JG225 Anete Ivsiņa. Viss Bija, viss būs

Anete Ivsiņa

VISS BIJA, VISS BŪS

Noguris no raibās Halovīna maskarādes, bērns stiepj mājās savu saldumu turzu. Puisītis lēni iet zem plašām rudens nakts debesīm pa mazu Toronto ieliņu un klusiņām dzied. Latgaliski.

Emīlam ir pieci gadi. Viņš klausās latviešu mūziku, visvairāk − Iļģus. Emīls ir no ceturtās trimdinieku (nu jau − bijušo trimdinieku) paaudzes. (Tās paaudzes, kuŗas vecvecmāmiņas un vecvectētiņi devās trimdā kaŗa beigās kopā ar vecmāmiņām un vectētiņiem, kas vēl bija bērni, bet mammas un tēti ir dzimuši ārpus Latvijas).

Domas pašlaik vairāk iet uz Ziemassvētku pusi, taču Emīla dungošana mani aiznes atpakaļ vasarā, pie Liniem Saulainē.

Viss bija

Saulaines Jāņos bija gandrīz viss, kam Jāņos pienākas būt. Vareno līgošanu klausoties, kādam vecam vīram nobira asara, bērni līksmi vicoja pa pļavu, Jāņa māte un Jāņa tēvs − Natālija un Guntis Taņņi − ap pūdeli (degošo mucu) sanākušos cienāja ar alu un sieru. Jāņi lepni nesa savus ozolu vainagus, bet jāņabērni iesākumā likās tādi kā samulsuši, kā nesaprašanā: vai tad nebūs koncerts un izrāde? Gribējās mudināt: neskaties uz skatuvi, skaties sevī! Ieaudies saulgriežu audumā, ieskanies kā stīga kopējā līgo! Un pamazām vien sanākušie atraisījās un i dziedāja, i dancoja kopā ar folkloras grupu Lini un tautas deju grupu Daugaviņa. Arī vēlāk, nakts ballē, jaunieši labprāt lēca ne vien pie rokgrupu Lusts un Steve Ice rokmūzikas, bet arī vecos latviešu dančus ar Liniem. Tā Linu mūzikantes kā ieraugs uzraudzēja Saulaines Jāņus. Trešās trimdinieku paaudzes pārstāves, kas pilnasinīgi un radoši dzīvo latviešu kultūrā, it īpaši − folklorā.

Kur viņas tādas radušās?

Mineapolē un no spēlētprieka.

Linos muzicē četras dalībnieces. Ingrīda Erdmane spēlē vijoli, Amanda Jātniece − stabuli, Gunta Pone − ģīgu un klarneti, Zinta Pone − kokli un akordeonu. Visas dzied. Sākotnējā Linu mājvieta bija Mineapolē (Minneapolis), bet pašlaik izkaisītas pa visu Ameriku. Visas gadiem dziedājušas Mineapoles folkloras kopā Teiksma (Zinta un Gunta uzaugušas ar Teiksmu, viņu mamma Elga Pone to 1967. gadā dibinājusi). Taču gribējies strādāt ar tautas mūziku arī mazliet netradicionālākā veidā, tāpēc 1994. gadā radušies Lini. Liela ietekme bijusi Latvijas postfolkloras kustībai.

Kas tā tāda − postfolklora?

Šis apzīmējums Latvijā radās laikā, kad Iļģi, šī virziena radītāji un redzamākie pārstāvji, no autentiska folkloras ansambļa pamazām pārtapa par grupu, kas rada pati savu mūziku. Joprojām dziļi sakņotu folklorā. Ilga Reizniece Iļģu mūzikas aprakstīšanai lieto arī ārpus Latvijas labāk saprotamo „pasaules mūzikas” apzīmējumu.

