Jaunā Gaita nr. 224, marts, 2001

 

 

JAUNĀKAIS JAUNGAITNIEKS

Jānis Einfelds. Veči. Rīgā: Pētergailis. 1999. 184 lp.

 

Jānis Einfelds jau gan vairs nav iesācējs. Viņa pirmais izdevums bija īsstāstu krājums Mēness bērns (1995), kam sekoja Cūkugrāmata (1996), kas tika godalgota romānu konkursā. Kā jau tas pienākas ievērības cienīgiem darbiem, Einfelda gadījumā ievērība ir dalījusies to vidū, kas atrod viņa darbus literātūras apzīmējuma necienīgus un kas konstatē (piemēram, Jānis Elsbergs ievadā žurnālam Luna), ka, kopā ar citiem līdzgaitniekiem, Einfelds nedrīkstētu palikt neievērots. Šķiet, ka mēs esam sagaidījuši parādāmies to šķirtni, kuŗai dažuprāt, būtu vajadzējis nākt kopā ar "Dziedošo Revolūciju," bet kas, protams, neieradās. Vai būtu jāsaka, ka literātūra netiek līdzi polītiskiem apvērsumiem? Kaut ko tādu apstiprinātu Franču Revolūcija, kas neko tūlītēju jaunu neienesa literātūrā, salīdzinot ar socioideoloģiskiem lūzumiem, kas parādījās eiropiešu domāšanā. Dziedošā Revolūcija, neaprijot savus pēcnācējus, kā tas ir noticis ar tik daudzām revolūcijām, ir beidzot dzemdējusi savu bērnu literātūrā. Vai tas ir piedzimis nedzīvs vai pusdzīvs un vai būs dzīvotspējīgs, to, protams, teiks pareģi un sludinātāji, kuŗu balsis vēl nav pārāk dārdošas.

Jānis Einfelds arī nav pārāk uzbāzīgs ar savu balsi, pagaidām tikai atšķirīgs. Veči, kā jau izdevējiem tīkas darīt, lai pievilktu lasītājus, ir apzīmēts kā romāns, un romāns tas ir pēc vairāk kā vienas definīcijas. Vai pielietojama būtu ungāru kritiķa Lukača definīcija, ka romāns ir sava veida autobiografija un chronika, tas ir jautājums, uz kuŗu, ja atbilde ir katrā ziņā vajadzīga, varēs ar noteiktību atbildēt tikai vēlāk. Pagaidām apzīmējums, šķiet, der. Virsraksts Veči izraisa pārdomas un jautājumus. Anonīmais (vai anonīmā) komentātors angļu valodā grāmatas beigās pārtulko virsrakstu Veči kā "Chaps," kas, protams, nav vārdnieciski nepareizs apzīmējums, taču kā visi tulkojumi ierobežo vārda semantisko apjomu. Un te varbūt var redzēt darba bagātību, t.i., tā daudzbalsīgumu un kritiķa nespēju to ietvert vienā formulējumā. Stāstītājs ir pusaudzis, kas kopā ar savu dvīņu māsu Indru, izskatā divpadsmitgadīgi, ir spiesti doties pasaulē, kā jau tas notiek romānos, jo ceļojums ir it bieži autoru iemīļotākais paņēmiens stāstījuma attīstības veidošanai. Pusaudži jau nu gluži nedodas mūslaiku odisejā vai kādā citā globālā ceļojumā, taču viņu pārvietošanās skaŗ dažādas vietas un izgaismo daudzējādi mūsdienu dzīvi Latvijā, un iezīmīgākais varbūt ir šis skatiens no tiem, kuŗu balsis nav pārāk dzirdamas aprindās, kas nosaka atzinību un likumību. Varētu teikt, ka šis romāns nāk no pagrīdes skatiena daudzējādā ziņā. Pusaudži piebiedrojas Dāvjonkulim ar neparasto uzvārdu Āfrika, kas varētu būt pats nepievilcīgākais tēls mūsu literātūrā: viņš dzīvo cūcīgi (cerībā, ka cūkas būs pieradušas pie tāda apvainojuma), parazītu, kaķu apsēsts dubļos un mēslos. Ceļotāju pulkā ir arī doktors Brīsniņš, diezgan tipisks rakstnieku "apdziedātais" zinātnieka un pētnieka kariķējums, uz kuŗu tiek izgāzts riebums un sašutums par mācītiem doktoriem, nejēgām, aiz kuŗu augstprātības un neizdarībām slēpjas mieskārīga izvirtība un līdzcilvēku izmantošana. Viņu pulkā ir arī Pjotrs vai Pēteris, nežēlīgs birokrats, kas pamet savu konduktora vietu un stāstījuma beigās kļūst, atbilstoši savām dabiskām nosliecēm un pieredzei, par meitu mājas uzraugu. Dāvja māsa Marianna, sākumā visneviesmīlīgākā mājas māte mūsu literātūrā, skopa, nejauka, pilna svētulības, beigās atklājas kā seksuāli apsēsta sieva. Šai portretu galerijai pievienojas citi visai izteiksmīgi tipi, to starpā spekulanti, narkomāni, mafiozi un citi jaunlaiku tipi, kas kontrastē ar ierastajiem tēliem cibiņiem un buņģiem, sirdsšķīstiem un brutāliem izmantotājiem, kuŗi bieži izcēlušies mūsu stāstījumos, bet palikuši bez pēctečiem. Latviešiem piedēvētās etniskās īpašības, kas tiek uzsvērti izceltas kā literātūrā tā vēsturē, piemēram, latviešu viesmīlība, devība un līdzcietība, citu starpā, ir kariķētas skatos, kas apstiprina pretējo. Skopulība, nenovīdība, nelietība, brutalitāte dominē pāri visām citām sadzīves normām, un abi pusaudži ir spiesti piemēroties, lai izdzīvotu.

