JG225 Juris Dreifelds. Cik ilgi pastāvēs nevērība pret tautas demografisko veselību/

Juris Dreifelds

CIK ILGI PASTĀVĒS NEVĒRĪBA PRET TAUTAS DEMOGRAFISKO VESELĪBU?

Latvijā 1998. gadā bija vismazākais dzimstības procents pasaulē − 7,5 dzimušie uz 1000 iedzīvotājiem. Savukārt mirstības procents pārsniedza Āfrikas valstu rādītājus − 14 mirušo uz 1000 iedzīvotājiem. Ironiskā kārtā vairumā pasaules valstu darbojas likumi, kas ierobežo pārmēru lielu dzimstību. Piemēram, Ķīnā likums liedz ģimenē radīt vairāk par vienu bērnu, gan pieļaujot otro, ja pirmā atvase ir meitene. Par dzimstības ierobežošanu iestājas arī pasaules organizācijas − ANO, zaļie u.c. ANO − lai tādējādi mazinātu nabadzību, zaļie − lai mazinātu spriedzi attiecībā uz līdzsvaru dabā, dabas resursiem − tīru gaisu un ūdeni. Tā nu iznāk, ka Latvijas iedzīvotāji ar savu izteikti dabisko pieaugumu varētu būt piemērs dažādu pasaules organizāciju acīs. Vēl daži fakti − laikā no 1991. līdz 1997. gadam Latvijā miruši par 80 483 cilvēkiem vairāk nekā dzimuši. Citā izteiksmē runājot, tas ir vairāk nekā Ventspils, Rēzeknes un Kandavas iedzīvotāju. 1998. gadā piedzima 18 410, bet nomira 34 200 cilvēki, tātad dabiskais pieaugums negatīvs − mīnus 15 790. Pie šādiem zuduma tempiem Latvija divos gados zaudēs visu Valmieras iedzīvotāju skaitu! Latvijai un tās valdībai pienāktos suminājuma raksti un medaļas par šo „sasniegumu!” Taču pašā Latvijā tikai retais saskata pamatu aplausiem, un Latvijas inteliģence sākusi nopietni uztraukties par šo dilstošo bilanci. Uztraukumam ir pamats − mazais jauno atvašu skaita pieaugums radīs milzīgas ekonomiskās problēmas, jo kas gan, piemēram, maksās pensijas, ja demografiskā piramīda ir ačgārna? Valsts demografiskajam lielumam ir arī zināma loma pasaules polītikā, kas savukārt saistās ar valsts aizsardzību, ekonomisko ieguldījumu piesaisti.

Jāpiebilst gan, ka Latvija nebūt nav vienīgā valsts, kam ir šī mazās dzimstības problēma. Tāda ir gandrīz visā Eiropā, arī Krievijā, Ukrainā, arī Ziemeļamerikā. Attīstītajās zemēs, piemēram, Kanadā daļēji šo problēmu mēģina risināt, pieņemot lielu skaitu imigrantu. Arī Latvijai nebūtu problēmu pieņemt gados jaunus ieceļotājus no Austrumu kaimiņzemēm un šo ačgārno piramīdu „normalizēt”... Te arī nonākam līdz lietas būtībai. Latviešiem rūp savas tautas eksistence, rūp tas, lai mēs neizzustu. Mūsu dzīves jēga ir tā, ka arī pēc mūsu fiziskās aiziešanas vēl runās latviešu mēlē, dziedās „Saulīt tecēj tecēdama.” Pat tie, kas aizbraukuši dzīvot citās zemēs un latviski runā maz vai nemaz, sirds dziļumos nevēlas piedzīvot savas senču tautas un kultūras aiziešanu „dinozauru ceļos.” Tie, kuŗiem rūp savas tautas liktenis, nevar vienaldzīgi noraudzīties uz tās demografisko nīkuļošanu pēdējos simt gados. Laikā, kad daudzas citas tautas četrkāršojušas savu iedzīvotāju skaitu, latvieši gandrīz palikuši uz vietas. 1897. gadā mūsu ciltsbrāļu skaits bija 1,32 miljoni, bet 1998. gadā − 1,3 miljoni jeb par 39 369 cilvēkiem vairāk nekā iepriekšējā gadsimta beigās.

