"ES VARU VĒL BŪT TIKAI BRĪVS UN SAVS" Rainis
Roalds Dobrovenskis. Rainis un viņa brāli: viena dzejnieka septiņas dzīves. Rīgā: Karogs. 1999. 656 lp.
Ir grāmatas, par kuŗām nav viegli rakstīt tāpēc, ka to radītā pasaule tik liela, dziļa, slāņaina, ka šķiet - pieskaršanās tai dažās lappusēs spēj pasacīt nepiedodami maz. Roalda Dobrovenska romāns par Raini un viņa brāļiem, manuprāt, ir tāda grāmata.
Romāns veltīts Veltai Kaltiņai. Viņa - dzejniece un prozaiķe - ir "atvedusi" krievu rakstnieku uz Latviju, un viņam parāda izjūta pret šo zemi (Dobrovenska paša vārdiem runājot) likusi šādi parādu dzēst - ar grāmatu par Raini.
Dobrovenskim Rainis nav tikai izcils dzejnieks, Raini viņš redz cauri daudziem jo daudziem mūžiem nākušu tautas gara spēku, izteiktu dzejniekā, domātājā (katrai zemei un dzimtai reiz tas ir nolemts, tikt vaļā no mēmuma), redz nācijas simbolu. Tautas liktenis ir arī Raiņa personīgais liktenis - Dobrovenskis piedāvā savu skatījumu uz tiem abiem un dara to lielas personības un liela rakstnieka cienīgi. (Krievu valodā uzrakstītais romāns vispirms ir iznācis latviešu valodā Valentīnas Eisules izcilajā tulkojumā. Karoga apgāds to sola izdot arī oriģinālvalodā.)
Savulaik kritikā spilgti pamanāmas bija Dobrovenska apceres par Raiņa darbu tulkojumiem krievu valodā, liecinot par autora viedo poētiskā vārda izjūtu, domāšanas neatkarīgumu, prasīgo profesionālismu. Dobrovenskis sastādījis Raiņa darbu izlasi, atdzejojis Induli un Āriju, Jāzepu un viņa brāļus. Tādi bijuši publiski redzamie pieturas punkti ceļā pie Raina, par šo ceļu stāsta arī Velta Kaltiņa (Karogs 1999, 7). Grāmatas Rainis un viņa brāļi beigās ierakstīti skaitli 1987-1997.
Autors savu darbu nosaucis par romānu-kolāžu. Kolāža tāpēc, ka simtiem un tūkstošiem vēstuļu, dienasgrāmatas ierakstu, protokolu, atmiņu, uzziņu, dzejoļu ir tas materiāls, no kā veidots šis darbs. Milzīgā dokumentālā materiāla godprātīgā apguve devusi ne tikai kultūrvēsturiskam, biografiskam romānam nepieciešamo ticamību, bet arī autora pārliecības spēku un pamatojumu (uzmanības centrā izvirzot Raiņa un viņa brāļu problēmu, rakstnieka argumentācija ir īpaši svarīga). Kā autors atzinis - arī jau publicētus Raiņa tekstus viņš centies apskatīt oriģinālā, jo dokumentam Raiņa rokrakstā ir pavisam cita emocionālā aura, enerģētiskais lauks. Un lai arī Dobrovenskis vēsta, ka divas trešdaļas no mūsu romāna par Raini ir uzrakstījis pats Rainis, protams, mums jāteic paldies Roaldam Dobrovenskim, ka šis romāns tagad izlasāms.
Vai pati iedziļināšanās ārkārtīgi bagātajā Raiņa archīvā, literāro un vēsturisko liecību kalnos ir noteikusi romāna izveidi, vai arī pirms tam jau ir bijuši daži pamatjautājumi, uz kuŗiem Dobrovenskis meklējis atbildi, to varam tikai minēt. Katrā ziņā grāmatas nosaukums precīzi aprāda galveno psīcholoģisko, sociāli ideoloģisko, estētisko konfliktu serdi, savukārt viena dzejnieka septiņas dzīves - romāna kompozīciju, chronoloģiski secīgu gājumu Raiņa septiņām dzīvēm cauri. Septiņām tāpēc, ka Rainis ir it kā nodzīvojis vairākas atsevišķas dzīves: katrai bijis savs sākums, katra beigusies ar bojāeju... gandrīz bojāeju, pēc kuŗas varoņa atdzimšana liekas kā brīnums. Tiesa gan, autors piebilst, ka šīs septiņas dzīves neatrodas vienā rindā, vienā ķēdītē, bet visas vienkop un vienlaicīgi, un man ļoti gribas, lai šī sajūta un šis redzējums pakāpeniski pārietu uz lasītāju. Reizē tā ir romāna kompozīcijas šķietamā vienkāršība (pašas dzīves rituma nosacīta) un autora radīta poētiska telpa ar daudzo dzīvju klātesamību tajā.