Savos ceļojumos dvīņi nonāk visādos apvidos un satiek cilvēkus no dažādiem sabiedrības slāņiem. Visizteiksmīgākie, protams, ir nelegālās pagrīdes dzīves skati no narkotikas un miesas tirgotājiem, kā arī autora nodošanās zināmām skatoloģiskām orģijām, kur mēsli, visāda veida netīrumi un atkritumi sajaucas ar sviedriem un asinīm aprakstos par ievainojumiem, puvumiem, piemēram, kā tiek Dāvjonkuļa uz stikliem sagraizītās pēdas ārstētas ar stiklu izsūkšanu no ievainojumiem ar muti. Autors katrā ziņā nepozē savu lasītāju priekšā, neprasa viņu piekrišanu. Stāstītājs ir jauns un reizēm izliekas visai naivs, tā iegūstot lasītāja uzticību. Šo uzticību pastiprina arī stāstījuma izteiksme, kas ir tieša, vienkārša, bez rotājumiem un metaforām. Teksts pa reizei atgādina lasītājam, ka tas ir romāns: es fantazēju saka stāstītājs. Tas nu tā - palaikam viņš atgādina lasītājam. Citviet rakstītājs izsaka šaubas, ka redaktors varētu pieņemt uzrakstīto. Kad parādījās franču simbolista Artura Rembo (Rimbaud) raksti, daži kritiķi atzina, ka lasītājs sastopas ar genie a l'état sauvage (civilizācijas neskarts ģēnijs). Einfelds nav Rembo, taču līdzības iezīmējas it izteiksmīgi. Rembo ceļotājs poēmā Le Bateau ivre (Piedzērušais kuģis) atgriežas mājās, redzējis fantastiskas ainas okeāna dzelmēs, eksotiskās zemēs un izplatījumā. Nospiests, viņš pludina savu mazo kuģīti peļķē mājas priekšā. Einfelda ceļotāji, stāstītājs un māsa Indra, ģērbusies kā mauka, arī dodas mājup, un tālbraucēji šofeŗi, redzot abus bērnus ceļmalā, cer, ka skolas laiks pienāks drīz, un viņu braucieni vairs nebūs apgrūtināti.

Ar šo skatu nobeidzas Veči, romāns, ko varbūt uzskatīs kā lūzumu mūsu tradicionālajās formās. Ir visai populārs pieņēmums dažu kultūras vērotāju starpā, ka literātūrā, un it sevišķi teātrī, reformām jānāk ik pa pusgadsimtam, lai atdzīvinātu formās iesaldētos žanrus. 20. gadsimta gaita to zināmā mērā apstiprina. Jaunā Gaita parādījās apmēram pirms piecdesmit gadiem. Tās iesācēji uzsvēra, ka viņi grib iet jaunu, savu ceļu. Šodien "veči" varētu apzīmēt iepriekšējās otrās atmodas paaudzes, ar kuŗu šodienas jaunatnei ir lūzums. Protams, var būt arī citi paskaidrojumi. Katrā ziņā Veči ir darbs, kas ir kā robežstabs mūsu literātūras attīstības ceļā.

 

Juris Silenieks