Jaunās Gaitas gaitas martā

Pavasari vēstošā Ilmāra Blumberga vākā ietērpušies, pie mums atnākusi 224. jeb šā gada marta Jaunā Gaita.

Šoreiz liels uzsvars uz vēsturi. Žurnālu arī ievada Leona Brieža par vēsturi liecinoši, vēsturi apliecinoši 1991. gadā rakstīti vārdi par latviešiem, kuri tā gada "skaudrajās un vienlaikus tik neparasti apgarotajās janvāra dienās un naktīs" atskārta, ka nav vis ļaužu bars, bet gan tauta. Šie vārdi, acīmredzot likti barikāžu atceres desmit gadu sakarā, "parauj" sev līdzi veselu vēsturisku atmiņu un dokumentējumu straumi, kas gluži kā atkārtojama (bet vai tikai?) mācību viela skolā liek mūsu galvām brīdi padarboties, lai sakārtotu dažlabu pajukušu jēdzienisku lērumu visai pārskatāmā un sakarīgā sistēmā. Visas tās lietas, kas saistītas ar vēsturi, pat, ja zināmas, laiku pa laikam prasa pēc uzspodrināšanas.

Tā Lilitas Zaļkalnes rakstā No repatriācijas līdz kultūras sakariem iespējams izsekot "DP" jeb "pārvietoto personu" juridiskajiem un faktiskajiem repatriācijas aspektiem. Kodolīgi un skaidri izklāstītas abu pušu - Rietumu sabiedroto un Padomju Savienības motivācijas repatriācijas jautājumā, to summēšanās slepenos līgumos, kas nozīmē piespiedu repatriāciju, varmācību, nodevību, iebiedēšanu, melus. Šo rakstu, kas turpināsies nākamajā JG numurā, būtu ieteicams izlasīt arī mūspusē visiem, kuri nejūtas pārlieku gudri vēsturnieki.

Tāpat pēc izlasīšanas un salīdzināšanas ar to, kas katram galvā brēktin brēc Rolfa Ekmaņa raksts Drūma laikmeta liecības ar apakšvirsrakstu Nesenā vēsture arhīvu dokumentos. Raksts dod iespēju izsekot komunistiskās ideoloģijas dinamikai Latvijā, sākot jau ar četrdesmito gadu beigām. Te redzam daudz pazīstamu vārdu - lielu priekšnieku un puspriekšnieku, kuru darbošanās vietas - ceka, čeka, glavļits un citi radniecīgi iestādījumi - ar savu mesto ēnu vien (un, protams, ne tikai) bija labi pazīstamas Latvijas inteliģencei līdz pat Atmodās sākumam. Raksts visvairāk runā par rakstniekiem okupācijas diktāta kontekstā, taču viņu problēmas attiecināmas uz visu nozaru kultūras darbinieku radošo darbību un dzīvi vispār.

Vēstures materiālu kopu turpina Guntis Liepiņš ar rakstu Kurzemes cietoksnis - triumfa vai traģēdija, aplūkojot Kurzemes Cietokšņa noturēšanās medaļas abas puses - to varonību un labumu, ko deva Kurzemes noturēšana, un tos tautas skaitliskos zaudējumus, kas radās šajā sakarā, daudziem rodot iespēju izbēgt un izglābt dzīvību. Turklāt - "mēs nezinām, cik izbēga brīvprātīgi un cik tika izsūtīti uz Vāciju vairāk vai mazāk ar varu". Bēgļi un deponētie - ka vieni tā otri ir zaudējums tautai, dažādi tikai debespušu virzieni.

Jaunajā Gaita kā vienmēr - recenziju birums, to autoru loks rāda, ka tā pasaule nemaz tik liela nav. Domas par savām grāmatām var meklēt Jānis Einfelds, Roalds Dobrovenskis, Valentīns Silamiķelis, Oļģerts Grāvītis. Ir ari Vinifreda Krauča atsauksme par Prāgā iznākušu grāmatu Baltijas valstu vēsture.

Kiberkambaris plucina bīskapu Albertu pluskatu pluskatās - ir taču Rīgas jubilejas gads, tā rādās, ka dāvanā saņemsim bīskapa pieminekli, un tad nu - kas bija Alberts - labais onkulis vai draņķa gabals, kas neatšķiras no Džugašvili un Šiklgrūbera? Tīmekļainās sarakstes ierosinātājs - Andris Kolbergs ar savu Dienā publicēto rakstiņu (12. 10. 2000). Dzīvi un interesanti.

...Bet dzejoļos sen šeit nemanītā Sarma Muižniece pati ar savām intonācijām; Juris Zommers, kurš uz Gaiziņu skatās citādām acīm nekā mēs, bet varbūt - tādām pašām vien, tikai drusku svaigākām; Mirdza Čuibe, stāstīdama tēlojumā Valodas par vecā Plugena, kas ir viens suņadvēsele, pēdējām dienām, īstenībā pastāsta par cilvēkiem pašiem.

Pāvils Johansons turpina atmiņas - No Hēgerstēnas uz Sēgeltorpu - par vecākiem -Veroniku Strēlerti un Andreju Johansonu. Niklāvs Strunke, Arveds Švābe, vēl citi vārdi - pazīstami, interesi rosinoši.

Alberts Vēciņš, Egila Siliņa debijas metropolitēna operā iedvesmots, atceras vēl citus latviešus, kuri tur dziedājuši - Kārli Jēriņu, skatuves vārdā Kārlu Jornu vai Jernu - esot dziedājis gluži vai Karūzo balsī! -, Hermani Jadlovkeru, Elzu Žebransku.

Pāvils Cakuls sniedz Cildinājumu prof. Valteram Nollendorfam - sakarā ar Jāņa Bieriņa Piemiņas Fonda 2001. gada balvas saņemšanu. Bez darbības un nopelnu aprakstījuma, kodolīgi pieminēts, ka "viņa darbs latviešu kultūras jaunradei, pastāvēšanai un apzināšanai ir turpinājies daudzus gadus".

 

Aija Lāce