Raiņa dzīve. Ģēnija dzīve. Ar ļoti sarežģītām attiecībām pašam ar sevi. Ar augsto dzejnieka misijas apziņu vēstures brīdī, kad latviešiem nebija sava valstiskuma, dzimtais vārds, valoda bija viņu valsts, savā ziņā vienīgā, kad literātūras tapšana latviešiem vienlaikus nozīmēja arī nācijas tapšanu, un arī tad, kad nācija bija tapusi un valsts radīta. Ar atbildību par savu tautu vēsturē, gadsimtu mijā, 20. gadsimta sākumā, Latvijas un Eiropas (arī Krievijas) sabiedrisko ideālu gaisotnē, blīvā vēsturisko notikumu kontekstā. Ar ļoti sarežģītām un smagām attiecībām ar partiju, par kuŗu Rainis bija pārliecināts: Kā Ādolfs Alunāns ir latviešu teātŗa tēvs, tā es esmu latviešu sociāldemokratijas tēvs.
Dobrovenskis Raiņa attiecībās ar idejiskajiem brāļiem, ar sociāldemokratiem redz vienu no pašiem būtiskākajiem Raiņa dzīves konfliktiem, Jāzepa konfliktu visā dzejnieka mūža gājumā, ar Jāņa Jansona apzināto nodevību (ne Rainis, ne Dobrovenskis par to nešaubās) sāpīgāko un augstāko smaili sasniedzot un aizmiršanu un piedošanu nerodot. (To reiz un līdz mūža pēdējām dienām viņš bija pārliecināts, ka Jansons ir tikai izpildītājs, lelle, lupatu pajaco cita rokās, kurš ir spēcīgāks un viltīgāks un vienmēr paliek ēnā. ) Literātūrā, arī vispersoniskākajos darbos šo konfliktu "norakstīt nost" nebija iespējams.
Liktenis patiešām bijis Dobrovenskim labvēlīgs, pats vēstures mirklis nācis viņam pretim - Padomju Latvijā rakstnieks romānu par Raini un viņa brāļiem varētu mierīgi nolikt atvilktnē (lai atceramies vien Jāņa Kalniņa padomdevēju sprostā mokošo ceļu līdz viņa Rainim 1977. gadā, Kalniņš par to paspēja pastāstīt savā pēdējā grāmatā Rainis - derīgais un nederīgais (Rīgā: Signe. 1999)). Paldies Dievam, laiks ļāvis Dobrovenskim būt viņam pašam, brīvam un neatkarīgam. Citiem vārdiem - atkarīgam vienīgi no sava talanta, attieksmes, zināšanām, mīlestības un darba.
Rainim un brāļiem, Rainim un sociāldemokratiem autors veltījis tik daudz uzmanības, cik vēlējies, vēstures atstātās liecības ļauj viņam vērīgi izstaigāt Raiņa un Jāņa Jansona-Brauna partijiskos un psīcholoģiskos attiecību režģus, smagās, arī neticības un aizdomu pilnās attiecības ar mīļās māsas Doras vīru Pēteri Stučku, kam jaunībā Jānis Pliekšāns "mūžīgu draudzību" ir zvērējis, izsekot Jāņa Jankava attieksmes kāpumiem un kritumiem, nesavtīgā sapratēja Paula Dauges attieksmei u.c.
Dobrovenska atziņa: Rainis palika (un paliks līdz mūža galam) sociālists, kas pirmajā vietā liek personību. Personību un tautu, tautas dzīvību. Bet tās nevarēja, nedrīkstēja būt, kā tagad teiktu, sociālista prioritātes. Nepārvaramā pretruna starp viņu un partiju šajos - Rainim visbūtiskākajos - jautājumos samilza dzejnieka-sociālista traģēdijā, no partijas aiziet viņš nespēja, izlīgumu nerada un vēl nēsāja sevī rūgtumu par viņa kā partijas dibinātāja nopelnu neatzīšanu. Dobrovenskis atmezglo, šķetina vēsturiski konkrētās Raiņa un brāļu attiecības - tik pamatīgi un tik vērienīgos sasaistījumos ar sabiedriskiem strāvojumiem citās tautās tas tiek izdarīts pirmo reizi.
