņš gūst Ķeizara Vilhelma un ķeizarienes labvēlību, pagodinājumus, titulus un ordeņus. 1908. gadā nesaskaņu dēļ ar operas vadību, vai arī vēlēdamies rast laimi Jaunā pasaulē, viņš pieņem piedāvājumu dziedāt ASV. Metropolitēna operas sastāvā dziedonis ierodas izcilā sabiedrībā: New York Times (1908.4.X) starp nākamās sezonas zvaigznēm, bez Joerna, ievieto Toskanini, Gustava Mālera un Gati Cazasa vārdus un portretus. Spoža ir dziedoņa debija (1909.22.I) Nirnbergas Meisterdziedoņu izrādē Valtera lomā. Tomēr lielāko sensāciju viņš radīja Manon izrādē (1909.16.II) kad Enriko Karuso balss indispozicijas dēļ nevarēja dziedāt un Metropolitēna opera steigā meklēja atvietotāju. Pie tam bija vajadzīgs atvietotājs, kas arī spētu apmierināt klausītājus, kuŗi cerēja dzirdēt Karuso viņa spožajā lomā. Dažas dienas pirms izrādes šo lomu uzņēmās Vāgnera dziedonis Karls Joerns, kuŗš Degrjē lomu franču valodā pirmo reizi dziedot, tālu pārspēja uz viņu liktās cerības. Philadelphia Telegraph rakstīja: „Atvietotājs ne mazākā mērā nesamazināja uzveduma vērtību (..) nebija šaubu, ka viņa triumfs ir pilnīgs...,” un pat iepretim titullomas dziedātājai, leģendārai Žeraldīnei Ferrarai, „...patiesi šīvakara zvaigzne.” Vēlāk Opera News: „...labvēlīgs salīdzinājums ar Karuso...”

Drīz viņu mēģina aizvilināt Oskara Hammeršteina operas aģenti, pārsolot par $500 jau tā dziedoņa lielo honorāru. Tomēr Metropolitēna operas kontrakts nav viegli laužams un Joerns paliek tās sastāvā līdz 1914. gadam. Pēc atvadkoncerta (1914.19.IV) viņš uz laiku atgriežas Rīgā.

Metropolitēna operas posms, šķiet, ir dziedoņa spēju kalngals, kā tas atspoguļojas kritiķu atsauksmēs: „...visu laiku labākais Zigfrīds...”, „...neko vairs labāku nevar pateikt...” (nothing more good to say). Arī Karuso, viņu pirmo reizi dzirdot, izsaucies: „Tā taču mana balss!” Richarda Štrausa Rožu kavaliera un Smetanas Pārdotās līgavas pirmizrādēs Metropolitēna operā Joerns novērtēts kā liela skatuves personība kur labais izskats vēl papildinājis dziedoņa izcilo sniegumu.

I Pasaules kaŗš dziedoni pārsteidz Dienvidamerikā ─ Rio, kur viņš, Brazīlijas banku slēgšanas dēļ, nokļūst bezizejas stāvoklī. Ar lielām pūlēm viņš atgriežas Ņujorkā. Par savu dzimtenes apciemojumu kaŗa priekšvakarā dziedonis stāstīja: „Apciemoju Rīgā savu brāli. Katrā ziņā neviens jūnija sākumā nevarēja iedomāties kaŗa draudus. Rīgu atstāju 8. jūnijā un caur Parīzi un Lisbonu ierados Rio ar kontraktu dziedāt 15 operu izrādēs. Sezona iesākās spīdoši, bet jau pēc vienas uzstāšanās ─ „Bang!”. Kaŗam ieilgstot un pieprasījumiem pēc vācu mūzikas repertuāra samazinoties, Joerns pievēršas vieglam mūzikas žanram ─ vaudeville. Uz viņa „debiju” kollēgu ievadīt jaunā karjerā bija ieradušies Karuso, Ferrara un citi slaveni klausītāji.