Vēl svarīgāka rūpe ir mūsu tautas proporcija savā zemē. Sarkanās armijas okupācijas sekas un apzinātā Latvijas pārpludināšana ar sveštautiešiem radīja viskritiskāko brīdi latviešu tautas eksistencē. Pēc 1989. gada tautas skaitīšanas datiem, latvieši sastādīja vien 52% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Ne velti tautas atdzimšanas kustības sākumā Jānis Peters teica: „Tagad vai nekad!” Un šīs bailes no „nekad” bija tas virzītājspēks, kas deva drosmi cīnīties, atmest piesardzību un ierastās bailes un uzdrīkstēties šķietami neiespējamo − pārraut impērijas važas un apturēt nekontrolēto, nerimstošo svešo ļaužu pieplūdumu.

Paldies Dievam, iegūstot neatkarību, Latvija ieguva arī iespēju noteikt, vai ļauts pāriet mūsu valsts robežu un apmesties te uz dzīvi. Pretējā gadījumā latviešu procents būtu ap 48%, jo migrācijas tendences taču būtu turpinājušās arī pēc neatkarības atgūšanas. No izmiršanas izglābāmies, taču vēl jātiek galā ar drūmo demografisko mantojumu.

1935. gadā latviešu procents valstī bija 77% no visa Latvijas iedzīvotāju kopskaita. Sasniegt šo status quo ante, raugoties no šodienas pozīcijām, ir gandrīz neiespējami. Taču paliek iespēja demografisko disproporciju solīti pa solītim mainīt. Latviešiem vajadzīga zināma atelpa, pozitīvākas izdzīvošanas garantijas.

1991. gada augusta polītiskās pārmaiņas izraisīja imigrācijas straumes pārtraukumu un izteiktu emigrācijas pieaugumu. Visi tie svešinieki, kuŗiem nebija pieņemama Latvijas neatkarība un kuŗi saredzēja labākas iespējas savās senču zemēs, aizbrauca prom. Laikā no 1989. līdz 1997. gadam no Latvijas aizbrauca par 143 455 nelatviešiem vairāk nekā iebrauca, bet latviešiem migrācijas saldo pieauga par 6 330. Tas bija ļoti cerīgi latviešu pieaugumam, kaut arī nelielam.

Pēc neatkarības iegūšanas gluži negaidīti parādījās vēl kāds cerību stariņš, ko demografi nemaz nebija prognozējuši. Proti, no visiem 254 264 laikposmā no 1989. līdz 1997. gadam dzimušajiem bērniņiem 60% jeb 153 208 bijuši latviešu tautības. Pēdējos četros gados šī proporcija ir augusi, pārsniedzot 63%, un tas ir laikā, kad latviešu īpatsvars valstī svārstījies no 54 līdz 55%! Precizējot piebildīšu, ka ne jau latviešu dzimstība ir pieaugusi, bet gan bijis zemāks latviešu dzimstības kritums salīdzinājumā ar citām Latvijā dzīvojošām tautām. Visspilgtāk to ilustrē salīdzinājums ar krievu jaundzimušo skaitu. 1985. gadā, kad Gorbačovs pārņēma varu, uz katriem simt latviešu mazuļiem krieviem piedzima 63,1, 1997. gadā − 39,4. Tātad jaundzimušo latviešu skaits kritās par 40%, kurpretim krievu − par 63%. Taču šī nevienādā dzimstība nevar būt par pamatu kādu demografisko cerību lološanai.