Postfolkloristi folkloru spēlē nevis atdarinošā veidā, bet savieno to ar savu individuālo muzikālo izjūtu, nemēģinot izslēgt savu 20. (un 21.) gadsimta cilvēka pieredzi no muzicēšanas. Un vai tas maz ir iespējams? Arī, mēģinot tautas dziesmu izdziedāt „tā, kā bija” (starp citu, tieši kā bija?), autentiski, „savienojoties ar tās seno radītāju un tā pietuvojoties pirmatnējai radošajai enerģijai” (kā savu pieeju tautas mūzikai aprakstīja folkloras grupa Grodi 1996. gadā), dziedātājs ieliek tajā kaut ko no sevis. Katrs savā veidā, abi šie novirzieni turpina tradiciju. Tā gan „autentiskie” folkloristi, gan „postfolkloristi” iekļaujas tradicionālās mūzikas laukā.

Lini raksta pašas savus sabalsojumus un instrumentācijas, dažreiz izmanto arī citu tautu melodijas − lietuviešu, igauņu. Pamatā tomēr meitenes pieturas pie latviešu tautas mūzikas.

Linu vēlmi muzicēt atraisītāk, improvizēt un izmēģināt dažkārt pavisam negaidītas lietas (savienot ungāru melodiju ar latviešu tautas dziesmas vārdiem, piemēram) veicina arī tas, ka visas meitenes spēlē dažādus mūzikas instrumentus. Muzicēšanas prieks allaž paver arvien jaunas iespējas, kā dziesmu izspēlēt. Lini grib spēlēt savam un citu priekam, un viņu līksmā muzicēšana patiešām aizrauj klausītājus − kājas pašas cilājas!

Tāpēc nav brīnums, ka Lini šad un tad uzspēlē arī dančus − tradicionālos, nechoreografētos. Tāpat kā Latvijā, arī Ziemeļamerikas latviešu sabiedrībā par tiem pēdējos gados pieaug interese. 2000. gada vasarā Linu meitas ne vien Saulaines jāņotājiem ierādīja Pērkonīti un Skroderi, bet arī 11. Vispasaules latviešu jauniešu dalībniekiem Saulainē, Amerikas Baltiešu studiju seminārā Aiovā (Iowa), tautas muzikantu salidojumā Gaŗezerā, spēlēja kāzās. Lini ir uzstājušās gan dažādos latviešu sarīkojumos, gan amerikāņu grāmatnīcās un kafejnīcās. 1996. gadā grupa ieskaņoja savu audio kaseti, 2001. gada februārī iznāks kompaktdisks un audiokasete Lini II.

Nedefinējamais latviskums?

Kāpēc, uzaugušas Amerikas iespaidu gūzmā, jūs tomēr spēlējat latviešu tautas mūziku? Mans (provocējošais, protams,) jautājums Zintai un Ingrīdai, liekas, pat nav saprotams. Tāpat grūti atbildams ir jautājums par to, kas ir latviskums, lai gan Ingrīda par to it īpaši daudz ir domājusi pirms 11. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresa, kur aicināta piedalīties pārrunās par šo temu. Jo runāt − dziedāt − spēlēt latviski ir tik dabīgi un pašsaprotami kā elpot. Tas nozīmē būt tur, kur tu piederi. Mājās.

Viss būs

Ka latviskums nav tikai tautisku brunču nēsāšanā un tautisku dziesmu dziedāšanā, to mēs jau zinām. Tomēr Linu meitenes noteikti ir izkopušas savu sakņu sistēmu, noturīgāku nekā daudzi viņu vienaudži, gan ārpus Latvijas (kur raitāk dziedas angliski vai citā svešā valodā), gan Latvijā (kur pašlaik vieglāk ieviešas jauni svešādi svētki − Lūcija, Halovīns, Valentīna diena − nekā atdzimst senie). Tas palīdz noturēties pret dvēseles ravējošo, visus nolīdzinošo masu kultūru. Un tas nav tikai viņu personīgais ieguvums, tas ir mūsu visu ieguvums. Nē, viņas nav tipiskas savas paaudzes pārstāves. Tomēr, tāpat kā Emīls Toronto Halovīna vakarā, Lini man ļauj domāt − viss būs. Latviešu svētki un dziesmas un paši latvieši būs, kamēr vēl arvien rodas tie, kam Jāņi nav tikai vēl viens iemesls „partijai.”

Anete Ivsiņa beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju (1996), strādājusi Brigaderes Sprīdīšos un Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā Rīgā. Apprecējusies ar trimdas latvieti, šimbrīžam dzīvo Toronto.