Savu pieķeršanos Jaunajai pasaulei, kas ir reta parādība internacionālo dziedoņu aprindās, Joerns demonstrēja dažādos veidos. Jau 1909. gadā, kuģim „Kronprinzessin Cecelie” Amerikai tuvojoties un krastu pie apvārkšņa saredzot, viņš no augšējā tilta nodzied kādu patriotisku dziesmu, kuŗai piebiedrojas pārējie kuģa pasažieri. Dziedonis arī nodeklamē šai zemei veltītas rindas. „Joerns ─ dzejnieks” ─ tā šī ziņa parādījās laikrakstos.

Dziedoņa tieksme piepelnīties biržas darījumos, laulības šķiršanās un citi ārpus skatuves notikumi bieži aprakstīti Ņujorkas presē. Savās lauku mājās Pensilvānijā, bieži no saules līdz saulei strādājot, sējot un pļaujot, viņš jutās vislabāk. Viņa kaimiņiem grūti ticēt, ka šis darba rūķis ir tas pats slavenais dziedonis, par kuŗu bieži var lasīt avīzēs. Pat Metropolitēna operas laikā, kad dziedoņa rezidence atradās lepnajā Astor hotelī, kāds viesis apciemojuma laikā blakus telpā pamanīja grozus ar augļiem, saknēm, olām un citiem lauku labumiem. „Tie manas saimniecības ražojumi, daudz labāki, nav arī padoti cenu svārstībām” paskaidro dziedonis. Jāšaubās gan, vai dziedonim, kas par katru uzstāšanos saņēma līdz $1000 (pēc šīsdienas kursa $170,000), viņa iemīļoto un paša izaudzēto sakņu un augļu (arī olu) cenas varēja būt svarīgs apsvērums.

Pēckaŗa gados ar dziedāšanu sapelnīto bagātību pazaudēja riskantā pasākumā un, nonākot trūkumā, viņam bija jāieķīlā pat vācu ķeizara dāvinātie dimanti, Brazīlijas valdības piešķirtais veselu mārciņu smagais zelta ordenis, kā arī citas vērtīgas piemiņas lietas. Šādā postā viņu iedzina nederīgs izgudrojums doodlebug ─ ar šo ierīci varēšot atrast vērtīgus metallus Kolorado kalnos.

Dziedoņa gaitām pievēršas Uģis Vilciņš (Teātra Vēstnesis 1991,3-4):

„7. aprīlis Nacionālā operā ar viesi Radamesa lomā pieskaitāms pie šīs sezonas labākajām viesizrādēm. Šo klasisko, gandrīz priekšzīmīgi uzvesto operu ar lielāko interesi var noklausīties arī parastajā izpildītāju sastāvā. Kārlis Jerns, kuŗam aiz muguras pasaules slava un pirmklasīga dziedātāja vārds, šo interesi pavairoja lielā mērā. Jerna balsī daudz krāsu un izjūtas. Tanī dzirdami paša mākslinieka dvēseles pārdzīvojumi, kas nojaušami intuitīvi un tamdēļ atstāj jo dziļāku iespaidu. Šinī, kā arī vokalizācijas ziņā Jerns gandrīz katram mūsu dziedātājam var noderēt par paraugu. Protams ─ divdesmit gadu uz skatuves pavadītais laiks uz dziedātāja balsi ir atstājis zināmu iespaidu. Dziedājumā maz kantilēnas un par diezcik priekšzīmīgiem nevar atzīt arī viņa lietotos sotto voce, no kuŗiem dziedātājs redzami izvairās. Jerna balss diapazons turpetim ļoti plašs. Ja nemaldos, dziedātāju neatbaida pat augšējais re bemol (!? ─ U.V.), turpretim apakšējā reģistrī tā balss plašuma un sulīguma ziņā var sacensties ar vienu otru no mūsu baritoniem. Jerna spēle viscaur pārdomāta un nosvērta,” ─ tāds ir Jūlija Ziediņa vērtējums par viesizrādi Aīda ar Mildu Brehmani-Štengeli ─ Aīdu un Jāni Niedru ─ Ramfisu (Latvijas Sargs, 1923.10.IV).