Kopš neatkarības atjaunošanas paātrinājusies vēl viena pozitīva etnodemografiska tendence. Jau kopš okupācijas pirmajiem gadiem bija vērojama tendence stāties jauktajās laulībās jeb precēties ar cittautiešiem. Pēdējos 20 gados šo laulību proporcija bijusi ap 20%. 1998. gadā 19,9% latviešu vīriešu un 18,8% latviešu sieviešu precējās ar cittautiešiem, tātad katrs piektais latvietis. Šo faktu nevaram vērtēt tikai kā negatīvu, jo vairākums šo laulību bērnu uzskata sevi par latviešiem. Jau pirms neatkarības vairāk nekā 70% atvašu (71,4%) no jaukto laulību ģimenēm tika reģistrēti kā latvieši.

1989. gada tautas skaitīšanā atklājās arī kāds fakts, ko nevarēja izskaidrot ne ar dabisko pieaugumu, ne arī ar migrācijas saldo. Proti, „atklājās” ap 40 000 „jaunu latviešu.” Ir pamats pieņēmumam, ka daļu no viņiem sastāda daļēji asimilētie cittautieši, kas sevi uzskata par latviešiem. Jāpiezīmē, ka 1998. gadā 15,7% bērnu, kuŗi dzimuši latviešu mātēm, tēvi bija cittautieši. Tieši šajās jauktajās ģimenēs ir lielas iespējas latviskošanas virzienā. Ir jāveic rūpīga analizē, pētot, kādas skolas apmeklē jaukto ģimeņu bērni, kādā valodā viņi galvenokārt sarunājas. Neaizmirsīsim, ka jaukto ģimeņu atvases ir arī daudzas ievērojamas latviešu personības, piemēram, Andrejs Panteļejevs, Egils Levits, Aleksandrs Kiršteins, Pēteris Vasariņš, Raimonds Pauls, Juris Dobelis, Uldis Bērziņš, Leons Briedis, arī kungi no cara laiku virsnieku aprindām, kas savulaik apprecējās ar „smalkām krievu dāmām.” Bet ko darīt ar tiem 10% latviešu, kas, pēc demografa Ilmāra Meža aplēses, mācās krievu skolās?

Runājot par latviešu proporciju palielināšanu, nevaram apiet arī ļoti sarežģīto un kontraversiālo jautājumu − asimilāciju. Pirmskaŗa Latvijā bija vērojama izteikta tendence nelatviešiem pieņemt latviešu tautību kā savējo. Sevišķi krasi tas izpaudās Latgalē. Pasaulē asimilācija ir gluži dabiska parādība, un kā spilgtākos „tautas vāramos katlus” varam nosaukt Ziemeļameriku, Krieviju, kā arī Franciju u.c. zemes.

Te nu latviešu tautai jāatbild uz jautājumu, vai tam esam gatavi? Pat ja mēs piekristu pieņemt mērenu asimilācijas polītiku, cik daudz jaunatnācēju mūsu etniskā lokā būtu par daudz? Kādā veidā pat mērena asimilācija pārveidotu latviešu tautas kopienas pamatakcentus, kultūru un orientācijas? Vai latviešu tauta ir tiktāl nobriedusi savā pašapziņā, ka varētu pieņemt jebkuŗu etniskās izcelsmes krievu, ebreju un čigānu, kuŗš sevi uzskata par latvieti, pieņemt par pilntiesīgu un leģitīmu latviešu tautas pārstāvi? Katrā ziņā jau vēsturiski latvieši daudz mijušies ar citām tautībām. Salīdzinot ar igauņiem, latviešiem allaž bijis lielāks jaukto laulību procents, lielāka svešvalodu prasme, kā arī lielāka nacionālā iecietība. Visas šīs parādības pretestības kontekstā varbūt ir kritizējamas, bet šobrīd tās var kļūt par latviešu trumpi, piesaistot savā vidē citas tautības.

