Rolfs Ekmanis
VALDA MORA 1902.24.III-2001.6.II
Dažas nedēļas pēc Lēdurgā dzimušās dzejnieces nāves gandrīz 99 gadu vecumā bija jāiznāk viņas pēdējam dzejoļu krājumam − 81 gadu pēc pirmā dzejoļa parādīšanās dienas gaismā Sociāldemokrātiskās Jaunatnes savienības žurnālā Darba Jaunatne (1920,1). Deviņus gadus vēlāk − pirmais dzejoļu krājums, Svešam draugam (1929). Ņujorkā Grāmatu Draugs laiž klajā Apburto laiku (1980), kas tiek novērtēts kā vesela mūža dzejošanas rezultāts. Šie viegli uztveramie, nemākslotie un izteiksmīgie dzejoļi ved uz dzīvību, skaistumu, parasti optimistisku pasaules uztveri un, protams, mīlestību, arī erotisku, vienlaikus atspoguļojot visas tautas ievainoto dvēseli, spītīgo spēku, uzticību sev un savai dzimtenei. Esmu rakstījusi spontāni, daudz nebēdādama par dzejas formas oriģinalitāti, drīzāk baidīdamās no nomaldīšanās oriģinalitātes meklējumos un pozā − tā pati dzejniece. Un par radošo gaisotni divdesmito gadu Latvijā: Neizpalika arī šai vecumā neizbēgamie šaubu un ticības, nolieguma un pielūgsmes brīži, kad Nīcšes pārcilvēku nomāca Šopenhauera aforismu skaudrums, ko savukārt kliedēja Tagores burvība vai Aleksandra Bloka smeldzīgās vārsmas. 1922. gadā nejauši iepazinos ar Laicēnu un vēlāk ar J. Ziemeļnieku. (..) Tai pašā gadā iepazinos ar Aspaziju un Raini. Aspazijas siltā atsaucība un sirsnība gan personīgi, gan vēstulēs mani spārnoja literāram darbam. Viņa ieveda mani pirmā rakstnieku vakarā, kuŗā nolasīju savas dzejas. (To rīkoja stud. b-ba Ziemeļniece.) Arī Pāvils Rozītis (ar kuŗu iepazinos 1924. gadā) ar savu atzinību un uzmundrinājumiem deva man arvien jaunus ierosinājumus. (..) Ap 1926. gadu pievienojos tolaik gleznotāja K. Baltgaiļa vadītai Zaļās Vārnas dzejnieku grupai. Spēku pilnais Latvijas uzplaukuma posms izpaudās arī tā laika dzejā: dzīves atzīšanas, spirgta humora, asu debašu un siltas draudzības spārnots, šis laiks aizrāva arī toreizējo jauno literātu paaudzi. Dažādu novirzienu ļaudis strīdējās un cīnījās, bet šķīrās kā draugi, lai drīz atkal satiktos jaunās vārdu cīņās. Rakstnieku vakarus rīkoja gan pilsētās, gan uz laukiem. Tur atskanēja J. Medeņa draudošais baritons, tur pavīdēja Ē. Ādamsona smalkā seja, tur dzirdēja Fr. Gulbja dziedošo deklamēšanu, Ē. Raistera referātus vai trauslo mīlas liriku, K. Rabāča nopietno prozu, Al. Čaka pārsteidzīgās vārsmas, J. Kadiļa kritiskās piezīmes; tur auga lielumā Pēteris Aigars, Leonīds Breikšs, Kārlis Eliass, Ilona Leimane, Mirdza Bendrupe un citi. Sanāksmēs un sarīkojumos bieži piedalījās arī citu novirzienu, piem., Trauksmes grupas rakstnieki: Jānis Grots, Austra Skujiņa, u.c. Tur bija redzami arī vecākās paaudzes rakstnieki. − Tā bija brīvība... (Trimdas rakstnieki. Autobiografiju krājums. II. Kempten: Viļa Štāla apgāds, 1947. 196-197. lp).