„Ar Jernu sestdien izrādīja Zemnieka godu un Pajaco. Man bij izdevība noklausīties tikai beidzamo no tām. Ja atceras Jerna viesošanās Nacionālajā operā pagājušā rudenī, rodas iespaids, ka pa šo laiku Jernam balss atguvusi daudz svaiguma. Pajaco ─ Kanio veidojums bija spēcīga dramatisma iezīmēts, īsti pārliecinošs, sākot no pirmā cēliena fināla. Tomēr pats šis fināls neradās kā iepriekšējās darbības nevairāms sekojums. Daiļš bij Jerna Pajaco dziedājums, kaut gan parasto āriju Ridi, pagliaccio, kuŗa izsauca ovāciju vētru, var nodziedāt ne ar mazāku izteiksmes spēku, arī nesalaužot melodisko līniju tādā mērā, kā to darīja Jerns.” (Darba Balss, 1923.17.IV).

„Pazīstamais Ņujorkas Metropolitēna operas tenors K. Jerns savai otrajai viesizrādei Nacionālā operā 14. aprīlī bija izvēlējies Turida partiju Maskanji operā Zemnieka gods un Kanio operā Pajaci. Jerna balss, domājams, aiz aizsmakuma, šoreiz neskanēja tik skaidri un viegli kā Aīdā, bet, ievērojot viņa lielo rutīnu, pirmklasīgo skolu un ārkārtīgi plašo balss diapazonu, tā dziedājums visumā atstāja teicamu iespaidu. Sevišķi skaists dziedātāja balss augšējais reģistrs,” ─ tā Jūlijs Ziediņš Latvijas Sargā (1923.18.IV).

„Nacionālā operā Kārlis Jerns dziedāja Mantujas hercogu (Rigoleto). Šī loma bij visnepateicīgākā Jerna viesizrāžu repertuārā”, jo vācu smagā skola un itāļu bel canto ir grūti savienojamas lietas. Nav vēl gadījies dzirdēt, ka cik necik ievērojamam dziedātājam pēc La donna e mobile neaplaudētu ─ kā tas bij ar Jernu,” ─ vēsta (1923.4.V) Sociāldemokrāts par Jernu Rigoleto ansamblī ar Adas Benefeldes Džildu un Ādolfa Kaktiņa titulvaroni.

Īslaicīga atgriešanās uz skatuves Amerikā notika 1928. gadā, kad Manhattan Grand Opera Company sniedza Vāgnera operu ciklu Baireita Amerikā. Pasākums un Joerns vairs spēja gūt tikai mērenus panākumus.

No nedaudz vēl zināmiem ieskaņojumiem ─ kollekcionāru retumiem, jāmin Scala 883, kur izvilkumos no Meierbēra Hugenotiem Raula dziedājumos Joerns dalās ar Karuso un Jadlovkeru. Vēl Court Opera Classics Co-354, kur 1906. gadā iedziedātais Grāla stāsts, šķiet, ir viens no labākajiem vēl šodien. Vēl dziedājumi no Parsifāla iedziedāti Edisona cilindros, u.c.

Izcils pagodinājums ir, kad Joerns dzied Parsifala titullomu Berlīnes operā. Kuriozu gadījumu citā izrādē apraksta amerikāņu autors Alans Vāgners savā grāmatā Primadonnas. Parsifala izrādes otrā cēlienā, kur Kundrija (Olive Fremdstadt) mēģina iegūt Parsifala (Joerns) labvēlību, pēkšņi virs skatuves parādās daļēji izjukušas sastatnes ar skatuves strādniekiem un ziedu kaisītājiem. Kundrija sākusi līdz nāvei pārbijušos strādniekus rāt, bet Joerns pilnā balsī smējies. Sastatnes drīz uzrautas virs skatuves, un izrāde varējusi turpināties.

Dziedoņa balss apklusa 1947. gada 19. decembrī Denverā, Kolorado (Colorado).

