Jaunā Gaita nr. 224, marts, 2001

Neilgi pirms padomju kaŗaspēka ienākšanas Rīgā 1944. gada rudenī tika plānota šī "nepastmarka" latviešu leģionāru ģimeņu atbalstam. Tās drukāšanu pārtrauca evakuācija.

 

 

LAIKMETA DOKUMENTS

Valentīns Silamiķelis. Ar Baltijas karogu izdotie. Rīgā: Jumava, 1998. 390 lp.

 

Valentīns Silamiķelis ir 1. Rīgas pilsētas ģimnazijas audzēknis, kuŗš sava skolotāja, Jūlija Brača iespaidā kļūst par dedzīgu Baltijas vienības idejas piekritēju. Ar rūgtumu viņš vēro Baigā gada notikumus, un pēc vācu ienākšanas darbojas Brača vadītajā čekas pagrabu pētītāju jauniešu pulciņā Nacionālā Sardze. Pulciņš sludina Baltijas valstu apvienošanos un izveido Baltijas karogu skaistā krāsu kombinācijā, saliekot balto joslu no Igaunijas, sarkano no Latvijas un dzelteno no Lietuvas karoga. Jauniešu nacionālā nostāja nepaliek vācu iestādēm nepamanīta un viņus sāk vajāt Gestapo.

Bračs savus jauniešus mudina no iesaukšanas leģionā izvairīties, Silamiķelis tomēr atzīst par pareizāku cīnīties. Lielākais ienaidnieks, kas 1941. gada jūnijā sāka latviešu, lietuviešu un igauņu tautu iznīcināšanu, mums un fričiem ir kopīgs - boļševisms, viņš raksta dienasgrāmatā. Kaŗā aiziešanu viņš novilcina līdz 1944. gada vasarai, kad viņu iesauc leģionā.

Savā dienasgrāmatā viņš ir ierakstījis jauno latviešu leģionāru ticības apliecību: Tikai mēs paši varam glābt Latviju no šīm nāves briesmām. Visi jaunie puiši un daudzas meitenes ejam kaŗā. Labāk ir krist ar ieroci rokā nekā piedzīvot savas tautas izdzīšanu vai iznīcināšanu. Tā bija ticība un pārliecība, kas lika latviešu jauniešiem pakļauties vācu iesaukšanas pavēlei. Katrā ziņā vēsturniekiem būtu viņa liecība jāņem vērā izvērtējot savu pētījumu avotus par latviešu leģionu.

Silamiķelis nonāk slavenajā Laumaņa bataljonā, triecienlielgabalu pavadvadā un dzīvi apraksta kareivju izjūtas nāves draudos. Tie, kas aiziet mežā šai pusē, glābj tikai sevi, ne Latviju, viņš raksta 19.09.1944. Ar izmisumu viņš raksta par boļševiku izdarīto mobilizāciju ieņemtajā Latvijas teritorijā: Vai nogalināsim paši savus jaunākos brāļus, kas iesaukti otrā pusē? Bet Ziemsvētku kaujas aprakstot: 19. divīzija kopā ar piekomandēto 393. triecienlielgabalu brigādi apturēja vienu no briesmīgākajiem uzbrukumiem Kurzemē. Brigāde bija viens to tiem dzirnakmeņiem, kas, bojā iedams, samala sarkano 130. latviešu un citu uzbrūkošo korpusu izlasi - padomju tikko mobilizēto Baltijas jaunatni. Un par smagajām kaujām Kurzemes cietoksnī: (Tās) izglāba simttūkstošus no Sibirijas un apturēja krievus, lai rietumnieki tiktu tālāk. Tāpēc sabiedrotie satikās nevis pie Lamanša vai Reinas, bet pie Elbas.