Moras dzejoļi iespiesti arī daudzos laikrakstos − Latvis, Brīvā Zeme, Jaunākās Ziņas, Vircburgas Vēstnesis u.c., arī JG lappusēs (130:30). Viņa bagātinājusi arī bērnu literatūru − visvairāk ar ludziņām.
Milzu popularitāti vācu okupācijas gados, arī trimdas latviešu vidū, gūst Moras latviešu kaŗavīriem veltītā vārsma Zilais lakatiņš (1942), Eduarda Rozenštrauha komponēta. Padomju varas gados tauta dzimtenē ir spiesta dziedāt folklorizējušos Zilo lakatiņu klusītiņām.
Pēc Krotova ģimnāzijas Rīgā un Neijas Sieviešu ģimnāzijas Cēsīs apmeklēšanas, vidusskolu Valdai Morai iznāk beigt bēgļu laikā 1919. gadā Omskā, Krievijā. Atgriežoties Latvijā, viņa strādā par skolotāju Rīgas 17. (Teodora Zeiferta) pamatskolā. 1944. gada otrā pusē, tuvojoties padomju bruņotajiem spēkiem, jādodas bēgļu gaitās. Berlīnē viņai burtiski uz savas ādas jāpiedzīvo dažādas krievu kaŗavīru vardarbības. Pēc Berlīnes sadalīšanas 1945. gadā Mora dzīvo un strādā amerikāņu sektorā līdz 1947. gada 30. martam, kad amerikāņi viņu apcietina un kopā ar igauņiem, lietuviešiem, ukraiņiem, krieviem, vāciešiem − uz veselu mēnesi ievieto koncentrācijas nometnē pie Vanzē (Wannsee) ezera. Iemesls: Padomju Savienība Moru un pārējos pieprasījusi izdošanai. Bet, tā kā krievi nepiesūta oficiālu apsūdzību, kaut arī fiktīvu, kā daudziem citiem, Valdu Moru atbrīvo un ar amerikāņu militāro vilcienu aizved uz amerikāņu zonu, uz Vircburgu (Würzburg). Par dzīvi Vircburgas bēgļu jeb pārvietoto personu (Displaced Persons) nometnē, lai stāsta dzejniece pati: Tur sastapos ar nelielu mākslinieku-rakstnieku draudzi ar dzejnieku Pēteri Ērmani priekšgalā. Te varēju iespiest savas dzejas Vircburgas Vēstnesī un citos laikrakstos. Visapkārt atkal skanēja latviešu valoda. Pēc visām kaŗa brūcēm Vircburga likās miera pilna sanatorija vīna kalnu piekājē. Neaizmirstama. Dzīve nometnē šķita irreāla. Likās, ka visi šūpojamies kādā gaisotnē, kur nav ne vakardienas, ne rītdienas, un galvenais, − nav pasaulīgās mantas, kas piesietu un apgrūtinātu. Tikai rakstāmmašīnas klaudzēja, izdevniecības izauga kā no zemes, grāmatu straumes plūda un laikraksti darbojās draudzīgā konkurencē. Vai vēl kur citur tik daudz tika dziedāts, tik daudz dzeju lasīts! Pašu latviešu rokām celtās baznīciņās mācītāji runāja kā vēl nekad nebija runājuši, aktieŗi spēlēja kā apsēsti, koncertu zāles bija klausītāju pārpildītas, gleznotāji rīkoja izstādes patumšās nometņu istabiņās. Tas bija dīvains laiks. (Pašportreti. Autori stāsta par sevi. Sakārt. un red. Teodors Zeltiņš. Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1965. 266-267. lp.)
Bēgļu Lielās izklīšanas laikā, 1951. gadā Valdas Moras trimda turpinās ASV, kādu stundu attālumā no trakās Ņujorkas − Longailendā (Long Island), klusā vietā pie ezera, kuŗā mīt viņas iemīļotais gulbju pāris:
Nu zinu, man nevar vairs slikti
Šai svešajā pusē klāties,
Kamēr mans gulbis
Prot latviski sarunāties.(Svešā krastā).