Hermaņa Jadlovkera dziedoņa gaitas var lielā mērā ar K. Joerna gaitām salīdzināt. Metropolitēna operā bieži līdzīgās lomās uzstājās un viens otru atvietoja.

Dzimis 1877. gada 17. jūlijā Rīgā, pēc balss studijām Rīgā un Vīnes konservatorijā debitēja 1899. gadā Ķelnes operā Kreuzera Nachtlager in Granada izrādē Gomeza lomā. Vēlāk dzied Štetinā, Rīgā, Karlsruē un 1909. gadā ar lieliem panākumiem Berlīnes Karaliskajā operā. No 1910. gada līdz 1912. gadam dzied Metropolitēna operā galvenās lomās, ieskaitot E. Humperdinka operas Königskinder (Karaļa bērni) pasaules pirmizrādē (1910.28.XII).

Vēlāk Drēzdenē (1912.25.X) dzied Bakcha (Bakchos) lomu Richarda Štrausa Ariadne auf Naxos pasaules pirmizrādē. Izrādi diriģē, kā arī solistus izvēlas pats komponists.

Pēckaŗa gados Jadlovkers koncertē Eiropā, kā arī vairākkārt dzied viesizrādēs Metropolitēna operā (1919-1924). Latvijas neatkarības gados bija mācībspēks Latvijas valsts konservatorijā, koncertēja un arī bija izcils ebreju liturģiskās mūzikas kantors. 1938. gadā, kaŗa un nacisma draudiem Latvijai tuvojoties, pārcēlās uz dzīvi Palestīnā, kur augsti cienīts darbojās savā profesijā. Mira 1953. gada 13. maijā Telavivā, Izraēlā.

Elzu Žebransku (dz. 1903.1.VIII) vēl atceros Latvijā ─ viņas koncertus, viņas spožo Karmenu un Richarda Vāgnera operu lomas.

Pēckaŗa gados Ņujorkā iebraukušie latvieši ar pateicību atceras viņas labsirdību un palīdzīgo roku. Viņa vadīja Ņujorkas draudzes jaukto kori, dziedāja baznīcā un sarīkojumos, starptautiskā sieviešu izstādē tautību programmā. Māksliniece saņēma draudzes piemiņas velti un pateicību. ASV pirmo reizi koncertē 1937. gadā. Tajā laikā Latvijas mākslinieki meklēja iespēju darboties ārzemēs. Mariss Vētra un Artūrs Priednieks aizbrauca uz Vāciju, Kārlis Nīcis devās uz Austrāliju, Jadlovkers uz Palestīnu. Māksliniece otrreiz uz Ņujorku atbrauca 1938. gada beigās un sniedza koncertu Town Hall koncertzālē un citur. Vēlāk saņēma aicinājumu dziedāt Metropolitēna operā un 1941. gada 17. janvārī debitēja R. Vāgnera operā Tanheizers Venēras lomā. Pēc izrādes saņem operas direktora Džonsona apsveikumu. Vēl dzied Vāgnera Dievu mijkrēslī otro Normu un Valkīrā Valtrautes lomu. Bija sācies II Pasaules kaŗš, kas ietekmēja dziedones turpmāko karjeru. Piecdesmitajos gados viņa viesojas Anglijā. Ņujorkā iedzied skaņu plati Latvian Song Recital. Sešdesmitajos gados pēc braucieniem uz Austrāliju un Latviju atraujas no sabiedrības un dzīvo savā īpašumā Brigantīnē pie Atlantic City, dārzu un puķu pasaulē līdz 1996. gada 20. martam, kad aizsaukta mūžībā.

Padomju varas laikos neviens latviešu dziedonis līdz „Meta” skatuvei netika.

Tenors Alberts Vēciņš mācījis dziedāšanu Ņujorkā. Sniedzis patstāvīgus koncertus un piedalījies kā solists dažādos amerikāņu un latviešu sarīkojumos. Dzīvo Ņujorkā.