Mainoties polītiskiem un ekonomiskiem apstākļiem, paveŗas vēl citas nākotnes uzlabošanas perspektīvas. Kā jau tika minēts, nelatviešu migrācija uz citām zemēm jau kopš 1990. gada ievieš pozitīvas pārmaiņas Latvijas tautību proporcijā. Kaut arī lielais izceļošanas vilnis notika pirmajos neatkarības gados, izceļošana tomēr turpinās, kaut mazākos apmēros: 1998. gadā aizbrauca 6291 cilvēks (538 latvieši) un iebrauca 3123 (870 latvieši), tātad migrācijas saldo − mīnus 3168. Šī straume varētu palielināties tad, kad pašā Krievijā uzlabosies ekonomiskie apstākļi. Jāņem vērā, ka lielākā daļa nelatviešu ieradās kā ekonomiskie migranti, meklējot labāku dzīvi, darbu un ienākumus. Tas liek domāt, ka, tiklīdz Latvija tiks uzņemta ES, daudzi brauks meklēt laimi citur Eiropā. Diemžēl Latvijā paliks šo laimes meklētāju „babuškas,” par kuŗām būs jārūpējas Latvijas valstij. Jau pirms uzņemšanas ES Latvijai vajadzētu īstenot spiediena polītiku, lai tās valstis, kuŗas pārmet Latvijai gausumu nelatviešu integrācijā, atveŗ savas durvis Latvijas nepilsoņiem, lai ziedo naudu tiem, kuŗi vēlas atgriezties savā senču zemē, bet nevar to izdarīt naudas trūkuma dēļ. Galu galā − kāpēc lai tās būtu mazāk atbildīgas par šo 700 000 cilvēku likteņiem? Kāpēc Latvijai jācieš divkārt − gan pusgadsimtu ilgusī okupācija, gan tās radītās demografiskās sekas? Šai jautājumā Latvijas valdībai vajadzētu uzstāties ar lielāku drosmi.

Esam aplūkojuši faktorus, kuŗi galvenokārt varētu ietekmēt latviešu proporciju pārējo Latvijas iedzīvotāju vidū. Tagad jautājums par to, kā palielināt latviešu absolūto skaitu. Ir skaidrs, ka tas panākams, palielinot dzimstību un samazinot mirstību.

Nav šaubu, ka aktīva valsts natalitātes polītika visā pasaulē ir sekmējusi dzimstības pieaugumu. Tomēr jāņem vērā, ka daudzās valstīs natalitātes polītikas efekts izrādījies īslaicīgs. Arī Latvijā šī polītika tikusi attīstīta kopš 1989. gada un devusi labus rezultātus. Pētījumi liecina, ka vēlamais bērnu skaits ģimenē ir 2−3, bet summārais dzimstības koeficients (cik dzimst katrai sievietei fertīlajos gados) šobrīd ir 1,11. Tātad teorētiski varētu dzimstības līkni dubultot, ja vien ir labvēlīgi apstākļi. Pirmām kārtām noteikti vajadzīgs nopietns valsts financiālais atbalsts. Strauji jāpalielina bērnu piedzimšanas pabalsti (apmēram 1000 latu par katru bērnu), bērnu kopšanas pabalsti (30 latu mēnesī par katru bērnu līdz 3 gadu vecumam), ģimenes pabalsti (20 latu mēnesī par katru bērnu līdz 16 g.v. vai 20 g.v., ja vēl mācās). Vai varam būt apmierināti, ka tikai 1,16 % no valsts iekšzemes kopprodukta tiek ziedots Latvijas nākotnes pamatiem? Salīdzinājumam der minēt, ka pensijām aiziet 18% no IKP.