Strīdā par sabiedrības attīstību 20. gadsimtā Dobrovenskis ir Raiņa pusē, viņa romānu var uztvert arī kā Raiņa pozīcijas spēka un ticības zīmi. Un strīds jau turpinās arī 21. gadsimtā - turklāt vēl globālāk un nežēlīgāk... Vai Rainis nekļūst vēl "vientulīgāks gads pēc gada?"
Neviena partija nezināja vārdu "mīlestība" (..) Tā arī ir viņa un brāļu domstarpību būtība (..) Divas Rainim dārgas domas tika izkropļotas viņa acu priekšā. Boļševisms, apgriezdams otrādi brīvības un sociālās taisnības ideju, pārvērta to par asiņainu un drūmu despotismu. Nacisms tāpat izrīkojās ar tautas nacionālo ideju - tādas atziņas izskan romāna beigās.
(Dobrovenska grāmata spēj rosināt domu apmaiņu ne tikai literātūras vērtētāju vidū, arī ideju vēstures pētnieku vidū. Vai uzmanības vērts nebūtu, piemēram, šāds rakstnieka secinājums par jurista Pēteŗa Stučkas darbību: Pēteris Stučka vienatnē izdarīja revolūciju, kas var būt nav mazāk nozīmīga kā viss oktobŗa apvērsums.)
Lai cik galēji svarīgas būtu, Raiņa attiecības ar brāļiem, partiju, tā tomēr nav visa pasaule. Vēl ir cilvēks, kuŗu atradis, Rainis beidzot ir atradis sevi. Ir Aspazija. Spoža dzejniece, kas atdeva Raini literātūrai, radīja viņā ticību sev un bija Rainim blakus tad, kad tas bija viņa dzīvības jautājums. Septiņus gadus viņai vajadzēs izturēt, "turot sevi un viņu." Aspazijas varoņdarbs - šie septiņi gadi. Pēc Dobrovenska domām - pat ja nebūtu nekā cita, vienīgi šī Aspazijas pašaizliedzība septiņos Raiņa cietuma un ieslodzījuma gados, Aspazija būtu pelnījusi tautas mīlestību. Varbūt pat lieki piebilst, ka romānā valda Dobrovenska smalkjūtīgā, cieņas un pašcieņas pilnā attieksme, vēstot gan par abu dzejnieku vispiepildītākās saskaņas, gan nesapratnes un atsvešinātības dienām. (Rainis pats traucēja sevi mīlēt (..) Viņš neprata dzīvot nemīlēts.)
Visā romānā kopumā tēlu sistēmā neieslēptā Dobrovenska attieksme pret savu galveno varoni, viņa dzīves pamatjautājumiem, arī pret saviem stāstītāja uzdevumiem (nesabiezināt un neatšķaidīt krāsas, nenoklusēt, kas pašam dzejniekam bijis svarīgs) rada to romāna intonāciju, kas ir gan izjūtama, bet grūti vārdos noformulējama.
Šībrīža Latvijā, kur tik skaļi tiek sludinātas un pašsludinās vienas dienas tirgus vērtības, Rainis un viņa brāļi ir neparasta parādība - Dobrovenskis nāk ar spēcīgu ideju pasauli. Romānā ir epizode, kad Nelabais jeb Velns sarunājas ne tikai ar Raini, bet 1997. gadā arī ar Dobrovenski, kuŗš šo romānu raksta, - vairāk un tiešākas saskares ar mūsdienām it kā nebūtu. Bet patiesībā strīds par sabiedrības attīstību turpinās, Raiņa strīds ar brāļiem nav beidzies...
Ja vaicātu, vai romānam ir kādi "atslēgas vārdi," varētu nosaukt Raiņa dzīves balstus: tauta, literātūra, Aspazija, sociālisms... Bet es izvēlētos vienu - brīvība. Raiņa personības iekšējā brīvība. Aspazijas dvēseles brīvība. Tautas brīvība un dzīvība.
Roalda Dobrovenska atbildīgā brīvība, "Raiņa un viņu brāļu" pasauli radot.
Ildze Kronta
Literātūrkritiķe Ildze Kronta ir daudzu rakstu un vairāku grāmatu autore. Dzīvo Rīgā.
