KĀDUDIEN ES

SASTAPOS AR

JORGE GUILLÉN,

BET VIŅŠ JAU TAD

Brīdis klusumam,

mirklis ieniršanai

spāņu dzejnieka vārdos, kas sola

īstenību bez reālisma.

Kafejnīca ir gandrīz tukša,

skārda mūzika lēnām dedzina

kā sērkociņš plaukstu,

cietsirdīgi virpo caurumus sienās

ar svelošām svārpstam,

caurtekas jumtā

ar visasāko zobārsta urbi −

Nesaskan

ar vārdiem mūzika

nesaskan

ar brīdi kuŗā gaismas stars un kosmoss

atsegs vārdu zīmējumu

dziļā mistikā

Pamazām mani pārklāj

neskaitāmi pavedieni.

Viņa vārdi izgaismo −

vēl mūzika kā plēve aizsedz acis

bet es to spēju nolobīt

Mistiķis dzejnieks

no korridas pūļa atdalās un saka:

raugies sevī

kā spogulī −

lai paliek tik visums

un īstenība

lai laižas viegli

kā dvēsele,

kā dvēsele

kas atduras pret mūsu acīm*

* Jorge Guillén dzejrindas

Pamazām

Rīga atveŗas kā grāmata −

nu jau pazīstam

gandrīz visas tās velves

un zvīņu jumtus

Rīga nāk mums pretim −

nāk kā sens zemnieks no Katvariem,

kas atvedis apaļu lauku akmeni −

nodevu

pilsētas bruģim

Arī mēs meklējam kaut ko nekļūdīgu,

vienreizēju

ko atstāt Rīgai

Pamazām

Rīga atveŗas kā grāmata.

Daugavā Dievs lej ūdeni,

kur mūsu dvēselei

nomazgāt spārnus.

Sapinis neatstāj mūs

atsauc bērnībā

nē −

atsauc bērnību kā ciemiņu −

bet tā kļūst caurspīdīga

saule virzas tai cauri

bet krāsu vitrāžas

paliek uz ietves −

paliek uz baltām sienām −

tās ir saskatāmas

tikai mums pašiem

*

Varbūt tā ir Laima

kas naktīs staigāja gar logu

No Laimas elpas

uz loga ir rasa

saskatāma

saskatāma

tikai mums pašiem

Saule nav spīdējusi deviņas dienas no vietas,

tā vēstī laika ziņotājs.

Mēs laižamies miglas klajumos

meklēt skaidrību, saules staru.

Migla, es tevi nepazinu:

kur tuvums un tālums satiekas,

kur vairs nav kalnu ieleju.

Kā jūras viļņu baltuma

ūdenī tērpušās mākoņu villaines,

mākoņu vezumu vēsumā.

Kā tīklos tīti ķēmi un ķekatas

mēs laižamies miglas mitekļos

meklēt skaidru vietu, glābiņu.

Varbūt tikai parīt

pāries migla.

Ko tad darīšu?

Bez miglas tīmekļu mitekļa

nespēšu iegrimt dzejas dzelmē.

Sieviete saullēkta stundā

iet ar suni ātrā gaitā

pa bēguma klajumu.

Zem viņas soļiem čirkst smiltis,

un mani modina.

Es, pa durvīm ārā, eju staigāt,

bet nevaru un nevaru panākt sievieti,

kas staigā ar savu suni

viegliem soļiem, veiklā gaitā.

Man viņai jāpasaka, ka es zinu,

kas ir rīta stunda,

ka jāiet staigāt rīta stundā agri,

kad visi guļ.

Tikai vēžu kuģīši tālumā līgo viļņos

rīta pelēkā pusgaismā.

Soļoju smiltīs, bet nevaru panākt sievieti ar suni,

kas rīta stundā agrā jau ir tālu prom

līča otrā malā.

Eju eju, nepanāku.

Paliek tikai jūrmala, kaijas, gliemežvāki,

astoņkāju celms,

—  un saule.

Posts!

Nokrita no plaukta

liela grāmata,

albums,

gludeni caurspīdīgas lapas

ar foto aploksnēm.

Izjucis 1989. gads līdz 1991. gada pavasarim!

Sajukušas lapas, sajukušas atmiņas.

Nav jau kārtīgi pierakstīts

gads, diena, notikums un vieta.

Skatos, vai kokiem lapas ir vai nav.

Skatos drēbes mugurā − ir vai nav.

Kurā gada laikā?

Kurā mēnesī,

kurā dienā

tā dzīvojām?

Vai spēšu sakārtot tā laika spēles?

Tās reizes smieklus?

Vai drīz varēšu

atskatoties, atceroties, brīnoties

atkal dzīvot?

Es iekāpju fotografijā.

Gandrīz jau varu izjust

brīdi,

kad smejos, tava roka ap manu vidu.

Gandrīz varu uz lūpām sagaršot pateiktos vārdus:

tad izgaist šis mirklis.

Tavu valodu nesaprot neviens.

Tu esi viens.

Tu esi vientulībnieks.

Tu pēti vienatni.

Tu saproti vienatni.

Tu dzer viņu.

Tava dzīve ir vienkārša.

Tava ceļa soma viegla.

Tavs vaigs bez skūpsta, bez pieskāriena.

No kurienes tu nāc, tur vasara.

Vasara un jūra.

Tavas mājas, tava vieta ir pie jūras.

Tur ir vasara.

Tur.

Kad atgriezies savās mājās,

tu peldi un peldi, un peldi,

un skalojies jūrā.