Bet kur ņemt naudu? Ja pensijas vecuma robežu palielinātu līdz 65 gadiem, kā tas jau ilgus gadus ir citās pasaules zemēs, tad valstij nebūtu jāizmaksā ikmēneša pabalsti 207 tūkstošiem cilvēku. Starp šiem „pseidopensionāriem,” kuŗu kopskaits patlaban ir virs 40% no visiem vecuma pensionāriem, noteikti liela daļa atrastu darbu un nevis ņemtu no valsts, bet maksātu nodokļus valsts kasē. Piemēram, Kanadā, kur veco ļaužu procents ir uz pusi mazāks nekā Latvijā, plāno pensijas vecuma robežu no 65 gadiem pacelt vēl augstāk, lai valsts varētu tikt galā ar finansu slodzi. Tiem kritiķiem, kuŗi mēģina pārliecināt, ka Latvija ir īpaša valsts, kuŗā ir zems vidējais mūža ilgums, der atcerēties, ka vīrieši, kas sasnieguši 65 gadu vecumu, dzīvos vēl caurmērā 11,39 gadus, bet sievietes − 17,6 gadus.

Vēl fakti − 1998. gadā Latvijā piedzima 18 410 bērnu, bet mākslīgo abortu skaits bija 19 964, tātad uz katriem 100 dzimušajiem 107 aborti. Jāņem vērā, ka aborti izraisa arī dažādas psīholoģiskas un fizioloģiskas problēmas, auglības problēmas. Lēš, ka Latvijas reproduktīvā vecuma ģimenēs ir ap 8% neauglīgu cilvēku. Pārsteidz sabiedrības absolūtā nevērība pret cilvēciņu, kuŗš vēl nav piedzimis un kuŗu ar vieglu roku likvidē. Pārsteidz arī sabiedrības pārspīlētais satraukums par bērnu adopciju uz ārzemēm. Tūkstošiem ģimeņu attīstītajās valstīs gatavas maksāt 10 000 dolāru un vēl administrācijas likmi valstij par iespēju adoptēt bērniņu. Kāpēc gan pārbaudītai ārzemju ģimenei šo iespēju liegt, ja bērnu negrib vai nespēj adoptēt Latvijas ģimene? Un kur nu vēl morāles jautājums − vai aborts ir tikpat vienkāršs un nenozīmīgs kā šķaudiens?

Nākamais problēmu loks − mirstības samazināšana. Pašreiz ir vērojama tendence palielināties vīriešu mūža ilgumam. 1997. gadā tas bija atgriezies 1990. gada līmenī, t.i. 64,21. 1998. gādātas bija noslīdējis uz 64,1 gadu. Augstāko punktu vīriešu mūža ilgums bija sasniedzis 1986.-87. gadā − 66,29 gadus. Savukārt sievietēm vislielākais paredzamais mūža ilgums bija sasniegts 1997. gadā. Tas, starp citu, bija lielākais Latvijas vēsturē − 75,86 gadi. 1998. gadā tas noslīdēja uz 75,54 gadiem.

Viens no galvenajiem nāves cēloņiem joprojām ir tā sauktās nedabīgās nāves − nelaimes gadījumi, traumas, saindēšanās, slepkavības. 1998. gadā nedabīgā nāvē mira 3963 cilvēki. Un vēl pašnāvības. Vai visa sabiedrība zināmā mērā nav atbildīga par cilvēku pašnāvībām, vai tiešām nav iespējams mainīt sabiedrības atturīgo attieksmi pašnāvību gadījumos? Vai tomēr nevajadzētu jau laikus ieskatīties savos līdzcilvēkos un, cik iespējams, būt iejūtīgiem? Ir zināms par depresijas plašo izplatību Latvijā, cilvēki ir tik „iegrimuši” sevī, ka bieži vien nepamana, ka līdzcilvēkiem ir vēl smagākas problēmas.

Autoavārijas. Arvien vairāk Latvijas ceļos redzam ceļu policistus, taču braukšanas kultūra joprojām atrodas zem katras kritikas, brīžiem to gribas saukt par pašnāvniecisku.

Slīkšana. Noslīkst visbiežāk iereibuši cilvēki. Piemēram, Kanadā likums liedz braukt ar laivu, ja alkohola promiles organismā pārsniedz to pašu pieļaujamo robežu, kas attiecas uz auto vadīšanu. Vai Latvijā šāds likums nenāktu par labu?