Lai gan nolēmis Latviju neatstāt, pēc vācu kapitulācijas radītām jukām Silamiķelis nonāk Zviedrijā. Tālākā grāmatas trešdaļa ir smaga apsūdzība zviedru toreizējai valdībai, kas uz Maskavas pieprasījuma latviešu leģionārus izdod vešanai uz "dzimteni". Silamiķelis neapsūdz zviedru tautu. Daudz zviedru, kuŗiem iznākusi saskare ar baltiešiem, ir izrādījuši sirsnīgu draudzību un izpratni. Silamiķelis sevišķi cildina medicīniskās māsas, kas apkopj un cenšas iepriecināt bada streika novārdzinātos puišus. Viņš piemin arī tās divas zviedru armijas vienības Ekšjes garnizonā, kuŗas atsakās piedalīties internēto izdošanā. To komandieŗi iesniedz Zviedrijas karalim ziņojumu, (tas ir pievienots kā pielikums), kuŗa rezultātā Rennesletas nometni apsargājošās kaŗavīru vienības tiek nomainītas ar zviedru policijas spēkiem un abu vienību komandieri saņem sodu. Silamiķelis ir cieši apņēmies izdošanas gadījumā izdarīt pašnāvību, ko viņš tomēr neīsteno. Silamiķelis apsola likteņa biedriem visu notikušo aprakstīt, lai par to paliktu liecība.

Latvijā izdzīvot var tikai ar blēdīšanos. Dažiem no izdotajiem liek radiofonā lasīt sagatavotus tekstus pret zviedriem, kas it kā neļāvuši latviešiem atgriezties dzimtenē. Silamiķelis uzsāk architektūras studijas un apprecas. Drīz pēc kāzām, 1950. gadā viņu denuncē, apcietina un notiesā uz 25 gadiem izsūtījumā. Vorkutā, kā skolotam celtniekam viņam izdodas tikt darbā projektētāju darbnīcā. 1955. gadā viņa sieva, ārste, pievienojas vīram izsūtījumā. Tai pašā gadā, sakarā ar amnestiju, viņu atbrīvo. Hruščova atkušņa laikā Silamiķelim izdodas nobeigt studijas, bet čekas vajāšanas turpinās. Līdz pat trešajai atmodai viņam ir grūti atrast darba vietu, kas viņu pieņemtu.

Pēc 48 gadiem viņš un atlikušie biedri piedzīvo gandarījumu par izdošanu no Zviedrijas, par ko atvainojas pats Zviedrijas karalis. Zviedrijas valdība uzaicina veterānus apmeklēt Zviedriju. Loks ir noslēdzies.

Grāmatas ievadu ir sarakstījis Dr. phil. Kurts I. Ekholms, kas savā laikā kā jauns virsnieks kalpojis baltiešu internējuma nometnes apsardzē. Ekholms cildina Silamiķeļa grāmatu un autora objektivitāti. Grāmatā ievietotas vairākas kartes un saraksti. Viens - par likteņbiedriem Kurzemes cietoksnī, otrs - par baltiešu kaŗavīriem, kuŗus Zviedrija izdeva Padomju Savienībai, trešais - par 1946. gadā Zviedrijā palikušajiem. Citur tekstā viņš uzskaita kaujās kritušos kara biedrus.

Autors savu solījumu likteņbiedriem ir izpildījis, un mēs varam būt viņam pateicīgi par sniegto laikmeta dokumentu.

 

Indulis Kažociņš

 

1917.8.VI dzimušais publicists Indulis Kažociņš par vienu no savas dzīves galvenajiem mērķiem uzskatīja dokumentēt latviešu karavīru un gaisaspēku izpalīgu likteni II Pasaules kaŗā (skat., piemēram, grāmatu Tēvzemei un brīvībai 1986). Viņš bija Latviešu leģiona archīva referents (Eiropā), arī ļoti aktīvs trimdas jaunatnes vadīšanas (piem., skautu kustībā) un audzināšanas darbā. 2000.2.XII mirušo JG līdzstrādnieku piemiņā paturēs JG redakcija un lasītāji.