JG225 Valdemārs Ancītis. Sovetskij Poet

Valdemārs Ancītis

SOVETSKIJ POET jeb KĀ ES IZGLĀBU ALEKSANDRU ČAKU

Tas notika tai reizē, kad mani apciemoja divi negaidīti viesi − viens no mūsu pašu pilsētiņas, otrs no Rīgas. Vietējais bija skaidrs latvietis. Rīdzinieks turpretī, domājams, latviski kaut ko saprata, bet nerunāja.

Posmotrim, sacīja rīdzinieks, kad uz jautājumu par ieročiem biju atbildējis noliedzoši. „Ko es darītu ar ieročiem, ja es pat šaut lāgā nemāku?”

Posmotrim, posmotrim, rīdzinieks atkārtoja un ķērās pie darba. Darbs nebija no grūtajiem. Istabiņa neliela, priekšmetu tajā maz, viss pārskatāms kā uz delnas. Rīdzinieka uzmanību saistīja mans galds, pareizāk − pagalde. Taču arī pagaldē nekā aizdomīga neatrada. Rīdzinieks veltīgi bija pieliecies un tikpat veltīgi atliekdamies pret galda malu apdauzīja pieri.

Nu ladno, viņš samierinoši teica un meta ieroču meklēšanai mieru. Bet bija jau gana ko meklēt arī manos grāmatu plauktos. Tie nu nebija nekādi plaukti. Biju no veikaliem sanesis mājā par nieka kapeikām nopirktas finieru kastes un no tām uzkonstruējis kaut ko līdzīgu skapim. Šādu „skapju” man bija divi − viens ar padomju grāmatām, otrs ar tādām, kas izdotas jau pirms kaŗa.

Šāds kārtojums ciemiņu darbu manāmi atviegloja. Padomju grāmatas varēja pārbaudīt paviršāk, galveno vērību veltījot otram „skapim” − pirmskaŗa grāmatām. Un starp tām īpaši redzami bija Aleksandra Grīna Kopoti raksti − pašas greznākās grāmatas manā tolaik vēl visai trūcīgajā bibliotēkā. Grīns, šis vārds padomju laikā skanēja briesmīgi, viņa grāmatas es neuzdrošinājos un laikam jau arī nebūtu spējis aizstāvēt. Tāpat nespēju aizstāvēt Edvarta Virzas Straumēnus, jo arī Virzas vārdam tolaik bija nelāga skaņa. 1940. gadā iznākušo mēnešžurnāliņu Atbalss (redaktors Fricis Dziesma) komplekts aizgāja to pašu ceļu kā Grīns un Virza, tas ir, to man „izņēma” (nevis „konfiscēja,” kā kratīšanas terminu nezinātājam varētu likties).

Augusta Deglava tulkoto Budistu katķismu man atstāja, jo teicu, ka Buda ir indietis, bet ar Indiju Padomju valstij pastāv draudzīgas attiecības: cita pēc citas taču tiek rādītas indiešu filmas. Labi, lai paliekot, tikai lai es tūliņ uz vietas aizkrāsojot uz katķisma vāka uzdrukāto svastiku. Brīnums gan, kur tie indieši esot tikuši pie hitleriešu kāškrusta.

Bet tas vēl nebija viss. Manā plauktā stāvēja arī Aleksandra Čaka Mūžības skartie. Liela, bieza grāmata ar Strunkes vāku, bet iekšā ar Grosvalda un Baltgaiļa reprodukcijām. Mūžības skartie maniem ciemiņiem šķita ļoti iekārojami, un viņi tos gribēja sev.

„Bet tas taču padomju dzejnieks!” es iesaucos. Un lai lieta būtu drošāka, pavērsies pret rīdzinieku, vēl piebildu: Sovetskij poet. Jā, bet kāpēc pirmspadomju plauktā? Un kāpēc grāmata izdota jau pirms kaŗa − Ulmaņa Latvijā?

Ciemiņi kļuva domīgi. Padomju dzejnieks, tiktāl viss būtu labi. Bet otrā plauktā! Tad jau viņš nevarot būt īsts padomju dzejnieks.

„Ir gan īsts!” es atkal pacēlu balsi. „Čaks rakstīja tolaik un raksta arī tagad. Tāpat kā Vilis Lācis. Vai tad Lācis nav īsts padomju rakstnieks? Bet viņa romānu lielākā tiesa iznākusi jau buržuju gados.”

Ar to grūtais jautājums bija izšķirts. Mūžības skartie man palika, un es vēl tagad šad tad tos izņemu no plaukta − ja ne vairāk, tad lai atcerētos toreizējo sarunu ar nelūgtajiem ciemiņiem.

Aleksandru Čaku es biju izglābis. Patiesībā glābēji tai reizē bijām mēs divi − es un Vilis Lācis. Kas lai zina, varbūt Lācim tas bija viens no nedaudzajiem labajiem darbiem viņa valdīšanas laikā...

Bet par grāmatām es neraudu. Man tagad ir gan Aleksandrs Grīns, gan Straumēni. Vienīgi Atbalsi nekur neesmu varējis no jauna iegādāties, bet gan kaut kā iztikšu arī bez tās. Ja man ir viena otra atbalss, tad Atbalsi man nevajag.

Rakstnieka Valdemāra Ancīša atmiņas ir no nepublicētā cikla Arī es esmu vēstures liecinieks.