Slepkavības. To skaits Latvijā desmit reizes pārsniedz slepkavību skaitu Kanadā. Uzskatu, ka to varētu ierobežot, ja aizliegtu visus pistolēm līdzīgos ieročus pārdot civīliedzīvotājiem. Pārējiem ieročiem jābūt stingri reģistrētiem, ikviens pārkāpējs jāsoda ar lielu naudassodu, varbūt pat arestu.

Smēķēšana. Visredzamāko pozitīvo izmaiņu mirstības un dzimstības proporcijā Latvija sasniegtu, ja mazāk cilvēku smēķētu. Latvijā smēķē ap 60% vīriešu. Salīdzinājumam − Kanadā tikai 35%. Sākums cīņai pret smēķēšanu varētu būt cigarešu reklāmas liegums, visu publisko ēku un veikalu pasludināšana par bezdūmu ēkām. Restorānos un krodziņos pietiktu ar maziem, tumšiem stūrīšiem šīs narkotikas adiktiem. Vai arguments nav arī tas, ka smēķēšana samazina to hormonu skaitu, kas vada seksuālo dziņu un paātrina asinsriti. Kanadā ir iecere ražot cigarešu paciņas, uz kuŗām uzzīmēta ļengana cigarete. ...

Visbeidzot īpaši gribu pievērsties Latgalei. Ar lielo dzimstību pirmskaŗa gados Latgale bija Latvijas galvenais demografiskais balsts. Tagad Latgalē dzimst mazāk bērnu nekā vidēji Latvijā. (Latgalē 1997. gadā dzīvoja 16,03% no Latvijas iedzīvotājiem, dzima 15,87% no visa Latvijas iedzīvotāju kopskaita, bet negatīvā dabiskā pieauguma ziņā tā aizņēma 23,98%. Par Latgali īpaši jārunā vēl viena aspekta dēļ − latviešu skaits tajā sastāda 40,67% no iedzīvotāju kopskaita, taču etnisko krievu skaits − 43,41%. Visiem arī labi zināms, ka vairākums krievu, poļu, baltkrievu, ukraiņu šai reģionā asimilējušies ar krieviem un sarunājas galvenokārt krievu valodā. Diemžēl pat vairums latgaliešu šeit sarunājas krievu valodā.

Esmu pārliecināts, ka mums jāizsludina trauksme attiecībā uz šo reģionu. Vēl arvien te ir pagasti, kuŗos nav nevienas latviešu skolas. Tā sauktajos Ulmaņlaikos Latgales reģionam tika pievērsta īpaša uzmanība un panākta ievērojama iedzīvotāju latviskošana. Šeit valsts darbībai paveŗas jo plašas iespējas. Baidos, ka, nepievēršot šim reģionam īpašu uzmanību, Latgalē varētu veidoties nopietni separātisma iedīgļi. Piebildīšu, ka bezdarba procents Latgalē šobrīd ir 20-25%, un, pēc Pasaules Bankas datiem, Latgale ir pats nabadzīgākais reģions visā Austrumeiropā. Visi labi zina, kas notika ar Abreni. To pievienoja Krievijai, un šobrīd tā saucas Pitalova. Neviens nevar dot garantijas, ka Krievija nesāk Latgales „atbrīvošanas” kampaņu.

Mani patiesi pārsteidz, ka, pastāvot šādiem demografiskajiem apstākļiem, Latvijas valdības izrādītā rūpe ir tik minimāla. Cik ilgi varam būt tik nevērīgi pret tautas ilgtermiņa noturību un demografisko veselību?

Gribētu ieteikt polītiskajai elitei izveidot Saeimā pilna laika Demografijas komiteju, kā arī iecelt demografijas ministru, kuŗš būtu atbildīgs par natalitātes polītiku un visiem jautājumiem, kas saistīti ar bērniem un ģimeni.